Kristus pie sirds durvīm

“Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” – Atklāsmes grāmata 3:20

Solmena Vornera “Kristus pie sirds durvīm” ir reliģioza glezna, kuru labi pazīst gan evaņģēliskie kristieši, gan Romas katoļi. Gleznojot šo darbu, mākslinieks balstījās uz Kristus aicinājumu Lāodikejas draudzei, ko redzam Atklāsmes grāmatā 3:20: “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.”

Saskaņā ar mākslinieka teksta interpretāciju Kristus klaudzina pie cilvēka sirds durvīm un lūdz atļauju ienākt. Pats uzkrītošākais ir tas, ka no ārpuses durvīm nav ne roktura, ne aizšaujamā, kas nav mākslinieka neuzmanības kļūda. Patiesi viņš centās parādīt, ka cilvēka sirdi var atvērt vienīgi no iekšienes. Pastāvīgi žēlīgais Kristus neuzlauzīs durvis un neatvērs tās ar spēku, lai tiktu iekšā. Dievs ir gatavs glābt, tomēr cilvēkam pašam ir jāatver sava sirds un jāļauj Viņam ienākt. Šī mākslas darba reprodukcijas izvietotas daudzās Rietumu pasaules varenajās katedrālēs un mazītiņās kapelās. Glezna pieminēta arī neskaitāmos evaņģēlisko sludinātāju sprediķos, traktātos un grāmatās. Tā kļuvusi par būtisku evaņģēliskā aicinājuma atpazīstamības zīmi.

Kļūdains skaidrojums

Domāju, ka nav iespējams pārspīlēt jebkura medija formas ietekmi. Vairums cilvēku vēsturi uztver nevis analizējot oriģinālos resursus, bet gan paļaujas uz to, kā šo notikumu skaidro mediji, parādot to kā dzīvās dabas gleznojumu, romānu vai pilnmetrāžas filmu. Labs piemērs tam ir Sesila B. Demila 1956. gada filma “Desmit baušļi”. Daudzu cilvēku izpratne par Israēla iziešanu no Ēģiptes daudz lielākā mērā ir balstīta šajā slavenajā filmā nekā Rakstos.

Līdzīgi, šķiet, ka daudzi, kuri sludina evaņģēliskus sprediķus par Atklāsmes 3:20, tos biežāk balsta uz Vornera gleznu nekā nopietnu teksta analīzi. Tāpēc daudzi sludinātāji māca, ka Kristus klaudzina pie cilvēka sirds durvīm un tikai viņam pašam ir vara tās atvērt, ieaicinot Viņu caur lūgšanu. Ja cilvēks tik tiešām lūdz un ir pārliecināts, ka dara to no sirds, viņam tiek apliecināts, ka Kristus ir ienācis viņa sirdī un viņu izglābis. Viņš tiek mudināts ticībā pastāvēt šajā patiesībā un neuzticēties savām sajūtām vai emocijām. Tie, kuri aprūpē jaunatgrieztos kristiešus, bieži konfrontē viņu šaubas ar šādu domu gājienu:

1. Kristus apsolīja ienākt tavā sirdī, ja tu atvērsi Viņam durvis.
2. Ticībā un caur lūgšanu tu šīs durvis esi atvēris.
3. Kristus vienmēr tur Savus apsolījumus, līdz ar to Viņš ir ienācis tavā sirdī. Ja tā nav, tad Viņš ir melis.
4. Tomēr mēs zinām, ka Kristus nemelo. Tātad mēs zinām, ka tava pestīšana ir droša.

Dēļ šādas spriešanas daudzi tic, ka ir glābti, lai arī viņu dzīvē nav
novērojami vērā ņemami pārmaiņu pierādījumi. Viņu ikdienas dzīvē nav redzama ne mazākā nodošanās Kristum, un pie viņiem nav manāmas pat ne mazākās kristietības ārējās pazīmes. Kā to izskaidrot? Vaina nav pašā tekstā, bet gan tā izplatītajā skaidrojumā un lietojumā.

Ja aplūkojam Atklāsmes grāmatu 3:20 tās kontekstā, ieraugām kaut ko pavisam atšķirīgu no mūsdienu evaņģelizācijā izmantotā skaidrojuma. Visupirms, Kristus neklaudzina pie grēcinieka, bet gan pie Lāodikejas draudzes durvīm. Otrkārt, Viņš nemudina cilvēkus ieaicināt Viņu savas sirds melnajā dziļumā, noskaitot lūgšanu. Drīzāk Viņš norāj cilvēku grupu, kuri tiekas Viņa vārdā un pavēl tiem nožēlot savu apātiju pret Viņu (viņi ir kļuvuši remdeni), savu garīgo aklumu (viņi nespēj saskatīt, ka ir nelaimīgi, nožēlojami, nabagi, akli un kaili), kā arī savu materiālismu un lepnumu (viņi teic, ka ir bagāti, viņiem ir pārpilnība un viņiem nenieka nevajag). Treškārt, Viņš neaicina cilvēkus uz ticību evaņģēlijam un neapsola mūžīgo dzīvību bariņam neticīgu meklētāju. Drīzāk gan Viņš apsola atjaunotu sadraudzību un mūžīgu balvu tiem draudzes locekļiem, kuri dzird Viņa balsi un caur patiesu grēknožēlu atjauno attiecības ar Viņu.

Bīstama pretruna

Tas, ka primārais Atklāsmes 3:20 konteksts un nolūks ir maz saistīts ar evaņģelizāciju, paceļ vairākus sarkanos karogus. It īpaši svarīgi tas kļūst tad, kad saprotam, ka nekur Rakstos nav pavēlēts atsaukties evaņģēlija vēstij, atverot savu sirdi un ieaicinot tajā Jēzu. Tā vietā Rakstos tiek pavēlēts nožēlot savus grēkus un uzticēties Kristum.

Tāpat interesanti ir tas, ka šis teksts ir kļuvis par pamatu vairumam mūsdienu evaņģelizācijas metodēm, un tā ir viena no visbiežāk izmantotajām Rakstu vietām, arī praktizējot evaņģelizāciju, lai arī tai ar to ir niecīgs sakars. Tajā pašā laikā Rakstu vieta no Apustuļu darbiem 16:14, kur dots biblisks apustuliskas evaņģelizācijas un Dieva pestīšanas darba raksturojums, principā tiek pilnībā ignorēta: “Klausījās arī kāda dievbijīga sieva, vārdā Lidija, purpura pārdevēja Tiatīras pilsētā; viņai Tas Kungs atvēra sirdi Pāvila vārdiem.”

Daudzi sludinātāji izmanto Atklāsmes 3:20 par pamatu tam, lai pārliecinātu cilvēkus atvērt savas sirds durvis Kristum un lai uzsvērtu, ka cilvēka sirds rokturis atrodas iekšpusē. Ar to tiek parādīts, ka Dievs nevar un arī neatvērs sirds durvis no ārpuses un vienīgi cilvēkam pašam piemīt spēks to paveikt. Kā Vornera gleznā Kristus bezpalīdzīgi gaida ārpusē, lūgdamies, lai Viņu ielaiž iekšā. Sanāk, ka šis teksts tiek izmantots kā ilustrācija doktrīnai, ko tas nemaz nemāca un lai attaisnotu evaņģelizācijas metodoloģiju, kuru Rakstos nemaz nevar atrast.

Pat vēl vairāk – mūsdienu skaidrojums Rakstu vietai no Atklāsmes 3:20 ir tiešā pretrunā ar skaidro mācību Apustuļu darbos 16:14, kur Raksti skaidri pasaka, ka Dievs atvēra Lidijas sirdi, lai viņa atsauktos Pāvila vārdiem. Šajā Rakstu vietā lietotais vārds “atvēra” tulkots no grieķu vārda “dianoígō”, kuru diženais grieķu valodas pētnieks A. T. Robertsons definē kā “plaši vai pilnībā atvērt, kā divviru durvju abas puses”. Grieķu leksikologs Džozefs Henrijs Teiers to skaidro līdzīgi – “atvērt dalot vai šķeļot, atvērt pilnībā”. Citur, savos tekstos, Lūka lieto šo pašu vārdu, lai norādītu uz to, kā pirmdzimtais bērns atver savas mātes klēpi, Jēzus atver mācekļu prātu, lai tie izprastu Rakstus, un Dievs atver debesis, lai atklātu Jēzu stāvam pie Savas labās rokas. Šie notikumi nav pasīvi; patiešām, tie parāda gan rīcību, gan spēku – pirmajā gadījumā no bērna puses, pēdējos divos no Dieva puses.

Pienācīgs lietojums

Mūsdienu evaņģelizācijā Atklāsmes 3:20 bieži tiek izmantots ļaunprātīgi un kļūdīgi, taču šis teksts var būt arī derīgs evaņģēlija aicinājums, ja to papildina pareiza teoloģija un pienācīga izpratne par patiesu atgriešanos. Lai arī vairums nopietnāko pētnieku bez liekām pārdomām norāda, ka Kristus šeit uzrunā apātisku, pašapmierinātu draudzi, kas dzīvo pašapmānā, viņi arī atzīst, ka teksts varētu kalpot kā ilustrācija Kristus pacietībai pret grēciniekiem un Viņa nepagurstošajam aicinājumam uz sadraudzību. Pareizi izprasts, šis pants no Atklāsmes 3:20 varētu tikt izmantots šādi.

“Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu..”

Šis teksts ilustrē patiesību, ka pastāv universāls evaņģēlija aicinājums, un nevienam kristietim nekad nevajadzētu par to šaubīties. Viscaur Rakstos Dievs ir vairāk kā skaidri parādījis, ka Viņam nav prieka par ļaundara nāvi un labāk būtu, ja tas atgrieztos no saviem ceļiem un dzīvotu. Tāpēc mūsu atbildība ir nest Jēzus Kristus evaņģēliju ikvienai radībai zem saules un aicināt ikvienu nožēlot grēkus un ticēt. Tas mums jādara dedzīgi un pastāvīgi, līdz pat Kunga atnākšanai. Piedāvāt evaņģēliju ikvienam savam līdzgaitniekam, bez izņēmuma, vajadzētu kļūt par mūsu vareno apsēstību, un, to darot, mums vajadzētu pazemīgi darīt saviem klausītājiem zināmu, ka caur vēsti, ko nupat esam pasludinājuši, Kristus ir viņus gan apciemojis, gan aicinājis.

Otrkārt, no šā teksta mēs mācāmies, ka Dievs aicina grēcinieku gan pacietīgi, gan nerimstoši. Viņš ir žēlīgs Dievs, pilns žēlastības, pacietīgs dusmās un bagāts žēlsirdībā un uzticībā. Tāpēc Viņš sauc pat viscietāko grēcinieku un gaida uz tiem, kuri visu savu līdzšinējo dzīvi ir atraidījuši Viņa žēlastību. Jesaja savā darbā skaisti un spēcīgi ataino Dieva pacietību:

“Es teicu: Es te! Es te! –
tautai, kas nepiesauc manu Vārdu.
Es aizvien atvēru skaujas
pretestīgai tautai,
kas staigā nelabu ceļu,
pēc savām iedomām;
tautai, kas aizvaino mani
nemitīgi tieši sejā.” (65:1–3, 2012)

Sludinātājam vajadzētu krietni uzsvērt Dieva pacietību pret grēcinieku, jo tieši Viņa laipnība, iejūtība un iecietība ir tās, kas ved cilvēkus uz atgriešanos. Tomēr sludinātāja pienākums ir arī brīdināt grēcinieku par to Dievam vien zināmo dienu, kad Dieva aicinājums uz pestīšanu beigsies un viss, kas būs atlicis – tiesa un spriedums.

“Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara ..”

Brīnišķīgā patiesība, kas atklāta šajā frāzē, ir tāda, ka Dievs aicina cilvēkus, lai tie atsauktos evaņģēlija vēstij. Jebkura sludināšana, kas nepieprasa klausītāja atbildes reakciju, labākajā gadījumā ir nelīdzsvarota, sliktākajā – klaji herētiska. Evaņģēlists nav izpildījis savu uzdevumu, ja tikai pasludina vēsti un atstāj klausītāju, neradot viņā steidzamības sajūtu, apziņu, ka viņa dzīve ir nepilnīga, iekams viņš nav pienācīgi atsaucies evaņģēlija prasībām. Tas kļūst skaidrs no tiem piemēriem, kurus Rakstos mums atstājis Kungs un Viņa mācekļi. No Savas kalpošanas iesākumiem Jēzus lika cilvēkiem atsaukties uz evaņģēliju ar grēknožēlu un ticību. Vasarsvētku dienā Pēteris stipri mudināja savus klausītājus uz rīcību, sakot: “Izglābieties no šīs samaitātās cilts!” (Ap. d. 2:40) Apustulis Pāvils gan pārliecināja, gan mudināja grēciniekus Kristus Vārdā salīdzināties ar Dievu. Tieši pateicoties viņam, varam lasīt vienu no spēcīgākajiem Rakstos atrodamajiem uzsaucieniem grēciniekiem: “Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.” (2. Kor. 6:2)

Skaidri un nekautrīgi evaņģēlijs pieprasa atbildi no tā, kurš to dzird. Tomēr šī atbilde neaprobežojas ar klusu lūgšanas atkārtošanu, ko esi atradis evaņģēlija traktāta aizmugurē vai dzirdējis evaņģelizējoša sprediķa beigās. Raksti iesaka grēciniekam atsaucoties atvērt savu dzīvi Kristus glābjošajam darbam un suverēnajai valdīšanai. Raksti aicina viņu nožēlot savus grēkus, atmest jebkāda veida autonomiju vai pašpārvaldi un atzīt Jēzu par Kungu. Raksti viņam pavēl atteikties no it mazākās cerības, ka viņa paša miesas spēks varētu sarūpēt viņam pestīšanu, un ticībā paļauties uz Dieva žēlastību Kristū. Lai palīdzētu sev izprast, cik svarīgi ir dzirdēt Kristus balsi un atdarīt Viņam savas dzīves durvis, mums jāaplūko šie divi citāti no Jāņa evaņģēlija:

“Patiesi, patiesi Es jums saku: nāk stunda un viņa ir jau klāt, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi un, kas būs dzirdējuši, dzīvos.” (5:25)

“Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko.” (10:27)

Pirmajā citātā Kristus runā par pestīšanu kā garīgi mirušo augšāmcelšanos. Tas ir pārdabisks un brīnumains darbs, caur ko Viņš pārmaina grēcinieka sirdi un piepilda viņu ar garīgo dzīvību. Kristus varenajā un neierobežotajā spēkā jaunatgrieztais kristietis ir uzcelts no nāves kā jauns radījums, radīts Kristū Jēzū tiem labajiem darbiem, kurus Dievs priekš viņa ir sagatavojis jau pirms pasaules iesākumiem. Tā ir garīga augšāmcelšanās, kas ir tikpat brīnumaina un dzīvi mainoša kā Lācara atdzīvošanās pēc Kristus pavēles. Tāpēc būtu absurdi domāt, ka cilvēks var patiesi dzirdēt Kristus balsi un piedzīvot tik spēcīgu Dieva darbu, tomēr nepieredzēt nekādas tālākejošas pārmaiņas. Kā mums māca Jāņa 5:25: “Kas būs dzirdējuši, dzīvos” (autora uzsvars). Tādējādi viņi arī “dzīvos atjaunotā dzīvē” (Rom. 6:4).

Otrajā citātā no Jāņa evaņģēlija redzam, ka viena no pazīmēm, ka cilvēks ir patiesi dzirdējis Kristus balsi un atvēris Viņam savu dzīvi, ir tā, ka viņš turpina Viņam sekot. Ir nejēdzīgi domāt un herētiski mācīt, ka cilvēks varētu dzirdēt Kristus balsi, saņemt augšāmcelšanos no garīgās nāves un tomēr nepiedzīvot noturīgas sekas šādam dzīves notikumam. Tāpat ticēt, ka cilvēks varētu atvērt savu dzīvi Kristum tikai tik ilgi, lai saņemtu pestīšanu un pēc tam sevi atkal noslēgt, lai turpinātu dzīvot pēc sava prāta, nedomājot vairs par Pestītāju, ir pretrunā Jāņa 10:27. Būtu noderīgi atcerēties, ka ebreju pasaulē vārds “dzirdēt” nozīmē ne tikai uzklausīt, bet arī paklausībā rīkoties.

Mums vēlreiz jāpiemin vienkārša evaņģēlija patiesība – cilvēks tiek glābts vienīgi žēlastībā, vienīgi caur ticību; pestīšana ir Dieva dāvana, nošķirta no jebkādiem cilvēciskiem pūliņiem, lai miesai nebūtu ar ko lielīties. Tomēr, pateicoties Gara pārdabiskajam darbam, cilvēks top par jaunu radījumu un Dieva meistardarbu. Šī patiesība nodrošina, ka cilvēks, kurš ir dzirdējis un atvēris savu dzīvi Dieva pestīšanai, piedzīvos svēttapšanas progresu un kļūs aizvien līdzīgāks Kristum. Un, nevis pateicoties jaunatgrieztā stiprajai gribai, bet glābjošā Dieva spēkam un uzticamībai. Viņš, kurš šajā cilvēkā ir iesācis labo darbu, to arī pabeigs.

“.. Es ieiešu pie Viņa ..”

Viena no Jaunās Derības varenākajām un visvairāk mīlētām patiesībām ir tā, ka Kristus iemājo Savos sekotājos. Viņš tik tiešām ir mūsu Imanuēls, līdz pat laika beigām. Ir svarīgi atzīmēt, ka tad, kad Rakstos ir minēta Kristus iemājošana ticīgajos, tas nav darīts ne poētiskos, ne metaforiskos nolūkos, bet gan norāda uz ikviena Dieva bērna patiesu realitāti. Savā vēstulē draudzei Kolosā, apustulis Pāvils runā par Kristu mūsos kā vienīgo un patieso pamatu ikviena ticīga cilvēka cerībai uz nākamo godību. Kristus iemājošana caur Garu, radot gan iekšēju garīgo dzīvību, gan ārēji redzamas pārmaiņas, apliecina ticīgajam, ka viņš pieder Kristum un viņam ir pamatots iemesls cerēt uz gaidāmo godību. Līdz ar to Kristus iemājošana caur Garu nav pasīva, bet ļoti enerģiska. Tā nav slepena un nelīdzinās mistiskam vai subjektīvam piedzīvojam; drīzāk gan tā ir atpazīstama un pamanāma realitāte.

Kristus apsola iemājot ikvienā, kurš Viņu pieņem ticībā, tomēr mums vēlreiz jāuzsver, ka ticības liecība, pierādījums tam, ka esam Viņu pieņēmuši, būs Kristus aktīvais darbs mūsos, lai pārveidotu mūs Savā līdzībā – tās ir pakāpeniskas, tomēr nepārtrauktas pārmaiņas tā cilvēka dzīvē, kurš apliecina Viņa vārdu. Jāņa evaņģēlijā ir kāds pants, kurš lielā mērā izskaidro, ko nozīmē Kristus iemājošana ticīgajā: “Jēzus viņam atbildēja: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu.”” (14:23)

Jēzus nemāca, ka Viņa iemājošana ticīgajā ir atkarīga no tā, cik ļoti tas Viņu mīl vai arī cik nevainojama ir šī ticīgā cilvēka paklausība. Mīlestība pret Kristu un Viņa vārdu turēšana nenodrošina Viņa iemājošanu, bet gan parāda, ka tā ir jau notikusi un ir īsta. Mēs zinām, ka caur Garu esam piedzimuši no jauna un mūsos ir iemājojis Kristus, jo mūsos tagad ir mīlestība pret Viņu, kuru iepriekš nepazinām, un mēs baudām jaunas attiecības ar Viņa Vārdu, ko raksturo aizvien pieaugoša paklausība tam.

Šī bibliskā mācība ir spilgtā pretstatā izplatītajam uzskatam, ka cilvēks var būt drošs par savas pestīšanas cerību tikai tāpēc vien, ka reiz noskaitīja lūgšanu un ieaicināja Jēzu savā sirdī. Lai arī cilvēks nepiedzīvo iekšēju sajūtu vai ārējus pierādījumus tam, ka Kristus tik tiešām ir viņā iemājojis, viņam tomēr jābūt stipri pārliecinātam tikai tāpēc, ka Jēzus taču ir patiesi apsolījis, savukārt viņš to ir no sirds lūdzis. Tas padara Kristus iemājošanu par pasīvu, nespēcīgu un nepamanāmu realitāti. Pestīšana kļūst tikai par biļeti uz debesīm, un vairs netiek sagaidīts, ka tai būs pamanāma ietekme uz cilvēka raksturu vai attiecībām ar Dievu.

Lai cik izplatīts būtu šāds skaidrojums, tam Rakstos nav rodams nekāds pamatojums. Iespējams, domājot par savu atgriešanās pieredzi, cilvēks var izjust pastiprinātu pārliecību par to, tomēr šāda pieeja nav vienīgais faktors, lai noteiktu, cik patiesa ir bijusi Viņa ticības apliecināšana Kristum. Ir vēl citi svarīgi un neatmetami faktori, kā, piemēram, Dieva nepārtrauktais darbs ticīgā dzīvē, kas izpaužas kā svētdarīšana: padziļināta grēknožēla, pieaugšana ticībā, lielāka izpratne par Kristus nopelnu un aizvien cītīgāka pakļaušanās Viņa gribai.

“.. un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.”

Viens no evaņģēlija varenākajiem apsolījumiem ir sadraudzība ar Kristu, un tomēr šķiet, ka tas atkritis otrajā vietā un pirmajā ierindojies kāds iekārojamāks ieguvums: grēcinieka pašsaglabāšanās. Cilvēki tiek pamudināti ieaicināt Jēzu savā sirdī ar apsolījumu par labāku dzīvi šajā pasaulē un izvairīšanos no mūžīgas pazudināšanas nākamajā dzīvē. Lai arī šie apsolījumi ir patiesi, tomēr, ja piešķiram tiem augstāku prioritāti nekā apsolījumam par sadraudzību ar Kristu, tie sagroza evaņģēliju. Tas ir pretrunā tam, kā mūžīgo dzīvību redzēja Jēzus: “Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jņ. 17:3)

Pareizs bija velna secinājums, ka cilvēks būtu gatavs praktiski uz jebko, lai tikai paturētu savu ādu. Viņš noskaitīs lūgšanu, apmeklēs baznīcu, iesaistīsies reliģiskā kalpošanā un pat ļaus padarīt sevi par mocekli. Tomēr, lai radikāli mainītu kritušu cilvēku, lai viņš tiektos tikai pēc Kristus un ilgotos pēc sadraudzības ar Viņu, ir vajadzīgs pārdabiskais Dieva Gara darbs. Labākas dzīves un mūžīgas svētlaimes piedāvājums piesaistīs daudzus miesīgus cilvēkus, tomēr piedāvājums būt sadraudzībā ar Kristu piesaistīs vienīgi tos, kurus mudina Dieva Gars: “Neviens nevar nākt pie Manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas Mani sūtījis, un Es viņu celšu augšā pastarā dienā.” (Jņ. 6:44)

Mums kā kristiešiem un evaņģēlija kalpiem, izmantojot Atklāsmes 3:20, lai dalītos ar Kristu, jāatceras divas svarīgas patiesības. Pirmkārt, mums jāapņemas dižoties ar Kristu un parādīt Viņa vērtību saviem klausītājiem, lai vairāk par visu viņi ilgotos pēc sadraudzības ar Viņu. Lai arī evaņģēlijs sniedz neskaitāmus ieguvumus, par kuriem mums arī ir jārunā, tomēr mums jāparāda Kristus kā pats lielākais no tiem visiem un kā vērtīgākais par tiem visiem kopā. Patiesībā mums vajadzētu nopūlēties parādīt grēciniekam, ka Kristus gaismā nobāl visu citu ieguvumu vērtība un labums.

Ko sludinātājs var piedāvāt salīdzinājumā ar Kristu? Vai mums atstāt novārtā šo godbijīgo tematu, lai runātu par mazāk svarīgo, kas piesaistītu miesīgos cilvēkus, kuri labprātāk ēd pie cūku siles nekā vakariņo pie Kunga galda? Ja mūsu galvenā tēma būs Kristus skaistums un Viņa evaņģēlija godība, mēs varētu piesaistīt mazāk cilvēku, tomēr viņi nebūs nākuši veltīgi. Pateicoties Dieva Garam, viņi būs nākuši Kristus dēļ un arī paliks Kristus dēļ. Lai arī viņus nevilina neskaitāmie solījumi par šīs pasaules priekiem un labklājību, viņi spēs turpināt ceļu, jo viņiem ir pieticis tikai ar vienu skatienu uz godības pilno Kristu un salīdzinājumā ar to viss cits tiem ir šķitis kā mēsli.

Otrkārt, mums jāliek lietā šis iemīļotais pants, lai parādītu, ka pierādījums tam, ka cilvēks ir atvēris durvis Kristum vai piedzīvojis patiesu atgriešanos, ir tas, ka viņš turpina būt sadraudzībā ar Kristu. Jēzus apsolīja: “Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” Šeit Jēzus māca svarīgu patiesību – Viņam iemājojot jaunajā kristietī, aizsāksies un nerimsies īsta un noturīga sadraudzība starp Viņu pašu un šo cilvēku. Tā ir viena no patiesas atgriešanās pazīmēm. Pateicoties mūsu abpusējai sadraudzībai, mēs zinām jeb esam pārliecināti, ka Kristus ir mūs gan izglābis, gan mūsos iemājojis – Viņš tur ar mums mielastu, un mēs ar Viņu.

Ir ārkārtīgi svarīgi atzīmēt, ka šis apsolījums par paliekošu sadraudzību nav tikai kā iespējamība, bet gan pavisam droša realitāte – kā kaut kas, kas noteikti notiks ikviena patiesa ticīgā dzīvē. Tas ir ļoti līdzīgs vienam no Vecās Derības skaistākajiem apsolījumiem par jauno derību – “Šī ir tā derība, ko Es celšu Israēla namam pēc šīm dienām, saka Tas Kungs, Es likšu Savus baušļus viņu prātā un tos rakstīšu viņu sirdīs un būšu viņiem par Dievu, un viņi Man būs par tautu.”

Šis derības apsolījums runā par nu jau piepildītu laiku, kad Dievs radīs Sev tautu, kas būs izlīdzināta ar Viņu Mesijas upura nāvē un tiks Svētā Gara atjaunota. Pateicoties Viņa pārdabiskajam darbam viņu labā, Viņš būs viņiem par Dievu, un viņi būs Viņa tauta. Tā nav optimistiska Dieva optimistiska domāšana, bet gan visu valdītāja Dieva neatceļams spriedums. Viņš ne tikai šai atjaunotajai tautai zvēr Savu nebeidzamo uzticamību, bet arī apsola strādāt viņos tā, lai tie spētu pienācīgi tam atsaukties. Tie būs Viņa tauta.

Atklāsmes 3:20 redzam tikpat stipru pārliecību. Kristus ne tikai apsola turpināt sadraudzību ar patieso kristieti, bet arī apgalvo, ka Viņa iemājošana būs tā, kas ļaus viņam atbilstoši reaģēt. Tas nenozīmē, ka ticīgais vienmēr spēs noturēties uz taisna ceļa un nekļūdīsies vai ka viņa nodošanās Kristum nekad neatdzisīs. Tomēr tas nozīmē, ka ticīgā dzīvi iezīmēs īsta un pamanāma sadraudzība ar Kristu. Viņš nebalstīs savu pestīšanas pārliecību vien uz kādu, it kā sirds izjustu, sen lūgtu lūgšanu, bet gan pastāvīgās un abpusējās attiecībās ar dzīvo Kristu.

Tavs brālis,
Pols Vašers

Raksts ir adaptēts no Pola Vašera grāmatas “Evaņģēlija aicinājums un patiesa atgriešanās”