“Tāds es esmu.”
1993. gadā es pamatoju savu “iznākšanu no skapja” ar šo atklāto paziņojumu – un es to domāju nopietni. “Es neesmu izvēlējies būt homoseksuāls vīrietis,” es argumentēju, bet ”es tāds esmu piedzimis.”
Es biju pilnīgi pārliecināts, ka mana seksualitāte ir manas būtības pamatā, nevis vienkārši tas, ko es vēlos vai daru. Man šķita, ka beidzot esmu atklājis savu patieso “es”. Mana sirds un draugi to apstiprināja, tāpat arī apkārtējā pasaule. “Tā ir mana būtība. Es esmu gejs.”
Seksuālā orientācija man šķita pašsaprotama. Bet kādu patiesību tā atklāja? Vai mums vienkārši jāpieņem seksuālā orientācija kā vienīgā terminoloģija, ar ko aprakstīt noturīgu un paša neizvēlētu viendzimuma pievilcību?
Vai arī mums vajadzētu atkāpties un kritiski izvērtēt šo ideju, ņemot vērā Dieva patiesību par to, kas mēs esam? Godīgi sakot, mēs nevaram sākt izprast cilvēka seksualitāti, kamēr vispirms nesākam ar teoloģisko antropoloģiju, kas nozīmē saprast to, ko Dievs domā un atklāj par to, kas mēs esam.
Pārorientēšanās
Mūsdienu seksuālās orientācijas jēdziens ir radies psiholoģijas disciplīnā, kas sakņojas sekulārā antropoloģijas izpratnē, kura noraida iedzimto grēku. Piemēram, ideja, ka viendzimuma seksuālā orientācija ir tikai nespējas forma (tas ir, dabīgas grēkā krišanas sekas kā, piemēram, kurlums), nevis grēkā krišanas morālās sekas, ir bīstami tuva senajai ķecerībai, ko sauca par pelagiānismu – iedzimtā grēka noliegšanu, ko baznīca nosodīja piektajā gadsimtā. Mūsdienu bezgalīgajā pelēko nokrāsu pasaulē pavirša neskaidrība attiecībā uz Bībelē pausto seksualitāti būtībā ir flirts ar ķecerību.
ASV Psiholoģijas asociācija sniedz šādu seksuālās orientācijas definīciju:
“Seksuālā orientācija attiecas uz noturīgu emocionālu, romantisku un/vai seksuālu pievilcību pret vīriešiem, sievietēm vai abiem dzimumiem. Seksuālā orientācija attiecas arī uz personas identitātes izjūtu, kas balstīta uz šo pievilcību, ar to saistīto uzvedību un piederību citu cilvēku kopienai, kuriem ir tāda pati pievilcība.”
Geju neirologs Saimons LeVejs skaidro, ka seksuālā orientācija ir “iezīme, kas nosaka mūsu noslieci izjust seksuālo pievilcību”. Starptautiskajā cilvēktiesību dokumentā tā ir definēta kā “spēja izjust dziļu emocionālu un seksuālu pievilcību”. Citviet ASV Psiholoģijas asociācija apraksta šo pievilcību kā tādu, ko parasti cilvēks pats nav izvēlējies. Tādējādi seksuālā orientācija nozīmē spēju izjust paša neizvēlētas, ilgstošas seksuālas un romantiskas vēlmes, un šai nosliecei ir atvēlēta jauna personības kategorija.
Diemžēl mēs esam ierāmējuši sevi šajā sekulārajā un humānistiskajā paradigmā, kas definē sevis esamību caur seksualitāti. Mēs domājam, ka citas iespējas nav. Tomēr, ja ir izvēle starp Bībeles un sekulāro sistēmu, vai kristiešiem nevajadzētu dot priekšroku Bībelei, nevis sekulārajai sistēmai? Un vai Dieva Vārds varētu mums sniegt labāku ietvaru izpratnei par spēju piedzīvot sevis neizvēlētas un noturīgas seksuālas un romantiskas vēlmes pret sava dzimuma pārstāvjiem?
Jā. Šo ietvaru jeb sistēmu sauc par grēku.
Būt gejam?
Es nesaku to, ka spēja izjust pievilcību pret savu dzimumu vai kārdinājumus ir tas, ko teologi dēvē par “faktisko grēku” (grēcīgas domas, vēlmes, vārdi un darbi, ko cilvēks izvēlas pēc savas gribas). Savukārt jēdzieni “iedzimtais grēks” un “iekšā mītošais grēks” (indwelling sin) atbilst visiem viendzimuma seksuālās orientācijas aprakstiem. Iedzimtais grēks ir neizvēlēts stāvoklis, un iemājojošais grēks ir pastāvīgs grēcīgu vēlmju vai uzvedības modelis.
Daži mūsdienās apgalvo, ka seksuālā un romantiskā iekāre pret sava dzimuma cilvēkiem sakņojas Dieva tēlā, nevis grēkā krišanā, un ka tādēļ tas ir labi vai pat svētīgi. Tas izriet no pārpratuma, ka “būt homoseksuālam” nozīmē arī novērtēt sava dzimuma skaistumu. Tomēr, ja mēs paplašinātu seksualitāti, iekļaujot tajā arī skaistuma novērtēšanu, kas nav seksuāla un romantiska, tad visi būtu geji. Tas ir tikpat bezjēdzīgi, cik nelietderīgi.
Tomēr, ja seksuālas un romantiskas tieksmes apmierināšana ir grēks, tad tajā nav nekā neitrāla vai svētīga. Šīs vēlmes izriet no grēkā krišanas, nevis no Dieva tēla. Seksuālais grēks vienmēr ietver morālo aspektu. Sava dzimuma pievilcība rod savu izcelsmi iedzimtā grēka dabā. Un runāsim skaidri un gaiši: sākotnējā grēkā nav nekā neitrāla vai nevainīga.
Savējā dzimuma pievilcības gadījumā problēma ir grēks. Taču kristiešus mūsu Dievs nav atstājis bez atbildes.
Neatkarīgi no tā, kāds esi piedzimis
Bet vai cilvēki piedzimst homoseksuāli?
Klausoties medijos un popkultūrā, var šķist, ka zinātne to ir pierādījusi. Tomēr no daudzajiem pētījumiem, kas veikti, lai izpētītu iespējamos bioloģiskos un vides faktorus, kuri varētu ietekmēt viendzimuma pievilcības attīstību, nav gūti pārliecinoši pierādījumi.
ASV Psihiatru asociācija 2015. gadā nāca klajā ar šādu paziņojumu: “Daži cilvēki uzskata, ka seksuālā orientācija ir iedzimta un nemainīga, tomēr seksuālā orientācija attīstās cilvēka dzīves laikā.” Zinātnieki vēl ne tuvu nav atklājuši faktorus, kas veicina seksuālās pievilcības attīstību, tāpēc ir nepamatoti un bezatbildīgi apgalvot, ka seksuālās pievilcības iedzimtība ir pierādīta realitāte.
Neraugoties uz pierādījumu trūkumu, joprojām pastāv uzskats, ka cilvēki piedzimst homoseksuāli, un tas it kā padara šo realitāti par labu esam. Tomēr kristiešiem iedzimtība nenozīmē, ka kaut kas ir pieļaujams. Tas, ka cilvēks piedzimst ar grēcinieka dabu, nepadara grēku par pareizu. Mums ir jānorāda cilvēkiem uz daudz svarīgāku domu: Neatkarīgi no tā, kas bija vai nebija patiesība, kad jūs piedzimāt, Jēzus saka, ka jums ir jāpiedzimst no jauna.
Nav svarīgi, vai tu domā, ka esi piedzimis kā alkoholiķis – tev ir jāpiedzimst no jauna. Nav svarīgi, vai tu domā, ka esi piedzimis kā melis – tev ir jāpiedzimst no jauna. Nav svarīgi, vai tu domā, ka esi piedzimis kā porno atkarīgais, tev ir jāpiedzimst no jauna. Nav svarīgi, vai tu domā, ka esi piedzimis ar kādu citu seksuālā grēka cīņu; tev ir jāpiedzimst no jauna.
Kādas ir labās ziņas?
Kad mēs piedzimstam no jauna (caur Dieva Vārdu (1. Pētera 1:23) un caur Viņa Garu (Jāņa evaņģēlijs 3:5-8)), vecais ir pagājis un ir nācis jauns – mēs esam jauns radījums (2. korintiešiem 5:17). Mēs spējam ienīst savu grēku, neienīstot sevi. Mūsu seksualitāte vairs nav tas, KAS mēs esam, bet gan tas, KĀDI mēs esam. Mēs sūtām iznīcībā savu veco “es”, lai Kristus varētu dzīvot mūsos (Romiešiem 8:13; Galatiešiem 2:20; Kolosiešiem 3:5). Grēka sekas ir tik visaptverošas, tik pilnīgas un radikālas, ka, lai ikviens varētu ieiet debesu valstībā, ir nepieciešama pilnīga atdzimšana (Jāņa evaņģēlijs 3:3).
Neatkarīgi no mūsu grēcīgā stāvokļa, kādā mēs ienācām šajā pasaulē, mums ir nepieciešama pilnīga pārvērtība – tāda, kādu tikai mūsu Dievs un Radītājs Savā žēlastībā ir brīnišķīgi padarījis iespējamu caur ticību Kristum (Efeziešiem 2:4-10). Šī nav vēsts tikai geju kopienai vai tikai tiem, kas piedzīvo simpātijas pret savu dzimumu. Tā ir vēsts ikvienam: tev ir jāpiedzimst no jauna. Un Viņš ir tas, kas, pateicoties savai lielajai žēlastībai, liek mums piedzimt no jauna (1. Pētera 1:3).
Un tā, dārgie draugi, ir ļoti laba vēsts.
Kristofers Juans (desiringGod.org)
