Kopš dievkalpojuma sākuma bija pagājušas vairāk nekā trīs stundas, un es patiešām sāku sajust Dieva klātbūtni šajā ēkā. Stāvēju blakus savam draugam, un mūzika bija dziļa un intensīva. Apgaismojums visu padarīja tik intīmu, un gaisā dejoja viegla migla. Vadošās dziedātājas balss bija tik skaista – “Jesus Culture” mūzika ir tik svaidīta. Balsis visapkārt man dziedāja vienbalsīgi, un es jutu, kā, šūpojoties dziesmas pavadībā, ieslīgstu dziļā, ritmiskā transā. Mācītājs nepārtraukti mums bija sacījis, lai gaidām sastapšanos ar Dievu un ka Dievs mums visiem kaut kādā īpašā veidā pieskarsies. Vai tas varētu būt risinājums manām dzīves problēmām? Es biju piedzīvojusi tik daudz sirds sāpju un nedrošības. Es biju nogurusi no tā, ka man sacīja, ka pietiek ar Dieva Vārdu un lūgšanu. Varbūt tas bija kaut kas patiešām reāls – varbūt tā bija sastapšanās, kas man bija vajadzīga. Tieši tad mācītājs pārtrauca dziedāšanu un iesaucās: “Jēzus ir šeit! Svaidījums ir jūsu! Ja vēlaties jaunu Dieva pieskārienu, iznāciet priekšā!” Es ātri paskatījos uz savu draugu un teicu: “Tu nāksi?! Tas notiek!” Viņš nervozi paraustīja plecus un palika uz vietas. Domāju, ka viņš bija skeptiski noskaņots pret šādām lietām – viņš ir baptists. Ak, labi, nodomāju es – tikai viņš zaudēs. Ejas piepildījās, cilvēki izmisīgi steidzās uz skatuvi. Tuvojoties skatuvei, sajutu, kā man vēnās ieplūst adrenalīns, un drīz vien atradu vietu tikai dažu metru attālumā no mācītāja. Skatoties uz viņu, man šķita, ka Dievs viņam saka, kam uzlikt rokas. Viņa acis caurskatīja jauniešu jūru pie viņa skatuves. Tad pienāca mans mirklis. Viņš teica vienam no saviem palīgiem: “Ņemiet šo meiteni tur! Dieva spēks ir pār viņu!” Es jutos tik īpaša, ka viņš mani izvēlējās, ka sāku nekontrolējami raudāt. Mani uzveda uz skatuves, un es jutos tā, it kā būtu nokļuvusi vissvētākajā vietā. Man no nerviem trīcēja rokas, elpa bija sekla, bet smaga, un es jutu, ka ķērāji stājas savās vietās. Tad viņš kliedza: “Uguns!!! uz tevi…”. Tā brīža emocijas man bija par daudz, kad jutu, kā kaut kas pārņem manu ķermeni. Es atmetu jebkādu loģisku izskaidrojumu un tiku ar spēku nogāzta zemē. Mans ķermenis sāka nekontrolēti raustīties un locīties, man guļot uz skatuves; no manas mutes nāca skaņas, ko es nekad agrāk nebiju izdvesusi. Es dzirdēju un jutu, kā citi sāk krist ap mani un uz manis. Daži cilvēki histēriski smējās, citi pieskārās man un dziļi nopūtās, bet daži kliedza, rāpojot uz visām četrām. Esmu dzirdējusi, ka daži kristieši apgalvo, ka šāda veida pieredze esot dēmoniska, bet citi saka, ka tā esot vienkārši hipnoze. Godīgi sakot, es to neesmu redzējusi Bībelē un īsti nezinu, kas tas ir… bet man patiešām šķiet, ka tas ir Svētais Gars…
Virtuālā tūre, kuru jūs tikko izlasījāt, notiek visā pasaulē katru nedēļu desmitos tūkstošu harizmātisko draudžu, dziedināšanas pasākumos, jauniešu grupās, bērnu nometnēs, Trešā viļņa atmodās un N.A.R. [jaunās apustuliskās reformācijas] konferencēs. Daudzi konservatīvi noskaņoti kristieši ir nāvīgi nobijušies no tā, ka viņu bērni kādreiz apmeklēs kādu no šiem dievkalpojumiem, bet, kad viņiem jautā, kur īsti ir problēma, vairums nespēj izskaidrot, kā vien teikt: “Tas ir nebibliski” vai “tas nav Dievs”.
Mums ir vajadzīga labāka atbilde.
Tātad, ko īsti kāds domā, kad saka: “Es kritu (tiku nogāzts) Garā!”? Šī frāze apraksta to, ko daudzi uzskata par Dieva pieskārienu, no kura viņi nokrīt zemē – burtiski. Tie, kas dedzīgi aizstāv šo praksi, apgalvo, ka tā ir Dieva acīmredzama klātbūtne dievkalpojumā, kas izraisa cilvēku nokrišanu. Pēc viņu domām, Dieva spēku cilvēkiem parasti “nodod” mācītājs, uzliekot viņiem rokas, pūšot elpu uz viņiem, mājot ar roku, vicinot žaketi vai izsaucot frāzi, piemēram, “Uguns!” vai “Pieskaries!”. Šie žesti liek cilvēkiem lidot uz visām pusēm. Dažreiz tas notiek pat tad, kad pielūgsmes grupa dzied kādu noteiktu dziesmu, vai arī tāpēc, ka cilvēkus pārņem emocijas kādas dievkalpojuma daļas laikā. Bieži vien Garā nokritušie cilvēki izpaužas uz zemes, izdodot dzīvnieciskas skaņas, rāpojot, slīdot, trīcot, raustoties, raudot, smejoties un izjūtot transam līdzīgu eiforiju. Daži stāsta, ka viņi jūt elektrību, kad mācītājs viņiem pieskaras, citi jūt siltumu, bet vēl citi pēc tam vairākas stundas nespēj nostāvēt paši saviem spēkiem. Tiek uzskatīts, ka tas viss ir Svētā Gara darbs, kad Viņš atspirdzina un atjauno garīgi iztukšotus un salauztus cilvēkus. Tā kā vairāk nekā 500 miljoni harizmātu un 1,5 miljardi hinduistu (Kundalini atmoda) praktizē cilvēku nokrišanu Garā, nav pārspīlēti apgalvot, ka vismaz 2/7 visas pasaules ir ticība, kas saistīta ar krišanu vai drebēšanu kāda gara varā. Tā nav margināla uzvedība. Tagad tas ir vispārpieņemts spirituālisms un tiek uzskatīts par ļoti normatīvu – tas ir visur.
Bet vai Bībelē ir kādi pierādījumi, kas apliecinātu normatīvu Svētā Gara darbību, kas liek cilvēkiem baznīcā kratīties, slīdēt, smieties, riet, rāpot vai nekontrolēti raustīties? Vai tad, kad Dievs Bībelē darbojas cilvēkos, Viņš tos ar elektrisku triecienu noved šķietamā dzēruma stāvoklī, kad runa ir neskaidra un ķermenis nekontrolēts? Vai sludinātājs (kliedzot “Uguni!”) patiešām var izraisīt debesu iebrukumu tavā dzīvē uz zemes? Vai pastāv iespēja, ka tad, ja kādas no šīm harizmātiskajām pieredzēm ir identiskas hinduismā sastopamajām izpausmēm, tajās ir kāds dēmonisks aspekts?
Labākais veids, kā izprast harizmātisko praksi – krišanu Garā, ir izprast to cilvēku nostāju, kuri to atbalsta un praktizē.
Ko apgalvo “krišanas Garā” entuziasti?
Pirmkārt, ir vairāki atšķirīgi apgalvojumi atkarībā no tā, kāda harizmātiskā grupa tos skaidro. Tas pats par sevi pierāda, cik daudz neskaidrību ir ap šo praksi.
Šeit ir minēti vairāki galvenie apgalvojumi:
- Garā krišanas pieredze ir Dieva Tēva klātbūtnes izpausmes rezultāts.
- Jēzus ir tas, kurš veic nogāšanu.
- Svētais Gars ir spēks, kuru nevar apturēt. Kad Viņš pieskaras cilvēkiem, viņi krīt.
- Cilvēkiem, kas ir “iztukšoti”, ir jākrīt Garā, lai piepildītos ar Garu.
- Kad Dievs pieskaras cilvēka miesai, kaut kas notiks.
- Kad debesis pieskaras zemei, viss satricinās.
- Dieva spēks ir milzīgs. Kad tas parādās, cilvēki krīt.
Lai pamatotu šos vispārīgos apgalvojumus un skaidrojumus, harizmātiskie entuziasti izmanto konkrētas Bībeles vietas kā pierādījumus krišanai Garā. Kristieši, kas nav Bībeles lietpratēji, parasti nepamanīs izmantoto interpretācijas akrobātiku, bet, kad mēs studējam to, kas Bībelē patiesībā ir teikts, mīti par krišanu Garā tiek bibliski sagrauti.d
BEZMAKSAS E-GRĀMATAPielūkojiet, kā jūs klausātiesDžons Paipers
Aicinājums dzirdēt Dieva Vārdu nav nekāds nieks. Likmes ir ļoti augstas. Šaja grāmatā apkopotās mācītaja Džona Paipera svētrunas par Dieva Vārda uzņemšanu savas sirds augsnē palīdzēs izvērtēt sevi kā klausītāju un kārtīgi sagatavoties nākamās svētdienas svētrunai.
MĪTS NR. 1: TAS NOTIKA VECAJĀ DERĪBĀ
“Un notika, tikko priesteri iznāca no svētnīcas, mākonis piepildīja Tā Kunga namu. Un priesteri nevarēja nostāties, lai kalpotu šī mākoņa dēļ, jo Tā Kunga godība piepildīja Tā Kunga namu.”
– 1. Ķēniņu 8:10-11
Šī fragmenta konteksts ir Salamana tempļa celtniecības pabeigšana, kurā manifestējošā Dieva godība burtiski nolaidās lejā. Dieva klātbūtne mājoja templī, kā tas bija konsekventi visā Vecajā Derībā. Līdzīga pieredze notika 2. Mozus grāmatā 40:34-38 ar Mozu, kad viņš Tā Kunga godības dēļ nevarēja ieiet saiešanas teltī.
MĪTS SAGRAUTS: Dieva godība nolaidās virs tempļa, lai norādītu uz Viņa uzturēšanos templī. Priesteris nevarēja stāvēt, lai kalpotu (1. Ķēn. 8:10; 2. Laiku 5:13), un Mozus nevarēja ieiet saiešanas teltī, jo to piepildīja godības mākonis – nevis tāpēc, ka tie bija nokrituši uz grīdas. Nekas ne tuvu neatgādina šodienas krišanu Garā, kas sniegtu pierādījumus šai praksei. Dieva klātbūtne ne reizi nelika cilvēkiem krist Garā, Viņš neizraisīja cilvēkos histēriju, neizraisīja svētu smieklu lēkmi, nedz arī izpaudās ar dīvainiem trokšņiem. Nekam no tā, ko Vecā Derība saka par Dieva klātbūtni vai pieredzi templī, nav nekāda sakara ar Garā krišanas praksi mūsdienās.
Lai gan tā ir pilnīgi nepareiza interpretācija, tomēr, ja harizmātiskie entuziasti uzstāj uz šo tekstu izmantošanu kā pierādījumu savām izdarībām, tad viņiem ir jāpamato tas, kā Vecās Derības priesteri nevarēja stāvēt vai kalpot Tā Kunga klātbūtnē, kamēr mūsdienu sludinātāji, ķērāji, ērģelnieki, dziedātāji un pārējā auditorija var stāvēt, plaukšķināt, izmantot labierīcības un filmēt izdarības ar saviem mobilajiem telefoniem, bet tikai cilvēki, kas tiek “skarti”, nokrīt Garā?
Ja Dieva godība parādīsies burtiski, neviens nefilmēs priekš YouTube kanāla. Visi būs nokrituši ar sejām pie zemes.
Citi teksti, kas ir nemākulīgi sagrozīti līdzīgi iepriekš minētajam piemēram, ir šādi:
1. Mozus 15:12 – Ābrāms ieslīga dziļā miegā.
2. Mozus 19:18 – Sinaja kalns dreb no Tā Kunga klātbūtnes.
1. Samuēla 16:13 – Tā Kunga Gars nāca ar spēku pār Dāvidu.
Soģu 6:34 – Tā Kunga Gars nāca pār Gideonu.
Nav neviens teologs virs zemes, kas varētu likt kādam no šiem piemēriem patiešām nozīmēt to, ka krišana Garā ir bibliska. Vai Dievs darbojas varenos veidos visā Bībelē un vai Viņš to dara arī šodien? Pilnīgi noteikti. Vai Vecajā Derībā ir kaut viens gadījums, kad Viņš kādam liek “nokrist Garā” vai uzdod pravietim izveidot uguns tuneli un sagāzt cilvēkus kaudzē? Pilnīgi noteikti nē.
MĪTS NR.2: TAS NOTIKA JAUNAJĀ DERĪBĀ
“Tie atbildēja Viņam: “Jēzu Nacarieti.” Viņš tiem saka: “Es tas esmu.” Bet arī Viņa nodevējs Jūda stāvēja pie viņiem. Kad nu Viņš teica: Es tas esmu, – tie atkāpās un nokrita pie zemes.”
– Jāņa 18:5-6
Jēzus, pats Dieva Dēls, stāvēja aci pret aci ar nodevēju, kareivju un augstāko priesteru pūli, un tad lika tiem krist taisnā ceļā pie zemes, paziņojot, kas Viņš ir. Tā bija augstākā Kristus varas un autoritātes zīme un skaidra Viņa dievišķās suverenitātes izpausme pār tiem, kuriem Viņš ļāva Sevi nogalināt. Nebija pat reize, kad Dieva Jērs nebūtu bijis pilnībā Dievs, un nebija pat reize, kad Viņš būtu bez kontroles.
MĪTS SAGRAUTS: Kad mēs vērojam, kā Jēzus šos vīrus sūtīja krist uz zemes, nevar nepamanīt vairākas lietas: 1) Viņi bija Viņa ienaidnieki. 2) Viņš tiem nedeva Savu svaidījumu. 3) Viņiem nenotika eiforiska sastapšanās ar Dievu. 4) Viņi neizpaudās ar riešanu, drebēšanu, raustīšanos vai raudāšanu. 5) Viņi nebija Gara piepildīti. 6) Viņi netika dziedināti, guļot uz zemes. 7) Viņi turpināja Viņu arestēt. Šajā tekstā aprakstītos notikumus nevar atdalīt no šī teksta pielietošanas. Tas, ko Jēzus darīja un kā pūlis reaģēja, nesniedz nekādu atbalstu mūsdienu praksēm.
Arī citi Jaunās Derības teksti ir nemākulīgi sagrozīti līdzīgi iepriekš minētajam piemēram:
Apustuļu darbi 8:17 – Pēteris un Jānis uzliek rokas cilvēkiem, kuri saņem Svēto Garu.
Apustuļu darbi 19:12 – Sviedrauti, kas pieskārās Pāvilam, tika izmantoti, lai dziedinātu un atbrīvotu cilvēkus.
Apustuļu darbi 26:13-14 – Pāvilu no zirga notrieca gaismas stars.
Atklāsmes grāmata 1:17 – Jānis no bailēm krīt Jēzus priekšā uz sava vaiga. Jēzus saka: “Nebīsties.”
Izmantot jebkuru no šiem Dieva varenības piemēriem Jaunajā Derībā kā pierādījumu, lai atbalstītu garā krišanas praksi mūsdienās, ir vairāk nekā izstiept tekstu – tā ir bīstama hermeneitika (mācība par Bībeles interpretāciju).
Ko Bībele saka par “krišanu Garā”?
Bībelē nav burtiski nekas, kas atbalstītu cilvēku Garā gāšanas praksi, krišanu Garā vai izmantotu šos terminus. Daži var iebilst, ka arī termins “Trīsvienība” nav atrodams Bībelē, tomēr mēs ticam Trīsvienībai. Tas nav labs arguments, jo Trīsvienības doktrīna ir skaidri pierādīta neskaitāmos tekstos, kuros aprakstīts Tēvs, Dēls un Svētais Gars, un mēs to pielietojam tieši tā, kā to māca Svētie Raksti. Terminoloģija nav problēma, nosakot Bībeles pierādījumus krišanai Garā, – problēma ir atrast jebkādus pierādījumus.
Pat visplašāk zināmajās nodaļās par garīgajām dāvanām (1. Korintiešiem 12-14) šī prakse nemaz netiek aplūkota un netiek mudināts kam tādam ticēt. Patiesībā Pāvils pūlas tieši, lai nomierinātu Korintas haosu, nevis lai veicinātu tālākas izdarības, kas radītu apjukumu draudzē.
Pierādīšanas nasta, lai leģitimizētu šo pilnīgi nebiblisko praksi, galu galā gulstas tikai uz tiem, kam simpatizē šī krišana Garā.
Kas notiek, kad cilvēki šodien tiek “nogāzti Garā”?
Tā kā mēs varam secināt, ka tas nav atrodams Bībelē, ir jābūt citiem faktoriem, kas darbojas. Pēc 26 gadu ilgas personīgas pieredzes jeb esot līdzdalīgs desmitiem tūkstošu “krišanām” es esmu nonācis pie pieciem secinājumiem, kas raksturo to, kas patiesībā notiek, kad cilvēki nokļūst šī šķietamā spēka varā.
I. Cilvēki domā, ka viņiem ir jākrīt – apkārtējo spiediens šāda veida dievkalpojumos ir spēcīgs. Neviens nevēlas izskatīties slikti vai likt sludinātājam izskatīties slikti. Ir plaši izplatīts uzskats, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā, ja tu “nejūti” Dieva klātbūtni un tev nav kaut kāda veida izpausmes, tāpēc apkārtējo spiedienam ir milzīga loma cilvēku krišanā. Diemžēl šajā piespiedu uzvedībā vislielākie zaudētāji galu galā ir bērni, jo viņi cenšas izpatikt un drīz vien tiek ierauti sistēmā. Daudzos gadījumos cilvēki redz, ka citi krīt, un vienkārši seko viņu piemēram. Visbeidzot, bieži vien ticības ceļa meklētāji, kas atnāk uz šīm sapulcēm, domā, ka viņiem ir jākrīt, lai gūtu pieredzi, ko sludinātājs sola.
II. Cilvēkiem tiek stāstīts, ka viņi kritīs – Iedvesmas un hipnozes spēks ir reāls. Tādas dokumentālās filmas kā “Pārdod brīnumus” (Miracles for Sale) ir pierādījušas, ka suģestijas un hipnozes spēku var izmantot, lai piespiestu pilnīgi svešus cilvēkus darīt visu, ko hipnotizētājs pavēl. Tas nav nekāds jaunums tiem, kas orientējas psiholoģijā un sociālajās zinātnēs, taču daudzi kristieši joprojām nezina, ka daudzi harizmātiskie ekstrēmisti, kas nogāž cilvēkus Garā, ir hipnozes un manipulācijas eksperti. Trīs stundas jutekliskas un nomierinošas mūzikas, neskaitāmi izsaukumi, sakot: “Jēzus ir šeit! Viņš tev pieskarsies! Tu sajutīsi kaut ko tādu, ko nekad iepriekš neesi jutis! Vienkārši saņem to!”, atbilstoši noskaņo cilvēkus. Tad viņi ir sagatavoti pieredzei. Ir arī pierādīts, ka hipnoze cilvēkus ieved transam līdzīgā stāvoklī, kas šādos dievkalpojumos ir ierasta parādība.
III. Cilvēki vēlas krist – Trešā viļņa, N.A.R. [jaunās apustuliskās reformācijas] un harizmātisko ekstrēmistu aprindās liela nozīme ir godbijībai. Cilvēkiem tiek mācīts godināt līderus Dievam līdzīgā veidā, jo viņi burtiski ir Viņa līmenī. Daudzi šo kustību bijušie sekotāji ir atzinuši, ka viņi vēlējās dziļāku saikni ar Dievu un vēlējās saņemt svaidījumu, ko bija apsolījis līderis – tāpēc viņi izvēlējās krist, cerībā gūt garīgu pieredzi. Tas bieži noved pie raudāšanas, lūgšanās un emocionālām reakcijām, kas redzamas pēc tam, kad mācītājs uzliek viņiem rokas.
IV. Cilvēki izliekas – esmu personīgi runājis ar draugiem, ģimeni un sekotājiem, kuri ir izlikušies. Pateicoties Dieva žēlastībai, cilvēkiem, kas nav uzauguši harizmātiskajā haosā, nav ne jausmas, ka tas notiek, bet, ja tu uzaudz ar īpašu svaidīšanas dievkalpojumu katru nedēļu un katrs no tiem ilgst 4 stundas – tu sāc krist, lai tikai tas beigtos. Reiz es kādam man tuvam cilvēkam jautāju, kāpēc viņš metās atpakaļ un uz skatuves uzvedās tik traki, uz ko viņš atbildēja: “Beidz, vecīt, mums vajag, lai viņš [līderis] izskatās labi, un lai tas beigtos.” Nemaldieties, cilvēki izliekas.
V. Tas ir dēmoniski – daudzos gadījumos, kad ir iesaistīts maldu mācītājs, mūsdienu Garā krišanas ir līdzīgas Bībeles aprakstiem par kādu, kas piedzīvo dēmonu jeb ļauno garu apsēstību (Marka 9:17-18). Tikt sagūstītam, nomestam uz zemes un raustīties konvulsijās – tās visas ir lietas, ko Bībelē piedzīvoja dēmonu apsēsti cilvēki. Tas nav vispārējs apgalvojums, teikt, ka visas Garā krišanas prakses mūsdienās ir dēmoniskas, bet tas ir apgalvojums, ka tad, ja nav atbilstības pārējiem četriem punktiem, varat derēt, ka tā nav nevainīga harizmātiska uzvedība. Daži var brīnīties, kā kāds varētu uzdrīkstēties to piedēvēt dēmoniskai uzvedībai, bet padomājiet par to uz mirkli. Vai viltus skolotājs, kas māca viltus evaņģēliju un ir sātana izmantots (2.Kor.11:13-15) var uzlikt rokas uz viltus kristiešiem (vai uz jebkuru citu) un likt viņiem piedzīvot patieso Svēto Garu? Nē. Tas ir neīsts viltvārdis – dēmonisks gars.
Labākajā gadījumā labu griboši cilvēki meklē sastapšanos ar Dievu nepareizā veidā, izmantojot nepareizus līdzekļus, un beigās būs apmulsuši un vīlušies. Sliktākajā gadījumā izmisušus cilvēkus un atkritējus pārņem hipnoze, suģestijas spēks, dēmoniski spēki vai viltus gars, ko viņi uzskata par Svēto Garu.
Ja tas nesakrīt ar Bībeli, nav atrodams Bībelē vai to nevar patiesi pamatot ar pareizu Bībeles interpretāciju, tu neko nepalaidīsi garām. Svētais Gars ir pieejams šodien caur evaņģēlija spēku, un Viņš eksistē, lai pagodinātu Kungu Jēzu Kristu, nevis lai izrādītos (Jāņa.16:14-15). Ja cilvēki nododas Kristum, pieņem Gara patieso darbību savā dzīvē un pakļaujas Bībelei kā pietiekamai un galīgai atklāsmei, tad krist Garā kļūst lieki.
Neatkarīgi no tā, kāda ir cilvēka nostāja attiecībā uz garīgajām dāvanām šodien, visi spriestspējīgie kristieši var droši teikt: “Nē, paldies”, kad runa ir par krišanu Garā.
Kosti Hins (forthegospel.org)
Kosti Hins ir draudžu dibinātājs un mācītājs The Shepherd’s House Bībeles draudzē Čandlerā, Arizonas štatā. Uzaudzis kā maldu mācītāja Benija Hina brāļa dēls, viņš tomēr pieaugušā vecumā ir iepazinis patieso evaņģēliju un atgriezies. Viņš ir mācītājs The Shepherd’s House Bībeles draudzē Arizonā un organizācijas For the Gospel (www.forthegospel.org) prezidents un dibinātājs. Viņš ir vairāku grāmatu autors (tostarp “God, greed and the (prosperity) gospel”, “Defining deception”, “More than a Healer” un “Knowing the Spirit”). Kosti un viņa sieva Kristīne dzīvo Gilbertā, Arizonas štatā, kopā ar četriem bērniem.