Vai cilvēks apdala Dievu? 5 būtiskas atskārsmes par desmito tiesu

Reiz kādā X aptaujā tika uzdots vienkāršs jautājums – vai mūslaikos ir jādod desmitā tiesa draudzei? Pēc krietni vairāk kā 1000 balsīm un komentāriem secinājumi bija gan uzmundrinoši, gan satraucoši. Šķiet, ka mūsdienu draudzei joprojām nav skaidrības par desmito tiesu.

Šī Rakstu vieta ietver Jaunās Derības izpratni par ziedošanu:

“Vai ir pareizi, ka cilvēks krāpj Dievu, kā jūs Mani krāpjat? Jūs tad sakāt: kā tad mēs Tevi krāpjam? – ar desmito tiesu un labprātīgiem upuriem.
Tādēļ jau jūs esat nolādēti, tā ka viss krīt jums no rokām un iet jūsu rokās bojā, jo jūs visi vienā kopā cits pār citu Mani krāpjat!
Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai arī Manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani šai ziņā, saka Tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums!” (Maleahija 3:8-10).

Parasti lielākā daļa desmito tiesu prasošie sludinātāji izvēlas Maleahija 3:8-10. Tipiska uzruna, kas var ilgt vairākas minūtes un to iespējams dzirdēt ikkatrā svētdienas svētrunā pirms ziedojumu vākšanas. Iespējams, ka mēs to varētu pat kopīgi nocitēt, jo tas dzirdēts tik daudz reižu dažādu konfesiju draudzēs – īpaši labklājības evaņģēlija draudzēs.

Tā sākas apmēram šādi:

“Šorīt, pirms pieņemt desmito tiesu un ziedojumus, es vēlos ar jums parunāt. Atveriet Bībeli Maleahija 3. nodaļā un pajautājiet sev: “Vai es apkrāpju Dievu?”. Ja tu nedod desmito daļu Dievam, tad tu to dari. Jā, tad tu to dari.”

Neatkarīgi no tā, vai šī runa ilgst 10 vai 30 minūtes, tai seko Bībeles fragments, kurā Dievs caur pravieti Maleahiju uzrunā Izraēla tautu par tās garīgo stāvokli konkrētajā brīdī. Tas ir pirms Mesijas – Jēzus – atnākšanas. Dievs ir neapmierināts ar ļaudīm saistībā ar viņu apgānītajiem upuriem (Maleahija 1:7), Dieva vārda zaimošanu (1:12), viņu korumpētajiem priesteriem (2:9) un atklātu nepaklausību (3:8-15). Šī Rakstu vieta ir daļa no izcilas pravietiskas literatūras, ko sludināt draudzē, un tajā ir tik daudz ko mācīties par Izraēla tautu, Dieva raksturu un Kristus atnākšanu.

Diemžēl galvenokārt tā tiek izmantota, lai stāstītu mūsdienu draudzēm, ka tām ir jādod desmitā daļa no saviem ienākumiem, citādi tās tiks pakļautas lāstam (Maleahija 3:9), un, ka šī desmitā daļa ir jānes uz “klēti” (Maleahija 3:10) – interpretējot, ka “klēts” nozīmē draudzi vai dažos gadījumos pat mācītāja bankas kontu.

Kad runa ir par “desmito tiesu”, daudz kas tiek pieņemts kā pašsaprotams nezināšanas vai neatbilstošas Bībeles mācības dēļ. Daži saka, ka desmitā daļa ir Vecās Derības pavēle, kas pārcelta uz Jauno Derību. Citi saka, ka tas ir tikai noderīgs princips, bet vēl citi uzstāj, ka noteikti draudzes vēstures periodi ir etalons mūsdienu desmitās tiesas maksāšanai. Visbeidzot, ir arī tādi, kas vienkārši uzskata, ka desmitā tiesa ir jādod tāpēc, ka tā viņiem vienmēr ir teikts.

Atbildēsim uz dažiem svarīgiem jautājumiem, pamatojoties nevis pieņēmumos, bet Bībelē. Tas var atvieglot emocionālo nastu, kas saistīta ar šo tēmu.

Kas ir desmitā tiesa?

Desmitā tiesa jeb desmits vienkārši nozīmē “desmitā daļa” vai “viena desmitā daļa”. Bībelē mēs redzam, ka desmitā daļa ir noteikta Vecās Derības bauslībā un dažos atsevišķos gadījumos, kad tika dots solījums vai nesti vienreizēji upuri (1. Mozus 14:20; 1. Mozus 28:22). Desmitā daļa bija procentuāla daļa no mājlopiem, sēklām vai ražas. Pētot desmito tiesu Vecajā Derībā, mēs atklājam dažas pamatpatiesības, kuras nedrīkst aizmirst:

• Kopējā desmitā tiesa, saskaitot dažādas desmitās tiesas, varēja būt vairāk nekā 20% (3. Mozus 27:30-32; 4. Mozus 18:21, 24; 5. Mozus 14:22-27; 14:28-29).
• Dievs neļāva priesterībai iegūt zemi vai mantojumu, tāpēc desmitā tiesa nodrošināja viņu iztiku un vajadzības (4. Mozus 18:24).

• Desmits darbojās kā sava veida nodokļu sistēma, kas palīdzēja nodrošināt nabadzīgos, gadskārtējos svētkus un priesteru sistēmas darbību (5. Mozus 14:22-29; Nehemijas 12:44).

• Desmitās tiesas maksāšana, izņemot atsevišķus gadījumus, lielākoties nebija saistīta ar naudu (5. Mozus 14:25).

• Desmitās daļas paturēšana sev Dieva acīs tika uzskatīta par izaicinošu nepaklausību (Maleahija 3:9).

• Desmito (produkciju un tamlīdzīgi) glabāja burtiskā noliktavā, lai to varētu pienācīgi sadalīt (1. Laiku 27:25-27).

• Dievs uzskatīja, ka “klēts” un “Viņa nams” nav viens un tas pats, bet ir strikti nodalīti (Maleahija 3:10).

Paturot to visu prātā, izdarīsim piecus bibliskus secinājumus:

• Izraēlieši ziedoja savu ražu, sēklas un mājlopus.
• Priesteri tika uzturēti ar desmito tiesu, jo viņiem nedrīkstēja piederēt īpašumi vai lietas.
• Desmitā tiesa ievērojami pārsniedza 10%.
• Desmitās došana bija likums, tāda kā nodokļu sistēma, kas rūpējās par Izraēla tautu.
• Krājumi bija burtiski, nevis “garīgi” vai kā atsauces uz templi.

Džordžs Millers. AutobiogrāfijaDžordžs Millers

Caur šo dienasgrāmatu vari vērot Millera cīņas un uzvaras rūpes par tūkstošiem bāreņu paļāvībā uz Dievu, kurš deva brīnumainas atbildes uz lūgšanām pēc vajadzību apmierināšanas ik dienas. Džordža Millera nešaubīgā, bērnišķi stiprā paļāvība uz Debesu Tēvu iedvesmos arī tevi pārliecinoši uzticēties Dievam, kuram visas lietas ir iespējamas, arī tās, kas rūp tev.

Kā Vecās Derības mācība mūsdienās tiek nepareizi piemērota?

Pirmkārt, vienmēr, kad kāds aplami interpretē Bībeli, mums ir jābūt uzmanīgiem, lai neizdarītu pārsteidzīgus secinājumus. Neviens nav ķeceris tāpēc vien, ka kādas lietas nesaprot. Taču kļūda ir nopietna un var cilvēkus maldināt.

Otrkārt, mums ir jānoskaidro, ko šie cilvēki māca un kāpēc. Vai viņiem ir noteikta teoloģiska pārliecība, kas mudina apvienot Veco Derību un Jauno Derību? Vai viņi balsta savu mācību tikai uz vēsturiskiem principiem un ārpusbībeliskiem pētījumiem, nevis uz pašas Bībeles tekstiem un pienācīgu ekseģēzi (teoloģijas nozare, kas pētī un skaidro Bībeles tekstus)? Vai arī tiek acīmredzami sagrozīti Svētie Raksti, lai tikai atbilstu viņu finansiālajām vēlmēm un negodprātīgas kalpošanas modeļiem? Redzot nepareizu Svēto Rakstu pielietojumu, būtu svarīgi apsvērt visus šos jautājumus.

Lūk, daži izplatīti veidi, kā desmitā tiesa mūsdienās tiek izmantota ačgārni. Daži no tiem ir bīstamāki par citiem, bet visi ir ievērības vērti:

• Maleahija 3:10 par “klēti” sakot, ka tā ir Dieva nams – draudze – vai daudzos gadījumos mācītāja bankas konts.
• Viņi uzstāj, ka desmitā tiesa ir likums, bet ignorē visus pārējos likumus par desmito tiesu un ziedojumiem.
• Desmito tiesu viņi pasniedz kā obligātu pienākumu un Jaunās Derības draudzes locekļiem, kas nedod 10% no visiem saviem bruto ienākumiem, draud ar dievišķo tiesu.
• Desmitās tiesas došanu pavadot sevišķs svaidījums, kas itin kā varot atraisīt īpašas svētības, piemēram, paaugstinājumu darbā, atbrīvošanu no parādiem vai pat tuvu cilvēku glābšanu.
• Izvairās no Pāvila norādījumiem par ziedošanu, tā vietā izvēlas Vecās Derības likumus.
• Apgalvo, ka Jēzus nav nosodījis desmito tiesu, tāpēc arī mums tā jāturpina dot.

Vai Jēzus runāja par desmito tiesu?

Dažās vietās Jaunajā Derībā ir pieminēta desmitā tiesa, bet nekur nav teikts, ka desmitā tiesa būtu jādod draudzei. Daži uzstāj uz desmito tiesu mūsdienu draudzē, pamatojot ar to, ka Jēzus to nav nosodījis tādos pantos kā Mateja 23:23 un Lūkas 11:42. Tomēr tas, ko Jēzus teica noteiktās situācijās (piemēram, kauninot farizejus Mateja 23:23) vairāk bija saistīts ar šo farizeju nosaukšanu par liekuļiem, nevis ar desmitās tiesas prasīšanu draudzes labad. Farizeji mēdza piekopt vienu bauslības aspektu, bet lai gūtu sev labumu, ar līkumu apgāja citus. Viņi apspieda cilvēkus ar likumiem, kurus pat paši nespēja ievērot! Tādējādi šis pamatojums nebūtu korekta Bībeles interpretācija un izmantot Jēzus sacīto farizejiem kā argumentu par labu desmitās tiesas maksāšanu draudzei ir slidena taciņa, ja pareizi izprot notikušā kontekstu.

Vai draudzei pienākas desmitā tiesa?

Kāds var apgalvot, ka Jaunās Derības draudze gan atzina desmito tiesu, jo izprata jūdu likumus un pieņēma tos kā pašsaprotamus. Vai arī, ka desmitā tiesa tika uzskatīta par būtisku garīgu praksi un par principu, kas jāievēro. Bez neskaitāmiem interpretācijas caurumiem šajos argumentos, ievērojams pārpratums ir arī uzskats, ka draudze sastāvēja tikai no jūdiem. Jūdu likumu ievērošana nebūt nebija draudzes uzmanības centrā – Kristus gan bija. Pāvils tika norīkots pie pagāniem un agrīnā draudze bija pilna ar pagānu jaunpienākušiem Kristus sekotājiem. Ja desmitā tiesa bija kas tāds, ko agrīnajai draudzei vajadzēja pārņemt no jūdu likumiem, tad kāpēc tas netika mācīts vēstulēs korintiešiem? Galatiešiem? Kolosiešiem? Jaunās Derības pavēlēs norādes par desmito tiesu neparādās, pat vēl vairāk – arī ziedošanas jēdziens tiek mācīts, nepārprotami izslēdzot desmito tiesu. Tas, ko Pāvils māca par došanu, ir uz Jauno derību un Evaņģēliju vērsta žēlsirdība.
Mums vairs nav jāievēro šāds likums par desmito tiesu.

Kā mums būtu jādalās šodien?

Ja mēs pamatosim došanu ar pareizu kontekstu, kā to patiesībā māca Jaunā Derība, mēs atradīsim gan skaidrību, gan brīvību. Daudzas draudzes šajā jautājumā burtiski baidās palaist grožus vaļīgāk, jo uzskata, ka tāpat vien neviens nedos desmito tiesu. Citiem vārdiem sakot, tās pieņem, ka tā vietā, lai dotu bagātīgi un dāsni, kā Gars ved, cilvēki vai nu samazinās vai pat vispār pārtrauks dot. Tas ir pesimistisks skatījums un diezgan zems viedoklis par kristiešiem vai viņu tieksmi paklausīt Bībelei. Tajā arī netiek ņemts vērā, ka dāsna dāvināšana joprojām ir ļoti nozīmīga kristiešu dzīves sastāvdaļa.

Vai ikviens patiesi ticīgs cilvēks, ja viņam taps atbilstoši izskaidrots, nevēlēsies darīt to, kas Dieva acīs ir pareizi? Ja mēs pareizi mācīsim un ievērosim Bībeles norādes, vai ziedošana nepalielināsies, ja Dievs svētīs draudzi Savam slavas cienīgajam darbam? Vai svēto vajadzības netiks apmierinātas? Vai draudze neuzplauks priecīgā vienotībā? Vai bagātie nekļūs par evaņģēlija veicinātājiem, bet nabadzīgie nedalīsies kā līdzvērtīgi sabiedrotie Dieva acīs?

Padomājiet par to šādi: 10% ziedojums miljonāram varētu būt tīrais nieks, bet nabadzīgam cilvēkam milzīgs slogs. Taču, ja abi dotu tā, kā to māca Jaunā Derība, miljonārs varētu dot pat 80% un joprojām dzīvotu pārpilnībā, bet trūcīgais varētu dot 2-3 %, un tas vairotu ticību. Dievs redz sirdi un upuri – nevis summu. Daži cilvēki var vēlēties palīdzēt ar 10% un tas ir kā atskaites punkts viņu finansēs vai arī spējīgāko grupa var apņemties kopīgi ziedot noteiktu summu draudzes atbalstam – lieliski! Tomēr nekas no tā nav obligāta “desmitā daļa”, tā ir vienkārši apņemšanās.

Svētā Gara vārdi Pāvila 2. vēstulē korintiešiem 8. nodaļā būtu jāuztver nopietnāk, tāpat kā maķedoniešu piemērs ar ziedošanu. Tā vietā, lai prasītu desmito tiesu kā vēsturisku nosacījumu, kas radies draudzes pirmsākumos, kāpēc vienkārši neuzticēties Dievam, kas mums uzrakstījis un saglabājis Bībeli (Jesajas 40:8; 2. Timotejam 3:16-17), lai Tā Kunga patiesība pareizi pielietota mūs spēcinātu?

Atsaucoties uz divām galvenajām Jaunās Derības nodaļām par biblisko došanu, ko sarakstījis Pāvils, zemāk ir desmit iemesli, kāpēc mums būtu jādod draudzē šodien. Ne desmitā tiesa… bet gan dāvināšana:

1. Dieva žēlastības dēļ (2. Korintiešiem 8:1).
2. Grūtos laikos un nabadzībā (2. Korintiešiem 8:2a, 2c).
3. Ar prieku un līksmi (2. Korintiešiem 8:2b; 9:7).
4. Pamatojoties uz spējām, nevis noteiktiem procentiem (2. Korintiešiem 8:3a).
5. Upurējot (2.Kor.8:3b).
6. Brīvprātīgi, nevis manipulējot vai piespiežot (2. Korintiešiem 8:3c; 9:7).
7. Sirsnīgi, jo labprāt piedalās evaņģēlija darbā (2. Korintiešiem 8:4).
8. No mīlestības pret Kungu (2. Korintiešiem 8:5a).
9. Dāsni, kā Kungs to dod (2. Korintiešiem 9:6).
10. Uzticoties Dievam, ka Viņš papildinās to, kas ir dots, lai dotu vēl vairāk (2. Korintiešiem 9:10-11).

Kāda spirdzinoša atšķirība starp Pāvila vārdiem un neskaitāmiem sprediķiem, kuros Vecās Derības panti izrauti no konteksta un tulkoti, kā tik sludinātājam ienācis prātā. Kā Dieva žēlastība, kas sagrāva verdzību, tā arī Jaunās Derības norādījumi par ziedošanu ir liberāli, dāsni un evaņģēliski motivēti! Prasības par desmitās tiesas piemērošanu ir ne tikai daļa no nekonsekventas interpretācijas sistēmas, bet arī ļoti ierobežojoša, ja padomā par to, cik gan dāsna var būt veselīgi motivēta draudze. Ziedošana nav likuma jautājums, tas ir sirds jautājums. Maķedonieši bija nabadzīgi, bet dalījās kā bagātnieki. Viņi necentās būt likumpaklausīgi, bet priecājās būt par Dieva žēlastības straumi. Tas ir atbilstošs priekšstats par to, kā kristietim ir jādod Jaunajā Derībā.

Ja Svēto Rakstu kontekstu izprot pareizi un māca ar paļāvīgu ticību un pārliecību, Svētie Raksti sniedz mums visu, kas nepieciešams, lai mēs būtu bibliski domājoši – un bibliskā līdzsvarā – dāsni devēji.

Kosti Hinns (forthegospel.org)