Skip to content Skip to sidebar Skip to footer

Pirms tu pamet savu sievu

Kādreiz es brīnījos, kāpēc tik daudz laulību beidzas ar šķiršanos, kāpēc tik daudzi mani draugi pamatskolā, vidusskolā un koledžā nāca no šķirtām ģimenēm, un pēc koledžas gadiem – kāpēc tik daudzi mani vienaudži jau bija šķīrušies?

Un tad es apprecējos. Un, tāpat kā jebkurš cits precējies cilvēks, es pēkšņi sajutu, cik sāpīgi grūta var būt komunikācija starp vīrieti un sievieti. Es nereti vaimanāju par to, cik nogurdinoša kļūst lēmumu pieņemšana. Es redzēju, ka laulība no manis izvilina vairāk grēka nekā jebkuras citas attiecības pirms tam. Es sastapos ar to, cik lepns, aizbildniecisks un jūtīgs varu būt, kad pret mani tiek grēkots. Es paklupu uz visām tipiskajām (un sprādzienbīstamajām) laulības mīnām – budžets, grafiks, tīrība, konflikti, radinieki. Es sāku aptvert, cik ļoti mūsu ģimenes modeļi, kuros mēs uzaugām, ietekmēja (un bieži vien sagrāva) mūsu jauno ģimeni.

Iepazīšanās laiks bija mīļi izcēlis to, cik esam līdzīgi; laulība pamatīgi izcēla mūsu atšķirības. Tas, kas pie altāra šķita tik saderīgs, tik drošs, tik viegls, pēkšņi brīžiem šķita neiespējams. Citiem vārdiem sakot, mēs atklājām, kāpēc daudzi cilvēki šķiras.

Lai gan pēdējos gados laulību šķiršanas gadījumu skaits ir pieaudzis, kārdinājumi atteikties un pamest solījumus novārtā ir gandrīz tikpat seni kā pati laulība. Kopš tā laika, kad pirmais vīrs un pirmā sieva nogaršoja briesmīgo grēka augli, sātans ir iesējis domu, ka šķiršanās patiesībā varētu būt labāka nekā laulība – ka, lai ko Dievs būtu teicis par laulību, Viņš noteikti saprastu, kāpēc mūsu gadījumā būtu citādi.

Dievs tieši konfrontē kārdinājumus laulības šķiršanai ar stingru, bet cerības pilnu vārdu caur pravieti Maleahiju, rakstu vietā, kur mēs, iespējams, nedomājam meklēt padomus un skaidrību laulības jautājumos. Es šeit negrasos pievērsties vīriem, kuri ir cietuši no laulības pārkāpšanas vai pamešanas. Vīri Maleahija laikā un tie, kurus es domāju, bija vīri, kuru mīlestība bija atdzisusi. Viņi aizgāja, jo domāja, ka cita sieviete, cita laulība, cita dzīve beidzot varētu viņus apmierināt.

Pieci Dieva aicinājumi pamosties

Mazais pravietis Maleahijs sniedz mums pārsteidzoši skaidru un dziļu (un bieži nepamanītu) vīziju par laulību.

Maleahija laikā vīri Izraēlā šķīrās no savām sievām, jo viņu sirdis bija palikušas vēsas (Maleahija 2:16) un daudzi no viņiem vēlējās precēties ar ārzemniecēm (Maleahija 2:11). Kāpēc ārzemnieces? Pēc atgriešanās no trimdas Babilonijā Jūda bija neliels, neizdevīgs Persijas impērijas reģions, kuru ieskauj daudz spēcīgāki kaimiņi. Šādā situācijā laulības sakari bija noderīgs līdzeklis, lai iegūtu politiskas un ekonomiskas priekšrocības. Būtībā daudzi vīrieši bija pametuši savas sievas labākas dzīves meklējumos. Viņi nolēma parūpēties par sevi, pat ja tas nozīmēja upurēt savu līgavu un bērnus.

Vīri Maleahija laikā bija vīri, kuru mīlestība bija atdzisusi. Viņi aizgāja, jo domāja, ka cita sieviete, cita laulība, cita dzīve beidzot varētu viņus apmierināt.

Laiki bija drūmi, jo tauta atgriezās no izsūtījuma. Vēstule sākas šādi: ““Es jūs esmu mīlējis,” saka Tas Kungs. Bet jūs sakāt: “Kā Tu mūs esi mīlējis?”” (Maleahija 1:2). Tauta jutās Dieva pamesta. Ciešanas padarīja viņus izmisušus, dažus no viņiem pietiekami izmisušus, lai atteiktos no savas derības un pamestu savas ģimenes. Zem laulības neuzticības slēpās dziļākas bailes un cīņa – nevis ar laulāto, bet ar Dievu. Grēks laulībā sākas ar grēku mūsu attiecībās ar Dievu.

Tātad, zinot kaut ko par to, ar ko šie vīrieši saskārās un cik briesmīgi viņi reaģēja, kā Dievs viņus konfrontē un aicina uz nožēlu un uzticību laulībā? Viņš viņus pārmāca, atgādinot, kas ir laulība un kāpēc to ir vērts sargāt un saglabāt ar visiem spēkiem. Un, to darot, Viņš dod mums piecus lieliskus atgādinājumus kristīgiem vīriem, kas tiek kārdināti pamest laulību.

1. Jūs devāt solījumu

“Un tomēr jūs prasāt: kāpēc tas tā? – Tāpēc, ka Tas Kungs ir bijis par liecinieku tev un tavu jaunības gadu sievai, kuru tu tagad esi atstūmis un ienīsti, kaut viņa bija tava līdzgaitniece un tavas paša derības sieva.” (Maleahija 2:14).

Šeit ir uzsvērts: viņa bija tava līdzgaitniece un tavas paša derības sieva. Kad Dievs uzrunā šos vīriešus, kas bija aizgājuši pēc citām, iekārojamākām sievietēm, ko Viņš viņiem vispirms atgādina? Tu esi devis solījumu. Jau pašā sākumā Dievs teica: “Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu” (1. Mozus 2:24). Turēties cieši šeit nenozīmē siltu, mīļu apskāvienu, bet gan ekskluzīvu un nelokāmu uzticību – derību (5. Mozus 10:20; Salamana pamācības 2:16-17).

Ko tu domāji, kad Dieva un liecinieku priekšā zvērēji: “Es ņemu tevi par savu sievu; es rūpēšos par tevi no šī brīža mūžīgi, es apņemos dalīties ar tevi laimē un nelaimē, bagātībā un nabadzībā, slimībā un veselībā, es tevi mīlēšu un lološu līdz nāve mūs šķirs pēc Dieva svētā prāta”? Vai tavs zvērests bija tikai ambīcija – nu, mēs mēģinājām… Vai tas bija solījums?

Kāzās mēs svinam nevis to, ka esam atraduši mīlestību, bet gan to, ka mēs apsolām mīlestību līdz nāvei. Mēs dodam solījumus tieši tāpēc, ka, lai arī cik apņēmīgi mēs jūtamies savā baltajā kleitā un uzvalkā, kādu dienu mēs, iespējams, vēlēsimies aiziet. Jo laulība patiešām ir grūta. Ja mēs atsakāmies no sava solījuma, kad tas mums vairs nekalpo, mēs pierādām, ka solījums patiesībā nebija solījums, bet tikai formāls veids, kā iegūt to, ko mēs gribējām.

2. Šķiršanās izposta to, ko Dievs ir radījis

“Tāpēc esiet nomodā par savu garu, un lai neviens nenonicina savu jaunības gados apņemto sievu!” (Maleahija 2:15)

Kad kāds cilvēks apsver laulības šķiršanu, viņam jāatceras, ka laulība ir daudz vairāk nekā “juridiski vai formāli atzīta divu cilvēku kā partneru savienība personiskās attiecībās”. Laulība ir vīrieša un sievietes savienošanās, ko Dievs ir apstiprinājis. Un Dievs ne tikai to apstiprināja, bet arī kaut ko no Sevis ir devis šai savienībai – daļu Svētā Gara. Tā nav tikai sociāla vai fiziska savienība, bet gan garīga savienība. Un, kā ir atzīmējis ne viens vien kāzu ceremonijas vadītājs, “trīskāršu auklu nevar ātri pārraut” (Salamana pamācības 4:12) – tas ir vīrs, sieva un Kungs.

Jēzus pats to attēlo Mateja evanģēlijā 19:4-6 (citējot 1.Mozus 2:24): “Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Vai neesat lasījuši, ka Radītājs iesākumā tos radījis kā vīru un sievu, un sacīja: tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un šie divi būs viena miesa. Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.”” Šķiršanās izjauc dievišķo meistardarbu. Lai arī kā jūs iepazināties, lai arī kā jūs aizvadījāt randiņus un lai kā arī jūs nolēmāt apprecēties, Dievs ir tas, kas jūs salaulāja. Dievs jūs padarīja par vienu. Vai jūs atceltu, ko Viņš ir darījis?

Laulība: 6 evaņģēlijā balstītas apņemšanās katram pārimPols Deivids Trips

Stipra laulība jābūvē uz stabilāka pamata nekā romantika. Ir nepieciešams dzīvi izmainošais spēks – evaņģēlijs. Šī grāmata palīdz gan jaunlaulātajiem, gan zelta kāzu svinētājiem, gan visiem pa vidam veidot biblisku, Kristus žēlastībā balstītu, augošu un prieka pilnu laulību. Būvē savu laulību uz stabila pamata, un romantika nāks bonusā!

3. Šķiršanās melo bērniem par Dievu

“Bet ko tad darīja šis vienīgais? Viņš meklēja viņam Dieva apsolīto sēklu!” (Maleahija 2:15)

Dievs radīja laulību kā bagātīgu, pavairoties spējīgu un auglīgu derību. “Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.”” (1. Mozus 1:27-28). Kad Dievs radīja vīru un sievu, Viņš meklēja pēcnācējus.

Un ne tikai pēcnācējus, bet pēcnācējus, kas Viņu mīlētu, cienītu un Viņam paklausītu: “Un Tas Kungs, tavs Dievs, apgraizīs tavu un tavu pēcnācēju sirdi, ka tu mīlētu To Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un ar visu savu dvēseli, lai tu dzīvotu.” (5. Mozus 30:6). Dievs vēlas dievbijīgus pēcnācējus.

Šie pēcnācēji ne vienmēr ir bioloģiski: “Man nav lielāka prieka, kā dzirdēt, ka mani bērni staigā patiesībā” (3.Jāņa 4). Tātad mums nav jādzemdē dēli vai meitas, lai īstenotu Dieva uzdevumu būt auglīgiem un vairoties. Patiesībā vissvarīgākās un noturīgākās dimensijas ir garīgās (mācekļu radīšana), nevis bioloģiskās (bērnu dzimšana).

Kā tad šķiršanās varētu garīgi ietekmēt tavus bērnus? Kādu kaitējumu gadu desmitu laikā tā varētu nodarīt? Ja uzticamas laulības atspoguļo evaņģēlija stāstu (Efeziešiem 5:25), aicinot mūsu bērnus uz neaprakstāmo Dieva mīlestību Kristū – ko viņiem pateiks šķiršanās? Iedomājies, kādas barjeras tas varētu uzcelt starp viņiem un Dievu. Iedomājies, kā sāpes un nodevība varētu likt viņiem apšaubīt Viņa mīlestību un uzticību. Iedomājies, kā jūsu šķiršanās varētu radīt apjukumu un nemieru viņu ticībā (un citu jauniešu, kuri uz jums noraugās, ticības dzīvēs).

4. Šķiršanās apgāna dvēseli ar vardarbību

“Bet, kas uz viņu dusmo un padzen viņu,” saka Tas Kungs, Israēla Dievs, “tas aptraipa savu tērpu ar varmācības negodu, saka Tas Kungs Cebaots, tādēļ esiet nomodā par savu garu un neesiet neuzticīgi pret viņu – šādu sievu!” (Maleahija 2:16)

Visstingrākais vārds šiem vīriem ir teikts beigās: ja vīrs šķiras no savas sievas mīlestības trūkuma dēļ, viņš “aptraipa savu tērpu ar varmācības negodu”. Tas izklausās pietiekami briesmīgi pat mūsdienu ausīm, bet ko tas nozīmē?

Apģērbs ir Rakstos bieži sastopama metafora, kas atklāj cilvēka rakstura kvalitāti. Psalmists par ļaundariem saka: “Tādēļ arī augstprātība ir viņu kakla rota, un varmācībā viņi tērpjas kā drēbēs” (Psalmi 73:6). Līdzīgi arī Jaunajā Derībā Jēzus saka vienai no septiņām draudzēm: “Tev ir maz Sardos tādu, kas nav aptraipījuši drēbes; viņi staigās ar mani baltās drēbēs, jo viņi ir tā cienīgi.” (Atklāsmes grāmata 3:4). Viņš grib teikt, ka viņu dvēseles nav aptraipītas ar nenožēlotiem grēkiem.

Un vardarbība ir ne tikai šķiršanās nežēlības attēls. Tā ir vardarbīga rīcība, īpaši tajā laikā, kad sieviete bija daudz vairāk atkarīga no sava vīra nodrošinājuma un aizsardzības. Arī mūsdienās pamest sievu ir vardarbības akts pret viņu (lai cik civilā kārtībā būtu notikusi laulības šķiršana). Vīrietis, kurš šķiras no sievas, nodara kaitējumu tai, kuru Dievs viņam ir devis, lai aizsargātu.

Taču vardarbība ir kas vairāk nekā tikai brutālas attiecības, jo šis vīrs valkā vardarbību kā apģērbu. Vardarbība nav tikai tas, ko viņš dara, bet tas, kas viņš ir. Viņš ne tikai ir izbeidzis savu laulību ar vardarbību, bet viņš ir apgānījis ar vardarbību savu dvēseli. Šāda veida samaitātību Dievs redzēja, kad viņš aplūkoja savu kritušo pasauli: “Bet zeme bija samaitāta Dieva priekšā un pilna varas darbu.” (1. Mozus 6:11). Un kā Dievs reaģēja? Ar taisnīgu un iznīcinošu spriedumu pret tiem (1. Mozus 6:13).

Un tā šī vardarbība, šis dvēseles dziļuma grēcīgums nav tikai vardarbība pret sievu, bet gan vardarbība pret Dievu – pret Viņa gribu un pavēlēm. Šī vardarbība nav vienkārši rupjība laulībā, bet gan agresija pret Dievu. Tā ir tāda veida sacelšanās, kas mudināja Dievu iznīcināt plūdos visu pasauli.

5. Dievs uzklausa tos, kuri paliek laulībā

Tas, kā mēs tiekam galā ar laulības cīņām, ir tik būtiski arī tāpēc, ka Dievs ir saistījis mūsu uzticību laulībā ar mūsu pieredzi ar Dievu. Neviens vīrietis nevar pamest savu sievu un joprojām garīgi pilnveidoties. “Tāpat, vīri, sadzīvojiet prātīgi ar sievu kā ar vājāko radījumu, godājiet viņas kā tādas, kas ir žēlastībā dotās dzīvības līdzmantinieces, lai jūsu lūgšanas netaptu traucētas.” (1. Pētera 3:7). Pat ja vīrietis domā, ka viņš var garīgi uzplaukt, atstādams novārtā savu sievu (un pat tad, ja viņš maldina apkārtējos, liekot arī viņiem tā domāt), tā ir tikai ilūzija, kas beigsies iznīcībā. Un šī iznīcība kaitēs daudz vairāk nekā tikai viņam.

Maleahijs, vēršoties pret vīriešiem, izsaka tādu pašu brīdinājumu: “Un tālāk jūs darāt arī tā. Jūs nemitīgi apslakāt Tā Kunga altāri ar asarām, jūs liekat atskanēt pār to bezgalīgi daudz raudām un vaidiem, tā ka Es nevaru vairs mierīgi uzlūkot ēdamo upuri, nedz arī saņemt ko patīkamu no jūsu rokām. Un tomēr jūs prasāt: kāpēc tas tā? – Tāpēc, ka Tas Kungs ir bijis par liecinieku tev un tavu jaunības gadu sievai, kuru tu tagad esi atstūmis un ienīsti, kaut viņa bija tava līdzgaitniece un tavas paša derības sieva.” (Maleahija 2:13-14). Dievs atteicās pieņemt viņu upurus vai atbildēt uz viņu lūgšanām, jo viņi bija atteikušies mīlēt savas sievas.

Ja mēs atsakāmies no sava solījuma, kad tas mums vairs nekalpo, mēs pierādām, ka solījums patiesībā nebija solījums, bet tikai formāls veids, kā iegūt to, ko mēs gribējām.

Tas, kā tu izturies pret savu sievu, ietekmēs to, kā Dievs izturas pret tevi. Ne tāpēc, ka vīri nopelnītu Viņa mīlestību ar saviem darbiem, bet tāpēc, ka mūsu darbi atklāj mūsu ticību. Ja mēs esam uzticīgi laulībā tikai tad, kad tas ir patīkami vai izdevīgi, mēs skaidri atklājam, cik mazs mūsu acīs patiesībā ir Dievs un Viņa pavēles. Mēs parādām, vai esam patiesi ticības vīri vai bezdievji. Un nav auss debesīs, kas uzklausītu vīrus bez šīs ticības.

Būt nomodā par savu garu

Kad Dievs konfrontē šos vīriešus un aicina viņus palikt uzticīgiem savām sievām, Viņš vairākkārt aicina viņus: “Esiet nomodā par savu garu!” (Maleahija 2:15,16). Par savu garu. Kā tas varētu izskatīties kristīgu vīru dzīvēs, kuri cīnās ar laulības grūtībām?

Vairāk par visu tas nozīmēs dziļu, jēgpilnu un regulāru sadraudzību ar mūsu dvēseļu uzticamo Līgavaini. Ar Viņu, kurš atdeva sevi par savu netīro un neticīgo līgavu, draudzi, lai Viņš varētu to svētīt un šķīstīt (Efeziešiem 5:25-26). Vīrs, kurš, neskatoties uz to, cik tālu viņa sieva bija aizbēgusi, cik daudz mīlētāju viņa bija iepazinusi, cik bieži viņa bija melojusi un aizgājusi, joprojām saka viņai – t.i. mums:

“Tāpēc, raugi, Es viņu vilinādams aizraušu un vedīšu viņu tuksnesī un runāšu laipni ar viņu [..] Jo Es gribu piespiest viņas muti un lūpas nekad vairs nelietot Baala dievību vārdus, tā ka lai neviens tos nekad vairs neatcerētos. Un Es noslēgšu tai pašā dienā viņas labā derību ar dzīvniekiem laukā, ar putniem apakš debess, ar rāpuļiem un tārpiem uz pašas zemes; Es salauzīšu stopus un zobenus, Es iznīdēšu pašu karu un ļaušu ļaudīm mierīgi dzīvot.” (Hozejas 2:16, 19-20).

Vīrieši, kas varētu aiziet, darītu labi, ja tā vietā vairāk laika veltītu jautājumam, kāpēc Dievs vēl nav aizgājis. Vairāk laika, meditējot par gaidāmo kāzu dienu, kad mēs dziedāsim:

“Priecāsimies, gavilēsim un dosim Viņam godu, jo atnākušas Jēra kāzas un Viņa līgava sataisījusies. Tai ir dots tērpties spožā, tīrā audeklā.” (Atklāsmes grāmata 19:7-8)

Ja mums trūkst spēka, pacietības un resursu, lai paliktu un mīlētu, tas nav tāpēc, ka Dievs tos nav sagādājis. Tas ir tikai tāpēc, ka mēs neesam mīlējuši savas jaunības līgavu ar Dieva nebeidzamo palīdzību.

Maršals Sīgals  (desiringGod.org)

0