Kā odze no krūmiem Amaleks uzbruka Izraēlai. Krasti vēl nebija izskaloti tīri no faraona armijas, un arī tauta nebija sasniegusi Sinaju, kad jau parādījās jauni ienaidnieki: “Un Amaleks nāca un karoja ar Israēlu pie Refidimas.” (2. Mozus 17:2).
Izmisuma apstākļi vergus padarīja par karavīriem. Mozus, viņu komandieris un priekšnieks, lika Jozua sapulcināt vīrus un doties kaujā. Mozus ietu citu ceļu, cīnītos citā frontē: “Izraugi mums vīrus un izej cīņā pret Amaleku; rīt es nostāšos kalna galā un Dieva zizlis būs manā rokā.” (2. Mozus 17:9).
Tā nu tas notika. “Un notika, kamēr Mozus savu roku turēja paceltu, Israēls ņēma virsroku, bet, kad Mozus savu roku nolaida, virsroku ņēma Amaleks.” (2. Mozus 17:11). Dīvains veids, kā uzvarēt vai zaudēt cīņā. Vīru dzīvības karājās gaisā līdz ar Mozus zizli. Kad tas tika turēts augstu, Israēls agresīvi uzbruka. Kad rokas noslīga, Amaleks radīja postu. Pravietis uzzināja, ka gravitācija ir neatlaidīgs ienaidnieks: “Kad Mozum rokas kļuva smagas [..]” (2. Mozus 17:12).
Arī mācītāji pazīst tādu nogurumu — šo dedzinošo sajūtu, kas rodas, paceltām rokām esot par starpnieku Dieva tautai. Gandrīz nenogurdināmi, viņi ir redzami kalnā, dienu no dienas, mēnesi no mēneša, gadu no gada. Gadalaiki mainās, bet viņi joprojām ir virsotnē. Reizēm tas viss šķiet nelietderīgi. Reizēm tas viss tiek veikts bez pateicības. Cilvēku sūdzību stari teju sit pa pieri; ļaužu bēdas nodeldē garu. Izrādās, gravitācija arī kalpošanā ir nelokāms ienaidnieks.
Paiet gadi. Rokas noslīgst. Vien dažus gadus vēlāk ir mācītāji, kas jau pavisam ir nolaiduši rokas. Taču svētīts ir mācītājs, kuram līdzi ir Ārons un Hūrs:
“Kad Mozum rokas kļuva smagas, tad viņi paņēma akmeni un nolika to zem viņa, un viņš uz tā sēdēja, bet Ārons un Hūrs atbalstīja viņa rokas, viens no vienas, otrs no otras puses. Un tā viņa rokas palika stingras, kamēr saule nogāja. Un Jozua sakāva Amaleku un viņa tautu ar zobena asmeni.” (2. Mozus 17:12-13)
Šeit ir ietverts sakāmvārds: “Un, ja kāds var vienu pārvarēt, tad divi taču var tam pretī stāties, un trīskārtēju auklu nevar tik drīz pārraut.” (Salamans mācītājs 4:12). Svētīts ir cilvēks, kurš stāv kopā ar vēl citiem vecajiem sev pie sāniem, bet bagātīgi svētīts ir tas, kuram rokas palīdz turēt vesela draudze.
Kā mīlēt savu mācītāju
Pirms pats kļuvu par mācītāju, es reti uzdevu jautājumu – kā vislabāk parūpēties par savu mācītāju? Kā es varu būt viņam par svētību, kā varu viņu atspirdzināt, kā varu būt par balstu viņa rokām? Šķita, ka manam mācītājam viss vienmēr ir kārtībā. Šķita, ka tikai man, gluži kā vienvirziena ielā, ir vajadzīga viņa palīdzība. Bet Svētie raksti to tā neparāda. Džons Ovens savā īsajā, bet izcilajā grāmatā “Kristiešu sadraudzības pienākumi” ir apkopojis dažus veidus, kā ganāmpulks var labi parūpēties par savu ganu.
1. Novērtē savu mācītāju
Dažām ģimenēm ir viegli pavadīt braucienu mājup no baznīcas kritizējot mācītāju un viņa sludināto. Mani uzrunā Čārlza Spērdžena teiktais:
“Šīs pasaules vīri, piepildījušies ar to pašu viltības garu, joprojām novērtē par zemu kalpotājus, kurus Dievs viņiem sūta, un atklāti atzīst, ka viņi labprāt klausītos, ja vien tiktu atrasti citi sludinātāji. Neviens viņus neapmierina, viņu strīdi tiek risināti ar nevērīgu universālismu. Kēfa ir par tiešu, Apols runā caur puķēm, Pāvils ir par strīdīgu, Timotejs par jaunu, Jēkabs par bargu, bet Jānis par maigu.” Cik gan svarīgi ir tas, ka, aprakstot ganāmpulka attiecības ar savu ganu, primārais ir novērtējums.
Ieklausies, kā apustulis priecājas par to, par ko daudzi pazemīgi mācītāji varētu nosarkt: “Mēs lūdzam jūs, brāļi, atzīstiet tos, kas jūsu labā strādā, kas ir jūsu priekšnieki Tā Kunga draudzē un kas jūs pamāca. Turiet viņus mīļus un augstā cieņā viņu darba dēļ!” (1. Tesaloniķiešiem 5:12-13) Turiet viņus mīļus un augstā cieņā viņu darba dēļ. Vai tas tevi raksturo? Vai arī, lai tas notiktu, mācītājam ir jābūt dažādām paaudžu dāvanām un jāatbilst tavām vēlmēm?
2. Atdarini savu mācītāju
Aplūko vienu veidu, kā vēstules ebrejiem autors mūs aicina mācītājus novērtēt: “Pieminiet savus vadītājus, kas jums Dieva vārdu runājuši; vērodami viņu dzīves galu, sekojiet viņu ticībai!” (Ebrejiem 13:7). Atdarināšana ir visdziļākā cieņas un novērtēšanas forma. Vai jūsu mācītāji ir īpaši pazemīgi, uzmanīgi ar saviem vārdiem, bezbailīgi likstās, iejūtīgi pret tiem, kas maldās, dziļi pazīst Svētos rakstus, ir laimīgi Kristū, nemitīgi lūgšanā, dievbijīgi tēvi, vīri, līderi, evaņģēlisti? Ko no viņu ticības dzīvēm tu atdarini savējā? Apsver sava mācītāja dzīves iznākumu un atdarini to. Un pastāsti viņam, ka to dari!
Džons Ovens aicina kristiešus piesegt mācītāja vājās vietas mīlestībā, atzīstot, ka viņu skolotāju dzīve ir “Dieva dots žēlastības līdzeklis, kas viņiem nodrošināts kā atvieglojums, atrodoties kārdinājumā, un kā pamudinājums uz svētumu, centību, lēnprātību un pašaizliedzību”. Vai tu atstāj novārtā sava mācītāja dzīvi kā piemēru savai ticībai? Viņi, kuru kājas, kaut arī izgatavotas no māla, cenšas dzīvot savā ziņā nevainojamu dzīvi. Vai pasaulē, kurā nav īstu varoņu, tavs mācītājs ir paraugs, uz kuru tu regulāri vērs savu skatu?
3. Lūdz par savu mācītāju
Cik daudz tu lūdz par savu mācītāju?
Ja daži cilvēki pavadītu tik daudz laika, lai lūgtu par saviem mācītājiem, cik daudz laika pavada, iezīmējot viņu trūkumus, viņiem šo trūkumu vairs nebūtu. Tad jautājums ir: “Vai ir iespējams, ka jebkurš manīts vājums mācītāja kalpošanā var būt tāpēc, ka draudzē trūkst lūgšanu?”
Debesis atklās, cik daudz mācītājs tika uzturēts ar viņa cilvēku lūgšanām (vai arī pretēji – netika). Tu, iespējams, esi vienā kaujas laukā ar Jozua, bet, ja tev patiešām gribas pacelt viņa rokas pret kalnu, lūdz par viņu. Lai tavas lūgšanas ir akmeņi, uz kuriem viņam apsēsties!
Par Spērdženu ir teikts, ka, vaicāts par viņa lielajiem panākumiem kalpošanā, viņš vienkārši atbildējis: “Mana tauta par mani lūdz Dievu.” Citā reizē viņš bija atvedis ciemiņus uz baznīcas “katlumāju”, vietu, kas tai deva spēku un siltumu. Viņš atvēra durvis, un viesi redzēja simtiem cilvēku, kas pirms dievkalpojuma sākuma lūdza Dievu.
Vai tu lūdz par to, lai Jēzus uztur Tavu mācītāju, lai Viņš viņu aizstāv un apmierina?
Vai tu lūdz par to, lai Jēzus uztur Tavu mācītāju, lai Viņš viņu aizstāv un apmierina? Un vai tu lūdz kopā ar savu mācītāju, lai dvēseles tiktu glābtas un baznīca būtu nobriedusi un gatava Jēzum?
4. Pastāvi par savu mācītāju
Ir vērts parūpēties par to, lai mācītāja prātu nekad nenomāktu šī trauksmainā doma: “Kur viņi ir?” Pāvilam nācās uzdot šo jautājumu, nosūtot Timotejam skumju ziņojumu: “Man pirmo reizi aizstāvoties, neviens nebija klāt, bet visi bija mani atstājuši. To lai viņiem nepielīdzina.” (2 Timotejam 4:16).
Vai tu atstāj savu mācītāju “uzlādēties” vienatnē? Džons Ovens piebilst: “Kad kapteinis, tuvojoties briesmām, atskatās, gaidīdams, ka kopā ar viņu ieraudzīs savus karavīrus, bet konstatē, ka viņi ir aizbēguši, tad viņš ir pamatīgi nodots un ienaidnieku spiests nonākt neiespējamā stāvoklī”.
Bet cik savādāk ir būt vai piederēt Onēsiforu pilnai baznīcai? Pāvils ziņo: “Lai Tas Kungs parāda žēlastību Onēsifora namam, jo viņš daudzkārt atspirdzināja mani un nekaunējās manu važu, bet, nonācis Romā, rūpīgi meklēja mani un atrada. Lai Tas Kungs dod viņam atrast apžēlošanu pie Tā Kunga viņā dienā. Un, cik daudz viņš Efezā kalpojis, to tu pats zini labāk.” (2. Timotejam 1:16-18)
Var dzirdēt, ka no Pāvila rakstāmspalvas nāk pateicība pēc pateicības. Mācītāji ir cilvēki, kuri nogurst tāpat kā mēs pārējie – pat jaunie mācītāji skrien un nogurst. Viņi saņem vairāk pretestības, kritikas un apmelošanas nekā parastais baznīcēns. Bez visa tā, mūsu ganiem nākas ieņemt kādu lomu visās draudzes rūgtajās lietās – laulības pārkāpšanās, nodevībās, šķelšanās un nāvē. Būt par mācītāju ir labs un smags darbs. Viņi savu aitu dēļ stāv un sacenšas ar dēmoniskajiem lāčiem un lauvām – vai draudze par viņiem nepastāvēs?
Kā tu varētu pastāvēt par savu mācītāju, palīdzēt viņam, iedrošināt viņu, aizstāvēt? Pretojies pasaules patērētāju domāšanai un uzņemieties atbildību, lai palīdzētu kopt ganāmpulku — mācekļo, kalpo, kļūsti par brīvprātīgo. Atceries, ka mācītājs tevi aprīko kalpošanas darbam un tiks iedrošināts, redzot tevi to darām (Efeziešiem 4:13).
5. Palīdzi mācītājam tevi mīlēt
Pēdējais veids, kā rūpēties par savu mācītāju, ir palīdzēt viņam rūpēties par tavu dvēseli. “Paklausiet saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība. Lai tie to varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi.” (Ebreji 13:17)
Laimīgi mācītāji māca labāk.
Gudrs ganāmpulks grib, lai tā gani vada tos ar prieku. Kad viņi cenšas tevi ganīt, seko viņu piemēram ceļā pie Jēzus; esi gatavs, lai viņu mācība tevi pārliecinātu, pakļaujies viņu norādījumiem tik tālu, cik to atļauj Svētie raksti. Dari to viegli, dedzīgi un ar pateicību, lai mācītājs ar prieku varētu pildīt savu pienākumu rūpēties par tavu nemirstīgo dvēseli (par to viņš kādu dienu sniegs atskaiti).
Sekošana sava gana vadībai ir tava priekšrocība. Laimīgi mācītāji māca labāk. Ja mācītāji lielākoties sastopas ar naidu, vienaldzību vai neuzticību, tad ganāmpulks nepalīdz viņiem ganīt tā, kā Dievs to no viņiem prasa– “ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib” (1. Pētera 5:2-3).
Tāpēc augsti godā savu mācītāju Tā Kunga priekšā, atdarini viņu, lūdz par viņu, pastāvi par viņu pārbaudījumos, pievienojies viņam kalpošanas darbā un dedzīgi ļaujies viņa norādījumiem. To darot, tu viņu nosēdināsi uz Klints, turēsi viņa rokas un palīdzēsi viņam kalpot tavai dvēselei, lai tu varētu vairāk kalpot Jēzum. Un pēc Dieva žēlastības tu sakausi visus pasaules Amalekus, miesu un velnu. Pastāvi šajās lietās, lai dienā, kad stāvēsim Tā Kunga priekšā, mums būtu iespēja dot labu atskaiti savam Kungam – mācītājiem par to, kā viņi ganījuši, un ganāmpulkam par to, kā tas ir sekojis.
Gregs Morze (desiringGod.org)
