Tas viss ir par mani
Es esmu atzinis, ka kristiešiem, lai arī sekulārisms kā pasaules uzskats ir nepareizs, pienākas rūpēties arī par sekulārām lietām. Tas pats attiecas arī uz nākamo populāro “ismu” – humānismu.
Neapšaubāmi pastāv pareizs humānisms, un tas nozīmē pareizas rūpes par cilvēkiem. Labāks vārds tam ir humanitārisms. Cilvēki, kas rūpējas par citiem cilvēkiem, ir humanitāri cilvēki. Kristiešiem vajadzētu būt humanitāriem. Tomēr pastāv arī filozofiskais humānisms, proti, veids, kā skatīties uz cilvēkiem, īpaši uz mums pašiem, neatkarīgi no Dieva, kas nav pareizi, bet drīzāk nepareizi un kaitīgi. Tā vietā, lai uz cilvēkiem raudzītos kā uz radījumiem, kas radīti pēc Dieva tēla, kurus mums vajadzētu mīlēt un par kuriem mums vajadzētu rūpēties, humānisms uz cilvēku raugās kā uz visa centrālo figūru, kas būtībā ir sekulārs skatījums. Tāpēc mēs bieži vien pievienojam īpašības vārdu lietvārdam un plašāk runājam ne tikai par humānismu, bet arī par “sekulāro humānismu”.
Bībeles piemērs
Labākais sekulārā humānisma piemērs ir atrodams Daniēla grāmatā. Kādu dienu Babilonas ķēniņš Nebukadnēcars atradās uz savas pils jumta un lūkojās pāri krāšņi iekārtotajiem dārziem uz plaukstošo pilsētu tālumā. Viņš bija pārsteigts par savu roku darbu un sacīja: “Vai šī nav tā lielā Bābele, ko es uzcēlu ar savu spēku ķēniņam par mājokli un par godu savai varenībai?” (Daniēla 4:27). Tas bija apgalvojums, ka viss, ko viņš redzēja, bija “no” viņa, “caur” viņu un “viņa godam”, un tas ir tieši tas, ko vēsta humānisms. Humānisms apgalvo, ka viss griežas ap cilvēku un ir cilvēka godam.
Humānisms apgalvo, ka viss griežas ap cilvēku un ir cilvēka godam.
Dievs necieta šādu augstprātību, tāpēc Viņš nosodīja Nebukadnēcaru par šādu neprātu, norādot, ka tā ir neprātīga filozofija. Nebukadnēcars tika izdzīts dzīvot kopā ar zvēriem un pat rīkojās kā zvērs, līdz beidzot atzina, ka vienīgi Dievs ir patiesais Visuma valdnieks un ka viss pastāv Dieva, nevis mūsu godam. Viņš sacīja:
“Kad pagāja noteiktais laiks, es, Nebukadnēcars, pacēlu savas acis uz debesīm, mans saprāts atkal atgriezās manī, un es teicu to Visuaugstāko, es slavēju un pagodināju To, kas dzīvo mūžīgi, kura vara un valdonība ir mūžīga un kura ķēniņa valstība paliek uz radu radiem. Viņa priekšā pazūd nebūtībā visi zemes iedzīvotāji, Viņš dara pēc Sava prāta ar debesu pulkiem un ar zemes iedzīvotājiem. Nav neviena, kas varētu aizkavēt Viņa roku un Viņam sacīt: ko Tu tur dari?” (Daniēla grāmata 4:31-32).
Humānisms ir vērsts pret Dievu un ir naidīgs kristietībai. Tā tas ir bijis vienmēr, bet īpaši skaidri tas redzams mūsdienu humānisma publiskajos paziņojumos: “Humānisma manifests” (1933), “Humānisma manifests II” (1973) un “Sekulārā humānisma deklarācija” (1980). Pirmajā no šiem dokumentiem, 1933. gada dokumentā, ir teikts: “Tradicionālais teisms, īpaši ticība Dievam, kurš uzklausa lūgšanas un pieņem, ka Viņš mīl un rūpējas par cilvēkiem, dzird un saprot viņu lūgšanas un spēj kaut ko darīt, ir nepierādīta un novecojusi ticība. Pestīšanas ticība, kas balstās tikai uz apgalvojumiem, joprojām šķiet kaitīga, novēršot cilvēkus ar viltus cerībām uz pēcnāves dzīvi debesīs. Saprātīgi domājošie meklē citus izdzīvošanas līdzekļus.” (1)
1973. gada “Humānistu manifestā II” teikts: “Mēs neatrodam pietiekamus pierādījumus ticībai, ka pastāv pārdabiskais,” un “Nav ticamu pierādījumu tam, ka pēc ķermeņa nāves pastāv dzīvība.” (2)
Kur tas ved?
Kur ved humānisms? Tas noved pie sevis padarīšanas par Dievu jeb deifikācijas un, pretēji tam, ko tas sludina, pie pieaugošas necieņas pret citiem cilvēkiem. Jo, ja Dieva nav, tad Dieva vietā ir jāgodā “es”. Šādi deificējot sevi, humānisms patiesībā deificē gandrīz visu, izņemot Dievu.
Pirms vairākiem gadiem Herberts Šlosbergs (Herbert Schlossberg), viens no Fīldsteda institūta projektu vadītājiem, uzrakstīja grāmatu “Iznīcības elki”, kurā viņš parādīja, kā humānisms ir padarījis par dieviem vēsturi, naudu, dabu, varu, reliģiju un, protams, pašu cilvēci. (3) Runājot par citu cilvēku neievērošanu, paskaties uz 70. gadu pārdotākajām grāmatām. Tur var atrast tādus nosaukumus kā “Uzvara ar iebiedēšanu” un “Rūpējoties par pirmo numuru”. Šajās grāmatās sekulārajam humānismam pilnīgi atbilstošā veidā teikts: “Aizmirsti par citiem cilvēkiem, rūpējies par sevi, tu esi tas, kas ir svarīgs.” (2) Šajos gados radās tas, ko sociālais kritiķis Tomass Volfs (Thomas Wolfe) nosauca par “Es dekādi” (1970. gadi) un ko vēlāk, 1980. gados, citi uzskatīja par alkatības zelta laikmetu.
Attiecībā gan uz humānismu, gan sekulārismu, kristiešiem piemērots izteikums būtu “tas vairs neatbilst man”. Neuzstādi sevi centrā. Negodini zelta teļu. Atceries, ka pirmā humānisma izpausme nebija 1933. gada Humānisma manifests vai pat Nebukadnecara augstprātīgie vārdi, kas tika sacīti apmēram sešus simtus gadu pirms Kristus, bet gan sātana vārdi, kurš Ievai Ēdenes dārzā teica: “Jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu” (1. Mozus grāmata 3:5).
Džeimss Montgomerijs Boiss (crossway.org)
Šis fragments tika adaptēts no grāmatas “Whatever Happened to The Gospel of Grace?: Rediscovering the Doctrines That Shook the World” (“Kas Notika ar žēlastības evanģēliju? Džeimss Montgomerijs Boiss: Atklājot no jauna doktrīnas, kas satricināja pasauli.”)
Piezīmes
(1) Humānisma manifests (Humanist Manifestos I and II (New York: Prometheus, 1973)), 13.
(2) Turpat (Ibid), 16, 17.
(3) Herberts Šlosbergs “Iznīcības elki” (Herbert Schlossberg, Idols for Destruction (Wheaton, Ill.: Crossway, 1990)).
Džeimss Montgomerijs Boiss (James Montgomery Boice) trīsdesmit gadus bija vēsturiskās Filadelfijas Desmitās prezbiterāņu draudzes vecākais kalpotājs un līdz savai nāvei 2000. gada jūnijā bija vadošais reformētās ticības pārstāvis.
This article was translated by permission from the original English article published by Crossway.
Raksta oriģināls: https://www.crossway.org/articles/humanism-you-will-be-like-god/
