Klausies arī:
1. mīts: Divdzimumu pasaule, kurā pastāv vīrieši un sievietes, ir ierobežojošs izdomājums
1990. gados dzimtes studiju profesore Džūdita Batlere popularizēja jēdzienu „dzimtes izpausme”. Ar to viņa domāja, ka vīrišķība un sievišķība (dzimtes identitāte) nav iedzimtas vīriešu un sieviešu ķermeņiem (bioloģiskajam dzimumam), bet gan ir sociāli konstruēti jēdzieni, kurus mēs „izpaužam”. Īsumā, bioloģija neesot liktenis.
Šī dzimtes identitātes atdalīšana no bioloģiskā dzimuma ne tikai paver ceļu dzimtes maiņai vīrietim kļūstot par sievieti vai otrādi –, bet arī paver ceļu dzimtes jēdziena paplašināšanai. Noņemot bioloģijas rāmjus, dzimtes iespējas paplašinās tālu ārpus vīrieša un sievietes binārās sistēmas. Nesenie identitāšu saraksti ietver paplašināto dzimti un plūstošo dzimti.
Lai gan mums jābūt uzmanīgiem, lai dzimti nesamazinātu līdz kultūras stereotipiem, mums jāapzinās, ka dzimtes atdalīšana no bioloģijas faktiski to iznīcina. Ja dzimte var būt jebkas, tā galu galā kļūst par neko. Ja tā izriet vienīgi no psiholoģijas vai kultūras, tā ir tikpat nestabila un pārejoša kā tās pašas.
Bībele tomēr māca, ka Dievs radīja divus dzimumus, „vīrieti un sievieti Viņš radīja” (1. Mozus 1:27), un ka dzimtes identitāte ir sakņota bioloģiskajā dzimumā (sk. 2. punktu zemāk). Dzimti un bioloģisko dzimumu nevar nošķirt.
Turklāt Raksti atklāj, ka divdzimumu pasaule, kurā ir vīrieši un sievietes, nav ne ierobežojoša, ne apspiedoša. „Tās pašā sirdī,” raksta Rebeka Makloklina, „vīriešu un sieviešu divdabība ir radoša.” Tikai caur vīrieša un sievietes savienību tiek piepildīts kultūras uzdevums – „augļojieties un vairojieties, piepildiet zemi” (1. Mozus 1:28). Pēc Dieva plāna katrs cilvēks savu eksistenci ir parādā vienam vīrietim un vienai sievietei: dzimumu divdabība ir dzīvību dodoša.
Mīts Nr. 2: Mana dzimte ir sajūta
Kāds klasesbiedrs reiz man atklāja, ka viņu nomāc neskaidrības par savu dzimti. Dzimis kā vīrietis, viņš man stāstīja, ka vienmēr esot juties kā sieviete. Kādu dienu viņš man jautāja: „Vai tu jūties kā vīrietis?”
Gadiem ilgi šis jautājums mani nomocīja. Kā cilvēks var aprakstīt, kāda ir sajūta būt vīrietim vai sievietei? Beidzot es sapratu, ka viņa jautājumā slēpās nepareizs pieņēmums: dzimte ir sajūta, emocionāla vai psiholoģiska realitāte. Bet mēs savu dzimti nejūtam vairāk kā mēs sajūtam savu etnisko piederību vai vecumu. Mums var būt sajūtas par savu vecumu vai etnisko piederību, bet šīs sajūtas nenosaka šīs realitātes. Tās drīzāk sakņojas aukstos, cietos bioloģiskos faktos. Ar dzimti ir tieši tāpat.
Uzskats, ka būt vīrietim vai sievietei ir reducējams līdz sajūtai, ir radikāla un moderna ideja (kā norādīts Batleres darbā, kas citēts 1. punktā). Un tā nav bibliska. Kad Dievs veido pirmo vīrieti un sievieti, uzsvars tiek likts uz ķermeņu fizisko materialitāti, nevis emocijām: “Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem” (1. Mozus 2:7).
Vārds, kas tulkots kā „radīja”, citviet tiek lietots, aprakstot podnieku, kurš strādā ar mālu (Jesajas 45:9). “Šo ribu, ko Viņš no cilvēka bija ņēmis, Dievs Tas Kungs izveidoja par sievu un pieveda to pie cilvēka.” (1. Mozus 2:22). Vārds, kas tulkots kā “izveidoja” un raksturo to, kā Dievs veidoja sievietes ķermeni, burtiski nozīmē “uzcēla”; citviet tas tiek lietots, aprakstot altāra veidošanu (2. Mozus 17:15) un pilsētas celšanu (4. Mozus 32:37).
Šie fragmenti neizskaidro dzimti kā iekšēju sajūtu, kas mums ielikta, bet kā iemiesotu realitāti, ko Dievs ir izveidojis. Bibliski dzimte nekad nav atdalāma no bioloģijas. Tev var būt sajūtas par savu dzimti, bet tās to nenosaka.
Dievs mums piešķir godu dzīvot saskaņā ar savu dzimtes identitāti un rūpēties par to, bet Viņš mums nedod tiesības to piešķirt vai izveidot.
Mīts Nr. 3: Mans dzimums ir kļūda
Kāda jauna meitene, skaidrojot savas māsas dzimtes identitātes neskaidrību, teica: „Tas ir zēna prāts meitenes ķermenī.” Šeit tiek pieņemts, ka cilvēks var piedzimt nepareizā ķermenī.
Kritušajā pasaulē mūsu ķermeņi var šķist kā slikta ziņa. Pāvils saka, ka tie „sadilst” un ka mēs “ar ilgu pilnām nopūtām gaidām, … savas miesas pilnīgo atpestīšanu.” (2. Korintiešiem 4:16; Romiešiem 8:23).
Tomēr ir vismaz divi iemesli, kāpēc jūsu ķermenis nav kļūda. Pirmkārt, tāpēc, ka viss, ko Dievs dara, ir labs (1. Mozus 1:31), un Dievs radīja jūsu ķermeni, to veidojot jūsu mātes miesās (Psalmi 139:13). Un lai gan grēks un grēkā krišana ietekmē mūsu ķermeņus, pat uz austrumiem no Ēdenes radība (ieskaitot mūsu ķermeņus) joprojām saglabā nepārtrauktību ar savu sākotnējo, labo dizainu, tāpēc Pāvils var balstīt savus argumentus uz dabas kārtību (sk. Romiešiem 1:26–27).
Dzimte, kas ir ierakstīta mūsu ķermeņos, ir saņemta no Dieva, nevis cilvēka piešķirta.
Otrkārt, tavs ķermenis nav kļūda, jo augšāmcelšanās brīdī tas netiek atmests, bet gan pārveidots. Pāvils paskaidro, ka Kristus “pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai” (Filipiešiem 3:21). No Jēzus augšāmcelšanās piemēra mēs zinām, ka tas nozīmē nevis radīšanu ex nihilo (no nekā), bet gan Dieva sākotnējā darba pārveidošanu. Augšāmceltais Kristus bija miesa un kauli (Lūkas 24:39) – ķermenis, kas zināmā mērā bija jauns un atšķirīgs, un mazāk ierobežots telpā un laikā (Jāņa 20:26). Tomēr Kristus jaunajam ķermenim joprojām bija redzamas rētas no Viņa ciešanām pirms augšāmcelšanās (Jāņa 20:27). Jēzus ceļš no dzimšanas līdz nāvei un augšāmcelšanai mums māca, ka atpestīšana nav sākšana no jauna, bet gan radības pilnveidošana un pabeigšana.
Tāpēc tavs vīrieša vai sievietes ķermenis nav kļūda. Lai arī tas var būt pilns ar sāpēm, ciešanām un salauztību, tas ir daļa no Dieva labās radības un kādu dienu būs daļa no Viņa labās atpestīšanas.
Dievs mums piešķir godu dzīvot saskaņā ar savu dzimtes identitāti un rūpēties par to, bet Viņš mums nedod tiesības to piešķirt vai izveidot.
Mīts Nr. 4: Mana dzimte ir piešķirta
Mūsdienās cilvēki runā par „dzimumu vai dzimti, kas viņiem tika piešķirta dzimšanas brīdī”, liekot domāt, ka dzimte ir kaut kas, par ko cilvēks var lemt un noteikt, to ierakstot dokumentos. Taču šāds uzskats ir vienkārši vēl viena izpausme mūsu centieniem atbrīvoties no ierobežojumiem – pat no bioloģiskajiem ierobežojumiem.
Mūsu dzimte nav ne ārsta piešķirta dzimšanas brīdī, ne arī mūsu pašu noteikta pusaudža gados. Drīzāk 1. Mozus grāmata māca, ka dzimte ir saņemta kā dāvana no Dieva, ka cilvēka identitāte nav pašradīta, bet Dieva dota. „Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja” (1. Mozus 1:27). Šis trīskāršais vārda „radīja” lietojums uzsver, ka mēs esam radības ar Radītāju un ka mūsu dzimti nosaka Dievs, nevis cilvēks. Dievs mums piešķir godu dzīvot saskaņā ar savu dzimtes identitāti un rūpēties par to, bet Viņš mums nedod tiesības to piešķirt vai izveidot. Dzimte, kas ierakstīta pašos mūsu ķermeņos, ir saņemta no Dieva, nevis cilvēka piešķirta.
Mīts Nr. 5: Dzimtes maiņa ir labākais ceļš uz pilnvērtību un laimi
Esmu pavadījis laiku kopā ar draugiem, kuri cieš no dzimuma disforijas – tā ir profesionālā terminoloģija, kas apzīmē smagu un ilgstošu diskomfortu saistībā ar neatbilstību starp bioloģisko dzimumu un psiholoģisko dzimtes identitāti. Viens draugs man stāstīja, ka ar šo sāpīgo pieredzi viņš cīnās jau kopš bērnības.
Kristieši nevar atbalstīt mūsdienu dzimtes revolūcijas pamatā esošo ideoloģiju, un mums jābūt piesardzīgiem attiecībā uz “sociālās transmisijas” fenomenu, pieaugot šādu gadījumu skaitam jauniešu vidū. Tomēr kristiešiem ir daudz ko teikt, izrādot līdzjūtību un cerību ikvienam, kurš cieš.
Vārds “disforija” attiecas uz “stāvokli, kad cilvēks jūtas ļoti nelaimīgs, nemierīgs vai neapmierināts”. Tas ir eiforijas pretmets. Kristieši runā par grēkā krišanu – šo iegrimšanu grēkā, trimdā un salauztībā, kas sākās ar Ādamu un Ievu. Tās sekas skar mūs visus un ir postošas: “siržu neprāts” (Romiešiem 1:21), “sagandēti prāti” (Romiešiem 1:28), “kalpi iekārēm” (Titam 3:3), “ilgu pilnas nopūtas” (Romiešiem 8:23), “sadilšana” (2. Korintiešiem 4:16). Zināmā mērā būt cilvēkam kritušā pasaulē nozīmē piedzīvot disforiju – mūsu dzīve un pasaule nav tādas, kādām tām vajadzētu būt, un tas sāp.
Lai gan kristieši izjūt līdzjūtību pret ikvienu, kurš piedzīvo disforiju, mēs piedāvājam unikālu ceļu uz veselumu un dziedināšanu. Dzimtes kustība piedāvā cerību uz dzimuma maiņu – procesu, kas ietver pubertātes bloķētājus, hormonu terapiju un operācijas. Šo darbību sekas bieži vien ir neatgriezeniskas, un rezultāti ir tik atšķirīgi, ka daudzas Eiropas valstis ierobežo nepilngadīgo piekļuvi šādām ārstēšanas metodēm.
Bībeles ceļš ārā no sāpēm nav dzimuma nomaiņa, bet pārveidošanās (transformācija), un tas ir būtisks atšķirības punkts. Pārveidošanās nesākas ar mūsu ārējo izskatu, bet daudz dziļāk – ar mūsu prātu un sirdi: „Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.” (Romiešiem 12:2). Transformācija neaprobežojas ar mūsu ķermeņu ārēju jeb kosmētisku pārveidošanu, bet gan piepildās Dieva veiktajā to augšāmcelšanā un pilnveidošanā: “mēs paši, … ar ilgu pilnām nopūtām gaidām, kad saņemsim savu bērnu tiesu, savas miesas pilnīgo atpestīšanu” (Romiešiem 8:23).
Un pārveidošanās nav ne skalpeļa darbs, ne arī tā notiek kādā cilvēku radītā kopienā. Drīzāk tā ir Gara darbība cilvēka sirdī, kas īstenojas draudzes kopībā: „Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni.” (Romiešiem 8:16). Šis pats Gars mūs vieno ar citiem kristiešiem: „Jo arī mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu” (1. Korintiešiem 12:13). Gars mūsos un kristiešu kopiena ap mums mūs maina, pārveidojot mūs, lai mēs kļūtu vairāk līdzīgi Kristum.
Dzimuma maiņa nepiedāvā ceļu uz pilnību un laimi. Tā ir kosmētisks risinājums garīgai kaitei. Protams, bibliskās pārveidošanās dziļums un pamatīgums nozīmē, ka tas nav viegls ceļš. Tomēr to veic mūsu Radītāja rokas Viņa ļaužu sadraudzībā, un to raksturo arvien pieaugoša godība un prieks.
Sems Fergusons (crossway.org)
Sems Fergusons (doktora grāds Dienvidaustrumu baptistu teoloģiskajā seminārā) ir The Falls Church Anglican draudzes rektors Vašingtonā, DC, un autors grāmatai “The Spirit and Relational Anthropology in Paul”. Dekāde pastorālajā darbā un plaša Bībeles antropoloģijas pētniecība Fergusonam liek pārdomāti iesaistīties modernajās sarunās par dzimtes identitāti un biblisku gudrību.
