Klausies arī:
Savas atgriešanās dienā kristietis nekļūst nevainojams. Mēs visi joprojām gaidām savu galējo atpestīšanu un pagodināšanu. Par spīti visām tām pārmaiņām, ko ir ienesis Svētais Gars, mūsos joprojām daļēji saglabājas kritusī daba. Tā karo pret mūsu jauno dabu un cīnās pret katru mēģinājumu līdzināties Kristum un pret patiesu svētbijību. Apustulis Pāvils šo ienaidnieku sauc par miesu, un viņš arī apraksta tās izvērsto karu pret mums: “Jo miesas tieksmes ir pret Garu, bet Gara tieksmes ir pret miesu, jo šie divi viens otram stāv pretī, ka jūs nedarāt to, ko gribat.” (Gal. 5:17) Kristīgā dzīve ir milzīga cīņa starp jauno cilvēku un miesu, pasauli un velnu, toties šī karošana pret grēku un nespēku, pat ja krītam, un nepadošanās, par spīti savām šaubām, pierāda, ka Dievs pie mums strādā.
Tomēr ir vērojama varena atšķirība starp to, ko par jaunās derības ļaudīm māca Raksti, un to, kas novērojams lielā daļā Rietumu evaņģēliskās kopienas. Daudzviet redzams, ka humānisms un materiālisms ir ņēmuši pārsvaru pār dievišķām tieksmēm un pašuzupurējošos mīlestību pret brāļiem. Pamata doktrīnas, kas reiz tika nodotas svētajiem, ir pielāgotas un iztulkotas no jauna – raugoties caur personīgā labuma, Rietumu ērtību un psiholoģijas lēcu, ne mazāko nozīmi nepiešķirot gramatikai, kontekstam vai kādreizējo laiku ticības apliecībām. Reiz vienīgais mērķis līdzināties Kristum, kas garantēja mūžīgu balvu, nu ir aizvietots ar pašrealizāciju laicīgajā pasaulē. Tā Kunga bijība vairs nav aktuāla un ir atmesta kopā ar visām citām bibliskajām doktrīnām, kas tagad tiek uzskatītas par pārāk skarbām modernā cilvēka trauslajai sirdij.
Ņemot vērā šo novirzīšanos no Rakstiem un vēsturiskās kristietības cienījamākajām ticības apliecībām, nav brīnums, ka evaņģēliskā kopiena šķiet piesātināta ar miesīgumu un grēku. Tomēr visbiedējošākais pie daudziem kristiešiem un draudzēm, kuri identificējas ar evaņģēlisko kustību, ir nevis viņu cīņa pret grēku, bet gan šādas cīņas iztrūkums. Rietumu evaņģēliskās kustības lielākās briesmas slēpjas nevis tajā, ka ir jūtams pasaules piejaukums, apātija un sevis mīlestība, bet gan tas, ka tā ne mazākā mērā neuztraucas par saviem grēka traipiem. Patiesībā lielākais vairums pat šķietami nepamana šo traipu esamību. Ir iespējami vien divi iemesli tik lielam aklumam pret tādu briesmīgu un redzamu ļaunumu.
Pirmais iespējamais skaidrojums ir, ka daudzi evaņģēliskās kopienas kalpotāji un locekļi nav atgriezušies un joprojām ir miesīgi. Tā tas bija pat Amerikas Lielās atmodas laikā. Diženais evaņģēlists Džordžs Vaitfīlds (1714–1770) rakstīja:
“Esmu dziļi pārliecināts, ka vairums sludinātāju runā par neiepazītu un neizjustu Kristu; un iemesls tam, kāpēc draudzes ir bijušas tik mirušas, ir tas, ka tām sludina miruši cilvēki. Ak, kaut Tas Kungs tos ātri atmodinātu un atjaunotu Sava paša Vārda dēļ! Jo kā gan miruši cilvēki varētu radīt dzīvus bērnus? Patiesi, Dievs var atgriezt cilvēkus arī caur velnu, ja Viņam tas labpatiktu, kā arī caur neatgrieztiem sludinātājiem; taču es ticu, ka Viņš reti kad tos izmantotu šādam nolūkam. Nē, Kungs izvēlēsies tos traukus, kas ar Svētā Gara darbu ir sagatavoti Viņa svētajai lietošanai.”
Tie, kuri ieminas, ka evaņģēliskajā kustībā ir pārlieku liels skaits neatgriezto, pakļauj sevi apsūdzībām par mīlestības trūkumu, paštaisnumu un neiecietību. Un tomēr mums par to ir jārunā. Pat pati nelokāmākā ticības apliecība nepierāda cilvēka atgriešanos. Jēzus brīdināja, ka ne katrs, kurš Viņam saka: “Kungs, Kungs!” – ieies debesu valstībā, bet gan tas, kurš dara Tēva gribu. Kristieti pazīst pēc tā augļiem. Līdz ar to tā nav mīlestības izrādīšana, ja ļaujam daudziem nominālajiem evaņģēliskajiem kristiešiem, kuri nenes augļus, dusēt Ciānā, kamēr viņu tiesas diena strauji tuvojas. Dievs sacīja pravietim Ecēhiēlam: “Kad tu uztversi vārdu no Manas mutes, tad tev tie jāpamāca un jābrīdina Manā Vārdā, kad Es saku bezdievim: tev jāmirst! – un tu to nepamāci un nebrīdini, lai bezdievis atgrieztos no sava ļaunā ceļa un tas paliktu dzīvs, tad bezdievis gan nomirs savos grēkos, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas.” (Ec. 3:17–18; sk. arī 33:7–9)
Evaņģēlija aicinājums un patiesa atgriešanās
Pols Vašers
Apustulis Pāvils izteica lāstu pār ikvienu, kurš censtos sagrozīt evaņģēlija patiesību. Grāmatā autors iedziļinās tajā, ko patiesībā nozīmē ticēt, nožēlot grēkus un pieņemt Kristu.
Otrs iespējamais iemesls ir tāds, ka daudzi, kuri ir patiesi atgriezušies, nīkuļo atziņas dēļ, par ko savukārt vainojami tie, kuri stāv priekšā, kancelē. Viņi reti kad māca par Dieva īpašībām. Viņi noliedz vai ignorē cilvēka radikālo samaitātību. Viņi attēlo krustu kā mīlestības mocekļa ciešanas, nevis kā izlīgumu, kas apmierinātu dievišķo taisnīgumu un nomierinātu svētā Dieva dusmas. Viņi ir noīsinājuši evaņģēliju līdz dažiem izteikumiem par Kristu, kuru doktrinālais konteksts ir tik vaļīgs, ka tie pat nevar tikt uzskatīti par ticības apliecību. Viņi ir aizvietojuši evaņģēlija aicinājumu uz grēknožēlu un ticību ar māņticīgu darījumu starp grēcinieku un Dievu. Kalpotāji dāvā pestīšanas pārliecību tiem, kuri noliec galvu, paceļ roku un atkārto grēcinieka lūgšanu. Tie, kuri apliecina ticību Kristum, reti kad tiek izaicināti pārmeklēt sevi, lai pārliecinātos, vai viņi tiešām dzīvo ticībā, un iegūtu drošu pārliecību par savu aicinājumu un izredzētību. Reti kurš ir dzirdējis, ka bez svētuma vai svēttapšanas neviens To Kungu neredzēs. Galu galā praktiski principi ar tendenci sagādāt cilvēkiem pēc iespējas labāku dzīvi šajā pasaulē ir aizvietojuši doktrīnas, kas cilvēku pamāca svētbijībā un sagatavo viņu mūžībai. Neskatoties uz visu mūsu darbošanos, mums tā arī nav izdevies samazināt zemē slāpes pēc Tā Kunga Vārda.
Ko tad mums darīt, lai to visu mainītu? Vispirms mums ir jāsaprot, ka risinājums nav mūsu spēkos, un jāsauc uz Dievu pēc žēlastības pār visu to nekārtību, ko esam radījuši. Ecēhiēla dienās Dievs meklēja kādu, kurš uzceltu mūri un iestātos par tautu Viņa priekšā, lai tie netiktu iznīcināti, tomēr neviena neatrada. Kaut Dieva žēlastībā Viņš mūs atrastu tur dienu un nakti; kaut mēs neklusētu un neliktos mierā, iekams Viņš izveido Savu draudzi un padara to zemei par slavu.
Otrkārt, mums jānokaunas par visiem tiem miesiskajiem līdzekļiem, kurus esam izmantojuši, lai draudze “augtu”, un riebumā tie jāatmet. Mums jāšķīstās no Saula bruņām un jāizvēlas labākie akmeņi savai lingai: Dieva Vārds, aizlūgšanas un pašuzupurējošā mīlestība. Mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka, lai arī staigājam miesā, mēs necīnāmies ar miesas ieročiem. Mūsu cīņas ieroči nav miesiski, bet dievišķi spēcīgi, lai iznīcinātu katru cietoksni un šķērsli, kas vērsts pret evaņģēliju un Kristus valstības izplatīšanos. Vienīgi Dieva spēkā mēs varam iznīcināt mūsu laikmeta prātojumus un katru pašiedomātu gudrību, kas ceļas pret Dieva atziņu. Vienīgi ar Dieva līdzekļiem mēs varam uzvarēt visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi. Treškārt, pār mums nedrīkst valdīt cilvēciska atzinība. Mums būtu jānicina visi cildinājumi, izņemot tie, kas ir pienācīgi Dieva cilvēkam. Šajā jautājumā apustulis Pāvils mums ir atstājis ļoti konkrētas norādes:
“Bet visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs, sitienos, cietumā, uztraukumā, grūtā darbā, bezmiega naktīs, badā, šķīstībā, atziņā, lēnprātībā, laipnībā, Svētajā Garā, neviltotā mīlestībā, patiesības vārdā, Dieva spēkā; ar taisnības ieročiem pa labi un kreisi, ar godu un negodu, ar slavu un neslavu; kā viltnieki un tomēr patiesīgi; kā nepazīstami un tomēr pazīstami; kā mirēji, un redzi, mēs dzīvojam; kā pārmācīti un tomēr nenonāvēti; kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi; kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus; kā tādi, kam nav nenieka un kam tomēr ir visas lietas.” (2. Kor. 6:4–10)
Tavs brālis,
Pols Vašers
Raksts ir adaptēts no Pola Vašera grāmatas “Evaņģēlija aicinājums un patiesa atgriešanās”
