Pirms gandrīz 15 gadiem, kādā piekrastē netālu no Atēnām Grieķijā, es jutos pārliecināts par savām attiecībām ar Dievu un savu kalpošanas ceļu. Es ceļoju pa pasauli ar privātu “Gulfstream” lidmašīnu, sludinot “evaņģēliju” un baudot visas greznības, ko nauda varēja nopirkt. Pēc komfortabla lidojuma un manas mīļākās maltītes (lazanjas), ko pagatavoja mūsu personīgais šefpavārs, mēs sagatavojāmies kalpošanas braucienam, atpūšoties viesnīcā “The Grand Resort: Lagonissi”. Man bija sava villa ar skatu uz okeānu, privātu baseinu un vairāk nekā 185m2 dzīvojamās platības. Sēdēdams uz akmeņiem virs ūdens, es priecājos par dzīvi, ko dzīvoju. Galu galā es taču kalpoju Jēzum Kristum un baudīju bagātīgo dzīvi, ko viņš solīja.
Taču es nezināju, ka šī piekraste bija daļa no Egejas jūras — tās pašas jūras, kurā apustulis Pāvils burāja, sludinot Jēzus Kristus evaņģēliju. Bija tikai viena problēma: mēs nesludinājām to pašu evaņģēliju, ko sludināja Pāvils.
Greznā dzīve
Uzaugt Hinu ģimenes impērijā bija tāpat kā būt daļai no hibrīda – karaliskas ģimenes un mafijas sajaukuma. Mūsu dzīve bija grezna, lojalitāte tika stingri ievērota, un mūsu evaņģēlija versija bija liels bizness. Lai gan Jēzus Kristus bija daļa no mūsu evaņģēlija, viņš vairāk bija kā burvju džins, nevis Ķēniņu Ķēniņš. Ar pareizu pieeju – ziedojot naudu un ticot pietiekami stipri – varēja saņemt savu garīgo mantojumo. Dieva mērķis nebija Viņa gods, bet mūsu labklājība. Viņa žēlastība nebija domāta, lai atbrīvotu mūs no grēka, bet lai darītu mūs bagātus. Dzīve, ko viņš piedāvāja, nebija mūžīga – tā visa bija šeit un tagad. Mēs dzīvojām labklājības evaņģēlijā.
Mans tētis bija mācītājs nelielā draudzē Vankūverā (Kanādā). Manos pusaudža gados viņš gandrīz divas reizes mēnesī ceļoja kopā ar manu onkuli Beniju Hinnu. Labklājības teoloģija bija ļoti ienesīga. Mēs dzīvojām 930m2 savrupmājā, kuru apsargāja privāti vārti, braucām ar divām “Mercedes Benz” automašīnām, devāmies atvaļinājumos uz eksotiskām vietām un iepirkāmies dārgākajos veikalos. Papildus tam mēs iegādājāmies 2 miljonu dolāru vērtu māju ar skatu uz okeānu Kalifornijā (Dana Point), kur mūsu auto kolekcijai pievienojās vēl viens “Mercedes Benz”. Mēs bijām “bagātīgi svētīti”.
Mēs dziedināšanas veicām tikai evaņģēlija sludināšanas izbraucienos, kur mūzika radīja attiecīgu noskaņu
Šo gadu gaitā mēs saskārāmies ar neskaitāmiem kritiskiem viedokļiem gan draudzē, gan ārpus tās. Dateline NBC, The Fifth Estate (Kanādas ziņu programma) un citi šovi izmeklēja mūsu darbu un kalpošanu. Ietekmīgi kalpošanu līderi uzņēmās brīdināt cilvēkus par mūsu mācību, un vietējie mācītāji mudināja draudzes locekļus izvairīties no kancelēm, kurās sludina Hini. Tajā laikā es ticēju, ka mēs tiekam vajāti, tāpat kā Jēzus un Pāvils, un ka mūsu kritiķi vienkārši apskauda mūsu svētības.
Ģimenē kritika nebija pieļaujama. Kādu dienu es jautāju tēvam, vai mēs varam aiziet izdziedināt manu skolasbiedreni, kura vēža dēļ bija zaudējusi matus. Viņš atbildēja, ka mums labāk par viņu aizlūgt mājās, nevis iet pie viņas. Es sev jautāju – vai mums nevajadzētu darīt to pašu, ko apustuļi, ja mums ir tādas pašas dāvanas? Tajā brīdī es vēl nešaubījos par mūsu dziedināšanas spējām, taču man sāka rasties šaubas par mūsu motīviem. Mēs dziedināšanas veicām tikai evaņģēlija sludināšanas izbraucienos, kur mūzika radīja attiecīgu noskaņu, nauda mainīja īpašniekus, un cilvēki nāca pie mums ar “pietiekami lielu ticību”.
Šaubas un jautājumi
Parādījās arī citas šaubas. Kas notiek ar neveiksmīgiem dziedināšanas mēģinājumiem? Es uzzināju, ka tā esot slimā cilvēka vaina, jo viņš šauboties par Dievu. Kāpēc mēs runājam mēlēs bez tulkojuma? “Neslāpējiet Garu,” man teica. “Viņš var darīt, ko vien vēlas.” Kāpēc daudzi mūsu pravietojumi ir pretrunā ar Bībeli? “Neieliec Dievu kastītē.” Neskatoties uz šiem jautājumiem, es uzticējos savai ģimenei, jo mēs bijām tik veiksmīgi. Mūsu sekotāju rindās bija desmitiem tūkstošu cilvēku, un miljoniem cilvēku ik gadu piepildīja stadionus, lai klausītos manā onkulī. Mēs dziedinājām slimos, darījām brīnumus, mijāmies ar slavenībām, un kļuvām neticami bagāti. Dievs noteikti ir mūsu pusē!
Pirms devos uz universitāti, es uz gadu pievienojos Benija Hina kalpošanai kā “ķērājs” (cilvēks, kurš palīdz tiem, kas “nokrituši Garā”) un personīgais asistents. Tas bija kā iniciācijas rituāls mūsu ģimenē, jo gandrīz katrs brāļa dēls kādā brīdī bija strādājis pie viņa. Tā bija lojalitātes un pateicības zīme. Tas gads bija greznības pilns: $25 000 par nakti karaliskās svītās Dubaijā, kūrorti pie Grieķijas jūras, ceļojumi pa Šveices Alpiem, villas pie Komo ezera Itālijā, atpūta Austrālijas zelta piekrastē, iepirkšanās Londonas Harrods veikalā, kā arī neskaitāmi braucieni uz Izraēlu, Havaju salām un kur tik vēl ne. Atalgojums bija lielisks, mēs lidojām ar savu privāto “Gulfstream” lidmašīnu, un es varēju iegādāties uzvalkus pēc pasūtījuma. Viss, kas man bija jādara, — jāķer cilvēkus un jāizskatās garīgam!
Dzīvi mainošais pants
Pēc universitātes absolvēšanas un atgriešanās mājās es satiku savu sievu Kristīnu. Es nezināju, ka Dievs viņu izmantos, lai dāvātu man pestīšanu. Patiesībā mana ģimene bija noraizējusies, jo viņa nerunāja mēlēs. Mēs mēģinājām šo “problēmu” atrisināt, liekot viņai apmeklēt vienu no Benija evaņģelizācijas pasākumiem, taču nekas nenotika. Tad viņa piedalījās dievkalpojumā manā mājas draudzē Vankūverā, bet arī tas nedeva rezultātus. Visbeidzot viņa piedalījās jauniešu konferencē, kur viņai tika dots “treniņš”, bet viņa nespēja izrunāt vairāk par dažām nesakarīgām zilbēm. Es patiešām domāju, ka nevarēšu viņu precēt, ja kaut kas nemainīsies.
Tad kādu dienu viņa norādīja uz pantu, kuru es nekad nebiju ievērojis: 1. vēstulē Korintiešiem 12:30: “Vai visiem ir dāvanas dziedināt? Vai visi runā mēlēs? Vai visi tās var iztulkot?” Es biju dziļi satriekts. Tur tas bija skaidri norādīts — ne visiem jārunā mēlēs. Drīz sākās domino efekts. Citas ilgstošas pārliecības neizturēja Bībeles pārbaudi. Es vairs neticēju, ka Dieva mērķis ir padarīt mani laimīgu, veselīgu un bagātu. Tā vietā es redzēju, ka Viņš vēlas, lai es dzīvoju Viņam, nevis tam, ko varu no Viņa “iegūt”.
Cenšoties uzsākt savu kalpošanu, es saņēmu zvanu no drauga, kurš bija mācītājs un dibināja draudzi Kalifornijā, piedāvājot man nepilna laika jauniešu mācītāja vietu. Tas šķita kā ideāla vieta, kur mācīties un augt, tāpēc mēs ar Kristīnu sakravājām mantas un kā jaunlaulātie spērām ticības soli.
Es redzēju, ka Dievs vēlas, lai es dzīvoju Viņam, nevis tam, ko varu no Viņa “iegūt”.
Drīz pēc pievienošanās draudzei Dievs salauza pēdējo manu maldīgo pārliecību, un patiesība ielauzās manā dzīvē kā žēlastības vilnis. Viens no maniem pirmajiem uzdevumiem bija sagatavot svētrunu par Jāņa evanģēlija 5:1–17 – stāsts par dziedināšanu pie Betezdas dīķa. Gatavojoties sprediķim, mans draugs un mācītājs man iedeva uzticamu komentāru. Tad Svētais Gars pārņēma vadību.
Šis fragments parādīja, ka Jēzus dziedināja tikai vienu cilvēku no pūļa, cilvēks nezināja, kas Jēzus ir, un dziedināšana notika uzreiz!
Tas iznīcināja trīs manas iecienītās pārliecības:
- Vai vienmēr ir Dieva griba dziedināt? Nē, Jēzus dziedināja tikai vienu cilvēku no pūļa.
- Vai Dievs dziedina tikai tos, kam ir pietiekama ticība? Nē, šis cilvēks pat nezināja, kas Jēzus ir (nemaz nerunājot par ticību Viņam).
- Vai dziedināšanai ir nepieciešams svaidīts dziedinātājs, īpaša mūzika un ziedojumu vākšana? Nē, Jēzus dziedināja uzreiz ar vienu pavēli.
Es rūgti raudāju par savu līdzdalību alkatīgā kalpošanas manipulācijā un dzīvi maldu mācībā, un es pateicos Dievam par Viņa žēlastību caur Jēzu Kristu. Manas acis pilnībā atvērās.
Jaunā dzīve Kristū
Es pateicos Dievam, ka mana sieva bija gatava apšaubīt manu uzstājību par mēlēs runāšanu, un ka mans mācītājs mani mīlēja tik ļoti, ka palīdzēja man iziet no labklājības evaņģēlija apjukuma. Es esmu redzējis, kā Dievs izmanto evaņģēliju un māceklību, lai pārvērstu pazudušas dvēseles par atrastiem svētajiem.
Kristieša labākā īpašība ir pieejamība. Kad Dieva cilvēki ir gatavi spert ticības soli un runāt patiesību mīlestībā, dzīves tiek pārveidotas, un Dievs tiek pagodināts. Tu nekad nevari zināt, kuru Viņš var glābt caur tavu uzticību.
Kostijs Hins (forthegospel.org)
Kosti Hins ir draudžu dibinātājs un mācītājs The Shepherd’s House Bībeles draudzē Čandlerā, Arizonas štatā. Uzaudzis kā maldu mācītāja Benija Hina brāļa dēls, viņš tomēr pieaugušā vecumā ir iepazinis patieso evaņģēliju un atgriezies. Viņš ir mācītājs The Shepherd’s House Bībeles draudzē Arizonā un organizācijas For the Gospel (www.forthegospel.org) prezidents un dibinātājs. Viņš ir vairāku grāmatu autors (tostarp “God, greed and the (prosperity) gospel”, “Defining deception”, “More than a Healer” un “Knowing the Spirit”). Kosti un viņa sieva Kristīne dzīvo Gilbertā, Arizonas štatā, kopā ar četriem bērniem.
