Ja nu Jēzus būtu kā Ziemassvētku vecītis?
Vakar mana četrgadīgā meita man uzdeva lielo jautājumu. Nē, ne to jautājumu. Es dzirdēju no viņas auto sēdeklīša aiz manis: “Tēti, vai šogad pie mums mājās ieradīsies Ziemassvētku vecītis?”
Daudzi kristīgi mazu bērnu vecāki, tāpat kā es, saklausot šos vārdus, satrūkstas. Mūs kā ticīgos vada dziļa pārliecība, ka Kristus ir Ziemassvētku centrālais notikums. Taču mēs arī nevaram neizjust milzīgo spiedienu no medijiem un pat draugiem un ģimenes – nebūt tiem, kas saviem bērniem izbojā prieku par Ziemassvētku vecīti. Kā mums izturēties pret Ziemassvētku vecīti evaņģēlija gaismā?
Nav tā, ka es noteikti būtu noskaņots pret Ziemassvētku vecīti. Pilnīgi iespējams, ka ir dievbijīgas ģimenes, kas ir atradušas radošus veidus, kā viņu iekļaut savās Ziemassvētku tradīcijās, lai norādītu uz Kristu. Taču es esmu pret jebkuru vēstījumu, kas grauj evaņģēlija žēlastības nepārspējamo dziļumu un saldmi.
Mums ir skaidri jāpasaka, ka arī Ziemassvētku vecītis sludina vēsti. Tas katru gadu tiek vēstīts televīzijā un bērnu grāmatās. Virspusēji tas šķiet nekaitīgs, taču viņa sarkanbaltajās piedurknēs ir pasaules uzskats, kas fundamentāli konkurē un konfliktē ar Jēzus labo vēsti. Kā kristīgiem vecākiem mums ir jāpakļauj evaņģēlija pārbaudei ikviens pasaules uzskats, kas ienāk mūsu mājās. Šajā nolūkā ļaujiet man norādīt uz četriem veidiem, kā Jēzus vēsts šajos Ziemassvētkos pārspēj Ziemassvētku vecīša vēsti.
Lepnums nāk pēc dāvanām
Ziemassvētku vecītis saka: “Ja tu darīsi labu, tu tiksi apbalvots.”
Jēzus saka: “Jūs nespējat darīt labu, bet, tā kā Es to darīju, jūs tiksiet apbalvoti.”
Vai jūs vēlaties, lai jūsu bērnu sirdīs uzplaukst lepnums? Vienkārši iemāciet viņiem, ka labais, kas ienāk viņu dzīvē, ir viņu darba rezultāts. Ja Jēzus pret mums izturētos tāpat kā Ziemassvētku vecītis, mēs censtos būt morāli labi tikai tāpēc, lai varētu no Viņa kaut ko saņemt. Paklausības brīdis būtu tikai iemesls pašpielūgsmes un alkatības veicināšanai.
Cik labi, ka Jēzus piedāvā kaut ko labāku. Viņš perfekti izdzīvoja tādu dzīvi, kādu mēs ar tevi nevarējām izdzīvot, un Viņš dāvā mums Savu taisnību mūsu netaisnības vietā. Kādu labāku Ziemassvētku dāvanu šogad varam piedāvāt saviem bērniem par šo? Tā ir ne tikai bezgala labāka ziņa par to, ko piedāvā Ziemassvētku vecītis, bet arī rada mūsu sirdīs lēnprātīgu, pazemīgu attieksmi.
Tukšais Ziemassvētku vecīša žēlastības maiss
Ziemassvētku vecītis saka: “Ja tu rīkosies slikti, tu tiksi sodīts ar žagariem.”
Jēzus saka: “Tu rīkojies slikti, bet Es par tevi uz krusta uzņēmos Dieva dusmu “žagarus”.”
Ļaujiet man izteikt iebildumu. Jūs, iespējams, domājat: “Neviens krietns vecāks Ziemassvētkos nedod savam bērnam žagarus, lai cik slikts viņš būtu bijis. Vai tas nav žēlastības attēls?” Uz to es saku: jā, tas ir žēlastības attēls, tikai ne evaņģēlija žēlastības attēls. Evaņģēlija žēlastība maksāja Jēzum dzīvību, lai nodrošinātu mums piedošanu. Ziemassvētku vecīša žēlastība piedod bez maksas. Tas ir tas pats, kas sacīt bērnam: “Galu galā nav svarīgi, ko tu dari. Galu galā tu vienmēr tiksi attaisnots.”
Patiesība ir tāda, ka mūsu rīcībai ir sekas – mūžīgas sekas. Un Dievs savā žēlsirdībā sūtīja Jēzu, lai Viņš uzņemtos šīs sekas uz sevi, lai mēs varētu saņemt atlīdzību – dzīvi kopā ar Viņu. Jebkurš pasaules uzskats, kura pamatā nav šīs patiesības, konkurē ar evaņģēliju un nesaskan ar to.
Bez bailēm no nosodījuma
Ziemassvētku vecītis saka: “Es tevi pastāvīgi vēroju, lai spriestu par tavu veikumu.”
Jēzus saka: “Pateicoties manam perfektajam sniegumam, tev nekad nav jāuztraucas, vai tu esi palicis nerātno sarakstā.”
“Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas” (Romiešiem 8:1). Mūsu Glābējs līdzi sev nenes nekādu kontrolsarakstu. Vēstulē kolosiešiem ir teikts, ka Viņš šo sarakstu atstāja Golgātā, “Viņš izdeldējis pret mums vērsto parādu rakstu ar visām tā prasībām un paņēmis to no mūsu vidus, pienaglodams pie krusta” (Kolosiešiem 2:14). Mums nekad vairs nav jāuztraucas par debesu uzrauga kontroli. Mūsu Dieva acīs mēs nekad vairs neatradīsimies nepaklausīgo sarakstā.
Kāpēc jūsu bērns paklausīs?
Ziemassvētku vecītis saka: “Nodrošini manu labvēlību Ziemassvētkos, esot paklausīgs.”
Jēzus saka: “Tā kā tu esi pieņemts, tagad vari paklausīt ticībā un pateicībā, nevis bailēs no soda.”
Mana pieredze liecina, ka nekas tā nenomāc to, ko apustulis Pāvils sauc par “paklausību no sirds” (Romiešiem 6:17), kā balstīšanās uz bailēm no tiesas par pamatu paklausībai. Kā Džons Paipers ir teicis: “Grēka apsolījuma spēku salauž Dieva apsolījuma spēks. Viss tas, ko Dievs mums sola Jēzū, ir pretstatā tam, ko grēks mums sola bez Viņa”.
Bailes spēlē savu lomu (Lūkas 12:5), bet tikai ticība un apmierinātība Dievā galu galā uzvar grēka spēku. Dieva kārtībā pieņemšana vienmēr ir pirms paklausības un tā to iedvesmo. Ja mēs mācām saviem mazajiem paklausīt tikai tādēļ, lai izvairītos no tiesas, mēs dodam viņiem nestabilu, vāju un neiepriecinošu pamatu, uz kura stāvēt. Tas var radīt jaukus bērnus, bet tas nerada jaunupiedzimušus bērnus.
Vispriecīgākās ziņas
Ikviens vecāks vēlas, lai Ziemassvētki būtu priecīgs laiks viņa bērniem. Šajos Ziemassvētkos mums ir jācīnās par to, lai mūsu ģimenēs būtu tāds pasaules uzskats, kas rada augstāko un ilgstošāko laimi – to, ko Dāvids sauc par “prieka pilnību” (Psalmi 16:11). Ziemassvētku vecīša vēsts piedāvātais prieks labākajā gadījumā ir mazs, nepilnvērtīgs un vājš. Tas ir prieks, kas ir atkarīgs no mūsu pašu veikuma, kas nodrošina svētības ar mūsu pašu darbiem un kas mūs nosoda mūsu morālo kļūdu dēļ.
Tā kā mani bērni sāk ieiet Ziemassvētku vecīša vecumposmā, mēs sākam jaunas tradīcijas no mūsu bērnības gadiem. Mēs izgaismojam savu dzīvojamo istabu ar evaņģēliju un likvidējam visus konkurentus. Mēs nenovēršamies no Ziemassvētku vecīša; mēs vienkārši izvēlamies priecīgākas ziņas, ko dzirdēt mūsu bērniem. Jūs bijāt pelnījuši tikai žagarus, bet Dievs jūs tik ļoti mīlēja, ka Savās rūpēs par jums dāvāja jums vislielāko dāvanu – Sevi pašu.
Džimijs Nīdhems (desiringGod.org)
