Klausies arī:
Pieci mērķi jaunajiem vecākiem
Kā jauns vecāks, es lēnām atvēru mazu bērnu grāmatu – pirmo, ko es lasītu savai meitiņai – vēloties padarīt šo brīdi īpašu. Grāmatas nosaukums bija „Bērnu stāsti”, un to bija sarakstījis viens no maniem mīļākajiem mācītājiem, Džons Čārlzs Rails. Es atvēru pirmo stāstu ar nosaukumu „Divi lāči”. Cik brīnišķīgi, es domāju, kristiešu versija par Zeltmatīti un trīs lāčiem.
Pirmā lappuse.
Augšā bija ievietots Rakstu teksts, un izvēlētie panti ātri atklāja, ka šī nebūs kristīga pasaka.
“Un no turienes viņš [Elīsa] devās augšup uz Bēteli; un kad viņš vēl pa ceļu cēlās augšup, tad mazi puikas bija iznākuši ārā no pilsētas, un tie viņu mēdīja un uz viņu sacīja: „Nāc augšā, plikgalvi! Nāc augšā, plikgalvi!“
Un tad viņš apgriezās un, tos ieraudzījis, nolādēja tā Kunga vārdā. Tad divi lāči iznāca no meža, un tie saplosīja no tiem četrdesmit divus zēnus.
(2. Ķēniņu 2:23–24)
Pirmā rinda zem teksta bija: „Dārgie bērni, vai jūs kādreiz esat redzējuši lāci?” Stāsts sākās: „Reiz, pirms daudziem simtiem gadu, dzīvoja dievbijīgs vīrs, kura vārds bija Elīsa…”. Es biju pārsteigts.
Tā tu izvēlies sākt savu bērnu grāmatu? Es apsvēru iespēju pāriet uz nākamo stāstu, cerībā atrast kādu, kas būtu piemērotāks šim gadījumam. Piemērotāks. Mana meita nekad neatcerēsies šo brīdi, bet es atcerēšos. Vai es sargāšu savu bērnu no Bībeles?
Piecas vecāku mācības no diviem lāčiem
Bieži vien tieši šādi neplānotie brīži parāda mums to, kam mēs patiesi ticam. Vai visas Rakstu vietas ir Dieva iedvestas un noderīgas, vai tikai dažas (2. Timotejam 3:16-17)? Vai es ticēju, ka “viss, kas iepriekš rakstīts, [ir] rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami rakstos, iegūtu cerību.” (Romiešiem 15:4)? Vai man sākt veidot ieradumu, kur viņa redzētu, kā es izlaižu daļu no Rakstu satura?
Nedaudz vilcinoties, es turpināju mācīt savu meitiņu par bērniem un lāčiem. Un es esmu ļoti pateicīgs, ka to darīju. Caur Dieva vārdu un Raila gudrajiem pamudinājumiem, kas sekoja, mans Kungs mācīja mani no stāsta par Elīsu, četrdesmit diviem zēniem un diviem lāčiem. Viņš manā prātā atstāja neaizmirstamas mācības par audzināšanu, kas ar Dieva palīdzību veidos to, kā es un mana sieva audzināsim mūsu meitu.
Pirmkārt, pievērsiet uzmanību tam, ar kādiem draugiem viņi pavada laiku
“Un no turienes viņš devās augšup uz Bēteli; un kad viņš vēl pa ceļu cēlās augšup, tad mazi puikas bija iznākuši ārā no pilsētas, un tie viņu mēdīja.” (2. Ķēniņu 2:23)
Vai visi četrdesmit divi, kas mira, izsmēja pravieti? Vai katrs no zēniem pacēla savu pusaudža balsi pret Dieva vīru? Diez vai. Bet viņi tika atrasti kopā ar ļaunajiem bērniem, kas to darīja, un lāči tos nešķiroja. Rails attēlo šo posta ainu šādi: “Tajā naktī četrdesmit divi mazi zēni un meitenes vairs dzīvi neatgriezās mājās Bētelē! Četrdesmit divas mazās vakariņas netika apēstas! Četrdesmit divās mazās gultiņās neviens vairs negulēja! Nākamajās dienās notika četrdesmit divas mazas bēres! Es ceru, ka daži no pārējiem bērniem nokļuva mājās droši un netika ievainoti. Bet es esmu pārliecināts, ka viņi nekad neaizmirsīs to, ko redzēja. Viņi atcerēsies abus lāčus, kamēr vien dzīvos.”
Mums var rasties kārdinājums atstāt savus bērnus vienus ar citiem neprātīgiem bērniem, jo “bērni ir bērni”. Bet vai tajā naktī šis sakāmvārds netika vissāpīgāk piepildīts katram vecākam, kura bērna vairs nebija? “Kam darīšana ar zinīgo, tas kļūst pats zinīgs, bet kas ir draugos ar neprašām, tas piedzīvos nelaimi.” (Salamana pamācības 13:20).
Es cenšos uzmanīt viņas draugus un mācīt savu meitu, kā Rails māca: „Mīli tos, kuri visvairāk mīl Dievu, un izvēlies par draugiem tos, kuri ir Dieva draugi.”
Otrkārt, atgādini viņiem par grēka algu
“Tad divi lāči iznāca no meža, un tie saplosīja no tiem četrdesmit divus zēnus.” (2. Ķēniņu 2:24)
Sākumā man bija nepatīkami lasīt šo Rakstu fragmentu savai mazajai meitiņai, un es prātoju: vai tas kādreiz viņu nenovērsīs no Dieva mīlestības? Turklāt daži no mums paši cīnāmies ar šo jautājumu. Mums šķiet, ka Dievs un Viņa pravietis pārspīlēja. Kāpēc Elīsa nevarēja uztvert to kā joku? Mēs visi bērnībā esam teikuši lietas, par kurām neesam lepni, vai ne?
Es vēlos nekad neaizmirst, ka manas meitiņas grēks nav pirmām kārtām neērtības vai apvainojums man kā vecākam, bet apvainojums Dievam kā viņas Radītājam. Visi grēki ir bultas, kas šautas uz Viņu, neatkarīgi no tā, vai tās, lidojot garām, skar citus vai nē. Mēs nedrīkstam pieņemt, ka tikai tāpēc, ka mums nav jāsastopas ar plūdiem un uguni no debesīm, grēks tagad ir kaut kā mazāk aizvainojošs Dievam. Grēka alga vienmēr ir nāve (1. Mozus 2:17), no sākuma līdz Elīsas dienām, līdz Pāvila dienām, līdz mūsdienām. Bez Kristus, mēs visi esam pelnījuši ne ko labāku kā lāčus, kas metas virsū no meža.
Mēs nedrīkstam pieņemt, ka tikai tāpēc, ka mums nav jāsastopas ar plūdiem un uguni no debesīm, grēks tagad ir kaut kā mazāk aizvainojošs Dievam.
Tas ir nepieciešamais sagatavošanās darbs (un noderīga ilustrācija) evaņģēlija mācīšanai. Ja ģimenē grēku uztver tikai kā “kļūdiņas, nejaušības un mazas neveiksmes”, tas rada nepareizu izpratni par grēku un arī veido bērnos zemu skatījumu uz Kristu. Grēcīgiem bērniem (tāpat kā mums visiem) ir nepieciešams visaugstākais Glābējs. “Grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīve Kristū Jēzū, mūsu Kungā. ” (Romiešiem 6:23).
Treškārt, uzmani savu ceļu ar Kristu
Varbūt daži no šo zēnu vecākiem darīja to, ko Dievs no viņiem prasīja. Varbūt viņi patiešām mācīja viņiem mīlēt Dievu no visas sirds, kad viņi gāja pa ceļu, kad sēdēja savās mājās, kad lika viņus gulēt (5. Mozus 6:4–5). Iespējams, viņi nenīda savu bērnu, taupot rīksti (Salamana pamācības 13:24). Varbūt viņi “mācīja savam bērnam viņa ceļu ”, un tie patiešām no tā novirzījās (Salamana pamācības 22:6). Bet lielākā daļa to nedarīja.
Mūsu svētuma un nodošanās mūsu Kungam nozīme ir daudz lielāka, nekā mēs varētu domāt.
Bētele bija Izraēlas atkrišanas no ticības epicentrs tajā laikā (1. Ķēniņu 12:25–13:34). Vai bērni vienkārši atkārtoja izsmieklu, ko dzirdēja no savām mātēm un tēviem mājās? Vai vecāku grēki, kas lauza derību ar savu Dievu, beidzot viņus panāca, kā Dievs senāk bija apsolījis?
“Un Es jums sūtīšu mežonīgus zvērus, kas aprīs jūsu bērnus un saplosīs jūsu lopus un jūsu skaitu samazinās, tā ka jūsu ceļi paliks tukši.” (3. Mozus 26:22)
Mūsu svētuma un nodošanās mūsu Kungam nozīme ir daudz lielāka, nekā mēs varētu domāt.
Ceturtkārt, stāstiet viņiem par Kristu agri un bieži
Ja šie zēni bija pietiekami veci, lai tiktu sodīti ar tik ātru un bargu atmaksu, tad viņi bija pietiekami veci, lai tiktu glābti. Šiem jaunajiem bērniem vajadzēja uzticēties savam Dievam un gaidīt Viņa Mesiju, nevis apkaunot Viņa pravieti un kliegt par viņa aiziešanu no šīs pasaules. Viņiem vajadzēja ar nepacietību gaidīt jaunu atklāsmi, kas izskanētu no pravieša lūpām. Tā vietā viņi izsmēja viņa kailo galvu. Sākumā mana nepilnīgā izjūta par taisnīgumu nespēja to pieņemt, jo viņi bija tikai bērni. Bet Rakstos mēs redzam, ka bērni var tuvoties Jēzum pat tad, ja pieaugušie mēģina viņus dzīt prom. Ja mana mazā meitiņa ir pietiekami veca, lai grēka dēļ tiktu lāču apēsta, tad viņa ir pietiekami veca, lai mīlestībā pakļautos Jūdas Lauvam un atrastu mūžīgo dzīvību.
Piektkārt, māciet viņiem no visiem Rakstiem
Nesen kāds draugs apmeklēja klātienes skolas otrās klases lasīšanas stundu. Viņi lasīja tādas grāmatas kā „Heterei ir divas mammas” un „Tētis, paps un es”. Pasaule nekautrējas no saviem stāstiem par pazemojošām kaislībām, kas ved uz Dieva dusmām – vai mums būtu jākautrējas no stāstiem par brīdinājumiem un solījumiem, kas ved pie dzīvības Dieva?
Cīnisimies pret vēlmi meklēt “piemērotākus” stāstus. Kā vecākiem mums, protams, ir jālieto garīgā izšķirtspēja, kad sniegt detalizētāku informāciju, bet ne tāda “izšķirtspēja”, kas novirzās no Dieva pilnīgā padoma. Mūsu uzdevums nav sniegt viņiem tikai pusi no Bībeles.
Jēzus vārdi ir skaidri:
“Jo, kas manis un manu vārdu dēļ kaunas šai laulību pārkāpējā un grēcīgā ciltī, tā paša dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad viņš nāks ar svētiem eņģeļiem sava Tēva godībā.“ (Marka 8:38)
Vai mēs mācīsim saviem bērniem visu Bībeli?
Gregs Morze (desiringGod.org)
