Aplausi pārpildīja ar piecsimt pusaudžiem pilno zāli. Runātājs pasmaidīja, sakārtoja sprediķa pierakstus, paņēma Bībeli un devās prom no skatuves, bet slavēšanas komanda uzkāpa viņa vietā.
Būdams trīspadsmitgadnieks, sēdēju jauniešu nometnes auditorijā ar dalītām jūtām. Runātājs tikko bija teicis dedzīgu sprediķi no Mateja 22:39 par sevis mīlestības un pieņemšanas nepieciešamību garīgajā dzīvē. “Tu vari mīlēt Dievu un savu tuvāko tikai tik vien, cik tu pieņem un mīli pats sevi!” viņš teica.
Es zināju, ka kaut kas nav īsti kārtībā, bet netiku skaidrībā, kas. Kopš tā laika, studējot Bībeli, es esmu labāk sapratis savas šaubas. Uzskatu, ka populārā mācība par sevis mīlēšanu ir nepilnīga tās pamatos. Vienkāršojot, apsolījums ir šāds: jo vairāk iedziļināsies sevī un mīlēsi sevi, jo vairāk varēsi mīlēt citus un būt mierā ar sevi un dzīvi.
Kādā rakstā par sevis mīlēšanu ir teikts šādi: “Mēs pret citiem izturamies tāpat, kā izturamies pret sevi. Ja neesmu pārliecināts par savu vērtību, nespēšu novērtēt citus.” Pašmīlestības trūkums tiek uzskatīts par visdažādāko problēmu cēloni, sākot no depresijas līdz mobingam un beidzot ar svara problēmām.
Taču, lai cik pievilcīga neizklausītos ideja par sevis mīlēšanu, uzskatu, ka tās pamatos šī mācība neatbilst Bībeles mācībai.
Kas ir “sevis mīlēšana”?
Sāksim ar definīcijām. Tas ir īpaši svarīgi, kad runa ir par tādiem ārkārtīgi neviennozīmīgiem jēdzieniem kā sevis mīlēšana, ko katrs mēdz definēt savādāk. “Sevis mīlestība”, par kuru es rakstu, ir tā, ar ko visbiežāk esmu saskāries sabiedrībā, Holivudā, draugu kompānijā un pat baznīcā gan Rietumeiropā (kur šobrīd dzīvoju), gan ASV.
Pašmīlestība ir uz sevi vērsta sevis likšana pirmajā vietā ar mērķi sevi dziļāk iemīlēt un pieņemt. Tā ir meditatīva koncentrēšanās uz savām labajām īpašībām. Pašmīlestība tiecas atbrīvoties no negatīvām domām par sevi – vainas apziņas, nedrošības vai pat neveiklības. Tā tiek uzskatīta par atslēgu mīlestībai pret citiem un Dievu, jo, kamēr pastāv neapmierinātība ar sevi, mēs nespējot ziedoties citiem.
1. Mīlestība pret sevi neapmierina
Pirmā problēma, kas saistīta ar mīlestības meklēšanu sevī, ir tā, ka mēs esam grēcinieki. Kad kā nepilnīgi cilvēki ar skaidrām acīm raugāmies sevī, mums nepatīk tas, ko redzam, vai vismaz – mums nevajadzētu tam patikt. Ir iespējams saskatīt grēku visos dzīves aspektos. Mēs redzam, ka esam dziļi nepilnīgi. Sevis mīlestības filozofija sola, ka, ja ieskatīsimies sevī un spēsim atrast veidu, kā mīlēt to, ko redzam, mēs atradīsim mieru. Taču savu milzīgo trūkumu dēļ mēs nevaram rast apmierinājumu sevī.
Sevis mīlestības filozofijas pamatā ir ideja, ka cilvēks būtībā ir labs un mīlams. Kad sevis mīlēšana nedarbojas, un esam neapmierināti, to varētu skaidrot ar mūsu aklumu. “Mēs vienkārši neredzam, cik skaisti patiesībā esam!” Taču gan Svētie Raksti, gan personīgā pieredze rāda, ka cilvēkam, kas atsakās novērsties no sevis un lūkoties uz Kristu, ir ļoti maz ko mīlēt.
Aktīva tiekšanās pēc sava goda atstāj mūs neapmierinātus un parasti cieš neveiksmi. Personīgā pieredze liecina, ka pat pastāv sakarība starp depresiju un paļaušanos uz sevis mīlēšanu. Sevis cildināšana ir viena no visaugstākajām pašapmāna formām: aprijam biblisko patiesību par mūsu cilvēcisko vērtību – esam radīti pēc Dieva tēla (1. Mozus 1:26) –, bet atsakāmies sagremot līdzsvarojošo patiesību, ka mūsu pašu grēks ir atņēmis mums skaistumu. Sevis mīlestība ir fundamentāli neapmierinoša un nepietiekama, jo no mums tiek sagaidīts, ka kaut kā ignorēsim pusi no savas personības kā grēcīgi cilvēki.
2. Dievs nevēlas, lai pieņemam savus grēkus
Nebiblisks skatījums uz sevis mīlēšanu ne tikai rada neapmierinātību, bet var arī atturēt cilvēku no svēttapšanas. Ja noraidām sirdsapziņas pārmetumus, saucot tos par sevis nepieņemšanu, riskējam nosaukt Dieva žēlastības brīdinājumus par sātana uzbrukumiem. Šādi rīkojoties, mēs aizmirstam būtisko atšķirību starp Kristus aicinājumu nākt tādam, kāds esi, un nebiblisko aicinājumu palikt tādam, kāds esi.
Kad Kristus aicina, Viņš mūs patiesi mīl un pieņem, jo Pats ir izpildījis visus nosacījumus, lai mēs tiktu pilnībā pieņemti. Taču tajā pašā laikā Viņš mūs aicina ienīst savu veco dabu un nolikt to malā (Efeziešiem 4:22), atjaunoties (Romiešiem 12:2) un noliegt sevi (Mateja 16:24). Dievs nevēlas, lai mēs vienkārši sasniegtu īpašu sevis pieņemšanas pakāpi; Viņš vēlas mūsu svēttapšanu (1. Tes. 4:3).
Lai gan mēs to neapzināmies, aicinājums “mīlēt sevi vairāk”, ja tas tiek piedāvāts kā atbildes reakcija vainas sajūtai, var apdraudēt šo galveno patiesību. Bībeles patiesības ignorēšana atstāj patiesi atjaunotu sirdi neapmierinātu un apjukušu.
3. Bībele pārveido mīlestību pret sevi
Bet ko saka Dieva Vārds? 2. Timotejam 3:1-5 lasām, ka pēdējās dienās cilvēki būs “patmīlīgi, mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu”. Tātad ir veids, kā sevis mīlestība var aizņemt likumīgo Dieva vietu mūsu sirdīs.
Daudzi lasītāji tagad, iespējams, saraujas. Varbūt esi cīnījies ar nomācošu vainas apziņu, no kuras, šķiet, nespēj atbrīvoties. Aktīvi censties mīlēt un pieņemt sevi var šķist vienīgais iespējamais veids, kā atbrīvoties no vainas vai nepietiekamības sajūtas.
Tomēr īslaicīgais atvieglojums, ko varam sajust, pateicoties sevis mīlēšanai, nav salīdzināms ar satriecošo atvieglojumu, ko sniedz tas, ka Dievs mūs patiesi mīl un pieņem. Dieva bērnu “sevis pieņemšana” nav aktīva cenšanās sevi vairāk mīlēt. Drīzāk tajā arvien vairāk un vairāk ieraugām sevi tā, kā mūs redz Dievs: grēcīgi, vainīgi, trūkumiem pilni cilvēki, kuri ticībā uz Kristu ir nomazgāti un pasludināti par taisniem (Romiešiem 3:24).
Patiesa sevis mīlēšana ir pieņemt to, ka Dives mūs ir izpircis. Jā, mēs esam mīlēti un pieņemti, bet tas nav tāpēc, ka mēs paši būtu cienīgi, bet gan tādēļ, ka Kristus ir cienīgs. Tikai tad, kad mēs pieņemam izpirkšanas realitāti, varam rast brīvību raudzīties uz āru. Ja mūsu skatiens ir vērsts uz sevi, nespējam mīlēt Dievu un nevaram pat cerēt mīlēt citus.
Vai mīli sevi pietiekami?
Vai tu mīli sevi pietiekami, lai pārtrauktu noliegt, ka tavi grēki, trūkumi, nepilnības ir tikpat reāli kā tavi tikumi? Vai tu mīli sevi pietiekami, lai pārtrauktu krāt pašvērtību no savām salauztajām, grēcīgajām lauskām, un tā vietā pieņemtu bezmaksas dāvanu – Tēva mīlestību Kristus dēļ?
Ja pasaulei patiešām rūpētu palīdzēt mīlēt sevi, tā vienkārši sludinātu evaņģēliju. Tikai un vienīgi Kristus labā vēsts sniedz patiesu cerību. Evaņģēlijs ir vēsts par brīvību no centieniem mīlēt savu salauzto “es”, sniedzot vērtību, kas nāk ārpus mūsu salauztības – vērtību, kas nāk no Kristus.
Vai tu mīli sevi pietiekami, lai to pieņemtu?
Džeimss Bīverss (desiringGod.org)
