Klausies arī:
Vai beznosacījumu līdzi jušana un katras sajūtas pieņemšana par patiesību ir Bībeles plāns draudzes un kristieša dzīvei? Šis raksts ir vienkāršs un sirsnīgs skaidrojums par to, kā mūsu dabiskā rūpe par citiem dažkārt var mūs attālināt no Dieva patiesības – īpaši draudzes ikdienas dzīvē. Ja mēs “iejūtamies” grēcinieka sāpēs tik ļoti, ka baidāmies nosaukt grēku vārdā, mēs viņu atstājam tumsā. Mīlestība bez patiesības nav mīlestība, bet gan līdzatkarība.
Vai esi pamanījis savā draudzē lietas, kas no malas izskatās ļoti laipnas un mīlošas, bet sirdī tomēr rada nemieru? Piemēram, sieviešu grupā aicina psihologu runāt par emocionālām grūtībām un dziedināšanu, galvenokārt runājot par personīgajām izjūtām, bet maz pieminot Bībeli. Vai draudzes vadītāji izlemj nerunāt par kāda brāļa vai māsas pastāvīgiem nepareiziem soļiem – piemēram, aprunāšanu vai dzīvi acīmredzamā grēkā –, jo baidās no konflikta vai nevēlas nevienu aizvainot. Jauniešu vakaros sarunas par grēka atstāšanu, Dieva skaisto plānu attiecībām un katra dzimuma lomām vai par to, kas notiek, ja neievērojam Dieva likumus, tiek turētas ļoti maigas un neskaidras, lai neviens nejustos slikti un neaizietu prom.
Šie nav tikai mirkļi, kad mēs esam “pārāk labi”. Tie atklāj kaut ko, ko sauc par toksisko empātiju, caur ko Dieva dāvinātā spēja just līdzi citu sāpēm tiek izkropļota. Tā mūs spiež “mīlestības” un “laipnības” vārdā apstiprināt to, ko Bībele sauc par nepareizu, vai izlaist grūtus, bet patiesi palīdzīgus soļus. Patiesība pēc savas dabas ir aizvainojoša miesai. Ja draudze mēģina kļūt par vietu, kur neviens nekad netiek aizvainots, tā vairs nevar būt vieta, kur kāds tiek izglābts.
Ko īsti nozīmē toksiska empātija?
Just līdzi kādam viņa sāpēs ir skaista un pareiza lieta. Bībele aicina: “Priecājieties ar tiem, kas priecājas, un raudiet ar tiem, kas raud” (Rom. 12:15). Pats Jēzus, redzot ļaužu pūļus, “sajuta patiesu žēlumu” (Mt. 9:36).
Bet toksiska empātija iet tālāk – pārāk tālu. Tā pārvērš patieso rūpi par spiedienu: tev it kā jāpiekrīt otra cilvēka izvēlēm vai jūtām, pat, ja tās ir pretrunā ar Rakstiem. Tas var likt domāt: “Ja tu patiesi mīli, tev jāpieņem grēks, jāatbalsta grēks vai jāklusē par grēku.” Tas izklausās ļoti līdzjūtīgi, bet patiesībā attaisno nepareizo, slēpj patiesību un izvēlas īslaicīgu mieru īstas brīvības un pārmaiņu vietā. Pasaule mūs māca sajusties labāk, bet Kristus mūs aicina tapt svētiem. Toksiska empātija koncentrējas uz simptomu mazināšanu (lai cilvēks nejustos slikti), kamēr bibliska mīlestība koncentrējas uz saknes dziedināšanu (atgriešanos no grēka).
Patiesa mīlestība nav tikai žēluma sajūta – tā vienmēr iet roku rokā ar patiesību. Bībele saka: mīlestība “nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību” (1. Kor. 13:6). Dieva mīlestība ir maiga un silta, bet tā ir arī svēta. Tā sauc cilvēkus prom no grēka un tuvāk Jēzum, kurš vienīgais dod patiesu brīvību.
Kā toksiskā empātija izpaužas draudzēs?
Daudzās draudzēs toksiska līdzjūtība bieži izskatās šādi:
- Aicina runātājus, kas vairāk balstās uz psiholoģiju nekā uz Bībeli – sieviešu vai jauniešu pasākumos ierodas psihologi vai jomas entuziasti, kas runā par jūtām, personīgiem stāstiem un “mentālo veselību”, ko atgūst pie terapeita, bet maz piemin atgriešanos no grēka, Dieva Vārdu vai patiesas sirds pārmaiņas svēttapšanas rezultātā. Tas šķiet tik silti un saprotoši – “Cik viņi sirsnīgi!” –, bet klusi mazina to, cik pilnīga un pietiekama ir Bībele, lai vadītu un dziedinātu (2. Tim. 3:16–17).
- Izpludina svarīgas Bībeles patiesības, lai “būtu vienoti” – pievienojas plašākām kristīgām sanāksmēm vai ekumēniskām grupām, kurās ietilpst arī tādi, kuru mācība nesaskan ar Bībeles pamatdoktrīnām (laulības un dzīvības svētums, dzimuma jautājumi, pestīšanas pamats), jo nošķirties šķiet nejauki vai šķeļoši. “Mēs visi mīlam Jēzu” kļūst par iemeslu aizmirst būtiskās atšķirības. Vienotība iespējama tikai balstoties Dieva Vārdā. Mums nav nekā kopīga ar elkdievību, maldu mācībām un pasaulīgumu. Ir svarīgi, kādu Jēzu mēs mīlam.
- Izlaiž vai mīkstina draudzes disciplīnu, lai visi justos labi. Kad kāds turpina dzīvot acīmredzamā grēkā (ārpuslaulības attiecībās, pastāvīgā šķelšanā caur baumām vai mācot nebibliskas idejas), cilvēki atkāpjas. Viņi saka: “Mēs negribam tiesāt” vai “Mēs tikai gribam mīlēt.” Tas izskatās pēc miermīlīgas sirds, bet aizmirst Bībeles norādi palīdzēt viens otram atgriezties no grēka (Mt. 18:15–17; Gal. 6:1).
- Mudina doties pie psihologiem vai psihiatriem, nevis pie bibliskiem padomdevējiem. Kad nāk bažas, skumjas, laulības problēmas, atkarības vai identitātes meklējumi, pirmais ieteikums bieži ir “ej uz terapiju” vai “pamēģini antidepresantu”. Tās ir retas reizes, kad antidepresants tiešām risina problēmu. Parasti tā ir problēmu nomaskēšana. Līdzjūtīgāk ir tikt galā ar problēmas sakni. Bibliskas padomdošanas sarunas ar kādu, kas izmanto Rakstus, lai runātu par sirds iekšām, grēku, piedošanu, domāšanas atjaunošanu (Rom. 12:2) un draudzes atbalstu, paliek otrajā plānā. Mēs jūtam līdzi ciešanām – un tas ir pareizi –, bet nedrīkst palaist garām Dieva skaisto ceļu augšanai un dziedināšanai caur Viņa Vārdu, Garu un Viņa ļaudīm.
- Viss tas sākas ar patiesu vēlmi palīdzēt, bet var beigties ar lielāku kaitējumu, ja nenoved cilvēkus pie Jēzus. Nebalstīsimies uz pasaulīgiem kruķiem, bet uz bibliska, nemainīga pamata, ko mums atstājis Kungs Jēzus Kristus.
Patiesa mīlestība nav tikai žēluma sajūta – tā vienmēr iet roku rokā ar patiesību
Dieva skaistais ceļš: mīlestība, kas paliek patiesa
Dievs ir mīlestība (1. Jņ. 4:8), bet Viņa mīlestība nav vāja vai neskaidra. Jēzus dziļi izjuta citu sāpes, tomēr nekad neteica, ka grēks nebūtu problēma. Viņš atklāja patiesību un deva patiesu brīvību (Jņ. 4). Viņš stingri runāja pret ļaunumu, bet vienmēr aicināja nākt pie Sevis.
Lūk, daži vienkārši soļi, kā izrādīt rūpes bibliski:
- Vai tas saskan ar to, ko saka Dievs? Ar šo jautājumu pārbaudi katru pasākumu, runātāju, grāmatu un studiju materiālu, video, svētrunu, raidījumu, filmu.
- Izvēlies palīdzību, kur Bībele ir pirmajā vietā — Draudzē meklē sev mentorus un padomdevējus, kam rūp, bet kas vienmēr ved atpakaļ pie Jēzus krusta un aicinājuma mainīties Kristus līdzībā.
- Atklāta saruna par grēku nav nežēlība. Tā ir mīlošs, lai gan reizēm grūts veids, kā palīdzēt cits citam augt stiprākam (Ebr. 12:11). Tas sargā draudzi un rāda patiesu mīlestību.
- Lūdz Dievu pēc gudrības un bibliska līdzsvara: lai Viņš dod tev mīkstu sirdi un stingru mugurkaulu stāvēt par Bībeles patiesību (Jēk. 1:5).
Mūsu pasaule – un reizēm, diemžēl, draudze – izmantot laipnību, lai izvairītos no patiesības. Bet Dievs aicina mūs uz kaut ko skaistāku: runāt skaidri neskaidrā pasaulē, būt drosmīgiem, kad klusēšana šķiet vieglāka, un būt patiesi mīlošiem bez atkāpšanās. Atceries Jēzu ar sievieti pie akas (Jāņa 4). Jēzus bija bezgala empātisks pret sievietes slāpēm, taču Viņš neizmantoja “toksisku empātiju”, lai noklusētu patiesību par viņas pieciem vīriem. Viņa līdzjūtība bija tieši tajā, ka Viņš izgaismoja patiesību. Arī reizē, kad problēmas cēlonis nav cilvēka grēks, visbiežāk ir vajadzīga “atjaunošanās savā prātā”, kas iespējama tikai piesātinoties ar Dieva Vārdu.
Nepārstāsim būt līdzjūtīgi! Taču mūsu rūpēm ir jāved cilvēks pie Jēzus, pie Viņa krusta. Pie evaņģēlija, kas dziedina sirdi un maina dzīvi. Evaņģēlijs vajadzīgs ne tikai nekristietim, bet arī katram no mums, kas esam tam atsaukušies. Turpini lasīt savu Bībeli un sarunāties ar citiem ticīgajiem. Dievs, kas redz katru asaru, arī dos spēku mīlēt tā, kā tas Viņam patīk un stiprināt Viņa ļaudis patiesībā.
