Klausies arī:
Adventa laiks kulminējas ar Jēzus dzimšanu no jaunavas Marijas. Neņemot vērā neērto sarunu ar bērniem par vārda “jaunava” definīciju, šis apgalvojums – ka Jēzus dzimis no jaunas sievietes no Nācaretes, bet ne kā rezultāts seksuālām attiecībām ar viņas līgavaini Jāzepu vai kādu citu vīrieti – ir kristietības centrālais apgalvojums.
Tas ir atzīts Apustuļu ticības apliecībā (“ieņemts no Svētā Gara un dzimis no jaunavas Marijas”) un Nikajas ticības apliecībā (“viņš kļuva cilvēks no Svētā Gara un jaunavas Marijas”). Tomēr šis apgalvojums ir vēl senāks.
Aristīds (miris 134. gadā) liecina, ka viņa laikos kristieši apgalvoja, ka Jēzus “tika ebreju jaunavas uzņemts un apģērba sevi ar miesu” (Apoloģija §2), un Irēnijs (miris 130. gadā) apgalvo “Baznīca […] ir saņēmusi no apustuļiem un viņu mācekļiem šo ticību [ieskaitot] dzimšanu no jaunavas” (Pret ķecerībām 1.10).
Tādēļ ir ļoti svarīgi, ka mums katru gadu ir iespēja pārdomāt šo satriecošo, kristietības pamatā esošo faktu: Jēzus – atšķirībā no jebkura cita cilvēka, kas jebkad ir dzīvojis – piedzima bez cilvēciska tēva.
Dzimis no jaunavas Marijas
Kur mēs to redzam Rakstos? Sāksim ar ticības apliecības pirmās daļas frāzi “dzimis no jaunavas Marijas”.
Lai gan Jaunā Derība regulāri māca par Jēzus pilnīgo dievišķību, mēs nevaram ignorēt uzsvaru uz viņa cilvēcību. Pāvils tieši runā par to, ka Jēzus ir “dzimis no sievietes” (Galatiešiem 4:4) un “dzimis cilvēka veidā” (Filipiešiem 2:7). Viņš arī apstiprina, ka Jēzus ir otrais un lielāks Ādams (Romiešiem 5:14,19) un ka viņš ir “cilvēks Kristus Jēzus”, kurš ir starpnieks starp Dievu un cilvēkiem (1. Timotejam 2:5). Jānis, Pāvils un Ebreju vēstules autors visi līdzīgi uzsver, ka dievišķais Dēls “kļuva par miesu” (Jāņa 1:14), “nācis miesā” (1. Jāņa 4:2), “parādījies miesā” (1. Timotejam 3:16) un “pieņēmis miesu un asinis” (Ebrejiem 2:14). Jēzus cilvēciskā dzimšana Jaunajā Derībā ir ļoti būtiska.
Frāzes otrā daļa, “dzimis no jaunavas Marijas”, ir labi redzama evaņģēlijos. Lūkas stāstā par Gabriēla pasludinājumu divreiz atkārtots vārds “jaunava” (Lūkas 1:26–27), un arī Marijas atbilde uzsver, ka viņa nav pazinusi vīrieti (Lūkas 1:34). Gabriels sniedz izšķirošas norādes par jaunavas dzimšanas metafiziku, sakot, ka Svētais Gars “apklās” (grieķu valodā episkiazō) Mariju (Lūkas 1:35). Šis darbības vārds citviet tiek lietots, aprakstot Dieva godības parādīšanos uz zemes (Mateja 17:5; Lk 9:34; 2. Mozus 40:35), norādot, ka Dieva Gars ir aktīvais aģents Jēzus cilvēciskā ķermeņa īpašajā radīšanā Marijas miesās.
Matejs vēl vairāk uzsver Jēzus piedzimšanu no jaunavas, sākot ar ģenealoģiju. Gandrīz četrdesmit reizes Matejs izmanto aktīvo darbības vārdu (grieķu: egennēsen), aprakstot, kā viens vīrietis “dzemdināja” citu vīrieti ģimenes kokā (Mateja 1:2–16). Pat četrām atsaucēm uz mātēm (Tamāra, Rahaba, Rute, Batseba) Matejs joprojām izmanto formulu tēvs-“dzemdināja”-dēlu.
Bet attiecībā uz Jēzu viņš pēkšņi pārtrauc šo secību. Atšķirībā no iepriekšējiem gadījumiem, viņš nesaka, ka Jāzeps “dzemdināja” Jēzu. Drīzāk, viņš izmanto pasīvo formu (egennēthē), lai precīzi norādītu, ka Jēzus “tika dzemdināts” nevis no Jāzepa, bet “no” Marijas (Mateja 1:16). Un pasīvās formas izmantošana turklāt nozīmē, ka Marija “nedzemdināja” Jēzu, bet kāds cits. Kas?
Matejs atbild 1:18: “ […] kad Viņa māte Marija bija saderināta ar Jāzepu, notika, pirms tie nāca kopā, ka viņa kļuva grūta no Svētā Gara.” Jāzeps ir satraukts, jo zina, ka nav apaugļojis Mariju. Lai novērstu šķiršanos, eņģelis viņu nomierina, sakot, ka bērns ir “no Svētā Gara” (Mateja 1:20). Un, lai izvairītos no ilgstošām aizdomām par Marijas jaunavību, Matejs apstiprina, ka Jāzeps “neatzina viņu, līdz viņa bija dzemdējusi” (Mateja 1:25).
Lūka un Matejs atkārtoti apstiprina ticības apliecības frāzi “no jaunavas Marijas”. Fakts, ka viņu stāstījumi izceļ dažādas detaļas (gani, gudrie utt.), bet šajā jautājumā ir vienoti, liecina, ka apgalvojums par Jēzus piedzimšanu no jaunavas ir radies jau pirms viņiem.
Cik sen?
Viņi nosauks viņu vārdā Immanuels
Pārsteidzoši, ka Jēzus piedzimšana jaunavai ir minēta jau Vecajā Derībā: “Tas viss notika, lai piepildītos tas, ko Kungs bija sacījis caur pravieti: “Bet viss tas ir noticis, lai piepildītos, ko Tas Kungs runājis caur pravieša muti, sacīdams: redzi, jaunava būs grūta un dzemdēs Dēlu, un Viņa vārdu sauks Imanuēls, tulkojumā: Dievs ar mums” (Mateja 1:22–23).
Šis citāts no Jesajas 7:14 ir labi pazīstams. Daži ir spekulējuši, ka Matejs izdomāja piedzimšanu jaunavai, lai izveidotu neapstrīdamu Jesajas pravietojuma piepildījumu. Tomēr, kā parādīts iepriekš, piedzimšana jaunavai ir tik cieši ieausta Mateja stāstā, ka Jesajas teksts, strikti runājot, nav nepieciešams. Tātad, kāda loma Jesajas 7:14 ir šajā stāstā?
Jesajas 7–8 nodaļā tiek aprakstīts ārvalstu varu radītais drauds Dieva tautai. Jesaja brīdina un mierina Izraēla tautas ķēniņu, un šo mijiedarbību centrā ir trīs simboliski nosaukti bērni: Maher šalal haš bas (“laupījums steidzas, medījums steidzas”), brīdinot par gaidāmo tiesu (Jesajas 8:3–4); Šear-Jašub (“atlikums atgriezīsies”), atkārtojot Dieva apsolījumu par nākotnes atjaunošanu (Jesajas 7:3); un Imanuēls (“Dievs ar mums”), norādot uz Dieva uzturošo klātbūtni (Jesajas 7:14). Jesaja sniedz šādas “zīmes” Izraēlam (Jesajas 7:10–11; 8:18), lai aicinātu viņus uzticēties Kungam (Jesajas 7:9; 8:13–14).
Tātad tas, ka Matejs citē Jesajas grāmatu nav vienkāršots pierādījums par pravietojumu par piedzimšanu jaunavai; drīzāk tas liecina, ka Dieva klātbūtne tagad ir realizējusies pašā Kristus bērnā. Šādu plašāku nozīmi apstiprina citi Mateja Vecās Derības piepildījuma citāti Jēzus dzimšanas stāstā. Kad viņš citē Mihas grāmatas 5:2 (Mateja 2:5–6) pravietojumu par Betlēmi, viņš pauž, ka Jēzus ir gans-ķēniņš, kas nesīs jaunu iziešanu.
Kad viņš citē Hozejas grāmatu 11:1 (Mateja 2:14–15), viņš atklāj Jēzu kā galīgo “Dēlu” – Izraēlas iemiesojumu –, kuru Dievs izglābj no Ēģiptes. Un, citējot Jeremijas 31:15 (Mateja 2:18), viņš atgādina mums, ka Hēroda uzbrukums Betlēmei turpina vardarbīgas vajāšanas tradīciju un ka atbrīvošana nāks (Jeremijas 31:16).
Īsumā, Mateja citāts par Imanuēlu – aplūkojot to gan kontekstā, gan saistībā ar citiem Vecās Derības citātiem – parāda, ka Jēzus piedzimšanai no jaunavas ir glābjoša un vēsturiska nozīme. Kā Dievs, kas iemiesojies jaunavas miesās, Jēzus kļuva par zīmi, ka Dieva tautai ir pienācis pestīšanas laiks.
Pārsteidzošā Advente
Pamatojoties uz to, kādas, mūsuprāt, ir teoloģiskās sekas, kas izriet no piedzimšanas jaunavai?
Dievs pilda savus solījumus. Mateja atsauce uz Jesajas grāmatu atgādina mums par neskaitāmajiem veidiem, kādos Kristus piepilda Vecās Derības pravietojumus. Justīns Moceklis un Origēns uzsvēra, ka Jesajas 7:14 piepildījums pierāda Dieva Vārda patiesumu (Dialogs ar Trifonu 66, 84; Pret Celsu 1.35).
Jēzus patiesi ir dievišķais Dēls. Piedzimšana no jaunavas spēlē galveno lomu, palīdzot izskaidrot, kā Jēzus ir Dieva Dēls. Baznīcas tēvi regulāri argumentē, ka fiziska, cilvēciska tēva trūkums nozīmē, ka vienīgais patiesais tēvs – tas, kurš “dzemdē” Dēlu – ir debesu Tēvs (piemēram, Irenejs, Pret ķecerībām 19.3; Tertuliāns, Pret Marcionu 4.10.6). Varbūt Jēzus pats to atzīst 12 gadu vecumā, kad viņš noraida Mariju un Jāzepu, sakot, ka viņam ir jābūt “mana Tēva namā” (Lūkas 2:49).
Jēzus ir patiesi cilvēks, lai gan ne “parasts”. Jēzus neparastā piedzimšana palīdz uzturēt stingru līdzsvaru: viņš ir ne tikai dievišķais Dēls, bet arī pilnībā cilvēks. Viņa cilvēciskā būtība ir no Marijas, tāpēc viņš var tikt kārdināts tāpat kā mēs (Ebrejiem 4:15) un piedāvāt izpirkšanu ar asinīm (Romiešiem 3:25). Tomēr viņa cilvēciskā tēva trūkums atbrīvo viņu no “parastās dzimšanas” no Ādama, kas visus aptraipa ar grēku (Ebrejiem 4:15; Vestminsteras ticības apliecība 6.3), lai viņš varētu piedāvāt grēku izlīdzināšanu izredzētajiem (Ebrejiem 7:27).
Kristietība ir pārdabiska. Visbeidzot, Jēzus piedzimšana no jaunavas mums atgādina, ka kristietības pamats ir trīsvienīgā Dieva brīnumainā ienākšana radībā. Kristietība un tīrais naturālisms nevar pastāvēt vienlaikus. Piedzimšanu no jaunavas nevar izskaidrot. Vai nu Gars izveidoja Tēva iemiesoto Dēlu jaunavas Marijas miesās – unikāls vēstures fakts – vai arī mums nav Dieva-cilvēka kā mūsu Glābēja.
Varbūt labākais atgādinājums par šīs pārliecības senajām saknēm ir atrodams Lūkas 1:43, kad Marijas radiniece Elizabete sveicina viņu kā “sava Kunga māti”. Marija patiesi ir cilvēciska māte un nevainīga jaunava. Tomēr pārdabisks bērns viņas miesās – pat kā nedzimis bērns – ir dievišķais Kungs. Tas ir pārsteidzošs notikums.
Gregs Lanīrs (desiringGod.org)
