Kāpēc draudze vienmēr pulcēsies
Te es sēžu, pacietīgais lasītāj, vienā ekrāna pusē Sidnejā, Austrālijā, un tu (ļoti iespējams) skaties uz citu ekrānu kādā citā pasaules malā – un es ceru, ka notiks kaut kas īpašs. Es lūdzu Dievu, lai gan esam šķirti ģeogrāfiski un laika ziņā, ka mēs tomēr satiksimies dažas nākamās minūtes caur vārdiem ekrānā.
Ja tā padomā – tas ir brīnums.
Ja es labi uzrakstīšu šo rakstu, tu “dzirdēsi” manas domas un manu balsi, lai gan patiesībā tu varbūt nedzirdēsi neko citu kā vien sava klēpjdatora ventilatora kluso dūkšanu. Neatkarīgi no tā, vai tas notiek asinhroni (grāmatā vai tādā rakstā kā šis) vai sinhroni (Zoom sapulcē vai telefonsarunā), mēs spējam savstarpēji sazināties, komunicēt un veidot attiecības, fiziski neesot viens otra klātbūtnē.
Attālināts, daļējs prieks
Cilvēki šādā veidā ir sazinājušies jau kopš dūmu signālu izgudrošanas. Dievs mums ir devis šo īpašo spēju projicēt savas domas, sirdis un personības citās vietās un pat citos laikos, nosūtot sevis attēlojumu vārdos vai attēlos.
Jaunās derības autori, protams, šo svētību izmantoja lietderīgi. Viņi redzēja savas vēstules kā svarīgu līdzekli, lai no tālienes nodotu savu mācību, iedrošinājumu un aizrādījumus cilvēkiem, kurus mīlēja un pēc kuriem ilgojās.
2. un 3. Jāņa vēstules ir fascinējošs gadījuma pētījums. Abās vēstulēs Jānis priecājas, atklājot, ka viņa tauta “dzīvo patiesībā” (2.Jāņa 4; 3.Jāņa 3), un mudina un iedrošina to darīt arī turpmāk. Tomēr abos gadījumos viņš vēstules nobeidz secinot, ka, lai gan viņam ir vairāk sakāmā, viņš daudz labprātāk to darītu klātienē:
“Kaut gan man jums ir daudz ko rakstīt, es negribēju to darīt uz papīra un ar tinti, bet es ceru nākt pie jums, un runāt no mutes uz muti, lai mūsu prieks būtu pilnīgs.”(2. Jāņa 12; sk. 3. Jāņa 13-14)
Ir patiess prieks dzirdēt, ka kāds neatlaidīgi stāv ticībā, un prieks arī rakstot viņus iedrošināt. Bet tas ir daļējs prieks – prieks, kas paredz tā piepildījumu, kad esam aci pret aci.
Tehnoloģijas: Attiecību svētība vai lāsts?
Fiziskās klātbūtnes pārākums ir tik acīmredzams, ka šķiet dīvaini pat par to iestāties. Kurš gan būtu tik nenormāls, ka dotu priekšroku sava mīļotā īsziņai, nevis vakariņām ar viņu savā mīļākajā restorānā? Vai arī kurš izvēlēsies telefona sarunu ar mammu nevis sirsnīgu apskāvienu un nesteidzīgu sarunu prieku?
Bet mēs esam dīvaini un perversi radījumi, ar garu vēsturi, kas atklāj, ka izvēlamies mazākus priekus lielāku prieku vietā. Līdz ar to mēs ne tikai liedzam sev šīs lielākās iespējas, bet, par labu mazākām realitātēm, beigās tās sagrozām un samaitājam.
Kā jau daudzi citi norādījuši, šī dinamika, šķiet, notiek mūsu kultūrā attiecībā uz interneta un sociālo mediju virtuālo pasauli. Ir satraucoša tendence nepietiekami novērtēt fiziskās klātbūtnes prieku un pārvērtēt virtuālās realitātes priekšrocības. Mēs tik ļoti esam iegrimuši aizraujošajā, nemitīgi mainīgajā, straujajā virtuālajā straumē, ka esam sākuši zaudēt tieksmi pēc fizisko attiecību cietā pamata. Bet, tāpat kā tik daudzas no Dieva dāvanām, arī virtuālās realitātes svētības, ļaunprātīgi izmantotas vai pārlieku izmantotas, kļūst par nastu un lāstu.
Mans uzdevums šajā īsajā rakstā nav izpētīt, kāpēc vai kā tas ir noticis, bet es īsi minēšu vienu svarīgu teoloģisku trajektoriju, kas saistīta ar mūsu fiziskās draudzes sapulcēšanās nozīmi.
Sevis izolēšana
Kā nesen dokumentējis Karls Trūmens (cita starpā), tad viens no mūsu modernās Rietumu kultūras dīvainajiem aspektiem ir mūsu pašu un mūsu identitāšu psiholoģizēšana.
Stabilais, nepielūdzamais Dieva kā Radītāja un Kunga noraidījums Rietumu sabiedrībā galu galā ir atsviedis mūs atpakaļ uz mums pašiem un mūsu iekšējo dzīvi kā morāles, identitātes un “es” avotu. Tas nav diez ko pārsteidzoši, ka kultūrā, kurā mēs sevi definējam, paužot savas jūtas un domas, virtuālā saskarsme mums liekas tik pievilcīga.
Mūsu atsvešinātība no Dieva un Viņa radītās kārtības ir kļuvusi par sava veida dumpi pret mūsu radītā “es” ķermenisko, fizisko dabu. Un šis dumpis noved pie disfunkcijas, jo mūsu miesiskā daba ir neatņemama tam, kas mēs esam kā Dieva radījumi. Mēs esam radīti, lai veidotu attiecības ne tikai ar Dievu – kā radījums ar Radītāju, bet arī viens ar otru – kā radījums ar radījumu. Mūsu miesiskā eksistence ir nolikta šim mērķim. Kā saka D.B. Nokss (D.B.Knox):
“Ķermenis ir brīnišķīgi izgudrots, lai īstenotu savus mērķus attiecībās, ar visu to prieku – fizisko, mentālo, emocionālo, garīgo – ko sniedz attiecības. Acs, seja, smadzeņu valodas struktūra ir veidota tā, lai mēs viens otram spētu paust savu iekšējo būtību.” (“The Everlasting God“, 52)
Mēs esam radīti, lai veidotu attiecības ne tikai ar Dievu – kā radījums ar Radītāju, bet arī viens ar otru – kā radījums ar radījumu.
Tas jo īpaši attiecas uz attiecībām, ko Dievs izveido, kad viņš mūs Kristū rada no jauna. Mēs esam atjaunoti ne tikai tāpēc, lai varētu būt pareizās attiecībās ar Dievu, bet arī, lai varētu būt pareizās attiecībās savā starpā. Ebreji un pagāni tagad var kopā lauzt maizi, sveikt viens otru ar svēto skūpstu, pat apprecēties – tas viss bija absolūti neiespējami pirms Kristus salauza naidīguma sienu, kas mūs šķīra (Efeziešiem 2:14).
Draudze ir sapulcējušies cilvēki
Šī evaņģēliskā samierināšana ir iemesls, kāpēc draudze – sapulcējušies Dieva cilvēki – ir tik dominējoša iezīme jaunajai dzīvei, kas mums ir kopā Kristū. Kristū Svētais Gars mūs saved kopā: lai mēs mācītos kopā no Vārda (Apustuļu darbi 2:42), lai kopīgi ēstu un dzertu pieminot Kristu (1. Korintiešiem 11:23-26), lai kopā paceltu balsis lūgšanā un dziesmā (Efeziešiem 5:18-19), un lai mēs iedrošinātu viens otru ar mīlošiem iepriecinājuma, mierinājuma un pamudinājuma vārdiem (1. Korintiešiem 14:1-3). Tās visas ir radījumu darbības, kurām nepieciešama radījumu klātbūtne vienam ar otru, lai piepildītu savus mērķus.
Bieži esmu domājis, vai šī doma slēpjas aiz pavēles Ebrejiem 10:24 neatstāt savas sapulces. Vēstules ebrejiem autors lielā daļā vēstules uzsver, ka Dieva plānu piepildīšana Kristū ietver virzību no vecās derības (ar savu fizisko templi un priesterību) uz jauno Kristus mūžīgās, garīgās izpirkšanas derību, caur kuru mums tagad ir pieejama pati Dieva klātbūtne (Ebrejiem 9:14; 10:19-22; 12:18-24).
Vai vēstules ebrejiem autors bija nobažījies, ka fiziskā tempļa un priesterības novecošana varētu likt viņa lasītājiem vairs nejust vajadzību pēc fiziskas pulcēšanās vienam ar otru?
Mums nevajadzētu pārāk daudz spekulēt, bet noteikti ir vērts atzīmēt viņa pamudinājuma formu. Aicinājis viņus tuvoties debesu svētajai vietai pilnīgā ticības pārliecībā, viņš saka:
“Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami, un to jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.” (Ebrejiem 10:24-25)
“Cits citu paskubinādami” ir pretstats “atstādami savas sapulces”. Tā ir būtiska nodarbe, ko nepulcēšanās kopā mums liedz darīt. “Cits citu paskubinādami” ir līdzeklis, kā mēs viens otru mudinām uz mīlestību un labiem darbiem, gaidot Kristus atgriešanos.
Ņemot vērā vājumu un grēcīgumu, kas joprojām ir mūsu ķermeņos, tostarp miesas vēlmes, kas mums uzbrūk, mums regulāri jāpulcējas kopā ar citiem ķermeņiem – lai mēs varētu mācīt, iedrošināt un uzmundrināt viens otru ar visu savu būtību. Dažādas aktivitātes, ko mēs veicam ar saviem ķermeņiem, pulcējoties draudzē, ir orientētas uz šo mērķi. Tās tiek veiktas Kristus pielūgsmē un Dievam par godu, bet tās tiek lielā mērā darītas arī kopā un priekš citiem – it īpaši citam citu stiprinot mīlestībā un labos darbos.
FIZISKA VAI VIRTUĀLA?
Šis būtiskais kopā sanākšanas aspekts tiek ievērojami samazināts vai dažos gadījumos pilnībā izslēgts, atstājot novārtā fizisku kopā sanākšanu par labu virtuālajai.
Piemēram, vērtība un pieredze, sēžot plecu pie pleca, klausoties sludinātāju, kvalitatīvi atšķiras no drukāta sprediķa lasīšanas vai tā noskatīšanās vietnē “YouTube” – ne tikai tāpēc, ka uztveram dažādus aspektus (runātāja balsī un žestos, un viņa fiziskajā klātbūtnē), bet arī tāpēc, ka esam citā vietā un stāvoklī kā klausītāji. Mēs sēžam viens otram blakus klausoties Dieva vārdā, kopā klausāmies mācībā un uzmundrinājumā, ko mums sniedz Viņa vārds. Jūsu klātbūtne man blakus ir daļa no manas klausīšanās.
Jūsu klātbūtne man blakus pielūgsmē ir daļa no manas klausīšanās.
Tāpat, kad mēs dziedam, mēs dziedam ne tikai Dieva godam un slavai, bet cits citam savstarpējam uzmundrinājumam un mācīšanai (Efeziešiem 5:21-22; Kolosiešiem 3:15-16). Mēs ar prieku varam dziedāt Kristum jebkur, bet tikai kopā sanākšanā mēs varam dziedāt viens otram, sirdīs vienojoties melodijā Tam Kungam.
Tāpat ir arī tad, kad mēs kopā sarunājamies un iedrošinām viens otru vārdā. Fiziski esot kopā, mēs ne tikai izbaudām bagātāku mijiedarbību vienam ar otru, bet mums ir vairāk iespēju redzēt un dzirdēt, kas notiek ar cilvēkiem mums apkārt. Mēs varam sajust, kad kāds ir satraucies vai priecīgs, vai ar salauztu sirdi, vai jūtas izolēts, vai vientuļš, vai vienkārši ir jauns mūsu pulcēšanās dalībnieks, kas cer kādu satikt. Mēs aktīvi varam viens otru mīlēt un teikt vārdus, kas otru iedrošina uz mīlestību un labiem darbiem.
Prieks atkal pulcēties
Vai šos dažādos mērķus var sasniegt, izmantojot e-pastu vai Facebook ziņu, vai šādu rakstu? Zināmā mērā jā – un kas tā ir par svētību! Taču ļaut virtuālās pasaules svētībām un iespējām novirzīt mūs no īstas, ķermeniskas sadraudzības priekiem un ieguvumiem būtu patiešām dīvaini.
Tā mums, te Sidnejā, ir bijusi realitāte pēdējo astoņpadsmit mēnešu laikā. Mums ir bijušas daudzu mēnešu mājsēdes un citi ierobežojumi, kas mums traucējuši fiziski pulcēties kā draudzēm. Aptuveni pusi no visām svētdienām kopš 2020. gada marta esam iestrēguši mājās*, kā Dieva tauta mēģinot iedrošināt viens otru dažādos virtuālos veidos. Mēs noteikti esam bijuši ļoti pateicīgi par šīm žēlastībām (pat ja tās reizēm ir likušās kā mazas žēlastības).
Taču prieks, ko šobrīd piedzīvojam, ir īstas, klātienes sadraudzības prieks. Es lūdzu, lai mēs un arī jūs turpinātu lolot šo fizisko klātbūtni savā starpā, un nekad netiktu novērsti vai novirzīti no tās dēļ labiem, bet mazākiem virtuālās sadraudzības ieguvumiem.
Tonijs Peins (desiringGod.org)
*raksts tapis 2022. gada 21.janvārī.
