Klausies arī:
Jāatzīst, ka nepatīkami bieži esmu kritusi vienu un to pašu melu slazdos. Tajā, ko Rietumu pasaule daudzina (un ko mūsu grēcīgās ausis grib dzirdēt): “Nekad nesalīdzini sevi ar citiem, vienkārši esi tu. Miers ir atrodams tikai tevī pašā.” Šie meli ir īpaši saldi, jo tie ļauj mums noslēpt mūsu garīgo augļu trūkumu. Ir kārdinoši noraidīt mūsu vajadzību pēc personīgās izaugsmes Kristū, svētdarīšanas, kad esam pārņemti ar pašapmierinātības komfortu.
Pat tad, kad šie meli mūs nevilina, mēs joprojām varam maldīties, piemēram, uzskatot, ka nožēlot grēcīgu salīdzināšanu – tādu, kas padara sevi lepnu vai noniecina sevi – nozīmē atteikties no jebkāda veida salīdzināšanas. Taču mums nav jābaidās vai jāizvairās no salīdzināšanas, jo bieži vien tas ir līdzeklis, ar kura palīdzību Dievs mūs audzē.
Dievbijīga salīdzināšana nav saistīta ar sekošanu līdzi kāda cita standartam vai ar otra dzīves atdarināšanu, vai ar izdabāšanu, līdz mēs justos lepnāki par sevi. Tā nav domāta, lai vēl vairāk skrietu pa pašpilnveidošanās skrejceliņu, veltīgi meklējot savu vērtību nākamajā sasniegumā. Dievbijīgā salīdzināšana galu galā nav par mums. Tā ir par to, lai svinētu un mācītos no Dieva žēlastības, kas darbojas citos, lai mēs varētu labāk mīlēt un pagodināt Dievu.
Dievs salīdzina mūsu labā
1. Mozus grāmatā Dievs salīdzināja divus brāļus, kuri atnesa Viņam upuri. Viņš pieņēma Ābela upuri un noraidīja Kaina upuri. Kad Kains atbildēja dusmās, atklādams savas sirds cietību, Dievs žēlsirdīgi aicināja viņu “darīt labu” un sargāties no viltīgā grēka nezvēra. Mīlestībā Dievs vēlējās, lai Kains sekotu sava brāļa taisnīgajām pēdām, kurš atdeva vislabāko no sava ganāmpulka, būdams uzticīgs Dievam. Tā vietā, lai mācītos no Ābela, Kains viņu nogalināja (1. Mozus 4:1-8).
Bet kāds varētu teikt, ka tas bija pirms Jēzus, un mēs nepelnām Viņa mīlestību ar upuriem. Caur ticību esam ietērpti Viņa taisnībā, mēs esam glābti tikai no žēlastības, tikai ticībā, tikai Kristū. Jā, tas viss ir taisnība, bet glābjošā ticība Kristum nerada pašapmierinātību raksturā.
Jēzus teica saviem mācekļiem, lai viņi seko citu cilvēku piemēram. Sēžot sinagogā, Viņš aicināja viņus un pievērsa viņu uzmanību nabadzīgai atraitnei, kura ziedojumu grozā iemeta divas vara monētas. Salīdzinot viņas devumu ar bagātnieku devumu, Viņš teica, ka viņa ir devusi vairāk. Lai gan nabadzīga, viņa bija devusi visu, kas viņai piederēja, parādot, ka viņas galvenais dārgums bija pats Dievs (Marka 12:41-44).
Vēl Jēzus mūs mācīja, salīdzinot divas māsas. Kad Marta bija aizņemta ar sagatavošanās darbiem un sūdzējās Jēzum par Marijas nolaidību, Viņš atbildēja, ka Marija bija izvēlējusies labāk, paliekot pie Viņa kājām. Viņa maigā pamācība nebija domāta, lai apgrūtinātu šo nogurušo sievieti ar smagām ekspektācijām un standartiem, bet gan lai parādītu to, ko Marija apzinājās esam par patiesu – labāk ir novērtēt Jēzu, nevis tikai strādāt Viņa labā (Lūkas 10:38-42).
Kad Dievs salīdzina, tas nav tāpēc, lai mēs tiktu satriekti vai nosodīti, bet gan tāpēc, lai mūsu sirdis būtu vēl vairāk pārņemtas ar Viņu.
Viens no veidiem, kā Dievs palīdz mums kļūt svētiem, ir ap mums noliekot kristiešus, kuri atdarina Viņu tā, kā mēs to vēl nedarām.
Salīdzināšana mūsu dievbijības dēļ
Mēs esam glābti vienā miesā – draudzē. Šis ķermenis sastāv no daudziem locekļiem, un katram no tiem ir noteikta funkcija (Romiešiem 12:4-5). Dieva godība ir pārāk plaša un krāšņa, lai visi draudzes ģimenē būtu identiski. Viņš vēlas, lai visi – ar savām atšķirīgajām personībām un talantiem, izcelsmi un stāstiem, stiprajām un vājajām īpašībām – parādītu pasaulei Viņa bezgalīgās labestības atspulgu. Mūsu visdažādākās atšķirības izceļ Viņa godību tā, kā vienveidība to nespētu.
Tomēr, lai gan Dievs mūs nav aicinājis uz vienādību, Viņš mūs visus aicinājis uz svētumu. Tāpat kā visas mūsu ķermeņa daļas, mums ejot, virzās vienā virzienā, tā arī draudze visā savā daudzveidībā kopīgi virzās uz Kristu. Viens no veidiem, kā Dievs palīdz mums kļūt svētiem, ir ap mums noliekot kristiešus, kuri atdarina Viņu tā, kā mēs to vēl nedarām.
Šīs atšķirības ir daļa no Dieva žēlastības plāna mūs pārveidot Viņa Dēla tēla līdzībā. Viņš vienmēr ir vēlējies, lai mēs cits citu asinātu un pieslīpētu ar piemēra rādīšanu. Tāpēc Pāvils bez kauna teica Korintas draudzei, lai viņi dzenas viņam pakaļ, tāpat kā viņš dzenas pakaļ Kristum (1. Korintiešiem 11:1). Tieši tāpēc Pāvils uzdeva Titam būt par paraugu labos darbos (Titam 2:7) un Timotejam rādīt piemēru vārdos un dzīvē, mīlestībā, ticībā un šķīstībā (1.Timotejam 4:12).
Tieši tāpēc Pāvils izplatīja vēsti par Maķedonijas draudzes dāsnumu viņu ciešanu vidū (2. Korintiešiem 8). Miesa nepieaug svētumā, ja nav dievbijīgas, pazemīgas un cerības pilnas salīdzināšanas un atdarināšanas. Mūsu autonomijas altāri ir jānogāž.
Tāpat kā Kainam vajadzēja mācīties no Ābela, tāpat kā Martai bija jāmācās no Marijas, tāpat kā Korintas draudze mācījās no maķedoniešiem, mums ir jāmācās vienam no otra.
Kā mums vajadzētu salīdzināt?
Kad mēs salīdzināmies, ir noderīgi vairāk koncentrēties uz principiem nekā sīkumiem. Piemēram, man ir grūti praktizēt biblisko viesmīlību, tāpēc es ņemu piemēru no tiem, kam tajā ir panākumi, un cenšos līdzināties viņiem, kā viņi cenšas līdzināties Kristum. To darot, es atgādinu sev, ka esmu brīva paust viesmīlību dažādos veidos.
Mana vecmamma aicina uz svētku pasākumiem cilvēkus, kuriem tuvumā nav radinieku. Mani radi un draugi ir pieņēmuši savās ģimenēs audžubērnus. Draugs no studiju grupas nesen uzņēma mormoņu misionāru, lai pārrunātu ticību. Tā vietā, lai viņu piemēri mani atbaidītu, Dievs palīdz man svinēt un mācīties no viņiem. Kā Kristus, kas dzīvo viņos un caur viņiem, varētu dzīvot caur manu viesmīlību? Tā vietā, lai ignorētu vai taisnotos par savu vājumu, esmu rosināta augt, paklausīt un pat baudīt viesmīlību.
Arī tādās jomās, kurās esam spējīgāki, mums tāpat vajadzētu pazemīgi nostāties, lai mācītos no citiem. Es esmu daudz apdāvinātāka žēlsirdībā nekā viesmīlībā, un man patīk izmantot savu laiku un resursus, lai rūpētos par tiem, kam tas ir nepieciešams. Tomēr man joprojām ir nepieciešams augt. Es vēlos tādu dziļu līdzjūtību, kāda manai draudzenei Brendai ir pret prostitūtām rajonā, kur dzīvojam. Gribu, lai man būtu tikpat liela sirds kā manam brālim pret tiem, kas cieš no atkarībām, un lai man būtu viņa drosme pasludināt evaņģēliju tiem, kas nonākuši bezcerīgā situācijā. Gars mūs atbrīvo, lai mēs drosmīgi un ar cerību spētu salīdzināties.
Kas tevi mudina vairāk novērtēt Kristu? Kuram piemīt tāda dievbijība, kuras tev trūkst? Kurš dedzīgi dzīvo mūsu lielās pavēles labā? Pārdomā viņu piemērus un noskaidro, kā tu gribi viņus atdarināt. Tas pats Dievs, kas darbojas viņu stiprajās spējās un īpašībās, būs uzticīgs, lai lēnām pilnveidotu un pārveidotu tavas vājās īpašības.
Eimija DiMarkangelo (desiringGod.org)
