“Evangelion (ko mēs saucam par evaņģēliju) ir grieķu vārds, un tas nozīmē labu, patīkamu, priecīgu un priekpilnu vēsti, kas priecē cilvēka sirdi un liek viņam dziedāt, dejot un lēkt no prieka.”
Tā rakstīja Viljams Tindeils (William Tyndale) agrīnajos Reformācijas gados. Jo fakts, ka viņš, neveiksmīgs grēcinieks, bija žēlsirdīgā Dieva pilnīgi mīlēts un ietērpts paša Kristus taisnībā, deva Tindeilam žilbinošu laimes izjūtu. Un viņš nebija vienīgais: tikai dažus gadus iepriekš Luters rakstīja, ka jūtas “pilnīgi atdzimis no jauna”, it kā “būtu iegājis pašā paradīzē caur atvērtiem vārtiem”.
Dieva gods un prieks par Viņu bija Reformācijas vadmotīvi un tās lielais mantojums.
Tāda bija Reformācijas teoloģijas ietekme uz tiem, kas to pieņēma: neizsakāms prieks. Caur taisnošanu vienīgi no žēlastības ticībā Kristum Dievs tika pagodināts kā pilnīgi žēlsirdīgs un labs, kā absolūti svēts un līdzjūtīgs – un tāpēc cilvēki varēja rast Viņā mierinājumu un prieku. Pateicoties vienotībai ar Kristu, ticīgie varēja baudīt drošu stāvokli Dieva priekšā, līksmi apzinoties Viņu kā savu “Abba” (Romiešiem 8:15), būdami pārliecināti, ka Viņš ir tik varens, ka var glābt un pasargāt līdz galam.
Dieva godība un prieks par Viņu – šīs neatdalāmās patiesības bija Reformācijas vadmotīvs un tās lielais mantojums. Reformatori uzskatīja, ka caur visām mācībām, par kurām viņi cīnījās un kuras aizstāvēja, Dievs tika pagodināts un cilvēkiem tika sniegts mierinājums un prieks. Un, pateicoties šīm patiesībām, dzīve joprojām var uzplaukt un ziedēt Dieva godības gaismā, kas dod prieku.
Mazs gods, mazs prieks
Reformācija sākās 1517. gada oktobrī ar strīdu par šķīstītavas ideju. Šķīstītava (jeb purgatorijs) bija Romas katoļu risinājums problēmai, ka neviens nemirst pietiekami taisns, lai pilnībā būtu pelnījis pestīšanu. Tika uzskatīts, ka tā ir vieta, kur kristiešu dvēseles pēc nāves nonāk, lai lēnām tās attīrītu no visiem grēkiem – lai pabeigtu procesu, kurā tās kļūst taisnīgas jeb taisnas.
Taču reformatoriem šķīstītava ātri kļuva par simbolu visam, kas bija nepareizs Romas katoļu izpratnē par pestīšanu. Žans Kalvins (John Calvin) rakstīja:
“Šķīstītava ir nāvīgs sātana izdomājums, kas anulē Kristus krustu, rada neizturamu nicinājumu pret Dieva žēlsirdību, kā arī apgāž un iznīcina mūsu ticību. Jo ko citu nozīmē šī viņu šķīstītava, ja ne to, ka samaksu par grēkiem maksā mirušo dvēseles [viņi paši]? [..] Bet, ja ir pilnīgi skaidrs, [..] ka Kristus asinis ir vienīgā samaksa par ticīgo grēkiem, vienīgā izpirkšana, vienīgā šķīstīšana, tad kas cits atliek, kā teikt, ka šķīstītava ir vienkārši briesmīga Kristus zaimošana?”
Viņa loģika ir vienkārša: šķīstītava atņem Kristum Viņa kā žēlsirdīga un pilnībā pietiekama Glābēja godību; tā arī iznīcina jebkādu paļāvīgu prieku mūsos. Nav prieka mums, nav goda Kristum. Tas bija pilnīgi pretēji Reformācijas domas nostājai, kas tik dedzīgi rūpējās par šīm divām balvām.
Laimīgā Dieva laimīgā teoloģija
Pats Luters ļoti labi zināja savas pirmsreformācijas teoloģijas sekas. Vajadzība pēc personīgiem nopelniem Dieva priekšā bija atstājusi viņu bez prieka un pilnu ar naidu pret Dievu. Jaunais Luters nespēja priecāties. Tas bija neizbēgams rezultāts teoloģijai, kurā grēks bija kaut kas tāds, ko mēs paši varam pārvarēt, un tādēļ Kristus bija mazs vai tikai daļējs glābējs.
Tas, ko reformatori saskatīja, bija atklāsme par pārbagāti laimīgu Dievu, kurš priecājas, daloties Savā laimē.
Tā tas paliek citās kristīgajās tradīcijās, piemēram, Austrumu pareizticībā un Romas katolicismā: Dievs netiek tā pagodināts, kā tas ir Reformācijas mācībā. Grēks ir mazāka problēma, un tāpēc Kristus ir mazāks glābējs. Tur vienkārši ir mazāk godības, par ko priecāties. Nepazīstot pieņemšanas drošību, jūs nevarat gūt tādu prieku Dievā.
Bez apziņas par to, ka Dievs savā pilnīgajā labprātībā ir sūtījis Savu Dēlu kā mūsu pilnīgi pietiekamo Glābēju, lai glābtu mūs vienīgi žēlastībā, jūs nevarat gūt šādu prieku. Jūs neredzat Viņā tādu godības dziļumu. Mūsu problēmas dziļums un Kristus žēlastības un upura lielums parāda mums Dieva godības skaistumu un krāšņumu.
Tas, ko reformatori saskatīja, jo īpaši caur vēsti par taisnošanu vienīgi ticībā, bija atklāsme par pārbagāti laimīgu Dievu, kurš priecājas daloties Savā laimē. Ne jau skops vai pragmatisks, bet Dievs, kurš priecājas būt žēlsirdīgs. Tāpēc paļāvīgā ticība Viņu pagodina (Romiešiem 4:20). Laupot no Viņa godības, piesavinoties sev kādus nopelnus, mēs tikai laupītu paši sev prieku par tik brīnišķīgu Dievu.
Taisnošanas drupatu taka
Taisnošana tikai ticībā bija Reformācijas pamatdoma. Bet tas bija sākums žēlastības drupatu takai, kas ved mūs augšup no evaņģēlijā piedāvātās piedošanas pie paša piedošanas Devēja un evaņģēlija Autora. Un tā Reformācijas mācības norāda tālāk par sevi. Mēs, kristieši, ne tikai pateicamies Dievam par Viņa žēlastību pret mums, bet arī sākam slavēt Viņu par to, cik žēlīgs Viņš ir, cik brīnišķīgi laipns un žēlsirdīgs Viņš sevi atklāj pie krusta.
Reformatori evaņģēlijā saskatīja ne tikai labo vēsti par mūsu glābšanu; viņi saskatīja Dievu, kurš vispirms mīl grēciniekus, nevis vienkārši apstiprina tos, kas paši sevi ir sakārtojuši (Romiešiem 5:6). Šī Dieva godība kļuva par ticīgo patiesā gandarījuma un prieka sakni – tā kļuva par viņu vadmotīvu un galīgo mērķi. Ņemsim par piemēru to, kā Luters – cilvēks, kurš reiz teica, ka ienīst Dievu, – varēja sākt runāt par Dievu Viņa godībā un mīlestībā:
“Dieva mīlestība nevis atrod, bet rada to, kas tai patīk. Dieva mīlestība mīl grēciniekus, ļaundarus, muļķus un vājos, lai padarītu tos taisnus, labus, gudrus un stiprus. Tā vietā, lai meklētu savu labumu, Dieva mīlestība plūst un dāvā labo. Tādēļ grēcinieki ir “pievilcīgi”, jo viņi ir mīlēti; viņi netiek mīlēti tāpēc, ka ir “pievilcīgi”.”
Atrast laimi
Reformatoriem rūpēja Dieva godība un no tās izrietošais svēto prieks. Tā ir tik ļoti iegājusi protestantu asinīs, ka luterāņu komponists Johans Sebastians Bahs, kad bija apmierināts ar saviem skaņdarbiem, uz tiem rakstīja “S.D.G.” jeb Soli Deo Gloria (‘Tikai Dievam gods”). Jo viņš vēlējās, lai caur viņa mūziku izskanētu Dieva skaistums un godība, tā iepriecinot gan Dievu, gan cilvēkus. Bahs uzskatīja, ka Dieva godība bez atlīdzības skan visā radībā, nesot prieku visur, kur to novērtē. Un tā ir tik vērta, lai tās dēļ dzīvotu un to veicinātu.
Patiesībā, rakstīja Kalvins, tas ir laimes un dzīves noslēpums. “Mums ir nepieciešams iziet no sevis,” viņš teica, “lai atrastu laimi. Cilvēka galvenais labums nav nekas cits kā vien vienotība ar Dievu.”
Pretēji visam, ko mums šodien stāsta, laime nav meklējama mūsos pašos, novērtējot savu skaistumu vai pārliecinot sevi par to. Dziļa, noturīga, apmierinoša laime ir atrodama godības pilnajā Dievā. Tas viss patiesībā ir tikai vēl viens veids, kā pateikt ar Reformācijas Vestminsteres īsā katehisma vārdiem:
“Kāds ir cilvēka galvenais mērķis? Cilvēka galvenais mērķis ir pagodināt Dievu un baudīt Viņu mūžīgi.”
Maikls Rīvs (desiringGod.org)
