Klausies arī:
Viena no garīgajām disciplīnām, kas man ir bijusi visnoderīgākā, ir garu Rakstu vietu iegaumēšana.
Pirms aizver šo lapu, domājot, ka šis raksts tev nav aktuāls, vai arī vēloties izvairīties no vēl vienas vainas sajūtas, ka neatbilsti kādam garīgam kristiešu standartam, vai tu varētu man veltīt pāris minūtes? Es gribētu pierādīt, ka garu Bībeles Rakstu vietu iegaumēšana patiešām ir aktuāla un nav saistīta ar to, vai tu atbilsti kādam standartam, bet gan ir saistīta ar tavu prieku.
Atzīšanās sliktā atmiņā
Es zinu, ka daudziem prieks nav vārds, ko viņi saistītu ar Bībeles tekstu apguvi. Garlaicīgi, nevaru to izdarīt vai disciplīnas trūkums varētu būt tas, kas nāk prātā. Es zinu. Tāds biju es.
Atceros, ka reiz, būdams jaunietis, nolēmu, ka man jāizturas pret Bībeles iegaumēšanu nopietni. Ideālistiskā apņēmībā es nopirku Navigator Bībeles iegaumēšanas sistēmsas grāmatiņu. Kā tas parasti notiek ar ideālistiskām apņēmībām, pēc pāris vājiem mēģinājumiem tā izplēnēja, un sistēma palika neizmantota, līdz es to beidzot izmetu.
Gadiem vēlāk, kad manas draudzes vadītāji mudināja draudzes locekļus katru nedēļu iegaumēt noteiktus pantus, man tas izdevās tikai reizi pa reizei. Tas nebija programmas trūkums, bet trūkums manī. Man jau tad bija diezgan slikta atmiņa. Sākumā es iegaumēju, bet šķita, ka es to tik ātri aizmirstu. Es sapratu, ka man nekad neizdosies labi iegaumēt.
Turklāt es biju nedaudz skeptisks par to, vai Bībeles iegaumēšana patiešām dotu lielu labumu. Es domāju, ka tas ir labi – tāpat kā vispusīga treniņa veikšana sporta zālē ir laba –, bet es domāju, vai patiesā vērtība nav nedaudz pārspīlēta, ņemot vērā visu to papildu darbu un laiku. Man bija teoloģiskā izglītība, es apmeklēju teoloģiski labu draudzi, lasīju teoloģiskas grāmatas, biju iesaistīts kristīgajā kalpošanā un parasti katru gadu izlasīju Bībeli no sākuma līdz galam. Cik daudz vairāk man dotu iegaumēšana?
Neaizmirstams atklājums
Tieši mana klusā laika pieredze mani pamudināja uz kādu neaizmirstamu atklājumu. Neilgi pirms saviem četrdesmit biju (atkārtoti) pabeidzis lasīt Ebreju vēstuli saskaņā ar savu lasīšanas plānu, un tas mani nedaudz sarūgtināja. Ebreju vēstule ir tik bagāta, tik pilna ar brīnišķīgām patiesībām. Bet katru reizi, kad es to izlasīju, man šķita, ka esmu tikai pavirši pārskatījis tās saturu. Es gribēju iedziļināties tajā.
Tad man radās šī neparastā doma: Man ir jāiemācās šī grāmata no galvas. Vai tas palīdzētu man dziļāk to izprast un ļautu tai dziļāk iesakņoties manī? Tad es aprēķināju: 13 nodaļas un 303 panti. Nopietni? Vai es, kam ir tik slikta atmiņa, varētu iemācīties no galvas 303 pantus? Un tos saglabāt atmiņā?
Es zināju, ka Džons Paipers izmantoja atmiņas tehniku, ko mācīja mācītājs Endrū Deiviss, lai iemācītos no galvas lielākus Rakstu fragmentus. Tāpēc es nolēmu to izmēģināt.
Metode plašu Bībeles tekstu iegaumēšanai
Lieliska metode, lai iegaumētu veselas Bībeles nodaļas vai pat gramatas.
Es atklāju, ka šī metode darbojas! Man tas prasīja diezgan ilgu laiku, bet es iemācījos no galvas visu Vēstuli ebrejiem. Un, kad es to izdarīju, man bija sajūta, it kā es peldētu grāmatā. Man atklājās teksta dziļākas dimensijas un tā pielietojums. Es sekoju autora domu gājienam tādā veidā, kādu iepriekš nebiju redzējis. Es iemācījos katras nodaļas pamatu. Bet vairāk par to, bija brīži, kad es pielūdzu Jēzu, redzot Viņu caur šīs grāmatas prizmu – brīži, kurus es nebiju piedzīvojis, lasot grāmatu.
Šī pieredze, pielūdzot Jēzu dziļāk, manī radīja vēlmi uzzināt par Viņu vēl vairāk. Tāpēc pēc Ebreju vēstules es pieņēmu trako lēmumu iemācīties no galvas Jāņa evaņģēliju. Tas prasīja ilgu laiku, bet atkal – tas bija brīnišķīgi. Tas bija garš, apzināts, apetītelīgs ceļojums kopā ar Jēzu. No turienes es pārgāju pie Romiešu vēstules, tad pie Filipiešu vēstules, tad pie 1. Jāņa vēstules, tad pie 1. Korintiešu vēstules (ko es gandrīz pabeidzu – man jāatgriežas pie tās) un tad pie vairākiem psalmiem.
Neaizmirstamais atklājums bija nevis tas, ka es ar savu slikto atmiņu pārsteidzoši varēju iegaumēt lielus Svēto Rakstu fragmentus, bet gan tas, ka tas man deva prieku. Citēšanas un atkārtošanas vingrinājums un disciplīna lika man meditēt par Svētajiem Rakstiem tādā veidā, kā es to iepriekš nebiju darījis. Rezultātā es redzēju vairāk, sapratu vairāk, baudīju sarežģītākas Dieva labestības garšas (Psalms 34:8). Bībeles iegaumēšana, īpaši garāki fragmenti, izrādījās ne tikai vēl dažu muskuļu grupu vingrināšana Bībeles sporta zālē, bet drīzāk līdzeklis dziļākai pielūgsmei un lūgšanai.
Bībeles iegaumēšana, īpaši garāki fragmenti, izrādījās ne tikai vēl dažu muskuļu grupu vingrināšana Bībeles sporta zālē, bet drīzāk līdzeklis dziļākai pielūgsmei un lūgšanai.
Mīts par sliktu atmiņu
Tagad, zinot, ka esmu iegaumējis vairākas Bībeles grāmatas, tu varētu būt skeptisks par manu apgalvojumu, ka man ir slikta atmiņa. Ja tā, tad tikai tāpēc, ka tu mani nepazīsti. Mana sieva un bērni to apstiprinās. Es regulāri aizmirstu cilvēku vārdus, kurus man vajadzētu atcerēties (es baidījos no sveicēju rindas mūsu kāzās). Es regulāri nevaru atcerēties detaļas no pagātnes sarunas, notikuma, vai grāmatas, ko esmu lasījis un ko man vajadzētu atcerēties. Tas nozīmē, ka es dzīvoju ar zināmu sociālo trauksmi, ka viena vai abas no šīm lietām notiks publiskā vidē (jo tā tas notiek).
Es domāju, ka mana smadzeņu failu atgūšanas sistēma ir zem vidējā līmeņa – tā ir mazāk kā sakārtots dokumentu skapis un vairāk kā nekārtīgs galds ar kaudzēm mantu uz tā (“Ak! Kur ir tas vārds?” Meklēju, meklēju. “Es zinu, ka es to šeit noliku!”). Man vislabāk izdodas iegaumēt, ja es regulāri atkārtoju. Domāju, ka tas palīdz saglabāt Rakstu vietas manu domu kaudzes augšgalā.
Mana pieredze ir iemācījusi man neticēt mītam par sliktu atmiņu – ka slikta atmiņa mums neļauj daudz ko iegaumēt (ja vien mums nav kāda retāka medicīniska/neiroloģiska problēma). Drīzāk, slikta atmiņa padara iegaumēšanu vēl nepieciešamāku un noderīgāku.
Grūtāk nenozīmē neiespējami. Tas vienkārši nozīmē, ka tādiem cilvēkiem kā man ir jāstrādā cītīgāk, lai iegaumētu kaut ko no galvas, nekā cilvēkiem, kuri ir apveltīti ar labu atmiņu. Tas nav daudz atšķirīgāk kā tas, ka tādiem cilvēkiem kā es, ir jāstrādā cītīgāk, lai zaudētu svaru un noturētu to, nekā cilvēkiem, kuri ir no dabas apveltīti ar ātrāku vielmaiņu.
Dievs nav vienlīdzīgs attiecībā uz talantu (Mateja 25:15), garīgo dāvanu (1 Kor 12:4–6), lomu (1 Kor 12:18–20), ķermeņu (Jņ 9:2–3) un ticības (Rom 12:3) dalīšanu. Mums visiem ir vājības, kas prasa no mums strādāt vairāk nekā citiem. Un tas ir ļoti labi mūsu dvēselēm. Tas māca mums neatlaidību un izturību, kā arī pazemīgu atkarību no Dieva un cieņu pret citu cilvēku stiprajām pusēm.
Sāciet ar mazumiņu un gūstiet labumu
Es dalos savā pieredzē kā cilvēks ar sliktu atmiņu divu iemeslu dēļ: (1) ja tu nekad neesi mēģinājis iegaumēt garas Rakstu vietas, tas, visticamāk, ir tev pa spēkam; un (2) tas patiešām ir saistīts ar prieku. Ja dzirdi manis rakstītajā ietvertu vajadzētu, neuzskati to par juridisku pienākumu, kas jāizpilda, lai iepriecinātu Dievu vai sasniegtu kādu garīgās elites līmeni. Drīzāk uzskati to par aicinājumu uz prieku – kā draugs, kas saka: „Tev vajadzētu apmeklēt Lielo kanjonu”; vai kā recepti prieka gūšanai, kā ārsts, kas saka: „Savas veselības labad tev vajadzētu nopietni apsvērt iespēju nodarboties ar sportu.”
Ja tev tas ir kas jauns, šeit ir mans vienkāršais padoms: sāc ar mazumiņu un apzinies Rakstu iegaumēšanas ieguvumus. Izvēlies nozīmīgu psalmu (piemēram, 27. psalmu) vai būtisku nodaļu, kas nav pārāk gara (piemēram, 1. Korintiešiem 13). Ja patiešām vēlies izmēģināt savas spējas ar grāmatu, es ieteiktu Vēstuli filipiešiem. Izmēģini, turpini un izbaudi prieku.
Kad atklāsi, ka patiešām spēj to darīt, un atklāsi, ka tas sniedz prieku, tu, visticamāk, vēlēsieties turpināt. Un tas ir piedzīvojuma sākums. Turpini piedzīvot! Jo ir daudz godības, ko redzēt un izbaudīt.
Džons Blūms (desiringGod.org)
