Dažas maldīgas pārdomas
Hadsons Teilors, 19.gadsimta misionārs Ķīnā, nomira 1905. gada 3. jūnijā. Viņš bija pašaizliedzības un uzticības evaņģēlijam paraugs. Viņš bija drosmīgs, mērķtiecīgs, uz evaņģēliju vērsts un neatlaidīgs. Tomēr reizēm viņš tika uztverts arī kā autoritārs, impulsīvs, izklaidīgs un skarbs – un tas bija atgādinājums tam, ka pat pēc pestīšanas mēs visi joprojām esam nepilnīgi. Tomēr viņa neatlaidībai un uzticībai ir bijusi milzīga ietekme uz evaņģēlisko misiju pēdējā gadsimta laikā, tāpēc nav pārsteigums, ka vairāki mīti par misiju vismaz daļēji ir uzkurināti ar maldīgām pārdomām par paša Hadsona Teilora sarežģīto un ievērojamo dzīvi kā jaunam, ambiciozam, apdāvinātam un neatkarīgam misionāram. Tāpēc šeit ir pieci mīti par misiju, kurus vajadzētu apsvērt un pārdomāt.
Mīts #1: Misija ir domāta tikai jauniešiem
Hadsons Teilors devās uz Ķīnu divdesmit viena gada vecumā. Lai gan daudziem viņš varētu šķist pārāk jauns, es droši varu apgalvot, ka lielākā daļa rietumnieku mūsdienās domā, ka dedzīgi jaunieši ir labākie misionāri. Ja ne divdesmit viens gads, tad vismaz divdesmit pieci vai trīsdesmit ir labākie gadi, kad doties pie citām tautām. Galu galā, vecāki cilvēki ir pārāk iesīkstējuši savos ceļos. Viņi nav elastīgi, un viņi vēlas pavadīt laiku, spēlējot golfu vai lutinot mazbērnus, un doties pie miera jau pusdesmitos vakarā.
Galvenā problēma ar šo mītu ir tā, ka tas ir mīts. Jā, neelastīgi, uz sevi vērsti cilvēki nav pārāk labi misionāri. Esmu saticis dažus četrdesmit un sešdesmit gadus vecus misionārus, kuri diemžēl ir tādi, un esmu saticis daudzus divdesmit un trīsdesmit gadus vecus misionārus, kuri ir vienlīdz nepiemēroti.
Jautājums nav par vecumu, bet gan par to, kas padara jebkura vecuma cilvēku par labu misionāru. Briedums, pazemība, dziļas Bībeles zināšanas, disciplinēšanas pieredze, stabilitāte, pierādīta neatlaidība, pierādītas mācīšanas dāvanas, gatavība upurēties un daudz gudrības. Vai šīs īpašības piemīt jauniešiem vai vecāka gadagājuma cilvēkiem? Jā, ir jaunieši, kuriem var piemist šīs īpašības vai kuri laika gaitā tās iegūs. Slava Dievam par viņiem! Taču es vēlos norādīt, ka ir arī gudri, pieredzējuši vecāki cilvēki, ar šīm vajadzīgajām īpašībām.
Mana pieredze liecina, ka, ja mēs iedrošinām un palīdzam nosūtīt šos vairāk nobriedušos svētos uz grūtām vietām, lai sludinātu evaņģēliju, augļi var būt pārsteidzoši. Daudzās no tām pašām valstīm, kas izraida jaunākos misionārus, ir īpašas motivācijas programmas, lai mudinātu vecākus cilvēkus nākt dzīvot uz šīm valstīm. Malaizijas programma “Malaizija – manas otrās mājas”, lai piesaistītu imigrantus, kas vecāki par 50 gadiem, ir tikai viens piemērs. Neatgrūžot nevienu jaunāku misionāru, vienkārši paturiet prātā, ka arī pieredzējušiem, vecākiem svētajiem ir daudz ko piedāvāt. Un, tā kā pasaule mainās un jauniem cilvēkiem vīzas ir grūtāk iegūstamas, mazliet sirmi mati (vai matu trūkums) var būt biļete uz ilgtermiņa vīzām un misijas iespējām. Misija nav domāta tikai jauniešiem!
Mīts #2: Misiju mērķis ir jauna kustība
Lielākā daļa misionāru ilgojas ietekmēt kādu tautu, kā Hadsons Teilors ietekmēja Ķīnu, taču šī labā ambīcija var pārvērsties idejā, ka vienmēr ir jātiecas uz jaunu kustību, kas aizrautu daudzus. Ar to es gribu teikt, ka mēs varam gaidīt, ka mūsu misijas metodes novedīs pie straujas, eksponenciālas evaņģēlija izplatīšanās, bet bieži vien vienlaikus rodas tendence noraidīt jebkuras metodes, kas nesola šādus straujus augļus.
Šķiet, ka šodien misijā visur runā par jaunu kustību. Cilvēki aizstāv draudžu dibināšanas kustības, kas tiek definētas kā “strauja vietējo draudžu, kas dibina jaunas draudzes, skaita palielināšanās, kas pārņem kādu cilvēku grupu vai iedzīvotāju segmentu” (1) un mācekļu veidošanas kustības, kurās vietējās draudzes lielā mērā tiek pilnībā atmestas un aizstātas ar pašvadītām Bībeles studiju grupām, kas māca grupas locekļus pieņemt un veidot citas Bībeles studiju grupas, lai “galu galā katrs grupas loceklis dotos un dibinātu savu grupu, tad katrs no šiem grupas locekļiem dibinātu savu grupu, un šis cikls turpinātos, eksponenciāli vairojot mācekļu skaitu.”(2)
Brīžiem tas viss vairāk atgādina tīkla mārketingu nekā biblisku kristietību. Bet vai tiešām misija ir tikai centieni pieņemt darbā arvien vairāk cilvēku, kas pieņem darbā arvien vairāk cilvēku, līdz Jēzus atgriezīsies, lai svētītu šo piramīdas shēmu?
Es saprotu, ka tikai retais savu darbu raksturotu tik nekaunīgi. Bet es domāju, ka liela daļa misionāru, kas mūsdienās tiek sūtīti no Rietumu valstīm, teiktu, ka viņu galvenais mērķis ir aktivizēt šādu cilvēku grupu kustību. Kopumā šie kustību misionāri ir labi cilvēki. Viņi mīl Jēzu un ir aizņemti, apņēmīgi darbinieki. Viņi patiešām domā, ka šis ir labākais veids, kā “piepildītlielo pavēli”. Taču viņi kā misionāri ir arī vīlušies, apbēdināti, nomākti un izdeguši. Nav grūti saprast, kāpēc.
Viņi ir noticējuši mītam un savās cerībās un gaidās ir paļāvušies uz kaut ko, par ko Dievs skaidri saka, ka tas nav viņu kompetencē: uz ražas ātrumu un lielumu (1. Korintiešiem 3:6). Problēma ir tā, ka Mateja evaņģēlijā 28:18 nav teikts: “Ejiet pa visu pasauli un aktivizējiet masveida cilvēku grupu kustības, mācot viņiem apmācīt citus apmācītājus ar vienkārši atkārtojamām stratēģijām, un, lūk, Es esmu ar jums vienmēr, līdz spontāna un eksponenciāla kustības izaugsme pārņems cilvēku grupu un ievadīs laikmeta beigas.”
Tā vietā mums ir pavēlēts pārveidot pasauli, veicot pazemīgāku un vienkāršāku darbu – uzticīgi un pacietīgi veidojot mācekļus. To mēs darām, mācot šos mācekļus vietējās draudzēs, lai tie kļūtu par pilnīgi nobriedušiem Kristus sekotājiem. (Mateja evaņģēlijs 28:18-20; Vēstule ebrejiem 10:24-25). Es saprotu, ka tam nav tāda spožuma, kā runājot par lieliem cilvēku bariem.
Bet kur Dieva Vārdā ir teikts, ka mums ir jātiecas tikai uz nākamā Google vai Facebook izgudrošanu? Bībelē vienkārši ir teikts, ka mums ir jāveic kalpošanas darbs, kā to ir aprakstījis Dievs, un rezultāts jāatstāj Viņa ziņā. Pat tad, kad guļam, mēs paļaujamies, ka Viņš strādā, lai dotu ražu Viņa noteiktajā laikā (Marka evaņģēlijs 4:26 29). Nekļūdieties, šāda veida pacietīga uzticība nav viegla. Tā bieži vien ir izaicinājums mūsu paļāvībai un mūsu miesas ambīcijām. Misija Svētajos Rakstos ir grūts, parasti lēns darbs. Tas prasa lielu pacietību un rūpīgu Bībeles mācīšanu (2. vēstule Timotejam 4:1-2). Kāds rakstnieks patieso Bībeles misiju ir aprakstījis kā “smagu evaņģēlija darbu ar kapļiem”. Bet augļi, kad tie atnāk, ir patiesi reāli, ilgstoši un elpu aizraujoši skaisti. Un, tā kā ir redzams, ka ražu nes Dieva darbs, nevis mūsu foršās metodes, Viņš saņem visu slavu.
Mīts #3: Svarīgākais ir uzsvars uz kontekstu
Kontekstualizācija ir vēl viena joma, kurā Hadsona Teilora dzīvi dažkārt izmanto kā argumentu lietām, kuras, es šaubos, ka viņš atbalstītu. Šajā gadījumā mīts ir par to, ka evaņģēlija vēsts kontekstualizēšana ir atslēga globālai misijas attīstībai. Tā ir taisnība, ka Hadsons Teilors savā ziņā atbalstīja kontekstualizāciju. Viņš iemācījās valodu, pieņēma ķīniešu apģērbu, apguva viņu literatūru un pieņēma daudzas kultūras normas laikā, kad citi misionāri to darīja maz. Un tā ir taisnība, ka tas, ko viņš darīja, bija gan pretrunīgi, gan auglīgi. Taču Teilora kontekstualizācija bija saistīta ar kultūru, nevis teoloģiju.
Misionāriem ir jāizceļas, bet ar ikdienišķiem, taču brīnišķīgiem brieduma un kristīgas uzticības augļiem.
Kā citi ir atzīmējuši, ar sasietu astīti matos un ķīniešu tradicionālajā halātā, caur ķīniešu valodu un kultūras mājieniem Hadsons Teilors sludināja to pašu, bieži vien aizskarošo, Bībeles vēsti, ko sludināja visi citi uzticīgi misionāri. Viņa kontekstualizācija bija skaidrības labad, nevis klausītāju ērtībai, un apvainojums, no kura viņš vēlējās izvairīties, bija nevajadzīgs kultūra apvainojums, vienlaikus ar lepnumu uzņemoties krusta apvainojumu.
Es domāju, ka Teilors saprata, ka galvenais ir evaņģēlija skaidrība. Man šķiet, ka tas ir diezgan tālu no mēģinājumiem kontekstualizēt evaņģēlija vēsti vai citas Bībeles mācības, ko daži aizstāv šodien. Protams, mēs vēlamies runāt tā, lai cilvēki varētu saprast, un mēs vēlamies izvairīties no tā, ka mēs viņus aizvainojam ar savām manierēm vēl pirms nonākam pie evaņģēlija. Taču mums nekad nevajadzētu censties nogludināt evaņģēlija raupjās malas – noniecināt grēku, izvairīties no runāšanas par grēku nožēlu, izvairīties saukt Jēzu par dievišķo Dieva Dēlu, pārveidot draudzi vai kristības, vai to, kā mēs runājam par aizvietojošo upuri, lai pielāgotos kādai kultūrai. Tas pārvērš mūsu vajadzību pēc kontekstualizācijas par pilnīgu kompromisu. Mums ir vajadzīga liela gudrība un padoms!
Galu galā mums ir jāpretojas kļūdainajai domai, ka mēs jebkad varam kristietību pārveidot tā, lai tā būtu piemērota jebkurai kritušai kultūrai. Kontekstualizācija nav galvenais. Tas ir mīts. Galvenais ir uzticīga un skaidra evaņģēlija sludināšana no Dieva Vārda un līdz ar to arī svēto pulcēšana vietējās draudzēs. Tā ir vienīgā atslēga visur un visās kultūrās.
Mīts #4: Misija ir domāta tikai superkristiešiem
No visiem mītiem par misiju šis, iespējams, ir vislabprātīgākais. Taču, neraugoties uz dažu misionāru varoņu neparastajām dāvanām, fakts ir tāds, ka misija nav domāta tikai superkristiešiem. Jā, es piekrītu, ka mums ir jābūt augstiem standartiem attiecībā uz tiem, kurus mēs sūtām kā misionārus.
Pāršķirstot Jaunās Derības lappuses, es redzu, ka misijā tiek sūtīti cilvēki ar dziļām teoloģiskām zināšanām un pierādāmu auglīgu uzticamību, piemēram, Pāvils, Barnaba un citi. Jā, ir vieta arī dedzīgiem un nepieredzējušiem cilvēkiem kā, piemēram, Jānis Marks. Taču vispārējais Bībeles modelis ir tāds, ka misijā ir jāsūta labākos cilvēkus.
Tomēr, ņemot to vērā, tas nenozīmē, ka misijai ir nepieciešamas īpašas prasmes; drīzāk vajadzētu sūtīt vīriešus un sievietes, kas izceļas ar savu briedumu un uzticību. Es kā vietējās draudzes mācītājs bieži sastopos ar šo neskaidrību. Kāds draudzes loceklis nāk pie manis runāt par to, kas ir nepieciešams, lai sagatavotos kļūt par misionāru. Es domāju, ka parasti tiek gaidīts, ka es uzskaitīšu daudz neparastu lietu, bet gandrīz vienmēr es saku: “Studē Bībeli un cītīgi strādā, lai tu būtu īpaši uzticīgs draudzes loceklis.”
Es vēlos, lai mūsu draudze sūta cilvēkus, kas izceļas ar tādām šķietami parastām lietām kā Bībeles zināšanas, gudrība un spriestspēja, daudzveidīgas attiecības, apzināta viesmīlība, evaņģelizācijas iniciatīva, uzticība draudzei, neatlaidība mācekļojot un augļi. Izvēlies šādu cilvēku, kam piemīt vēl, piemēram, spēja apgūt citu valodu, un šī parastā kristīgā dzīve, pārstādīta citā kultūrā, var dot bagātīgu evaņģēlija augļu ražu. Misionāriem ir jāizceļas, bet ar ikdienišķiem, taču brīnišķīgiem brieduma un kristīgas uzticības augļiem.
Mīts #5: Vietējā draudze tikai maksā un lūdz par misiju
Es esmu pārsteigts, cik bieži sastopos ar draudzēm, misionāriem un misijas aģentūrām, kuras, šķiet, uzskata, ka vietējās draudzes ir atbildīgas tikai par misionāru finansēšanu un lūgšanām par viņiem, bet patiesais misijas darbs ir domāts citiem. Iespējams, ka lielā mērā šo pārpratumu ir veicinājuši neatkarīgu misionāru (kā Hadsons Teilors) augļi. Taču arī tas ir tikai mīts. Svētie Raksti ir skaidri – ne tikai caur atsevišķiem cilvēkiem vai misijas organizācijām, bet caur visu lielo draudzi pasaule ieraudzīs Dieva evaņģēlija spēku un gudrību (Efeziešiem 3:10).
Vietējā draudze savā ziņā ir gan misijas līdzeklis, gan mērķis. Tā ir vienīgais Bībelē aprakstītais plāns un metode evaņģēlija izplatīšanai visā pasaulē un rezultāts, uz kuru ir vērsti mūsu misijas centieni. Jā, lūgšana par misiju ir draudzes prieks un pienākums (Efeziešiem 6:19, Kolosiešiem 4:3), un atbalsts draudzes nosūtītajiem misionāriem ir tās privilēģija un pienākums (3. Jāņa 6-8). Un tomēr, ir vēl daudz vairāk.
Vietējā draudze ir galvenā misionāru apmācītāja, apgādātāja un atbalstītāja. Protams, ir labi, ja kāds organizē draudzes atbalstu misionāriem un palīdz viņiem – tas ir tas, ko dara labas organizācijas. Taču mēs nekad nedrīkstam vietējai draudzei atņemt disciplinēšanas, izredzēšanas, sūtīšanas un atbalsta lomu; un mums nekad nevajadzētu aizmirst, ka lielākās daļas misionāru centienu gala redzējums ir veselīgu vietējo draudžu dibināšana līdz laikam, kad Kristus atkal nāks atpakaļ.
Par misiju ir izveidojušies daudz mītu. Dažus no tiem, iespējams, ir veicinājusi apbrīnojama, lai gan maldīga, pazemības vai steidzamības sajūta. Citi, šķiet, tikai atspoguļo mūsu rietumniecisko atkarību no visa, kas sola būt ātrāks, lielāks, vieglāks vai lētāks. Taču katra no tām, ja netiks labota, visticamāk, novedīs pie Bībeles misijas darba vājināšanās un paļaušanās uz mūsu pašu gudrību un metodēm. Lai Dievs attīra mūsu prātus, kliedē mūsu lolotos mītus un atjauno mūsu biblisko redzējumu caur Viņa Vārda skaidrību! Kaut mēs strādātu pie tā, lai turpmāk paļautos uz Dieva gudrību, nevis uz mūsu gudrajām stratēģijām. Mums visiem vajadzētu atcerēties, ka
“Dievs izmanto cilvēkus, kuri ir pietiekami vāji un nespēcīgi, lai paļautos uz Viņu.” (Hadsons Teilors)
Piezīmes:
(1) https://www.missionfrontiers.org/issue/article/10-church-planting-movement-faqs
(2) https://teamexpansion.org/dmm/
Endijs Džonsons (crossway.org)
Endijs Džonsons (PhD, Teksasas A&M) kalpo kā galvenais sludinātājs un vecajs Čankajas baptistu draudzē Ankarā, Turcijā.
This article was translated by permission from the original English article published by Crossway.
Raksta oriģināls: https://www.crossway.org/articles/5-myths-about-missions/
