Mīts #1: Jēzus neraizējās par elli
Kristus par tiesu un elli runāja daudz vairāk, nekā daudzi vēlas atzīt. Un tas nav viss – Viņš runā par elli vairākos veidos, lai ilustrētu tās nebeidzamās, šausminošās mokas. Piemēram, Lūkas evaņģēlija 16. nodaļā Viņš izmanto līdzību, lai aprakstītu elli (Lūkas 16:23), kurā ir “liels bezdibenis” (Lūkas 16:26), ko Dievs ir nostiprinājis, lai neļautu pāriet no elles uz debesīm un otrādi. Viņš runā par “uguns elli” (Mateja 5:22); par briesmām, ka “visa miesa” tiks “iemesta ellē” (Mateja 5:29); tā ir “neizdzēšama uguns” (Marka 9:43); tur “iemet” (Marka 9:45), un tur “viņu tārps nemirst un uguns neizdziest” (Marka 9:48).
Jēzus, Cilvēka Dēls, kopā ar saviem eņģeļiem sūtīs visus “likumu pārkāpējus” un “iemetīs tos ugunīgajā krāsnī”, kur būs “raudāšana un zobu trīcēšana” (Mateja 13:41-42). Jēzus to nosauca par “galējo tumsību” (Mateja 25:30). Galu galā nav šaubu, ka mūsu Kungs nevairījās runāt par bezgalīgo moku vietu, bieži vien lietojot zīmīgu valodu, lai brīdinātu grēciniekus par gaidāmo tiesu (Mateja 3:12; Mateja 7:22-23; Mateja 10:28; Mateja 11:23; Mateja 13:30, 41-42, 49-50; Mateja 23:16, 33; Mateja 25:10, 31-33; Mateja 26:24; Marka 8:36; 9:43-48; 16:16; Lūkas 9:25; 12:9-10, 46; Jāņa 5:28-29).
Mīts #2: Vecā Derība nerunā par elli
Līdzīgi kā lielākā daļa doktrīnu, arī mācība par elli Vecajā Derībā nav pilnībā attīstīta, taču tas nenozīmē, ka tā nepastāv. Piemēram, Jesajas grāmatā teikts, ka bezdievjiem vajadzētu trīcēt, jo viņiem draud “iznīcinoša uguns” un “mūžīgā degšana” (Jesajas 33:14). Jesaja bieži runā par Dieva dusmām (Jesajas 10:16-18; Jesajas 29:5-6; Jesajas 30:27; Jesajas 33:14).
Tas sasniedz kulmināciju pēdējā nodaļā, kur viņš runā par To Kungu, kas nāks ar uguni: “Jo redzi, Tas Kungs nāks ar uguni, un Viņa rati drāzīsies kā viesulis, lai izlietu Savas dusmas postījumos un norātu ar uguns liesmām! Jo Tas Kungs tiesās ar uguni visu zemi un ar Savu zobenu visu cilvēci, un daudz būs Tā Kunga nokauto.” (Jesajas 66:15-16). Visbeidzot, pašās beigās taisnie “izies ārā un skatīs mirušo miesas, kas atkrituši no Manis, jo viņu tārps nemirs, viņu uguns neizdzisīs un tie būs par biedinājumu visai miesai” (Jesajas 66:24; skaties, kā Kristus šos vārdus lieto Marka 9:48). Šī valoda ir atspoguļota arī Daniēla grāmatā, kur par galīgo tiesu ir teikts, ka “daudzi no tiem, kas dus zemes pīšļos, uzmodīsies: citi mūžīgai dzīvībai, citi mūžīgam negodam un kaunam.” (Daniēla 12:2).
50 iemesli, kādēļ Jēzus atnāca nomirt
Džons Paipers
Katrs no piecdesmit iemesliem palīdz fokusēt savu skatienu uz Jēzus Kristus upura jēgu un nozīmi un saskatīt, ko Jēzus krusta nāve nozīmē tev personīgi. Iepazīstot Kristus upuri, tu iegūsi lielāku prieku par savu glābšanu (vai sapratni par to, kāpēc tev to vajag piedzīvot) un atkal no jauna sajutīsi Dieva mīlestību uz tevi.
Mīts #3: Elle nav bezgalīga soda vieta
Jaunajā Derībā ir skaidri teikts, ka elle ir “mūžīga soda vieta” (Mateja 25:46); tā ir “mūžīgā uguns” (Mateja 18:8), ko nekad nevar izdzēst (Marka 9:45), kur tās tārps nekad nemirst (Marka 9:48). Sodoma un Gomora par saviem grēkiem tika sodītas ar “mūžīgās uguns sodu” (Jūdas vēstule 7). Viltus skolotājiem ir rezervēta vieta ellē, kur “lemta mūžīgā galējā tumsa” (Jūdas vēstule 13). Atklāsmes grāmatā 14:11 ir aprakstītas ļaunā ciešanas: “Un viņu mocību dūmi celsies augšup mūžu mūžos; un nebūs miera ne dienu, ne nakti…” (skatīt arī Atklāsmes grāmatu 19:3, Atklāsmes grāmata 20:10). Kā saka Viljams Šeds: “Ja Kristus būtu gribējis mācīt, ka nākotnes sods ir laicīgs un īslaicīgs, Viņš to būtu salīdzinājis ar mirstošu tārpu, nevis ar nemirstīgu tārpu; ar uguni, kas tiek dzēsta, nevis ar neapdzēšamu uguni.”
Šeds piebilst, ka varēja izmantot arī citus vārdus un metaforas, lai aprakstītu ilgu, bet ne bezgalīgu sodu. Patiešām, ja elle nav bezgalīga, tad Jaunās Derības autoriem “bija morāli jāizvairās no tāda iespaida, kādu viņi patiesībā ir radījuši ar izvēlētajām figūrām”. Jaunajā Derībā tas pats vārds, kas lietots, lai aprakstītu “mūžīgo dzīvību”, tiek lietots arī, lai aprakstītu “mūžīgo sodu”. Tādējādi Atklāsmes grāmatā 22:14-15 mēs redzam, ka taisno eksistence debesīs ir vienlaicīga ar ļauno eksistenci “ārpus” debesīm (t.i., ellē).
Mīts #4: Elle ir tikai nošķirtība no Dieva
Elle ir Dieva soda vieta; grēcinieki, kas ir pastrādājuši nodevību pret bezgalīgo Dievu, paliks mokās, kur viņi varēs tikai nemitīgi ienīst Dievu, kuru viņi ienīda savā iepriekšējā dzīvē. Doma, ka elle ir tikai “nošķirtība no Dieva”, ir maldinoša un aplama, lai gan tā, protams, ietver domu par nošķirtību no Kristus (Mateja 25:41). Drīzāk ir tieši otrādi: Dievu ienīstošais grēcinieks, kuram nav starpnieka, paliek svēta, taisna un varena Dieva klātbūtnē.
Mēs visi vēlamies laimi, un tādēļ mums visiem ir jānāk pie svētlaimes avota – Kunga Jēzus Kristus.
Elle ir vieta, nevis metafora, kas apraksta kādu iekšēju domu procesu. Bagātais vīrs ellē sauc to par “moku vietu” (Lūkas 16:28). Jūda aizgāja uz “savu vietu” (Apustuļu darbi 1:25). Tāpat kā ir vieta taisnajiem pēc nāves, tā pat ir arī vieta nekrietnajiem pēc nāves. Gihona attiecas uz Ben-Hinomas ieleju, kas atrodas ārpus Jeruzalemes. Šai vietai ir briesmīga vēsture, jo savulaik israēlieši un Israēla ķēniņi dedzināja savus bērnus kā upurus viltus dieviem (t.i., Moleham; skatīt 2. Laiku grāmatu 33:6; Ahass darīja to pašu – skatīt 2. Laiku grāmatu 28:3). Gihona varbūt nav atsauce uz degošu atkritumu izgāztuvi, bet patiesībā tā ir daudz ļaunāka vieta, kur notiek visbriesmīgākās lietas, piemēram, apzināta bērnu upurēšana. Visļaunākais ļaunums ir saistīts ar Gihonu. Elle ir tīra ļaunuma vieta, vieta, kas ir tikpat biedējoša un bez jebkādas cerības.
Tā vietā, lai tā būtu tikai nošķirtība no Dieva, elle, kā teica puritānis Tomass Gudvins, ir vieta, kur “pats Dievs ar savām rokām, tas ir, ar savu dusmu spēku, tiešā veidā veic šo cilvēku dvēseļu sodīšanu”. Dieva spēks tiks īstenots kā Viņa dusmas pret tiem, kas atstumti no Dieva svētības klātbūtnes. Citiem vārdiem sakot, tie, kas atrodas ellē, saņems pretējo nekā tie, kas atrodas godībā, taču viņi joprojām būs Dieva klātbūtnē. Tiem, kas ir debesīs, ir Starpnieks; tiem, kas ir ellē, nav nekā starp viņiem un atriebības pilno Dievu.
Mīts #5: Būt ellē ir vienkārši dot cilvēkiem to, ko viņi vēlas
Tā ir tikai daļēja taisnība un, iespējams, tas ir pārpratums. No vienas puses, elle ir bezgalīga (ciešanu) eksistence, kurā ļaunie nesazinās ar Dievu. Šajā ziņā viņu dzīve ellē atspoguļo viņu dzīvi uz zemes. Viņi negribēja Kristu uz zemes, un tāpēc arī ellē viņi būs bez Viņa. Tomēr neviens nevēlas ciest no Dieva rokām, it īpaši mūžīgi. Neviens arī nevēlas, lai viņu izmisums pieaugtu. Kad radība ellē arvien vairāk un vairāk apzinās, ka cietīs mūžīgi, izmisums par mūžīgo tiesu var tikai pieaugt. Tiem, kas atrodas ellē, nav nekādu apsolījumu un līdz ar to arī nekādas cerības, bet tikai pieaugošs izmisums.
Saskaņā ar Gudvina teikto, “nožēlojamā dvēsele ellē […] konstatē, ka tā nevar pārdzīvot šīs ciešanas, un tā nevar atrast nevienu brīvības un pārtraukuma brīdi, lai mūžīgi būtu saistīta ar To, kas ir dzīvais Dievs”. Ļaunie būs izmisuši, jo dzīvā Dieva dusmām nav gala. Tāpēc mūžīgi pieaugošā izmisuma koncepcija, saskaņā ar kuru ellē nolādētā radība nevar darīt neko citu, kā vien zaimot dzīvo, mūžīgo Dievu, dod mums visus iemeslus, lai pārliecinātu grēciniekus ticēt Tam, kurš pie krusta piedzīvoja elles izmisumu.
Ir tiesa, ka daudzi nevēlas pielūgt mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievu un Tēvu, taču mums ir jāpārliecina cilvēki, ka elle galu galā nenozīmē saņemt gribēto, it kā bezdievjiem būtu kāda uzvara. Mēs nedrīkstam mēģināt “iztīrīt” šo Bībeles mācību, lai tā kaut kādā veidā būtu pieņemama neticīgajiem. Vienā ziņā ļaunie saņems pretējo tam, ko viņi vēlējās (un bieži vien arī piedzīvoja) uz zemes. Mēs visi vēlamies laimi, un tādēļ mums visiem būtu jānāk pie svētlaimes avota, Kunga Jēzus Kristus, lai Viņš varētu mums dot visu, ko mēs patiesi vēlamies – neizsakāmu prieku.
Marks Džonss ir grāmatas “Dzīvot Dievam: īss ievads kristīgajā ticībā” (“Living for God: A Short Introduction to the Christian Faith”).
Marks Džonss (doktora grāds, Leidenes Universitāte) kalpo par mācītāju presbiteriāņu draudzē (Faith Vancouver Presbyterian Church (PCA)), Vankūverā, Britu Kolumbijā, Kanādā. Viņš ir daudzu grāmatu autors, tostarp “Dzīvot Dievam” (“Living for God”) un “Dievs ir” (“God Is”), un uzstājas ar runām par kristoloģiju un kristīgo dzīvi visā pasaulē. Markam un viņa sievai Barbarai ir četri bērni.
This article was translated by permission from the original English article published by Crossway.
Raksta oriģināls: https://www.crossway.org/articles/5-myths-about-hell/
