Māceklības akts
Ģimenēm ar bērniem svētdienas rīti var kļūt par garīgās drāmas teātri. Neatkarīgi no tā, vai jums ir mazi bērni, kas bļauj, ka viņu svētdienas apavi spiež, vai pusaudži, kas pa durvīm ārā kūtri izšļūc ar piecpadsmit minūšu nokavēšanos, nokļūt līdz draudzei nav viegli. Un cīņa ne vienmēr beidzas, tiklīdz esat automašīnā. Bērni bieži vien kurn par savām svētdienas skolas nodarbībām, sūdzas par sadraudzības laiku, murmina dziesmu laikā un dīdās svētrunas laikā. Viņu iebildumi ir daudz un skaļi: pārāk gari, pārāk klusu, pārāk neērti, pārāk garlaicīgi. Dažreiz mūsu bērniem vienkārši nepatīk iet uz draudzi.
Man kā draudzē augušai mammai, kas tagad pati audzina mazu bērniņu un pusaudzi (plus vēl divus bērnus pa vidu šiem vecumiem), šis šķērslis ir pārāk labi pazīstams. Un esmu pārliecināta, ka to ir vērts pārvarēt.
Kad mūsu bērni negrib iet uz dievkalpojumu, mūsu pirmā tieksme var būt izvairīties no neērtā iknedēļas rituāla. Mēs visi pazīstam vecākus, kuri ir pieprasījuši, lai viņu draudze izmaina dievkalpojumu tā, lai tas būtu piemērots viņu bērniem. Vai arī – kuri sāk meklēt citu draudzi. Tādu, kuras dievkalpojumu grafiks vai stils, viņuprāt, būtu pievilcīgāks. Vai arī vienkārši pārtrauc apmeklēt draudzi vispār. Varbūt arī jūs esat izjutuši kārdinājumu darīt to pašu.
Taču viens no vecāku galvenajiem pienākumiem ir audzināt mūsu bērnus pielūgt Dievu. Vest savus bērnus uz draudzi, neatkarīgi no tā, vai viņiem tas patīk vai nē, ir būtisks māceklības akts. Vietējā draudze var nešķist aizraujoša, bet, kad kristieši kopā pielūdz garā un patiesībā, mēs paklausām Tēvam un esam sadraudzībā ar Kristu (Jāņa evaņģēlijs 4:23-26). Kad vecāki apņemas ik nedēļu būt uzticīgi evaņģēliju pasludinošās draudzēs, mēs mācām saviem bērniem, ka nav nekā svarīgāka priekš viņu dvēselēm.
Tāpēc, kad jūsu mazie bērni vai pusaudži nevēlas iet uz draudzi, lūdziet Svētā Gara palīdzību. Tad iesaistiet viņus šajos piecos veidos:
1. Atzīstiet, kāda ir jūsu bērnu pieredze
Bērniem draudzē ne vienmēr ir viegli, un ir labi to atzīt. Ja viņi ir mazi, draudze viņiem var šķist garlaicīga vai ierobežojoša (Man ir mierīgi jāsēž! Man ir jābūt klusam un jāklausās!); ja bērni ir lielāki, tā joprojām var šķist garlaicīga vai ierobežojoša (Tas ir pārāk līdzīgi skolai! Es labāk gribētu darīt kaut ko citu!). Mēs varam uzklausīt savu bērnu pārdzīvojumus un varam pat just līdzi. Arī pieaugušajiem ne vienmēr ir viegli atrasties vietējā draudzē – nesteidzīgā parastu cilvēku sapulcē, kas nodarbojas ar paredzamām darbībām. Mēs varam atzīt, ka dažreiz jūtamies tāpat kā viņi.
2. Novērsiet praktiskus šķēršļus
Uzklausījuši savu bērnu bažas, mēs varam izvērtēt to pamatā esošās problēmas. Dažreiz mūsu bērniem nepatīk draudze tādu iemeslu dēļ, kas ne vienmēr ir garīgi – un lielākoties ir novēršami. Arī šajā gadījumā mēs varam būt saprotoši. Kā pieaugušais jūs, visticamāk, esat izdomājis dažas praktiskas stratēģijas (kafija, ērti apavi un līdzņemamas pusdienas), kas palīdz jums labprāt doties uz draudzi. Mēs varam palīdzēt saviem bērniem darīt to pašu.
Piemēram, mazi bērni var pretoties sēdēšanai dievkalpojumā, jo līdz pulksten vienpadsmitiem viņi ir pamatoti izsalkuši. Iedodot viņiem uzkodas pirms dievkalpojuma, jūs parādāt, ka rūpējaties par viņu ķermeni un nomierināt viņu rūcošos vēderus. Tāpat arī pildspalvas un papīrs sprediķa piezīmju pierakstīšanai var nodarbināt nemierīgas rokas un klejojošus prātus, un vienkāršs svētdienas apģērbs var novērst neizbēgamo niezi un kņudināšanu, ko izraisa birkas un kaklasaites.
Vecāki bērni un pusaudži var saskarties ar citiem šķēršļiem: nogurumu, pašapziņas problēmām, bailēm, ka kaut ko palaidīs garām. Vecāki var palīdzēt. Nosakot saprātīgu gulētiešanas laiku sestdienas vakarā, svētdienas rīta modinātājs nebūs tik satraucošs. Agra ierašanās draudzē novērsīs neērtu publisku gājienu pa draudzes eju uz vienīgajām brīvajām sēdvietām. Izveidojot skaidrus, konsekventus un priekpilnus ģimenes paradumus svētdienām, būs vieglāk pārdzīvot garām palaistās aktivitātes.
3. Iemāciet bērniem, ka draudze ir laba
Protams, mēs nevaram novērst visas grūtības. Konkrēti cilvēki, kas veido mūsu draudzi, mūsu kopīgā dievkalpojuma elementi un pat mūsu dievkalpojuma dievišķais objekts – tie visi var būt šķēršļi mūsu bērniem; bet tie ir šķēršļi, kurus mēs nevaram mainīt vienkārši tāpēc, lai pielāgotos viņiem.
Šeit mēs darām tieši to, ko vienmēr esam darījuši kā vecāki: mēs ar mīlestību pamācām savus bērnus. Kad mazuļi pieprasa saldējumu un konfektes vakariņās, mēs viņiem sakām, ka vistas gaļa un brokoļi ir daudz labāki viņu organismam – un mēs uzstājam, lai viņi tos regulāri ēd. Kad runa ir par draudzi, arī šeit mūsu bērniem ne vienmēr ir izpratne attiecībā uz to, kas ir labs. Mūsu uzdevums ir viņus pamācīt.
Mūsu bērnu vešana uz draudzi, neatkarīgi no tā, vai viņiem tas patīk vai nē, ir būtiska māceklības sastāvdaļa.
Pirmkārt, mēs rādām piemēru ar savu rīcību un attieksmi. Mūsu bērniem dzirdot, vecākiem vajadzētu lūgt par draudzi: pateikties par draudzes vecajiem, lūgt Dievu svētīt dievkalpojumu un aizlūgt par draudzes locekļu vajadzībām. Piektdienās un sestdienās mums vajadzētu sākt gatavoties svētdienai ar priecīgas gaidīšanas attieksmi. Svētdienas pēcpusdienās mēs varam runāt par to, kā rīta svētruna pārliecināja mūs par grēku un palīdzēja mums vairāk mīlēt Kristu. Mūsu pašu patiesā mīlestība pret draudzi ir pārliecinoša liecība mūsu bērniem.
Papildus tam mēs palīdzam saviem bērniem izprast dievkalpojumu. Visas nedēļas garumā – vai arī ar čukstiem draudzes solā – mēs paskaidrojam, ka dievkalpojums ir mūsu iespēja dzirdēt, kā Dievs uzrunā mūs (kad tiek lasīta un sludināta Bībele), un mums ir iespēja runāt ar Dievu (lūgšanā un dziesmās). Mēs arī paskaidrojam viņiem, kāpēc mēs to darām. Lai ko četrus vai četrpadsmit gadus vecs bērns arī domātu, dievkalpojums draudzē nav kaut kas cilvēku izdomāts. Dievs mums pavēl pulcēties dievkalpojumā (ebrejiem 10:24-25), kopīgi dziedāt slavas dziesmas (kolosiešiem 3:16), klausīties sludināšanu (1. Tesaloniķiešiem 2:13), kopīgi lūgt (efeziešiem 6:18) un dāsni ziedot (2. korintiešiem 9:7).
Pēc tam mēs izmantojam katru iespēju, lai, atsaucoties uz Rakstiem, parādītu viņiem, ka piederība draudzei kristiešiem ir būtiska. Kad mēs mācām Bībeles stāstus mazajiem, mēs uzsveram faktu, ka Ādams, Noa un Ābrahāms visi pielūdza Dievu kopā ar pārējiem Dieva ļaudīm. Pulcēšanās uz dievkalpojumu ir vienkārši tas, ko dara Kristus sekotāji. Vecākiem bērniem mēs mācām, ka Jaunās Derības vēstules nav rakstītas primāri atsevišķiem cilvēkiem, bet gan pirmā gadsimta draudzēm. Tās pazīstamās zelta pantu pavēles lūgt (1. tesaloniķiešiem 5:17) vai dzīties pēc svētuma (1. Pētera 1:15) patiesībā ir uzdevumi visai draudzei, kas jādara kopā. Pusaudžiem mēs atgādinām, ka būtiskākais viņu nākotnē nav iekļūšana basketbola komandā vai iestāšanās elitārā augstskolā; būtiskākais nākotnē ir būt pielūdzējam debesu draudzē (Atklāsmes grāmata 7:9).
Šo patiesību pārdomāšana var rosināt visu ģimeni mīlēt draudzi, ko Dievs mīl pat tad, kad ir grūti mierīgi nosēdēt.
4. Apstipriniet bērnu vērtību Valstībā
Dažreiz bērniem nepatīk draudze, jo viņi jūtas, ka viņi tur neiederās. Viņi pieņem, ka svētruna nav vērsta uz viņiem, ka nevienam draudzē viņi nerūp, un ka svētdienas rītos viņi vienkārši silda solus. Mums kā vecākiem ir apzināti un regulāri jānovērš šie maldīgie pieņēmumi, apliecinot, ka bērni Valstībā ir vērtīgi.
Tas pats Kristus, kurš aicināja bērnus Savās rokās un Savā Valstībā, arī šodien uzņem mūsu bērnus Savā draudzē (Mateja 19:13-15). Vecās Derības draudzēs (piemēram, Ezras 10:1) un Jaunās Derības draudzēs (piem., kolosiešiem 3:20) piedalījās arī bērni – tātad Bībeles vārdi, lasīti vai sludināti, ir domāti bērniem. Viņu lūgšanas ir garīgi ieroči (Psalmi 8:2), viņu slavēšana ir svarīgs pielūgsmes veids (Mateja 21:9-11, 15-16), un viņu dievbijīgais piemērs iedrošina visu draudzi svētumā (1. Timotejam 4:12). Bērni nebūt nav nejaušība vietējā draudzē, tie ir ļoti svarīgi.
5. Aiciniet bērnus piedalīties
Visbeidzot, mēs aicinām savus bērnus sniegt savu ieguldījumu. Mēs neprasām viņiem abstrakti mīlēt draudzi; mēs lūdzam viņus mīlēt savu draudzi konkrētos veidos. Savukārt šie paklausīgas mīlestības darbi ir instrumenti, ko Gars izmanto, lai piesaistītu mūsu bērnus draudzei un veidotu mīlestības jūtas viņu sirdīs.
Mēs aicinām viņus būt klātesošiem pielūgsmē, aktīvi klausīties Dieva Vārda sludināšanu un sirsnīgi dziedāt – lai arī cik klusas vai aizlūstošas būtu viņu balsis.
Mēs aicinām viņus arī kalpot. Pat pavisam mazi bērni var mums pievienoties, kad mēs apmeklējam draudzes atraitnes. Bērni var lūgt par vajātajiem kristiešiem visā pasaulē un par neticīgajiem cilvēkiem savā paziņu lokā. Viņi var ziedot monētas no savām krājkasītēm, lai atbalstītu evaņģēlija kalpošanu. Viņi var noslaucīt galdus, slaucīt grīdas un savākt atkritumus. Viņi var smaidīt un iegūt draugus. Ar mūsu iedrošinājumu mūsu bērni var izmantot savas dāvanas Kristus miesas labā.
Es vēlētos, lai es varētu teikt, ka šīs piecas prakses nekavējoties iedarbosies jūsu negribīgo bērnu dzīvē. Tās var iedarboties. Bet, no otras puses, iespējams, ka ne. Tāpēc mēs gaidām Svētā Gara palīdzību un esam neatlaidīgi. Mūsu bērniem var nepatikt dievkalpojums šajā svētdienā, nākamajā svētdienā vai pēc pieciem gadiem. Bet mācīt viņus mīlēt “Dieva draudzi, ko Viņš ieguvis pats ar Savām asinīm” (apustuļu darbi 20:28) ir katra mūsu upura vērts.
Megana Hila (crossway.org)
Megana Hila (Grovsitijas koledžas bakalaurs) ir vairāku grāmatu autore, ieskaitot “Praying Together” (“Lūdzot kopā”); “A Place to Belong” (“Vieta, kur piederēt”); un “Meg Is Not Alone” (“Mega nav viena”). Viņa arī ir Evaņģēlija koalīcijas redaktore.
Viņa ir mācītāja sieva un mācītāja meita, dzīvo Masačūsetā kopā ar vīru un četriem bērniem, kur viņi ir piederīgi Rietumu Springfīldsas Derības draudzei.This article was translated by permission from the original English article published by Crossway.
Raksta oriģināls: https://www.crossway.org/articles/help-my-kids-dont-like-going-to-church/
