Esmu uzrakstījis deviņus romānus. Pieņemsim, ka manu grāmatu varoņus varētu nointervēt. Ja viņiem pajautāju: “Vai jūs gribētu ciest mazāk?”, esmu pārliecināts, ka viņi atbildētu: “Jā!”
Es jūtu līdzi saviem tēliem. Bet kā autors es zinu, ka beigās visas viņu ciešanas būs tā vērtas, jo tās ir kritiski svarīgas viņu izaugsmei un arī atpestīšanas stāstam.
Dievs ir ierakstījis katru no mums savā stāstā. Mēs esam daļa no kaut kā daudz lielāka par sevi. Dievs mūs aicina uzticēt Viņam saaust šo stāstu kopā, lai beigās, kas nekad nebeigsies, mēs ar atvērtām mutēm Viņu pielūgtu, uzlūkojot Viņa savērpto sižeta līniju.
Bezjēdzīgas sāpes?
Bet mums, tāpat kā maniem izdomātajiem tēliem, kuriem nav ne jausmas par manis iecerētajām stratēģijām, trūkst perspektīvas, lai redzētu, kā dažādas mūsu dzīves daļas iekļaujas Dieva kopējā plānā. Vēzis, invaliditāte, nelaimes gadījumi un citi zaudējumi un bēdas šķiet graujoši bezjēdzīgi. Tomēr tas, ka neredzam jēgu ciešanām, nepierāda, ka jēgas nav.
Džonija Eriksone Tada svin savu piecdesmito gadu ratiņkrēslā. Vai svinēšana šķiet nepareizais vārds? Tas noteikti tā šķistu septiņpadsmit gadu vecajai Džonijai, kura izmisīgi vēlējās beigt savu dzīvi. Tomēr, atskatoties pagātnē, mēs varam redzēt viņas augšupejošo rakstura izaugsmi un neskaitāmās dzīves, tostarp manas ģimenes dzīvi, ko Dievs ir aizskāris caur Džoniju. Svētie Raksti mums māca, ka mūsu suverēnā Dieva mīlošajās rokās nevienas ciešanas, ar ko saskaramies, nav bezmērķīgas, lai arī kā šobrīd neliktos.
Cik gan reizes Dievam ir bijis mērķis notikumos, kas to notikšanas brīdī šķiet bezjēdzīgi?
Visas lietas mūsu mūžīgajam labumam
Romiešiem 8:28 ir viens no pievilcīgākajiem izteikumiem Bībelē: “Un mēs zinām, ka tiem, kas Dievu mīl, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.” Konteksts parāda, ka vaidu pilnā pasaulē Dieva nodoms ir savus bērnus pārveidot atbilstoši Kristus tēlam. Viņš strādā mūsu dzīves izaicinošajos apstākļos, lai veidotu mūs līdzīgus Kristum.
Viņš strādā mūsu dzīves izaicinošajos apstākļos, lai veidotu mūs līdzīgus Kristum.
Vecajā Derībā Jāzeps saviem brāļiem, kas bija pārdevuši viņu verdzībā, sacīja: “Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis, gribēdams, kā šodien redzams, daudz ļaužu saglabāt dzīvus” (1.Mozus 50:20). “Dievs to ir par labu vērsis” norāda, ka Dievs ne tikai izveido labāko no sliktākā, bet drīzāk, pilnībā apzinoties, ko darīs Jāzepa brāļi un brīvi atļaujot viņu grēku, Dievs iecerēja, ka šī sliktā situācija tiktu izmantota par labu. Viņš to darīja saskaņā ar savu bezgalības plānu. Dieva bērni ir “kļuvuši par mantiniekiem, kas pēc Viņa nodoma – Viņš visu vada pēc Sava gribas lēmuma – bija izredzēti jau iepriekš savu cerību likt uz Kristu, lai tādējādi pagodinātu Dieva varenību” (Efeziešiem 1:11-12).
Nekas par Dieva darbu Jāzepa dzīvē neliecina, ka viņš citu savu bērnu dzīvēs strādātu citādi. Patiesībā Romiešiem 8:28 un Efeziešiem 1:11 ir uzsvērts, ka viņš ar mums darbojas tāpat.
Vai tu tici Romiešiem 8:28 izteiktajam solījumam? Atminies sliktākās lietas, kas ar tevi ir notikušas, un tad pajautā sev, vai tu paļaujies uz Dievu, ka viņš tās izmantos tavam labumam. Bībele apgalvo, ka viņš to darīs.
Uzticoties Dievam
Džerijs Bridžess
Šī grāmata ir rakstīta parastam kristietim, kurš iespējams, nav piedzivojis kādu katastrofālu satricinājumu, bet kam vien nākas sastapties ar visai tipiskäm dzīves likstām un sirdēstiem: spontāno abortu, atlaišanu no darba, autoavāriju, dēlu vai meitu, kas nepakļaujas audzināšanai, inflāciju, negaiditām slimibām vai netaisnu attieksmi no universitātes profesora.
Mūsu uzticības dāvana
Ja muļķīgi pieņemam, ka mūsu Tēvam nav tiesību uz mūsu uzticību, ja vien viņš savu bezgalīgo gudrību nepadara pilnīgi saprotamu, mēs radām neiespējamu situāciju – ne viņa ierobežojumu dēļ, bet gan mūsu (skat. Jesajas 55:8-9).
Ik pa laikam, tāpat kā Jāzeps to beigās piedzīvoja, Dievs mums dod ieskatu viņa pamatojumā. Pirms kāda laika kāds mans draugs pārcieta smagu negadījumu un sāpīgu atveseļošanos. Taču tas izglāba viņa dzīvību. Medicīniskajās pārbaudēs atklājās kāda ar negadījumu nesaistīta saslimšana, kam bija nepieciešama tūlītēja ārstēšana.
Šajā gadījumā negadījuma pārliecinošais iemesls uzreiz bija skaidrs. Citos gadījumos mēs iemeslus nezinām. Bet, ņemot vērā visu to, ko mēs nezinām, kāpēc mēs pieņemam, ka mūsu nezināšana nozīmē, ka iemeslu nav? Tikai Dievs ir spējīgs noteikt, kas ir un kas nav bezjēdzīgs. (Vai tad Jēzus mokošā nāve tolaik nešķita gan nepamatota, gan bezjēdzīga?)
Mūžīgā prieka sākums
Ja vien Jāzepam būtu tikusi dota tāda iespēja laikā, kad viņš stājās pretī grūtībām, esmu pārliecināts, ka viņš būtu nokāpis no Dieva stāsta skatuves. Ījaba stāsta vidū – ar desmit mirušiem bērniem, ķermeni, kas klāts ar augoņiem, ko Dievs acīmredzami pametis – pajautā viņam, vai viņš vēlas tikt no tā visa prom. Es zinu viņa atbildi, jo Ījaba 3:11 viņš saka: “Kādēļ es neesmu nomiris mātes miesās vai gājis bojā, kad es iznācu no mātes klēpja?”
Bet tagad tas viss ir beidzies. Nākošajā jaunajā pasaulē krāšņā banketa laikā apsēdies blakus Ījabam, Jāzepam un Jēzum. Pajautā viņiem: “Vai tas patiesi bija tā vērts?”
“Pavisam noteikti,” atbildētu Ījabs. Jāzeps uzsvērti pamātu ar galvu. Nav pat jāprāto, kā atbildētu Jēzus.
Kādu dienu arī mēs plašākā mūžības perspektīvas kontekstā redzēsim Dieva spēcīgo žēlastību, no kuras daļu tā arī nesapratām, un vēl par daļu – apvainojāmies. Mēs brīnīsimies, kāpēc lūdzām, lai vairāk līdzinātos Jēzum, bet pēc tam lūdzām Dievu, lai viņš paņem prom to, ko ir sūtījis, lai uz šīm lūgšanām atbildētu.
“Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas. Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību, ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs” (2.korintiešiem 4:16-18).
Ticība nozīmē jau šodien ticēt tam, ko kādu dienu, atskatoties atpakaļ, mēs redzēsim kā patiesu. Negaidīsim līdz brīdim, kad būs jau pagājušas piecas minūtes pēc nāves, lai ticētu, ka Dieva darbiem vienmēr ir jēga. Iemācīsimies to darīt šeit un tagad, acis pievērsuši mūsu žēlīgajam, suverēnajam un mūžam mērķtiecīgajam Izpircējam.
Rendijs Elkorns (desiringGod.org)
