Ja esi kristietis, tu esi aicināts kalpot. Nav tik būtiski, vai tu strādā pilna laika kalpošanā, pusslodzes kalpošanā vai esi brīvprātīgais. Kā teicis Mārtiņš Luters: “Mēs, kristieši, visi esam priesteri” (skat. 1. Pētera 2:9; Atklāsmes grāmata 5:10). Mēs visi esam aicināti kalpot citiem – norādīt viņiem uz Dievu un vest viņus pie Kristus.
Mūsu kristīgais aicinājums kalpot citiem, iespējams, kādam šķiet aizraujošs, bet daudziem – biedējošs. Taču saistībā ar visiem mūsu centieniem vest citus uz lielāku ticību un briedumu Kristū, mēs varam ņemt vērā vienkāršu un universālu pamatatziņu:
Tu nevari kādu pārliecinoši vest turp, kur pats neesi bijis vai pietuvojies.
Ja kristīgās kalpošanas mērķis ir palīdzēt citiem mīlēt Dievu ar visu sirdi, dvēseli, prātu un spēku, tu to nevari izdarīt, ja pats neej tajā pašā ceļā kopā ar viņiem. Un diemžēl daudzi cilvēki mēģina darīt tieši to.
Nodrošini sevi ar skābekli!
Ikreiz, kad iekāp lidmašīnā, tu drošības instruktāžā dzirdi: “Vispirms nodrošinieties ar skābekļa masku, pirms palīdzat apkārtējiem.” Iemesls ir tāds, ka, ja tu neiegūsi dzīvībai nepieciešamo gaisu, Tev nebūs resursu palīdzēt citiem, kam nepieciešama palīdzība.
Džordžs Millers (George Müller), kurš 19. gadsimtā Anglijā vadīja bāreņu namus, teica, ka viņa pirmais un vissvarīgākais pienākums bija parūpēties, lai viņa sirds būtu laimīga Dievā, lasot Bībeli un lūdzot – nevis lai panāktu, ka citu sirdis ir laimīgas, bet gan viņa paša sirds. Tas bija pirmais un vissvarīgākais. Līdzīgi arī Roberts Murejs MakČeins (Robert Murray McCheyne), iemīļotais 19. gadsimta mācītājs, reiz teica: “Manas tautas vislielākā vajadzība ir mans personīgais svētums”.
Lietas būtība ir šāda: ja kristīgās kalpošanas lielais mērķis ir vadīt cilvēkus pieaugošās attiecībās ar Jēzu Kristu, tad mūsu pirmajam lielajam mērķim ir jāturpina augt arvien dziļākās, personīgākās attiecībās ar Kristu. Ir skumji, cik daudzi kristieši uzsāk pilna laika kalpošanu un pēc tam reti pavada laiku, uzņemot Dieva vārdu ārpus gatavošanās mācīt citus.
Vismaz praktiskā kalpošana viņiem ir kļuvusi svarīgāka nekā personīgā tuvība ar Kristu. Pievēršot uzmanību otrajam lielākajam bauslim mīlēt savu tuvāko, viņi ir aizmirsuši pirmo: Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. (Mateja 22:37-39). Šāda dzīve nebūs laimīga ilgtermiņā.
Izlej to, ko uzņem!
Ja tu personīgi neesi piepildīts ar Dievu un Viņa Vārdu, ko tu spēsi izliet no sevis citiem un ko varēsi sludināt, un kā dot viņiem padomus? Kad tava personīgā staigāšana ar Dievu pārstāj būt tava personīgā prioritāte, tu neizbēgami arvien vairāk kalposi no saviem spēkiem un pūlēm, nevis no Kristus spēka tevī (Jāņa 15:5-8; kolosiešiem 1:28-29).
Kad Jēzus nāca apciemot Mariju un Martu, katra no māsām reaģēja atšķirīgi (Lūkas 10:38-42). Marta metās drudžainā darbā, lai sagatavotu mielastu Jēzum un tiem, kuri ceļoja kopā ar Viņu. Kāda produktīva kalpošana! Paskat, cik daudz cilvēkiem viņa palīdzēja – kāda mīlestība viņai bija! Taču Kristus to redzēja citādi. Viņš pārmeta viņai, ka viņas prioritātes nav pareizas.
Marija ir tā, kas tajā dienā saņēma uzslavu no Glābēja lūpām. Viņai “kalpošana”, apkalpojot viesus, nebija tik svarīga kā sēdēšana pie Kristus kājām, lai pielūgtu, klausītos, uzsūktu Viņa perfekto Vārdu, baudītu Viņa klātbūtni. Tāpat kā Džordžam Milleram, arī Marijai pirmā un lielākā lieta bija gūt savai sirdij prieku Dievā. Un Jēzus viņu par to uzslavēja. Viņš teica, ka viņa bija izvēlējusies labo daļu. Viņa bija izvēlējusies labāko daļu. Viņa bija izvēlējusies to, kas dzīvē ir nepieciešams (Lūkas 10:42).
Kuru daļu izvēlies tu? Ja esi kristietis, tava draudzība ar Dievu ir tava galvenā ikdienas prioritāte. Uz spēles ir likta mūžīgā dzīvība. Jēzus teica: “Ja kas nepaliek Manī, tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg.” (Jāņa 15:6). Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks. (Jāņa 15:7). Kā tu vēlētos izmantot šo apsolījumu saviem kalpošanas centieniem?
Džordžs Millers. AutobiogrāfijaDžordžs Millers
Caur šo dienasgrāmatu vari vērot Millera cīņas un uzvaras rūpes par tūkstošiem bāreņu paļāvībā uz Dievu, kurš deva brīnumainas atbildes uz lūgšanām pēc vajadzību apmierināšanas ik dienas. Džordža Millera nešaubīgā, bērnišķi stiprā paļāvība uz Debesu Tēvu iedvesmos arī tevi pārliecinoši uzticēties Dievam, kuram visas lietas ir iespējamas, arī tās, kas rūp tev.
Kā padarīt savu sirdi laimīgu Dievā?
Kā tad mums palikt Jēzū? Mums ir Viņa Vārds mūsos (Jāņa 15:7). Lasi Vārdu, atceries Vārdu, lūdz, ņemot vērā to, ko izlasīji Vārdā. Dieva Vārda uztveršana un lūgšana saskaņā ar Vārdu ir daži no galvenajiem veidiem, kā mēs ikdienā esam sadraudzībā ar Jēzu.
Tad, kad tu dodies kalpot citiem – vai nu lasot Bībeli saviem bērniem, vai pārmetot darbiniekam par sliktu attieksmi, vai dodot padomus draudzes loceklim, kurš cīnās ar grūtībām, – Dieva Vārds no tavām lūpām un no tavas dzīves skanēs dabiskāk. Tas ir tas, ko tu vēlies.
Ja tu katru dienu kopā ar Dievu ieturēsi mielastu no Viņa vārda, citi ēdīs pārpalikumus no tava galda, pat pirms tu būsi pielicis pūles, lai pagatavotu viņiem maltīti. Lielākā daļa mūsu paaudzes cilvēku ir garīgi izsalkuši, jo viņi pavada daudz laika pie televizora, videospēlēm un sociālajiem medijiem. Ja šis ir arī par tevi, tad tu, iespējams, piepildi sevi ar lietām, kas nekad patiesi nepiepildīs tavas dvēseles dziļākās ilgas.
Ja tu ar visu savu sirdi, dvēseli, prātu un spēku dzīsies pēc Kristus, citi sāks tev sekot. Kristīgā kalpošana ir piepildītības jautājums. Ikdienā mums vajadzētu atrast laiku vienatnē ar Kristu caur Viņa Vārdu un lūgšanu. Tad no Dievā iegūtā pāri plūstošā prieka mūsu sirdīs mēs varam izliet šo prieku saviem draugiem, ģimenei un draudzēm.
Olans Stabs (desiringGod.org)
