Es noliku klausuli apbēdināts.
Pirms dažām nedēļām kāds mūsu draudzes vadītājs man ieteicās, ka darba apstākļu dēļ viņa ģimenei varētu nākties pamest valsti. Es biju lūdzis Dievu, lai tā nenotiek, jo bija prieks ar viņu sadarboties, viņš deva lielu svētību draudzei, un es nezināju nevienu citu, kurš varētu aizvietot šo vīrieti.
Bet tagad viņš piezvanīja un paziņoja, ka pārcelsies.
Es pateicos viņa ģimenei par viņu draudzību un uzticīgo kalpošanu, un iedrošināju viņus paļauties, ka Dievs izmantos šo situāciju, lai nestu viņiem ko labu. Bet, kad zvans beidzās, manu sirdi pārņēma izmisums. Viss, ko es redzēju priekšā, bija problēmas un sāpes. Es jutos teju bezcerīgi.
Ko es varēju darīt? Pārāk bieži esmu reaģējis uz bezcerību ar žēlošanos vai paļaušanos uz savu gribasspēku, lai izkļūtu no situācijas, vai novēršot savu uzmanību ar darbu, filmām vai sporta zāli. Bet Dievam ir labāks risinājums.
Apsolījumi, kuriem ticēt
Romiešiem 15:13 teikts: “Bet cerības devējs Dievs lai piepilda jūs ar visu prieku un mieru ticībā, lai jūs kļūtu bagāti cerībā Svētā Gara spēkā.” Tas nozīmē, ka neatkarīgi no tā, ko mēs jūtam, Dievs var mainīt mūsu sirdis. Bet kā tas notiek?
Ievērojiet, ka ir kaut kas, ko darām mēs, un kaut kas, ko dara Dievs. Frāze “ticībā” parāda, ka tas, kas mums ir jādara, ir jātic: mums ar lūgšanu ir jāvērš sava sirds uz Dieva apsolījumiem un jācīnās, lai ticētu, ka tie ir patiesi attiecībā uz mums.
Un, kad mēs to darīsim, Dievs piepildīs mūs ar visu prieku un mieru, lai mēs būtu cerības pārpilnībā. Kā pirms vairākiem simtiem gadu rakstīja Viljams Gurnals: “Dieva Gars nāks ar garīgu gaismu un dzīvību [..] tad, kad tu cītīgi pārcilāsi Dieva apsolījumus.”
Soļi, kā uzticēties Dievam vilšanās gadījumā
Es sēdēju pie rakstāmgalda un jutos bezcerīgi. Bet Dievs ar savu žēlastību pamudināja mani cīnīties. Es piecēlos no rakstāmgalda un, staigājot turp un atpakaļ, sāku lūgt.
1. solis: Atzīsti neticību
Vispirms es atzinu savu neticību kā grēku un lūdzu piedošanu caur Jēzu. Es apzinājos, ka mana galvenā problēma nebija draudzes vadītāja zaudēšana. Tas bija mans neticības grēks.
Proti, mana bezcerība liecināja par to, ka es neuzticos Jēzus apsolījumam pilnībā apmierināt mani ar Sevi (Jāņa ev. 6:35 – “Bet Jēzus viņiem sacīja: Es esmu dzīvības maize; kas pie manis nāk, tas neizsalks; un kas uz mani tic, tam neslāps nekad.”) un ka es neuzticos Dieva apsolījumam izmantot katru pārbaudījumu, lai sniegtu man vēl lielāku prieku Kristū (2.Korintiešiem 12:9-10). Tā vietā, man par negodu, es paļāvos, ka mani apmierinās labi nokomplektēta draudze.
Tādēļ es izsūdzēju savu grēku Tam Kungam. Es paļāvos uz to, ka Jēzus nāve ir samaksājusi par manu grēku, ka Dievs man pilnībā piedod un ka Viņš man palīdzēs tikt galā ar manu bezcerību.
2. solis: Lūdz pēc sirds un uzskatu izmainīšanas
Otrkārt, es lūdzu Gara spēku mainīt sirdi. Mana sirds bija tik nomākta, ka pārmaiņas šķita neiespējamas. Es pārvērtu romiešiem 15:13 pantu par lūgšanu.
Tēvs, Tu esi cerības Dievs. Tu apsolīji dot man visu prieku un mieru, kad es uzticos Taviem apsolījumiem. Un Tu apsolīji, ka rezultātā es pieaugšu cerībā ar Svētā Gara spēku.
Tad es lūdzu Dievu stiprināt manu ticību un mainīt manu sirdi:
Un Tēvs, savā žēlastībā atbrīvo mani no neticības. Stiprini manu ticību. Palīdzi man redzēt Tevi un uzticēties Tev. Piepildi mani ar visu prieku un mieru, lai es kļūtu bagāts cerībā.
3. solis: Apliecini konkrētu apsolījumu
Treškārt, es cīnījos, lai uzticētos Dieva apsolījumiem. Dievs man prātā atsauca 84. Psalma 11. un 12. pantu: “Tiešām, viena diena Tavos pagalmos ir labāka nekā tūkstoš citas! Stāvēt pie Dieva nama sliekšņa ir labāk nekā mājot bezdievības mājokļos! Jo saule un vairogs ir Tas Kungs, mūsu Dievs, Viņš dod žēlastību un godu. Tas Kungs neaizliedz nekādu labumu tiem, kas nenoziedzībā staigā.”
Staigāt taisni nenozīmē būt perfektam. Tas nozīmē ilgoties pēc paklausības, censties paklausīt un atzīt, kad mums neizdodas. Un, tā kā mūsu labums ir pats Dievs (Psalmi 16:2; 73:28), šis pants apsola, ka, ja mēs staigāsim taisni, tad Dievs nodrošinās visu, kas mums nepieciešams, lai mēs Viņā gūtu vislielāko prieku.
Tādēļ es piemēroju šo apsolījumu savai situācijai:
Mans lielākais prieks ir Dievs, nevis labi nokomplektēta draudze. Un Dievs apsola dot mums visu, kas nepieciešams, lai mums būtu vislielākais prieks Viņā. Tāpēc, lai cik brīnišķīgs ir bijis šis draudzes vadītājs, kaut kā viņa aicinājums doties prom man dos vēl lielāku prieku Dievā, pat ja ir grūtības ar darbiniekiem. Tas ir Dieva apsolījums.
Cerība pret katru vilšanos
Pārmaiņas nenāca uzreiz. Diemžēl bija jāpārvar daudz neticības un grēka. Bet, kad es lūdzu par Gara darbu, kas mainītu sirdi, un cīnījos, uzticoties romiešiem 15:13 un 84. psalma 11. pantam, Dievs atbildēja.
Pamazām mana ticība sāka nostiprināties. Tā vietā, lai redzētu tikai problēmas, es atkal sāku redzēt Jēzu – suverēnu, mīlošu un uzticīgu. Tad šī redzēšana kļuva par sajūtu – radās miers un pēc tam arī prieks Kristū.
Šī ticība un prieks pieauga, līdz es zināju, ka Dievs ir noteicējs un ka neatkarīgi no tā, ko Viņš darīs ar mūsu darbiniekiem, Viņš gan man, gan draudzei dos vislielāko prieku Viņā. Tā rezultātā mana sirds piepildījās ar cerību – ar bagātīgu cerību.
Atgrieziet krānu
Virs katra no mums ir ūdens rezervuārs, pilns ar Gara spēku, kas spējīgs mainīt sirdis. Un kā šis spēks nonāk pie mums? Caur Dieva apsolījumu caurulēm. Bet, lai apsolījumu straume plūstu, caurules galā ir krāns, kas ir jāatgriež ar mūsu ticību, ar lūgšanām uzticoties Dieva apsolījumiem un pārdomājot tos. Kad mēs to darīsim, Gara spēks nāks, un mūsu sirdis mainīsies.
Kad jūties bezcerīgi, neieslīgsti pašapmierinātībā, nemēģini pats mainīt savu sirdi vai samierināties ar Netflix! Vērsies pie Kristus ticībā!
Stīvs Fullers (desiringGod.org)
