Vairs nebija naudas pienam…
Ziedojumi bāreņu namam bija pazuduši jau mēnešiem ilgi. Nedēļu no nedēļas viņi bija iztikuši par mata tiesu: dolārs šeit, daži graši tur – pilieni, salīdzinot ar to nodrošinājumu, ko viņi bija pazinuši.
Direktors piecēlās no gultas un domāja par simtiem bērnu, kas vēl gulēja. Drīz viņi pamodīsies. Ieradīsies virtuvē, gaidīdami pienu – šim namam tās būtu teicamas brokastis. Ja Dievs neiejauksies, visi šie bērni aizies tukšā.
Direktors lūdza Dievu savā divu minūšu gājienā uz bāreņu namu. Viņš lūdza, lai Dievs saviem bērniem izrāda līdzjūtību kā Tēvs, lai Viņš viņus nenospiestu vairāk nekā viņi spēj izturēt, – lai Viņš kaut kā nodrošinātu naudu brokastu pienam.
Nabadzībā un mierā
Ja kādam bija tiesības satraukties, tas bija Džordžs Millers. Gadu desmitiem viņš bija staigājis ticības pārbaudījumos, kas daudziem satriektu kā ķermeni, tā prātu. Vairāk nekā desmit tūkstoši bērnu viņa mūžā bija atkarīgi no viņa, lai saņemtu ēdienu, apģērbu un pajumti. Viņa bāreņu mājas gadiem dzīvoja uz nabadzības robežas. Un viņš jau sen bija apņēmies neprasīt naudu nevienam, izņemot Dievu.
Bet reti kurš staigāja ar lielāku Dieva mieru, kas “ir augstāks par visu saprašanu” (Filipiešiem 4:7). Millera autobiogrāfijas lasītāji turpina atzīt viņu par nabagu, rūpju nospiestu un tomēr mierpilnu.
Milleram galvenais bija lūgšana.
Milleram galvenais bija lūgšana. Džons Paipers raksta: “Kad Džordžam Milleram tika jautāts, kā viņš haotiskā dienā var būt mierīgs ar tik daudzām neskaidrībām bāreņu namā, viņš atbildēja apmēram šādi: “Es šorīt uzvēlu sešdesmit raizes Tam Kungam.”” Kā Millers tika galā ar desmit tūkstošu bāreņu nastām? Viņš tos citu pēc cita noņēma no saviem pleciem un uzvēla Kungam.
Svētrunā par Filipiešiem 4:6-7 Millers stāsta, kā tieši.
1. Dzirdi Dieva aicinājumu
Kad lūgšanā pienesam savas raizes Tam Kungam, mēs nesastapsim nedzirdīgu ausi vai negribīgu skatienu. Tā vietā atradīsim Tēvu, kurš ar prieku noliec plecu, lai nestu mūsu nastas.
Millers saka, ka Dieva bērniem “ir atļauts, bet ne tikai atļauts; viņi ir aicināti, bet ne tikai aicināti, viņiem ir pat pavēlēts – atnest visas savas rūpes, bēdas, pārbaudījumus un vēlmes savam debesu Tēvam. Ir jāveļ visas nastas uz Dievu.”
Dieva pavēle, ko Millers atgādina kristiešiem – “Nezūdieties nemaz” (Filipiešiem 4:6) – ir tikai viens piemērs Bībelē, kas aicina uzvelt mūsu raizes Dievam. Pārmeklējot Rakstu lappuses, redzam Ganu, kurš nes mūs savās rokās (Jesajas 40:11), Līgavaini, kurš mūsu likstas padara par savām (Efeziešiem 5:25-27), Karali, kurš mūs sargā savā stiprajā pilī (Salamana pamācības 18:10), Karotāju, kurš pats karo par mums (2. Mozus 14:14). Gandrīz katrā lappusē Dievs mūs aicina iznākt no gaudojošajiem raižu vējiem un ieiet Viņa mīļajās mājās.
Raizes parasti liekas pavisam tuvas un personīgas, bet Kristū mūsu Tēvs ir vēl tuvāks. Izdzirdi Viņa ielūgumu un nāc!
Džordžs Millers. AutobiogrāfijaDžordžs Millers
Caur šo dienasgrāmatu vari vērot Millera cīņas un uzvaras rūpes par tūkstošiem bāreņu paļāvībā uz Dievu, kurš deva brīnumainas atbildes uz lūgšanām pēc vajadzību apmierināšanas ik dienas. Džordža Millera nešaubīgā, bērnišķi stiprā paļāvība uz Debesu Tēvu iedvesmos arī tevi pārliecinoši uzticēties Dievam, kuram visas lietas ir iespējamas, arī tās, kas rūp tev.
2. Uzvel visus lielos apgrūtinājumus
Dažkārt mēs varam justies tā, it kā mūsu raizes būtu par lielu pat varenajam Dievam. Varbūt negribam tā domāt apzināti, bet sirds dziļumos šaubāmies, ka Dieva miers kādreiz varētu sargāt sirdi un prātu, kamēr vien šī nasta saglabāsies.
Millers šādas raizes bieži sastop, “Bet jūs sakāt, kā lai es, sieva ar vīru, kuram ir tendence uz alkoholismu, neuztraucos?” Varētu nosaukt simts citu raižu, kas ir tikpat smagas. Bet Millers turpina: “Tā ir tava Debesu Tēva griba, ka tu nebaidies pat šādos apstākļos… Ja jūs uzvelsiet nastu Dievam un nodosiet Viņam visas savas rūpes, jūs būsiet brīvi no raizēm.”
Nav iespējams Dievam uzvelt pārlieku lielu nastu.
Nav iespējams uzvelt Dievam pārlieku lielu nastu. Neviens no mūsu uztraukumiem nav par smagu Dievam, kurš jau ir bijis mūsu posta dzīlēs, nesis mūsu lāstu uz savas muguras un pēc tam nometis nāves važas (Filipiešiem 2:5-11). Uz katru uztraukumu, vēlmi vai vājumu, lai cik liels tas būtu, Viņš saka: “Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc Savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū.” (Filipiešiem 4:19).
3. Uzvel arī mazos apgrūtinājumus
Bet Dievam rūp gan mūsu lielākās, gan arī pašas mazākās raizes, kas nospiež mūsu sirdis. Ja visi galvas mati ir saskaitīti (Mateja 10:30), ja neviena asara nav ārpus Viņa redzeslauka (Psalmi 56:9), un ja neviens sauciens nepaliek nedzirdēts (Psalmi 6:9), tad neviens no mūsu uztraukumiem nepaliks Dieva nemanīts.
“Ne vien lielas, ne vien mazas, bet visas raizes mums ir jānes Dieva priekšā” raksta Millers, “tāpēc visu — gan laicīgo, gan garīgo — nesīsim Dieva priekšā. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka dzīve sastāv no mazām lietām.”
Satrauktākajiem kristiešiem trauksme neapklust tad, ja klusa kļūst ārējā pasaule, apstākļi. Pat tad, ja visapkārt valda miers – mūsu ģimenes ir veselas, darbs drošs, draudzība stabila —, pat vismazākā nasta nereti rada lielas raizes. Tāpēc arī sīkumi, lai cik mazsvarīgi tie šķistu, ir jāpienes Kungam. Kā raksta Millers: “Kad mums ir arī mazas nastas, mums jāsaka savam Debesu Tēvam: “Man nav spēka šim smagumam, es nevaru nest šo nastu.” Atceries: “Mūsu Debesu Tēvs ir gatavs to darīt mūsu vietā.”
Ar laiku raižu, nastu un smagumu pienešana Kungam var kļūt tikpat dabiska kā bērnam patvēruma meklēšana pie tēva.
4. Turpini uzvelt, pienest, lūgt!
Protams, ne vienmēr Dievs mūsu raizes noņem no mūsu pleciem jau tad, kad beidzam savu lūgšanu. Ir slogi, kas tik cieši mūs aptver, ka viena lūgšana vien nespēj atbrīvot. Tātad, kā Millers mums saka, jāturpina celt visu Dieva priekšā.
Viņš teic: “Lūk, brīžiem mums ir ne vien jāpiemin lūgums Dieva priekšā, bet arī jāturpina lūgt atkal un atkal ar nopietnu, šķīstu un dedzīgu vēlēšanos, līdz mēs saņemam.” Dažkārt atvieglojums no mūsu raizēm nāk tikai pēc neatlaidīgas un izmisīgas lūgšanas, kā tad, kad mierinājumu par “ērkšķi” savā miesā Pāvils saņēma tikai pēc trīs lūgšanām (2 korintiešiem 12:8).
Vienā no daudzajiem Millera stāstiem par Dieva gādību pēdējā mirklī viņš dod mums mājienu, kāpēc Dievs reizēm kavējas mūsu atvieglošanā no raizēm. Viņš raksta: “Jau no paša sākuma Dievam bija nolūks mums palīdzēt; bet, tā kā Viņš priecājas par savu bērnu lūgšanām, Viņš ļāva mums tik ilgi gaidīt.” (Answers to prayer).
Dievs priecājas par savu bērnu lūgšanām, un ilgi dzīves posmi uz ceļiem spēj izkopt mūsos to pašu prieku.
Dievs priecājas par savu bērnu lūgšanām, un ilgi dzīves posmi uz ceļiem spēj izkopt mūsos to pašu prieku. Kad Dievs mūs aicina uzvelt savas raizes Viņam ne vienu vai divas reizes, bet nepārtraukti, Viņš rosina dedzīgāk paļauties uz Viņa solījumiem, ilgāk kavēties viņa klātbūtnē un beigās konstatēt, kā to darīja tik daudzi psalmisti, ka “Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts.” (Psalmi 34:19).
Dārgi pierādījumi
Kad Millers, ejot uz bāreņu namu, lūdza Dievu, viņš satika kādu kristieti, kurš rīta agrumā devās uz darbu. Abi apmainījās sveicieniem, īsi aprunājās un tad šķīrās, bet pēc minūtes Millers aiz muguras izdzirdēja steidzīgus soļus. Viņa paziņa atskrēja atpakaļ, iespieda Milleram rokā mazliet naudas un teica: “Bāreņiem.” Pietiks, lai samaksātu par pienu.
Kad Millers atcerējās šo stāstu, viņš rakstīja: “Patiešām ir vērts būt nabagam un vareni izaicinātam ticībā, lai katru dienu piedzīvotu tik īpašus mīlestības pilnās intereses apliecinājumus, ko mūsu laipnais Tēvs sniedz itin visā, kas mūs uztrauc” (Answers to prayer).
Kāpēc Dievs ikdienā izaicina mūsu ticību? Lai Viņš katru dienu nestu mūs pašus (Psalmi 68:20). Kāpēc Dievs piepilda mūsu sirdis ar rūpēm? Lai Viņš mūs varētu iepriecināt ar savu mierinājumu (Psalmi 94:19). Kāpēc Dievs mums uz pleciem gulda raizes? Lai Viņš tās varētu pacelt uz savējiem (Psalmi 55:23).
Tā kā raizes mūs vilina salauztās pasaules nastas kraut uz mūsu pašu salauztajām mugurām, sadzirdi Tēva pastāvīgo aicinājumu mest raizes uz Viņa platajiem pleciem. Tuvojies Jēzum “ar pateicību” (Filipiešiem 4:6) un zini, ka Dievs, kas panesa vakardienas raizes, spēj izturēt arī šodienas satraukumu. Ņem savas raizes, vienu pa vienai, un iemācies tās uzvelt Viņam virsū.
Skots Habards (desiringGod.org)
