Vai sociālo satricinājumu un protestu pret netaisnību laikā mācītājiem patiešām ir jādzird vārdi “uzmaniet savu mācību”?
Es apgalvoju, ka ir. Tā kā sociālie satricinājumi visā pasaulē progresē, mācītāji jutīsies spiesti izvērtēt savu mācību, ņemot vērā tās acīmredzamo lietderību atbilstoši šā brīža vajadzībām. Mēs būsim kārdināti vērtēt savu mācību nevis pēc tās patiesuma, bet gan pēc tās lietderības. Mēs pat varam spriest, ka vecās mācības nav noderīgas, jo tās vairs nešķiet atbilstošas mūsu klausītāju vajadzībām.
Taču neviena krīze nevar mainīt Dieva patiesību vai Dieva pavēles. Viņa vārds nemainās un nepazūd atkarībā no laika un apstākļiem.
Uzmaniet savu mācību
“Laba mācība” vienkārši nozīmē Bībeles mācību – tā ir visa patiesība, ko Dievs ir atklājis Svētajos Rakstos. Skaidra mācība ietver ne tikai vērtīgas patiesības par Dievu, radīšanu, izpirkšanu no grēka un krustā sisto un augšāmcelto Kristu, bet arī Svēto Rakstu prasības attiecībā uz grēku nožēlu, personīgo svētumu un Kristus noteiktos noteikumus savai draudzei.
Tādējādi pareiza mācība ir pamats uzticībai Dievam. Veselīga mācība un veselīga ticības dzīve nekad nav pretrunā. “Esi nomodā par sevi pašu un par mācību, turies pie tās,” Pāvils pavēlēja Timotejam, “jo, darīdams to, tu izglābsi gan pats sevi, gan tos, kas klausās tevi.” (1. Timotejam 4:16). Dzīve un mācība ir tik nesaraujami saistītas, ka tu nevari efektīvi uzraudzīt vienu bez otras; tās nevar droši nodalīt vienu no otras.
Pretojieties viltus mācībai
Jūsu mācībai ir arī jāstājas pret viltus mācībām, kas pašlaik piesaista jūsu ganāmpulku. Viltus mācība nav tikai maldināšana. Tā ir sacelšanās pret Dievu, kas Savā Vārdā runājis patiesību. Grēks vienmēr ir saistīts ar neuzticēšanos Dieva patiesībai. Viltus skolotāji vienmēr uzbruks un sagrozīs patieso mācību. Viltus mācība ir galvenais ienaidnieka ierocis un visu seno un mūsdienu elkdievību galvenais balsts.
Draudzei visbīstamākā viltus mācība ir nevis tā, kas noraida kristietību, bet gan tā, kas to apstiprina, vienlaikus cenšoties atjaunot tās sludināšanas aktualitāti un efektivitāti.
Liberālisms īstenoja šo programmu 20. gadsimta sākumā, un rezultāts bija postošs. Liberālie kristieši uzstāja, ka kristietība zaudē aktualitāti, turpinot koncentrēties uz vecajām doktrīnām, pat tad, kad modernās zinātnes un vēstures pētniecības sasniegumi bija padarījuši burtisku ticību Bībelei kā racionāli neiespējamu.
Liberālie mācītāji un teologi centās “glābt” kristietību, nevis atklāti iebilstot pret Bībeles apgalvojumiem par radīšanu, brīnumiem un atdzimšanu, bet gan nepieminot tos, vai arī liekot domāt, ka to patiesā nozīme ir drīzāk garīga, nevis burtiska.
Galu galā atbilstošas doktrīnas meklējumi neglāba draudzi tās krīzes laikā, bet gan tikai padziļināja krīzi.
Mācītāji, esiet modri, stingri un ar mīlestību pretojoties viltus mācībām!
Māciet visus Dieva padomus
Jūsu sludināšanā ir jāiekļauj tās mācības, kuras jums ir kārdinājums izlaist, jo jums ir aizdomas, ka to mācīšana jūsu draudzes locekļiem īsti nepalīdzēs. Tomēr klusēt par jautājumiem, kuros Raksti runā, nozīmē teikt, ka neuzticamies Dieva patiesībai, lai sasniegtu Dieva mērķus. Atteikšanās runāt par to, par ko runā Dievs, ir sacelšanās, kuras pamatā ir neuzticība. Atsakoties runāt tur, kur runā Raksti, mēs būtībā apsūdzam Svēto Garu par to, ka tas atklāj kaut ko tādu, kas drīzāk kaitē, nevis palīdz.
Rufus Burlesons 1849. gadā atgādināja saviem kolēģiem, Teksasas baptistu mācītājiem, ka uzmanīt savu mācību nozīmē sludināt sarežģītas un nepopulāras Rakstu doktrīnas ne mazāk kā citas:
“Ir dažas “ticības, kas svētiem reiz uzticēta” daļas, kurām, mūsuprāt, tiek pievērsta pārāk maza uzmanība. Starp tām mums jāmin pilnīga samaitātība, izredzētība, Svētā Gara dievišķība un pastāvīgā darbība, atdzimšana, svētas dzīves nepieciešamība, kristīšanas mērķis un draudzes vadība. Pašreizējā krīze prasa, lai mēs pievērstu īpašu uzmanību šiem svarīgajiem doktrīnas punktiem un ar bezmiega modrību tos sargātu.
Ir divi iemesli, kas var slepus atturēt dažus no cīņas par pareizu mācību: pirmkārt, tas atbaidīs no draudzes tos cilvēkus, kuri turas pie vaļīgiem un kļūdainiem uzskatiem par doktrīnu, un tādējādi draudzes locekļu skaits un dažkārt arī draudzes labklājība līdz ar to samazināsies. Mēs pieļaujam, ka, stingri ievērojot “vecos orientierus”, mūsu skaits uz kādu laiku samazināsies, taču mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka mūsu patiesais spēks ievērojami pieaugs. Uzņemot savā draudzē cilvēkus no visām ticībām un bez ticības, mūsu pieaugums uz dažiem gadiem var būt straujš; taču šāda draudze būs tikai kā Jonas rīcinus stāds – maldu tārps apēdīs tā iekšas. Nelaimes dienā tas iznīks un nomirs.
Otrkārt, cīņa par mūsu doktrīnām mazinās mūsu popularitāti un pakļaus mūs vajāšanām. Mēs baidāmies, ka tam ir lielāka ietekme pat uz baptistiem, nekā mēs domājam. Bet, ja mūsu godājamie tēvi varētu augšāmcelties no mirušajiem vai runāt ar mums “no altāra apakšas” (Atklāsmes grāmata 6:9), kāda būtu viņu valoda? Kādi būtu vārdi, ko būtu teikuši valdensieši, Rodžers Viljamss, Obadja Holmss vai Džons Banjans? Vai mēs nedzirdētu viņus saucam: “Šo principu dēļ mēs esam cietuši izsūtījumu, pātagas, mietus, un dunčus – vai jūs tos pametīsiet nelielu tautas aplausu dēļ?”
Jūsu atbilde lai ir šāda: “Nē! Nekad.” Dažas Dieva patiesības jūsu klausītāji var nepieņemt atzinīgi. Tas nedrīkst jūs atturēt. Sludiniet visu, ko Dievs ir teicis. Nespriediet par Dieva Vārda efektivitāti; ļaujiet tam spriest par jums.
Dievs prasa, lai mācītāji sludina Viņa Vārdu, jo mēs uzticamies Viņam visā, ko Viņš ir sacījis, nevis tāpēc, ka mēs spriežam par Viņa Vārda lietderību.
Brāļi, uzmaniet savu mācību!
Gregorijs A. Vills (9Marks.org)
