Lūsija – vai tiešām cilvēka agrīnais sencis?

Visu dabas muzeju ekspozīciju neatņemama sastāvdaļa ir attēlu sērija, kuros redzama pērtiķa pakāpeniska pārtapšana par cilvēku, liekot mums domāt, ka pirms miljoniem gadu cilvēks attīstījās no pērtiķveidīgiem radījumiem. Tūlīt aiz attēla, kuram dots nosaukums “Ardi” un kuru evolucionisti ierindo laikposmā pirms četriem līdz pieciem miljoniem gadu, nākamajā sērijas attēlā redzams Afāras australopiteks, kura pazīstamākais eksemplārs ir Lūsija.

Lai izveidotu Lūsiju, kuras attēlus varam redzēt muzejos, zinātnieki izmantoja simtiem kaulu gabaliņu, kas bija izkaisīti nepilnus trīs metrus cits no cita, un salīmēja tos kopā, iegūstot 47 skeleta daļas. Kaut arī viņi izsijāja 20 tonnas nogulumiežu, kas bija savākti no gandrīz 15 kvadrātmetru plašas teritorijas, viņiem izdevās atrast tikai ap 20% Lūsijas kaulu, ieskaitot roku un pēdu kaulus, un no tiem starp atrastajiem bija tikai sīks pirksta kauliņš (sk. 9. attēlu). [i]

Par spīti tam Lūsija tiek attēlota mācību grāmatās ar pēdām, kurām netrūkst neviena kauliņa un kuras izskatās līdzīgas cilvēka pēdām (sk. 10. attēlu).

Lai vēl vairāk uzsvērtu līdzību ar cilvēku Lūsijas izskatā, dažos gadījumos Lūsija ir attēlota pat bez ķermeņa apmatojuma! (sk. 11. attēlu)

Nav iespējams pateikt, vai visi šie kauli tiešām nāk no viena un tā paša radījuma, turklāt nesen konstatēts, ka vismaz viens no Lūsijas kauliem patiesībā pieder izmirušam paviānu paveidam. Kaut arī šim skriemelim nebija nekādas saistības ar Lūsiju vai tai līdzīgiem sugas pārstāvjiem, tas joprojām tiek iekļauts Lūsijas ekspozīcijās visā pasaulē.

2015. gadā sāka parādīties paziņojumi presei, kuros bija vēstīts, ka viens no Lūsijas kauliem (skriemelis) nemaz nepiederēja Lūsijas skeletam (sk. 12. attēlu), kaut arī simtiem zinātnieku ir veikuši pētījumus nu jau 40 gadus. [iv] Patiesībā šis skriemelis pat nepiederēja tās sugai, bet gan izmirušam paviānu paveidam no Theropithecus ģints. Vai tas neliek jums aizdomāties, ka Lūsijas gadījumā visi kauli varbūt tiešām nav iegūti no viena vienīga avota? Jo īpaši tādēļ, ka Lūsijas skelets tika salikts kopā no simtiem kaulu fragmentu, kas bija izkaisīti kāda kalna nogāzē. [v]

Domā, ka Lūsija bija pieaugusi mātīte, kas svēra aptuveni 26 līdz 29 kilogramus un bija vienu metru gara – aptuveni tādā paša izmērā kā mūsdienu šimpanzes vai bonobo šimpanzes. [vii] Pēc vairākos simtos skaitāmu Lūsijas kaulu gabaliņu salīmēšanas, iegūstot 47 skeleta daļas un izveidojot modeļus, kas, viņuprāt, atbilst Lūsijas varbūtējam izskatam, evolucionisti ieguva vairākus īpatņus, kuri izskatījās pārsteidzoši līdzīgi cilvēkam, turklāt vairumam šo modeļu bija pilnīgas rokas un pēdas (kaut arī nedz Lūsijas plaukstas, nedz pēdas netika atrastas).

Lielākajai daļai Lūsijas modeļu ir pat saredzama balta acu sklēra – īpatnība, kas nepiemīt pērtiķiem, izņemot dažus eksemplārus, kuriem ir maza acs baltuma maliņa. Šis fakts pārspīlēti uzsver Lūsijas līdzību cilvēkam, kā tas redzams muzeju ekspozīcijās un grāmatās. Muzejos un skolu mācību grāmatās visā Amerikā ir atrodamas Lūsijas galvaskausa un galvas atveidojumi un ilustrācijas, taču vienīgais, kas tika atrasts no Lūsijas galvas, bija daži brūni gabaliņi, kas redzami 14. attēlā. Viss pārējais ir izdomāts.

Atbilstoši vadoša paleontoloģijas eksperta Dr. Līkija (Leakey) teiktajam, “Lūsijas galvaskauss bija tik nepilnīgs, ka tā lielāko daļu bija jāizgudro un jāizgatavo no kalcinēta ģipša, līdz ar to liedzot iespēju izdarīt kategorisku secinājumu par sugu, kurai tā piederēja”. [x]

15. attēls. Lūsijas galvaskausa profils salīdzinājumā ar dzīvu bonobo pērtiķi. [xi]

Ievērojiet, cik Lūsijas galvaskauss ir slīps un līdzīgs pērtiķim. Tā izmērs un forma ļoti atgādina mūsdienu bonobo pērtiķi (šimpanzes “brālēnu”). Lūsijas smadzenes bija trīsreiz mazākas par cilvēka smadzenēm, tātad tikpat lielas, cik vidusmēra šimpanzei. [xii] Paleontoloģijas eksperta Dr. Zakermana (Zuckerman) vārdiem, “patiesībā australopiteka galvaskauss ir tik ārkārtīgi līdzīgs pērtiķa un nevis cilvēka galvaskausam, ka pretēju viedokli varētu salīdzināt ar apgalvojumu, ka melns ir balts”. [xiii]

Lielā pakauša atvere (foramen magnum) ir atvērums galvaskausa apakšā, pa kuru muguras smadzeņu augšējā daļa iekļūst galvaskausa dobumā. Leņķis, kādu muguras smadzenes veido ar lielo pakauša atveri, ir gandrīz identisks tam, ko konstatē šimpanzēm, tādējādi norādot, ka Lūsijas sugas īpatņi pārvietojās sakumpušā pozā uz visām četrām kājām. [xiv]

Vienā no pētījumiem, ko veica evolucionistu zinātnieki, konstatēts, ka Lūsijas sugas pārstāvjiem lielā pakauša cauruma leņķis bija “pārāk mazs, lai iekļautos diapazonā, kas atbilst mūsdienu cilvēkiem, bet daļēji sakrīt ar diapazona apakšējo daļu, kas ietver gan mūsdienu pērtiķus, gan cilvēkus, tomēr ir tuvāks pirmajiem (t.i., šimpanzēm)”. [xvi]

Evolucionisti apgalvo, ka Lūsija, domājams, pārvietojās vertikālā stāvoklī kā cilvēki. Bet kā tas varētu būt, ja tās mugurkauls savienojās ar galvaskausa pamatni tādā pašā leņķī kā mūsdienu šimpanzēm ar sakumpušu stāju? Un tās piere bija tikpat slīpa kā mūsdienu šimpanzēm – pat ja Lūsija mēģinātu pārvietoties vertikāli un paskatītos uz leju, viņas skatiens atdurtos pret degunu! Šimpanzes spēj pārvietoties vertikāli, bet tikai neilgu brīdi. Cilvēka mugurkauls savienots ar galvaskausa pamatnes vidusdaļu daudzmaz taisnā leņķī, tādēļ mēs bez pūlēm varam pārvietoties vertikāli un staigājot pagriezt galvu. Savukārt gan šimpanzēm, gan Lūsijas sugas īpatņiem mugurkauls savienots ar galvaskausa pamatnes mugurējo daļu, turklāt slīpā leņķī, spiežot to pārvietoties sakumpušā stāvoklī, lai varētu saredzēt ceļu savā priekšā.

Veicot galvaskausa skenēšanu Lūsijas sugas īpatņiem, atklājās vēl kāds vērā ņemams trūkums apgalvojumam par viņu spēju pārvietoties vertikāli. Noskaidrojās, ka viņu iekšējās auss uzbūve ir praktiski tāda pati kā mūsdienu Āfrikas pērtiķiem [xvii] un “vairāk līdzinājās šimpanzēm nekā mūsdienu cilvēkam”, liekot pat evolucionārajiem zinātniekiem atzīt, ka viņas sugas pārstāvji ir vislabāk piemēroti fakultatīvai spējai pārvietoties uz divām kājām [xviii], citiem vārdiem, laiku pa laikam staigāt uz divām kājām, kā to mūsdienās dara šimpanzes. [xix]

Dziļi cilvēka ausī atrodas trīs pusloka kanāli, kas ir savienoti vienā sistēmā ar smadzenēm, galvu un acīm, lai, mums kustoties, nodrošinātu līdzsvaru. Pērtiķu cirkulārie pusloka kanāli ir orientēti augšup pavērstās galvas virzienā. Lai noskaidrotu, kāda saistība šiem pusloka kanāliem ir ar dažādu radījumu kustību, zinātnieki ir tos padziļināti pētījuši, izmantojot modernas skenēšanas metodes un veicot to atšķirīgo struktūru mērījumus. Gan australopitekiem, gan citiem dzīviem un izmirušiem pērtiķiem pusloka kanāli atbilst galvai ar orientāciju kā pērtiķiem, kura ir piemērota ķermenim, kas radīts, lai pārvietotos uz visām četrām kājām, turpretī cilvēka pusloka kanāli ir piemēroti kustībai, pārvietojoties uz divām kājām.

Turklāt viņi izpētīja, ka australopitekiem raksturīgie cirkulārie pusloka kanāli ir vislabāk piemēroti fakultatīvai spējai pārvietoties uz divām kājām [xxi], kas vienkārši nozīmē laiku pa laikam staigāt uz divām kājām, kā to mūsdienās dara daudzi pērtiķi. Lai arī šis pētījums aptvēra Australopithecus africanus sugu – savukārt Lūsija pārstāv sugu, kam dots nosaukums Australopithecus afarensis –, pēc anatomiskās uzbūves tās ir līdzīgas. [xxii]

Bet kas ir zināms tieši par Lūsijas sugu? Dr. Bernards Vuds (Bernard Wood) veica pētījumu, kurā konstatēts, ka Lūsijas sugai raksturīgie pusloka kanāli “bija vairāk raksturīgi šimpanzēm, nevis cilvēkiem. Ar šķidrumu piepildītajiem pusloka kanāliem ir būtiska loma līdzsvara uzturēšanā, tādējādi visi iegūtie pierādījumi liecina par mazu ticamību tam, ka galvenais Afāras australopiteka pārvietošanās veids būtu bijis staigāšana uz divām kājām” [xxiii] (izcēlums pievienots).

Citā pārskatā, kas publicēts vadošā sekulārās zinātnes žurnālā Scientific American [xxiv], ziņots par pētījumu, kas veikts ar Afāras australopiteka mazuli, izdarot šādu secinājumu: “Izmantojot datortomogrāfijas metodi, pētnieku komandai izdevās aplūkot tā pusloka kanālu sistēmu, kurai ir svarīga nozīme līdzsvara uzturēšanā. Konstatēts, ka īpatņa pusloka kanāli atgādina tādus, kas raksturīgi Āfrikas pērtiķiem, kā arī citam australopitekam, A. africanus. Viņuprāt, tas varētu norādīt uz to, ka Afāras australopiteks, salīdzinot ar cilvēkiem, nespēja tik ātri un veikli pārvietoties uz divām kājām.”

Viens no fascinējošiem aspektiem attiecībā uz pusloka kanāliem ir tāds, ka, arī darbojoties kā vienota sistēma, katrs no tiem atbild par atšķirīgu līdzsvara darbības virzienu: “Virsējais kanāls uztver galvas rotāciju atbilstoši priekšējai un mugurējai asij (kustību no vieniem sāniem uz otriem, noliecot galvu plecu virzienā). Aizmugurējais kanāls uztver rotāciju sagitālajā plaknē (kustību uz priekšu un atpakaļ, kāda rodas, ieņemot sēdus stāvokli). Horizontālais kanāls uztver kustību vertikālajā plaknē, galvai kustoties virzienā no augšas uz leju un atpakaļ.” [xxv]

Izrādās, ka tie paši divi kanāli, kuri ir visvairāk iesaistīti, lai palīdzētu mums staigāt vertikāli, ir tieši tie, kuri nosaka statistiski būtisko atšķirību [xvi] starp cilvēkiem un šimpanzēm. Lūsijas suga nepārprotami identificējas ar šimpanzēm. Dr. Spors (Spoor) atzīmēja, ka divi no trim pusloka kanāliem koordinē “divkājaiņiem raksturīgu vertikālu pārvietošanās dinamiku”, jo tie ir iesaistīti “kustībās, kas notiek vertikālā plaknē” (t. i., staigāšana vertikāli). [xxvii] Dr. Dejs (Day) un Dr. Ficpatriks (Fitzpatrick) tam piekrīt un konstatē: “Cilvēka vestibulārā aparāta priekšējais un aizmugurējais kanāls ir lielāki salīdzinājumā ar horizontālo kanālu, turpretī citām sugām visi trīs kanāli ir izmēros tuvi cits citam. Šis fakts ir nozīmīgs tādēļ, ka priekšējais kanāls un aizmugurējais kanāls ir orientēti tā, lai uztvertu rotāciju vertikālās plaknēs, citiem vārdiem, kustības, kam ir svarīga nozīme vertikālā līdzsvara kontrolē” [xxvii] (izcēlums pievienots).

Kāpēc tas ir svarīgi? Padomāsim par to no šāda aspekta: ja jūsu ķermenī būtu transplantēti šimpanzes pusloka kanāli, labākajā gadījumā jūs justos pamatīgi dezorientēti! Vienīgā iespēja, lai nepazaudētu līdzsvara sajūtu, būtu skatīties debesīs. Jums būtu daudz grūtāk skriet, jo tie paši divi pusloka kanāli, kuri būtiski atšķiras šimpanzēm un cilvēkiem, palīdz stabilizēt jūsu galvu skrienot. [xxix]

Tālāk aplūkosim, kādi izskatās pirksti Lūsijas sugas īpatņiem. Salīdzinot pirkstu izliekumu dažādiem pērtiķiem, cilvēkiem un Lūsijas sugas īpatņiem, atklājas vairākas ievērojamas atšķirības. Pat evolucionārie zinātnieki ir atzinuši, ka Lūsijas sugas īpatņu izliektie pirksti ir labāk piemēroti, lai šūpotos kokos. [xxx] Vienā pētījumā tika salīdzināti dažādi pirkstu mērījumi, ko ieguva no vairākiem atšķirīgiem pērtiķu tipiem, ar cilvēka pirkstu mērījumiem, ierindojot Lūsijas sugas īpatņu pirkstus vienā kategorijā ar šimpanzēm un bonobo pērtiķiem – tālu no cilvēka neizliektajiem pirkstiem (sk. 19. un 20. attēlu).

20. attēlā redzams pirksts no Lūsijas sugas īpatņa, kas ar savu ievērojamo izliekumu atšķiras no cilvēka pirksta, kurš nav izliekts.

Citiem australopiteku pērtiķveidīgajiem īpatņiem bija izliekti pirksti un pērtiķiem raksturīgas ekstremitāšu proporcijas, kas norāda uz to dzīvošanu kokos, kādēļ uz Lūsiju droši vien var attiecināt to pašu. [xxxiii]

Lūsijai bija fiksēta locītavu uzbūve staigāšanai uz četrām kājām. Šī fiksētā uzbūve ietvēra horizontālus izvirzījumus un ierobojumus, kas ir klasiska iezīme pērtiķiem, kuri pārvietojas uz pirkstu (locītavu) kauliņiem, un nav raksturīga cilvēkiem. [xxxiv] Tas ir vispusīgi atspoguļots gan zinātniskajos žurnālos, gan plašsaziņas līdzekļos. Piemēram, laikraksts San Diego Union Tribune vēstīja: “Nejaušs atklājums, kas veikts, aplūkojot “Lūsijas”, visslavenākās Afāras australopiteka fosilijas, kaulu atlējumu, parāda, ka viņas locītava, līdzīgi šimpanzes locītavai, bija stīva, savā ziņojumā informēja Braiens Ričmonds (Brian Richmond) un Deivids Streits (David Strait) no Džordža Vašingtona Universitātes. Tas liecina par to, ka viņas senči pārvietojās uz pirkstu kauliņiem.” [xxxv] Pētījums noslēdzās ar zinātnieku secinājumu: “Locītavas kaula formas mērījumi (distālais rādiuss) parādīja, ka Lūsijas sugas īpatņi pārvietojās uz pirkstu kauliņiem līdzīgi gorillām.” [xxxvi]

Žurnālā Nature publicētajā intervijā par sava pētījuma rezultātiem zinātnieki atzina: “Man pēkšņi ienāca prātā, ka paleoantropologi kopš pirmo aprakstu publicēšanas nekad nebija pievērsuši uzmanību nedz Lūsijas, nedz citu vēlāk atklātu svarīgu cilvēka agrīno senču locītavām…” Apmeklējot Smitsona institūtu, viņi devās uz atlējumu krātuvi, apskatīja Lūsijas spieķa kaulu [apakšdelma kaulu] un konstatēja, ka viņai piemita “klasiskā iezīme, kas liecina par pārvietošanos uz pirkstu kauliņiem”. Par to nepalika nekādu šaubu, kad viņi “ieraudzīja izvirzījumu uz apakšdelma kaula, kas ir raksturīgs arī šimpanzēm un gorillām un kas ierobežoja Lūsijas spēju atliekties uz aizmuguri, bet ļāva nofiksēties vertikālā pozīcijā, nodrošinot ērtu pārvietošanos uz pirkstu kauliņiem”. [xxxvii] 22. attēlā ir redzama šī “fiksētās locītavas” iezīme, ko viņi atklāja uz Lūsijas kauliem.

Ričmonda un Streita veiktais pētījums atklāja, ka Lūsijai bija tāds pats ieliekts apakšdelma kauls, kas savienojās ar izliektu locītavu, izveidojot nofiksētu sistēmu, kura ļāva viņai gan šūpoties, gan stabili pārvietoties uz pirkstu kauliņiem (kā redzams 23. attēlā).

23. attēlā redzams tuvplāna skats no pētījuma. Kreisajā pusē redzamais apakšdelma kauls pieder Lūsijai; vidū ir šimpanzes kauls; attēla labajā pusē ir cilvēka kauls. Ievērojiet, cik ļoti Lūsijas kauls līdzinās šimpanzes kaulam – tiem abiem ir izliekta forma, kas ļauj locītavai nofiksēties nekustīgā stāvoklī, nodrošinot pārvietošanos uz pirkstu kauliņiem. Cilvēkiem pilnībā trūkst šīs iezīmes, jo mēs neesam radīti, lai staigātu uz rokām!

Tālāk aplūkosim Lūsijas pēdas. Viens no pārdrošākajiem fantāzijas lidojumiem, ko ir atļāvušies evolucionisti, saistās ar viņas iztrūkstošajām pēdām un Letoli [Tanzānijā] pēdu nospiedumiem, kas tika uzieti tūkstoš jūdzes no arheoloģisko izrakumu vietas, kur atklāja Lūsiju. Jāatceras, ka Lūsijas pēdas netika atrastas – visi pēdas kauliņi, kas tiek uzskatīti kā piederoši Lūsijas sugas īpatņiem, viegli satilpst mazā pusdienu kastītē. Bet tas netraucē dabas vēstures muzejiem eksponēt Lūsiju ar pēdām, kas izskatās precīzi tāpat kā cilvēka pēdas, un apgalvot, ka šos pēdu nospiedumus ir atstājuši Lūsijas sugas īpatņi, vienlaikus atzīstot, ka tie ne ar ko neatšķiras no cilvēka pēdu nospiedumiem. Tieši kā gan Lūsija – vai viņas draugi vai radinieki – būtu varējusi atstāt šos nospiedumus, ja tie pilnībā sakrīt ar cilvēka pēdu nospiedumiem, turklāt daži no tiem garumā pārsniedz 25 centimetrus? [xl] Tas atbilst 40. izmēra apaviem un indivīdam, kas varēja būt aptuveni 175 cm garš. Atcerēsimies, ka Lūsija bija tikai ap 107 cm gara. Pat pieļaujot, ka šos nospiedumus ir atstājis liela izmēra Lūsijas sugas tēviņš ar 175 cm garu augumu un milzīgām pēdām, kas pārsniedza 25 centimetrus, mēs iegūstam īpatni, kas ir par 65% garāks nekā Lūsija. Vai tas šķiet loģiski, jo īpaši ņemot vērā, ka vistuvāko Lūsijas mūsdienu līdzinieku – bonobo pērtiķu – tēviņi un mātītes ir ar līdzīgu auguma garumu? [xli] Šis mazais radījums būtu jāapveltī ar varenām cilvēka pēdām! Šķiet, ka tuvāk patiesībai būtu uzskatīt, ka cilvēka pēdu nospiedumus ir atstājuši cilvēki un ka to datējums ir ļoti tālu no īstenības.

Šajā reģionā tika atrastas arī 13 fosilijas, kuras klasificēja kā piederošas Homo ģintij, jo tās izskatījās līdzīgas cilvēkam. [xliii] Tātad… ja pēdu nospiedumi nepārprotami liecina par cilvēku un cilvēkam līdzīgi kauli tika uzieti tuvāk pēdu nospiedumiem nekā Lūsijas atliekām, vai nebūtu loģiskāk uzskatīt, ka šos nospiedumus ir atstājuši cilvēki?

Patiesībā Krētas rietumu daļā tik tikko atrada cilvēka pēdu nospiedumus, kuri atbilst mūsdienu cilvēka anatomiskajai uzbūvei un kuri tika “datēti” kā 5,7 miljonus gadu veci. [xliv] Rakstā apgalvots: “Tā kā nospiedumu aptuvenais vecums ir 5,7 miljoni gadu, tie ir vairāk nekā miljons gadu vecāki par Ardipithecus ramidus, kam ir pērtiķim līdzīgas pēdas. Tas ir pretrunā ar hipotēzi, ka Ardipithecus ir tiešs vēlāko hominīnu sencis.” Šo nospiedumu datējums attiecas uz laiku vēl pirms Ardi un Lūsijas. Katrā ziņā šķiet, ka stāsts “no pērtiķa līdz cilvēkam” īsti nesader ar ģeoloģisko laiku, ņemot vērā to, ka šie pēdu nospiedumi tiek datēti ar laiku pirms vertikālas pārvietošanās sākuma. Daudz ticamāks ir pieņēmums, ka šie pērtiķveidīgie radījumi gāja bojā ledus laikmeta plūdos tikai pirms dažiem tūkstošiem gadu.

Savilksim kopā: stāsts par Lūsiju pamatojas uz simtiem kaulu gabaliņu, kas tika salīmēti kopā, lai izveidotu fragmentāru skeletu, kurā bija aptuveni 20% Lūsijas skeleta. Viņas kaulu daļas ieguva, izsijājot 20 tonnas zemes no 15 kvadrātmetru plašas teritorijas. Augumā un svarā viņa līdzinājās šimpanzei vai bonobo pērtiķim, viņas smadzenes bija vienā izmērā ar šimpanzes smadzenēm, un viņas iekšējās auss sistēma bija veidota, lai nodrošinātu līdzsvara uzturēšanu, kas ir svarīgi šimpanzēm, – nevis lai staigātu, kā to dara cilvēki. Un tomēr – pēc tam, kad viņa 20 gadus ir kalpojusi kā neiztrūkstošs eksponāts muzejos un skolu mācību grāmatās – noskaidrojas, ka viņai ir skriemelis ar izcelsmi no izmiruša paviāna un fiksētas locītavas tāpat kā citiem pērtiķiem. Šodien zinātnieki joprojām strīdas par pamatjautājumiem – piemēram, par viņas dzimumu, publicējot rakstus ar nosaukumu “Lūsija vai Lucifers?” [xlv] un “Lūsija vai Brūsijs?” [xlvi]

Pirms dažiem gadiem CNN ziņoja par pētījumu, kurā bija konstatēts, ka Lūsija, visticamāk, gāja bojā, nokrītot no koka 12 metru augstumā. Viņas ātrums, ietriecoties zemē, bija 56 kilometri stundā! [xlvii] Taču ko šis mazais pērtiķis – kurš it kā pārvietojās vertikāli – darīja kokā 12 metrus virs zemes? Ironiski pasmaidīsim. Tomēr, kad miljoniem skolnieku katru gadu ierauga Lūsiju muzejos un mācību grāmatās, viņai ir rokas un pēdas, un acis, kas izskatās tādas pašas kā cilvēkam, un viņa pārvietojas vertikāli, un viņas skatiens un pozas ir tādas pašas kā cilvēkam. Dažreiz Lūsija ir attēlota bez ķermeņa apmatojuma, liekot viņai vēl vairāk līdzināties cilvēkam (sk. 11. attēlu). Vesela virkne sekulāro paleontoloģijas ekspertu ir izteikuši līdzīgas bažas par Lūsiju. Dr. Oksnards (Oxnard) savā grāmatā The Order of Man raksta: “Australopiteki .. tagad ir neapstrīdami pazaudējuši savu vietu cilvēka bipedālisma (stāvusgaitas) evolūcijā [..] Šis ir iemesls, kam vajadzētu mudināt mūs pārdomāt, vai nav jāmaina ierastais veids, kā cilvēka evolūcija tiek pasniegta mācību grāmatās.” [xlviii] Dr. Vrejs (Wray) raksta, ka viņa kolēģi paleoantropologi “salīdzina punduršimpanzes ar “Lūsiju”, vienu no senākajām zināmajām hominīdu fosilijām, un konstatē pārsteidzošu līdzību. Tās ir gandrīz identiskas pēc to ķermeņa izmēra, auguma uzbūves un smadzeņu apjoma.” [xlix]

Tātad… kas īsti bija Lūsija? Lūsija un citi australopiteki ir izmiruši pērtiķi – gluži tāpat kā daudzas citas izmirušas pērtiķu sugas. Viņa pārvietojās uz četrām kājām, uzturā lietoja to pašu, ko citi pērtiķi, un dzīvoja starp citiem dzīvniekiem, kuri bija līdzīgi tiem, kas mūsdienās dzīvo līdzās pērtiķiem, tostarp 87 citām dzīvnieku sugām, piemēram, ziloņiem, antilopēm, degunradžiem, nīlzirgiem un daudziem citiem Āfrikas dzīvniekiem.

genesisapologetics.com

Atsauces

[i] Gandrīz nevienā no Lūsijas skeleta atveidojumiem, kas atrodami muzejos un grāmatās, nav redzami viņas pēdas vai pirkstu kauli, bet Dr. Karls Morgans (Carl Morgan) intervēja Dr. Donaldu Džohansonu (Donald Johanson) Arizonā un nofotografēja no jauna izveidotu Lūsijas skeleta modeli. Fotogrāfijā ir redzami divi pēdas kauli tuvplānā, iekarināti stieplē. Dr. Morgans nofotografēja šos divus kājas pirkstu kaulus arī kā daļu no Lūsijas skeleta, kas atrodas Čikāgas Dabas muzeja ekspozīcijā.

[ii] Foto: Australopithecus afarensis (History Alive! The Ancient World. Palo Alto, CA: Teachers Curriculum Institute, 2004.

[iii] Publicēts ar Alamy atļauju. Foto: Franck Robichon/epa/Corbis.

[iv] Meyer, Marc R., Williams, Scott A, Smith, Michael P., Sawyer, Gary J. “Lucy’s back: Reassessment of fossils associated with the A.L. 288-1 vertebral column.” Journal of Human Evolution, 85 (August 2015): 174–180.

[v] Personīgā sarakste: “Visus [Lūsijas kaulus] atrada aptuveni 3 kvadrātmetru plašā teritorijā.” Donalds Džohansons (2014. gada 28. maijā).

[vi] “Arheoloģiskais pārsteigums! Lūsijai ir kompānija,” November 30, 2015. Atlas of Science. https://atlasofscience.org/archaeological-surprise-lucy/. Skatīts: 2017. g. 27. janvārī.

[vii] “What Does it Mean to be Human? (Australopithecus afarensis).” Smithsonian National Museum of Natural History. http://humanorigins.si.edu/evidence/human-fossils/species/australopithecus-afarensis. Skatīts: 2020. g. 22. septembrī.

[viii] Foto: Answers in Genesis (pa kreisi); Brian Thomas (pa labi).

[ix] Galvaskausa attēls: www.skullsunlimited.com

[x] Leakey, Richard. The Weekend Australian. (May 7–8, 1983): 3.

[xi] Turpat.

[xii] Žurnāls Time 1977. gadā rakstīja, ka Lūsijai bija mazs galvaskauss, galva kā pērtiķim, smadzeņu apjoms tāds pats kā šimpanzei – 450 cm³ un “neparasti īsas kājas” (Time, November 7, 1979, pp. 68–69). Skatīt arī: Smithsonian National Museum of Natural History, “Australopithecus afarensis”: http://humanorigins.si.edu/evidence/human-fossils/species/australopithecus-afarensis (September 2, 2015).

[xiii] Zuckerman, Solly. Beyond the Ivory Tower. London: Taplinger Publishing Company, 1970: 78.

[xiv] Kimbel, William H. & Rak, Yoel. “The Cranial Base of Australopithecus afarensis: New Insights from the Female Skull.” Philosophical Transactions of the Royal Society B: Biological Sciences 365.1556 (2010): 3365–3376.

[xv] Augšējais attēls: Wolpoff, M. H., Hawks, J., Senut, B., Pickford, M., Ahern, J., “An Ape or the Ape: Is the Toumaï Cranium TM 266 a Hominid?” PaleoAnthropology. 2006: 36–50 (upper two images, arrows added). Apakšējais attēls: Evolution Facts, Inc. Evolution Encyclopedia Volume 2, Chapter 18 Ancient Man. www.godrules.net/evolutioncruncher/2evlch18a.htm. Skatīts: 2017. g. 27. janvārī. Foramen magnum atšķirības aplūkotas: Kimbel, William H. & Rak, Yoel. “The Cranial Base of Australopithecus afarensis: New Insights from the Female Skull.” Philosophical Transactions of the Royal Society B: Biological Sciences 365.1556 (2010): 3365–3376.

[xvi] Turpat, 3369–3370

[xvii] Wong, Kate, “Special Report: Lucy’s Baby An extraordinary new human fossil comes to light,” Publicēts: 2006. g. 20. septembrī. Scientific American. www.scientificamerican.com/article/special-report-lucys-baby/ Skatīts: 2017. g. 27. janvārī.

[xviii] Spoor, Fred, Wood, Bernard, Zonneveld, Frans. “Implications of Early Hominid Labyrinthine Morphology for Evolution of Human Bipedal Locomotion,” Nature 369 (June 23, 1994): 645–648.

[xix] Wood, Bernard, “A precious little bundle,” Nature 443 (September 21, 2006): 278–281.

[xx] Foto: Wikipedia.

[xxi] Spoor et al., 1994, 645–648.

[xxii] Smithsonian National Museum of Natural History. What Does it Mean to be Human (Australopithecus afarensis). http://humanorigins.si.edu/evidence/human-fossils/species/australopithecus-afarensis. Skatīts: 2020. g. 22. septembrī.

[xxiii] Wood, 2006.

[xxiv] Wong, Kate. “Special Report: Lucy’s Baby An extraordinary new human fossil comes to light,” Scientific American: www.scientificamerican.com/article/special-report-lucys-baby/. September 20, 2006. Skatīts: 2017. g. 27. janvārī.

[xxv] Healthline Bodymaps: www.healthline.com/human-body-maps/semicircular-canals. Medically Reviewed on January 26, 2015 by Healthline Medical Team (January 27, 2017).

[xxvi] Spoor, F. & Zonneveld, F. “Comparative review of the human bony labyrinth,” Am J Phys Anthropology, Supplement 27 (1998): 211–51.

Gunz, P. et al., “The Mammalian Bony Labyrinth Reconsidered: Introducing a Comprehensive Geometric Morphometric Approach,” Journal of Anatomy 220, 6 (2012): 529–543.

[xxvii] Spoor, 1994, 645–648.

[xxviii] Day, Brian L., et al. “The vestibular system,” Current Biology, 15 (15), R583–R586.

[xxix] Summers, Adam, “Born to Run: Humans will Never Win a Sprint against your Average Quadruped. But our Species is well-adapted for the Marathon.” September 1, 2015. Biomechanics. www.naturalhistorymag.com/biomechanics/112078/born-to-run. Skatīts: 2020. g. 23. septembrī.

[xxx] Domínguez-Rodrigo, Manuel, Pickering, Travis Rayne, Almécija, Sergio, Heaton, Jason L., Baquedano, Enrique, Mabulla, Audax & Uribelarrea, David. “Earliest modern human-like hand bone from a new >1.84-million-year-old site at Olduvai in Tanzania,” Nature Communications 6 (2015): 7987; Stern, Jack & Susman, Randall L. “The Locomotor Anatomy of Australopithecus afarensis,” Journal of Physical Anthropology 60 (1983): 280.

[xxxi] Turpat.

[xxxii] Turpat.

[xxxiii] Stern & Susman, 1983, 280.

[xxxiv] Richmond, Brian G. & Strait, David S. “Evidence That Humans Evolved from a Knuckle-Walking Ancestor,” Nature, 404 (2000): 382–385.

[xxxv] Fox, Maggie, “Man’s Early Ancestors Were Knuckle Walkers,” San Diego Union Tribune (Quest Section) (March 29, 2000).

[xxxvi] Richmond & Strait, 2000, 382–385.

[xxxvii] Gugliotta, Guy. “It’s All in the Wrist Early Human Ancestors Were ‘Knuckle-Walkers,’ Research Indicates.” Washington Post (March 23, 2000): A03.

[xxxviii] Richmond & Strait, 2000, 382–385.

[xxxix] Turpat.

[xl] Diskusiju un atsauces skatīt: Rupe, Christopher & Sanford, John. Contested Bones. FMS Publications (2020): 136.

[xli] Encyclopedia Britannica online. www.britannica.com/animal/bonobo. Skatīts: 2020. g. 22. septembrī.

[xlii] Dalton, Rex. “Fears for oldest human footprints: Fossilized tracks pose preservation puzzle.” Nature News. 451, 118 (2008). Nature.com. January 9. Skatīts: 2020. g. 22. septembrī.

[xliii] See Contest Bones (2020), p. 134 and Leakey, M.D., Hay, R. L., Curtis, G. H., Drake, R.E., Jackes, M. K., White, T. D., Fossil hominids from the Laetolil beds. Nature 262 (1976): 460–466.

[xliv] Gierlinski, G.D. et al. “Possible hominin footprints from the late Miocene (c. 5.7 Ma) of Crete?” Proceedings of the Geologists’ Association, 621 (2017): 1–14.

[xlv] Tague, R.G. & Lovejoy C.O. “AL 288-1–Lucy or Lucifer: gender confusion in the Pliocene.” Journal of Human Evolution 35 (1) (June 20, 1998): 75–94; Häusler, M. & Schmid, P. “Comparison of the Pelves of Sts 14 and AL 288-1: Implications for Birth and Sexual Dimorphism in Australopithecines.” Journal of Human Evolution 29 (1995): 363–383.

[xlvi] Boyle, Alan. “Lucy or Brucey? It Can Be Tricky to Tell the Sex of Fossil Ancestors,” Science (April 29, 2015).

[xlvii] “UT Study Cracks Coldest Case: How the Most Famous Human Ancestor Died.” Publicēts: 2016. g. 29. augustā. UT News. http://news.utexas.edu/2016/08/29/ut-study-cracks-coldest-case-how-lucy-died (January 27, 2017).

[xlviii] Oxnard, C. The Order of Man: A Biomathematical Anatomy of the Primates, Yale University Press, September 10, 1984: 332.

[xlix] Wray, Herbert, “Lucy’s Uncommon Forbear,” Science News 123 (February 5, 1983): 89.