Kā klājas tavai lūgšanu dzīvei?
Tas ir vienkāršs jautājums, bet atbildēt var būt grūti. Burtiski tas izklausās tā: “Kāda pēdējā laikā ir bijusi tava sarunāšanās ar Dievu?” Emocionāli tas varētu šķist kā: “Sasummē savas attiecības ar Dievu šajā dzīves brīdī!” Bībeles lasīšana salīdzinoši ir skaidrāka un “objektīvāka”. Cik lappušu? Cik tālu esi ticis savā plānā? Kuras grāmatas esi izlasījis? Ko tu esi iemācījies? Lūgšana neiekļaujas Excel tabulā tik vienkārši.
Dievs vēlas, lai tava dzīve – esot precētam vai neprecētam, studentam vai darbiniekam, jaunam vai vecam – darbotos lūgšanas spēkā. Lūgšana ir tavas sirds un prāta dzinējspēks. Tā nav kafija vai Čipotle (asie pipari), vai sabiedrisko mediju kņada; tā ir lūgšana. Dievs lūgšanā un caur to tev ir vajadzīgs vairāk nekā jebkas cits. Mēs nepaveiksim neko ar īstu un paliekošu vērtību bez Dieva, kas nozīmē, ka mēs nepaveiksim neko īstu un ar paliekošu vērtību bez lūgšanas.
Un tomēr tu droši vien jūties tikpat nedrošs par savu lūgšanu dzīvi kā par jebko citu. Lūgšana vienlaikus varētu būt vissvarīgākā un vismulsinošākā darbība kristīgajā dzīvē. Ticīgajiem tā ir dzīvības avots un dzīves noslēpums. Mēs zinām, ka mums ir jālūdz, bet mēs zinām, ka mēs nelūdzam pietiekami daudz. Un mēs ne vienmēr esam pārliecināti, ka to darām pareizi, kad lūdzam. Vai man vajadzētu lūgt Dievu par to? Vai man vēl joprojām vajadzētu lūgt Dievu par to? Vai es vispār zinu, kas man vajadzīgs.
Apzināta, personīga komunikācija
Bībele mums nesniedz vienu mazu, vienkāršu modeli lūgšanai. Jēzus nekad nebija paredzējis, ka viņa parauglūgšana (ko mēs saucam par “Tēvreizi”) būs mūsu vienīgais lūgšanas pavadonis vai padomdevējs. Tā ir lieliska vieta, kur sākt, bet Dieva vārds sniedz mums daudz vairāk ierosmju mūsu lūgšanu dzīvei.
Lūgšana ir objektīvi reāla – īsts Dievs, īsta komunikācija, īsts darbs, īstas atbildes. Bet tā notiek miljons dažādos veidos un formās. Lūgšana notiek dažās sekundēs — īsos brīžos mūsu ikdienā —, un tā var notikt stundām ilgi, pat visas nakts garumā.
Lūgšana ir apzināta, personīga komunikācija ar Visuma Dievu. Labāks jautājums par “Kā klājas tavai lūgšanu dzīvei?” varētu būt: “Vai esi baudījis apzinātu komunikāciju ar Dievu – lasot Viņa Vārdu, savās ikdienas vajadzībās, visas dienas garumā?” Vai tavas attiecības ar Viņu ir bijušas īstas – nevis lodziņš, ko ieķeksēt, nevis tikai steigā meklēts palīdzības avots, nevis miglaina abstrakta ideja, kas virmo tavā galvā un dzīvē? Vai tava ticība ir tavā sirdī sasaistījusi tevi ar tavu Dievu? Vai tu esi paļāvies uz Viņu, nevis uz sevi pašu?
Tad kā klājas tavai lūgšanu dzīvei? Ja tu (tāpat kā es) neesi priecīgs vai apmierināts ar savu atbildi, tad, lūk, šeit ir septiņi veidi, kā pieaugt savā laikā vienatnē ar mūsu Dievu.
1. Izvēlies laiku un vietu
Tu vari lūgt jebkurā laikā un vietā. Jēzus sastapa sievieti pie akas, kura domāja, ka mums visiem jādodas uz konkrētu vietu, lai lūgtu un pielūgtu, kā Dieva tauta bija lūgusi Vecajā derībā (Jāņa evaņģēlijs 4:20). Bet Jēzus viņai saka: “Tici man, sieva: nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsiet nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē. (…) Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā.” (Jāņa evaņģēlijs 4:21-23). Vairs ne vietā, bet garā (Efeziešiem 6:18).
Lūgšana ir pati svarīgākā lieta, ko vari darīt priekš pašiem svarīgākajiem cilvēkiem savā dzīvē.
Tomēr brīvība lūgt jebkur bieži vien noved pie tā, ka lūgts netiek nekur. Mums būtu pilnīgi spontāni jālūdz, kad vien un kur vien mūsu sirdī rodas lūgšana – pārtraukuma laikā darbā, pirms kontroldarba, gaidot rindā veikalā. Lūgšana ir mūsu dzīves dzinējspēks, tāpēc nevajadzētu to atstāt spontānuma varā (savas automašīnas degvielas uzpildi taču mēs neatstājam spontānam mirklim). Izvēlies regulāru laiku un vietu, kad vari būt viens. Tas var būt no rīta mājās vai garā braucienā uz darbu, vai pusdienu pārtraukumā, vai ērtā laikā vakarā. Vietas un laiki var būt atšķirīgi dažādiem cilvēkiem – tā ir viena no satriecošajām svētībām, ko Jēzus sagādāja –, bet tai tomēr vajadzētu būt regulārai. Un Jēzus skaidri norāda, ka tai jābūt regulāri vienatnē (Mateja 6:6) – ne vienmēr, bet regulāri.
2. Ieklausies, pirms runā
Dažiem cilvēkiem laika atlicināšana būšanai vienatnē ar Dievu ir biedējoša. Patiesībā daudziem mūsdienās jebkurš laiks vienatnē – bez draugiem, bez televīzijas, bez telefoniem – ir satraucošs. Mēs šeit runājam ar visvareno Dievu. Viņš jau zina visu, kas mums vajadzīgs, un visu, ko mēs teiksim. Tad ko mēs vispār varam pateikt?
Viena svarīga lieta, kas agri jāapgūst par lūgšanu, ir tā, ka tā patiešām ir saruna. Tāpat kā Dievs patiešām runā ar mums Savā Vārdā, Viņš arī patiešām klausās, kad mēs lūdzam. Dažreiz tas var šķist kā savu pierakstīto domu skaļa izteikšana, bet vienmēr ir kāds, kas atrodas lūgšanas otrā pusē. Jēzus apsola: “Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts”(Mateja 7:7-8). Reāls Devējs, reāls Ceļvedis, reāls Vadītājs.
Jebkurā dienā Dievs var izvēlēties rīkoties vai “runāt” kādā negaidītā veidā caur Savu Garu – kaut ko ieliekot mūsu prātā, izmainot kādu apstākli, kaut ko pasakot caur draugu. Bet Dievs mums ir pateicis, kā Viņš runā, kas ir vienīgais patiesi uzticamais veids, kā mēs dzirdam Viņa balsi. “Visi šie raksti ir Dieva iedvesti” (2 Timotejam 3:16). Pirms lūgšanas izlasi kaut ko no Bībeles (kaut vai tikai vienu pantu). Tas Dieva Vārds ir “dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis.” (Ebrejiem 4:12).
Džons Paipers (John Piper) raksta: “Ak, cik dārga ir Bībele! Tas ir pats Dieva Vārds. Tajā Dievs runā divdesmit pirmajā gadsimtā. Šī ir pati Dieva balss. Šajā balsī Viņš runā ar absolūtu patiesību un personisku spēku. Ar šo balsi Viņš atklāj Savu visaptverošo skaistumu. Ar šo balsi Viņš atklāj mūsu siržu dziļākos noslēpumus. Neviena balss nekur nekad nevar sasniegt tik dziļi vai pacelt tik augstu, vai aiznest tik tālu, cik Dieva balss, ko dzirdam Bībelē.”
Kad tu apsēdies, lai lūgtu, ļauj, lai Dievs runā pirmais. Ļauj Viņam teikt pirmo Vārdu! Liec savās ausīs Viņa dzīvos un aktīvos vārdus un ļauj tiem veidot un iedvesmot to, ko tu Viņam atbildi! Ja uzzini kaut ko jaunu par Viņu un Viņa ceļiem, pasaki to Viņam! Ja panti rada jautājumus, pajautā tos Viņam. Galu galā tu vari pāriet pie šodienas nastām, bet vispirms pielūdz Viņu caur Viņa vārdu. Izbaudi attiecības! Ar godbijību un bijību esi dēls vai meita, un labi klausies!
3. Par prioritāti nosaki garīgo, nevis apstākļu radīto
Bieži vien, kad cilvēki jautā, kā viņi var par mani lūgt, uzreiz cenšos izvērtēt, vai man tagad (tieši šajā brīdī) ir kādas neparastas vajadzības. Ja man tādu nav, es sāku domāt par sev tuviem cilvēkiem, kam tādas ir. “Lūdziet par manu darbabiedru, kura tētis pagājušajā nedēļā aizgāja mūžībā.” Vai arī, “lūdziet par manu vecmāmiņu, kura atkal ir slimnīcā.” Tas nekādā ziņā nav nepareizi (mums vajadzētu par šīm lietām lūgt un aicināt arī citus lūgt). Bet, ja mēs šo mentalitāti ienesam lūgšanā, mēs lūgsim tikai par fiziskām vai apstākļu radītām vajadzībām. Fiziskās vajadzības ir svarīgas, bet tās nobālē salīdzinājumā ar mūsu garīgajām un mūžīgajām vajadzībām.
Pāvils saka: “Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā” (Efeziešiem 6:12). Vai tas nozīmē, ka mums nekad nebūs jāuztraucas vai jātērē laiks savām fiziskajām vajadzībām – pārtikai, darbam, vēzim? Absolūti nē. “Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien.” (Mateja 6:11). Tas nozīmē, ka dzīves svarīgākās lietas ir neredzamajā realitātē. Izvērtējot jebkuru dienu, svarīgākais ir tas, kas notiek garīgajā un emocionālajā, nevis fiziskajā un apkārtējo apstākļu līmenī.
Šī realitāte būtu jāizdzīvo mūsu lūgšanu dzīvēs. Mums vajadzētu veltīt tik pat daudz laika, lūdzot par savu dvēseli, par savu mīļo cilvēku glābšanu, par evaņģēlija izplatību un Dieva godības un Viņa valstības izveidošanu, cik lūdzot par jebko citu. Šīs lūgšanas nevajadzētu piekabināt mūsu “īsto” vajadzību galā. Šīs ir mūsu dziļākās un ilgstošākās vajadzības.
4. Nebaidies apstāties un lūgt tieši šobrīd
Lūgšanu vajadzētu noteikt par prioritāti un ieplānot, bet mūsu jaunatklātās brīvības un žēlastības skaistums Kristū ir tas, ka lūgšana var notikt jebkur. Tai būtu jāsākas esot vienatnē ar Dievu savā lūgšanu kambarī, bet tai tur nekad nebūtu jāpaliek. Tā nedrīkst tur palikt. Ienes lūgšanu savā ikdienā! Un es nedomāju tikai pirms ēdienreizēm. Sajūtot vēlmi lūgt, lūdz! Uztver to kā Gara pamudinājumu (sātans noteikti nemudinās tevi lūgt).
Fiziskās vajadzības ir svarīgas, bet tās nobālē salīdzinājumā ar mūsu garīgajām un mūžīgajām vajadzībām.
Pirms dažiem gadiem es sastapu draugu garām ejot. Mēs pāris minūtes parunājāmies. Beigās es viņam jautāju, vai viņš aizlūgs par kaut ko, par ko esmu viņam stāstījis, pieņemot, ka viņš par to mājās lūgs. Man par pārsteigumu, viņš atbildēja: “Protams! Vai mēs varam par to lūgt tieši tagad?” Pirmajā reizē jutos neveikli, bet es guvu svarīgu mācību. Viens no veidiem, kā nodrošināt, ka tu tiešām lūgsi par kādu cilvēku un viņa vajadzību, ir lūgt tieši tajā vietā un brīdī. Tas prasa tikai minūti vai divas, un vairāk par vajadzības apmierināšanu tas ved tevi tuvāk Dievam dienas vidū. Tā var būt īsa un negaidīta (un vajadzīga) tikšanās ar Visvareno.
5. Apzinies savus lūgšanu lokus
Kad es saku “lūgšanu loki”, es nerunāju par cilvēku lokiem, kas lūdz grupā, bet koncentriskiem cilvēku lokiem tavā dzīvē. Ja runa ir par lūgšanām par apkārtējo vajadzībām, tad kādi cilvēki būs lielāka prioritāte par citiem. Citādi tu neko citu nedarīsi kā vien lūgsi.
Es lūdzu, sākot ar savu dvēseli, tad par sievu, tad par mūsu ģimenēm, tad par mūsu mazo grupu un mūsu draudzi, tad par mūsu tautu un visbeidzot par citām tautām, īpaši tām, kas nav vēl aizsniegtas ar evaņģēliju. Es neskaru katru loku katru reizi, bet šādi loki mani vada, kad katru rītu lūdzu.
Lokiem nevajadzētu mūs atturēt no lūgšanas par nejaušu svešinieku, ar kuru iepazināmies vakar. Tie vienkārši domāti, lai cilvēki, kuri ir pastāvīgi mūsu dzīvē, būtu pastāvīgi mūsu lūgšanas priekšplānā. Ja lūgšana ir svarīgākais, ko mēs varam darīt kāda labā, vai nevajadzētu veidot savu dienas grafiku tā, lai aizlūgtu par mūsu dzīves svarīgākajiem cilvēkiem?
Mēģini lūgt caur saviem lokiem. Un esi gatavs lūgt par kādu vai kaut ko tādu, kas īsti tur neiederas.
6. Jautā, ko vien vēlies – burtiski jebko
Ja esam godīgi, daudziem no mums lūgšanu dzīvē pietrūkst drosmes un iztēles. Mums ir maza kastīte ar ikdienišķām lietām, ko esam gatavi lūgt Dievam, un visu pārējo – savus jautājumus, neapmierinātību un sapņus – uzņemamies paši. Mēs pieņemam, ka Dievam neinteresē vai neatliek laika mūsu ikdienas sīkajām detaļām. Mēs pat nevaram iedomāties Viņu pārvarot tādas globālas krīzes kā 27 miljoni cilvēku verdzībā un vēl miljardi grēka verdzībā, kas dodas uz elli. Tā mēs paliekam pie viduvējiem lūgumiem. Mēs nogaidām, lai lūgtu par kaut ko, līdz tas kļūs pietiekami “nopietns”, lai Dievam tas rūpētu, un mēs nelūdzam par kaut ko, ja vien nesagaidām, ka Viņš kaut ko darīs tuvāko 24 stundu laikā. Un tā mēs atņemam sev Viņa žēlastību un spēku milzīgās mūsu dzīves un pasaules jomās.
Lai Dievs dod mums pietiekami daudz iztēles, lai lūgtu par veselu cilvēku grupu glābšanu un cilvēku tirdzniecības izbeigšanu.
Vai mums pietiek drosmes lūgt Dievu, lai Dievs glābtu 136 miljonus vīriešu un sieviešu Šaih (Shaikh) tautu grupā Bangladešā? 0,00% kristiešu. Vai tas ir par lielu Dievam? “Vai tam Kungam kaut kas būtu neiespējams?” (1.Mozus 18:14).
Vai mums pietiek iztēles, lai lūgtu Dievu izbeigt cilvēku tirdzniecību Indijā (un Mineapolisā)? Mēs lūdzam Dievu, kurš “spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam” (Efeziešiem 3:20). Jēzus saka: “Ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsiet šim kalnam” – cilvēku tirdzniecībai vai nesasniegtai cilvēku grupai 120 miljonu apmērā Japānā – “pārcelies no šejienes uz turieni, un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams”(Mateja 17:20). Vai ticēsim Jēzum un lūgsim par lielām lietām?
Vai mums pietiek ticības domai, ka Dievam rūp vēl viens pirmdienas rīts darbā vai kopā ar bērniem? Dievam rūp viss jūsu sirdī un dzīvē, līdz pat pašām mazākajām lietām. Pāvils saka: “Nezūdaities nemaz,” – par tavu nejaušo sarunu ar to draugu, tavu miegu šonakt, šīmēneša budžetu –, “bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā!” (Filipiešiem 4:6). Par neko un it visā, katru dienu. Nebaidies lūgt gan lielas lūgšanas, gan mazas.
7. Esi gatavs jautāt vēlreiz
Jēzus zināja, ka lūgšanā mēs kļūsim mazdūšīgi jeb ka lūgsim par lietām tik ilgi, ka sāksim šaubīties, vai Dievs klausās un vai vispār atbildēs. Taču Viņš negribēja, lai mēs kļūtu mazdūšīgi vai padotos. Viņš gribēja, lai mēs turpinām prasīt to pašu lūgšanā. Viņš saviem mācekļiem stāstīja par atraitni, kas meklēja taisnību no tiesneša, “kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās.” Viņa lūdza un atkal lūdza viņu. Lūka raksta:
“Tas ilgu laiku negribēja. Bet tad viņš sāka spriest sevī: lai gan es Dieva nebīstos un no cilvēkiem nekaunos, tomēr, lai viņa mani nemocītu, es gribu viņas lietu izlemt, citādi viņa vēl beigās nāks un man sitīs vaigā. Un Tas Kungs sacīja: vai dzirdējāt, ko netaisnais tiesnesis saka? Un Dievs lai nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas dienu un nakti viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās?” (Lūkas 18:4-8)
Dievs zina, kas ir vislabākais priekš tevis, un Viņš klausās. Nebaidies lūgt un jautāt Viņam vēlreiz.
Atraitni par neatlaidību apbalvoja netaisnais tiesnesis. Cik daudz vairāk Dievs ieklausīsies savos dārgajos dēlos un meitās, kas lūdz un lūdz, un lūdz? Ja netaisnais tiesnesis nevarēja viņu ignorēt, cik daudz vairāk mūsu debesu Tēvs mūs dzirdēs?
Tagad nedomā par to, kā lūgsi par to vajadzību vai vēlmi gadu desmitiem. Koncentrējies tikai uz šodienu. Ja Dievs tev ir devis kādu nastu vai vēlmi vēl kādu dienu, un tu tiešām tici, ka šī nasta vai vēlme varētu būt no Viņa, esi gatavs lūgt Viņam vēl vienu reizi – vēl vienu lūgšanu pēc atvieglojuma, pēc izlīguma, pēc nodrošināšanas, pēc izrāviena, pēc pestīšanas. Viņš joprojām klausās. Vai mēs joprojām ticam? Jēzus saka:
“Jeb vai ir cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni? Jeb, kad tas zivi lūdz, tam dotu čūsku? Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz?” (Mateja 7:9-11)
Viņš tev nedos akmeni. Viņš tev nedos čūsku. Viņš tevi mīl. Viņš zina, kas ir vislabākais priekš tevis. Un Viņš klausās. Nebaidies jautāt vēlreiz.
Maršals Sīgals (desiringGod.org)
