Klausies arī:
Skan pazīstami?
Apsver tipiska mūsdienu pieaugušā dzīves dienu. Pamošanās brīži sākas ar radio modinātāju, kas ziņo par laika apstākļiem, satiksmi un galvenajām ziņām. Brokastis tiek norītas kopā ar biznesa ziņām un rakstiem no rīta avīzes.
Tad seko brauciens uz darbu, kur ceļabiedrs ir radio sarunu šova vadītājs, kurš aizrautīgi pārrunā politiskās nebūšanas, vai šokējošs dīdžejs, kura mēle izdala rupju humoru.
Birojā rīta e-pasta pārbaudīšana dod iespēju mazliet pārlūkot internetu, lai iepirktu dzimšanas dienas dāvanas, apskatītu iecienīto blogu un uzzinātu jaunākās ziņas par slavenībām. Pusdienas atpūtas telpā tiek pavadītas, lasot sporta žurnālu, kamēr virs galvas skan televīzijas sarunu šovs, kurā tiek prezentēti jaunākie pretendenti uz īslaicīgu slavu. Atgriežoties pie pēcpusdienas garlaicības, virtuālu piedzīvojumu var atrast interneta videospēlē, kas apmierina varaskāri.
Kad darba diena beidzas, brauciens mājās sniedz atelpu no domām un nostalģisku atslābumu, jo radio skan vecās dziesmas. Ceļojums atmiņu takā tiek pārtraukts, lai piestātu pie futbola treniņa un paņemtu meitu, kura ar prieku piesprādzējas un sirsnīgi sveicina Disneja varoni, kas atdzīvojas DVD ekrānā, kad tas nolaižas aizmugurējā sēdeklī.
Pēc sievas sveiciena skūpsta – un draudzīgāka skūpsta no suņa – uzrodas neizturama vēlme atgulties krēslā, paņemt tālvadības pulti un pārskatīt visus trīs simtus kabeļtelevīzijas kanālus, lai atbrīvotos no darba dienas noguruma. Pēc vakariņām televizors izgaismo ģimenes istabu, kur visi pulcējas, lai baudītu populārākos seriālus, realitātes šovus un krimināldrāmas.
Diena noslēdzas ar aizmigšanu, klausoties ziņu diktora nomierinošo balsi, kas atkārto galvenās ziņas guļamistabas televizorā.
Mēs nevaram atļauties būt slinki tajā, ko uzņem mūsu prāts.
Mediju ielenkumā
Lielākajai daļai mediji ir visuresošs dzīves fons. Pat ja neesi redzams katrā tikko attēlotās dienas dzīves ainas kadrā, tu tomēr esi mediju ielenkumā. Vai nu mājās, automašīnā, veikalā, restorānā vai pat degvielas uzpildes stacijā (esmu redzējis ziņu kanālu, kas tiek pārraidīts uz neliela ekrāna, kas iebūvēts pie degvielas uzpildes vietas), mediju nepārtrauktā klātbūtne turpinās. Mēs nekad neesam ārpus tās visuresošās ietekmes. Mēs esam tik ļoti apņemti, ka mediji šķiet kā atmosfēra, kurā dzīvot; patiesībā kāds autors mūsu kultūras vidi dēvē par „mediju sfēru”.(1) Mēs par to nedomājam vairāk, kā par gaisu, ko elpojam.
Bet mums par to ir jādomā. Kā Kristus sekotāji mēs nevaram atļauties vieglprātīgi uztvert mediju visuresošo klātbūtni mūsu dzīvē. Piemēram, padomā par video spēku. Neatkarīgi no tā, vai tos skatās datorā, portatīvajā atskaņotājā vai tradicionālajā televizorā, televīzijai un filmām nav līdzvērtīgu kultūras ietekmes avotu. Kens Maijers, asprātīgs kristiešu populārās kultūras novērotājs, norāda, ka televīzija ir ne tikai „dominējošais populārās kultūras medijs”, bet arī „vienīgā nozīmīgākā kopīgā realitāte visā mūsu sabiedrībā”. Viņš salīdzina televīzijas ietekmi ar kristietības ietekmi pirms gadsimtiem, kad tā definēja rietumu pasauli:
“Ne visi kristiešu pasaules pilsoņi bija kristieši, bet visi to saprata, visi bija pakļauti tās mācības ietekmei. [..] Es nespēju iedomāties nevienu mūsdienu institūciju, kas spētu pildīt tikpat vienojošu kultūras lomu kā televīzija. Televīzijā mēs dzīvojam, kustamies un esam.” (2)
Līdzīgi arī mācītājs Kents Hjūzs sniedz šādu satraucošu novērtējumu:
“Šodien televīzijas visaptverošā ietekme ir vienīgā spēcīgākā ietekme un kontrole Rietumu kultūrā. Televīzijai ir lielāka ietekme uz lielākās daļas amerikāņu dzīvi nekā jebkurai izglītības sistēmai, valdībai vai draudzei.” (3)
Bet nepietiek ar to, ka atzīstam televīzijas, interneta un pārējo mediju dominējošo, gandrīz dievišķo autoritāti pār mūsu kultūru. Mums jāizvērtē mediju vēstījumu saturs un to ietekmes sekas.
Dieva pagodināšana ir apzināts mērķis. Mēs nekļūstam svēti nejauši, bet gan pakāpeniski un apzināti, izdarot vienu izvēli pēc otras.
Sākumā atzīstam, ka mediju vēstījumi nav nekas jauns. Būtībā mūsu pasaule piedāvā tos pašus kārdinājumus, ko apustuļa Jāņa pasaule piedāvāja pirms apmēram diviem tūkstošiem gadu: „Miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība” (1. Jāņa 2:16). Jāņa laikos kristiešiem nebija interneta vai kabeļtelevīzijas, bet miesas kārības pastāv jau kopš grēkā krišanas. Protams, pasaules piedāvājumu noformējums un piegāde ir tehnoloģiski attīstījusies, bet to būtība ir palikusi tikpat primitīva kā runājošā čūska. Kristiešiem visos laikos ir bijis jānovērtē apkārtējās kultūras kārdinājumi un jāreaģē uz tiem Dievu godājošā veidā. Mēs neesam citādāki. Mūsu aicinājums kā kristiešiem ietver pretestību kritušās pasaules vilinājumiem.
Lai gan šis raksts vairāk runā par televīziju un filmām, šie principi attiecas uz visu veidu mediju izvērtēšanu, jo tie visi zināmā mērā iemieso mūsu kritušās pasaules vērtības. Ja mēs gribam uzticīgi pretoties pastāvīgi klātesošajām “miesas kārībai, acu kārībai un dzīves lepnībai”, mums ir jāuzasina mūsu bibliskā izpratne un gudri jānovērtē mūsu mediju patēriņš, lai varam godāt Dievu.
Pielūkojiet, kā jūs klausātiesDžons Paipers
Aicinājums dzirdēt Dieva Vārdu nav nekāds nieks. Likmes ir ļoti augstas. Šaja grāmatā apkopotās mācītaja Džona Paipera svētrunas par Dieva Vārda uzņemšanu savas sirds augsnē palīdzēs izvērtēt sevi kā klausītāju un kārtīgi sagatavoties nākamās svētdienas svētrunai.
Neuzmanīgā skatīšanās
Daudzi no mums nedomā par to, ka būtu jāfiltrē tas, ko skatāmies. Kamēr izvairāmies no acīmredzamām lamatām, piemēram, pornogrāfijas, mēs neuzskatām, ka būtu nepieciešama apzināta izvērtēšana. Lai gan citās dzīves jomās mēs varbūt uzticīgi piemērojam Rakstus, mēs varbūt neapzināti nedomājam par to, kā Dieva Vārds attiecas uz mūsu izklaides izvēli.
Pārāk bieži mēs nedomājam ne par to, ko skatāmies, ne par to, cik daudz. Mūsu skatīšanās ir vienkārši neizbēgama. Mēs skatāmies dēļ ieraduma. Mēs skatāmies, jo mums ir garlaicīgi. Mēs skatāmies bez uzmanības, jo televizors paliek ieslēgts kā fona troksnis.
Mēs skatāmies vieni vai kopā ar citiem. Mēs pulcējamies ar draugiem piektdienas vakarā un ieslēdzam DVD, jo nav ko citu darīt.
Mēs skatāmies, jo citi skatās. Visi skolā vai darbā runā par populāru filmu. To noteikti vajag redzēt, tāpēc mums to vajag redzēt. Neizpētot tās saturu, nedomājot par tās ietekmi uz mūsu sirdīm, nesalīdzinot vakaru kinoteātrī ar citām iespējām, mēs ejam un skatāmies.
Lūdzu, neuztver manis teikto nepareizi. Es nesaku, ka ir nepareizi skatīties televīziju, nomāt filmas, sērfot internetā vai pavadīt vakaru kinoteātrī. Briesmas slēpjas bezdomīgā skatīšanā. Dieva pagodināšana ir apzināts mērķis. Mēs nekļūstam svēti nejauši, bet gan pakāpeniski un apzināti, izdarot vienu izvēli pēc otras. Kristieša dzīvē mēs nevaram vienkārši uzkāpt uz pareizā ceļa un domāt, ka viss ir kārtībā. Kristieša mācekība ir mūžu ilgs ceļojums, kas sastāv no neskaitāmiem soļiem. Katrs solis ir svarīgs, tāpēc arī mūsu skatīšanās paradumi ir svarīgi.
Bezrūpīgas skatīšanās dzīvesveidam būtu mūs jāsatrauc. Labākajā gadījumā bezrūpīga skatīšanās atklāj neizpratni par mediju vilinājuma spēku. Tas, iespējams, liecina arī par zināmu slinkumu, bet mēs nevaram atļauties būt slinki tajā, ko uzņem mūsu prāts. Bibliska izpratne ietver kritisku domāšanu, kas bieži vien noved pie dārgi maksājošas rīcības. Taisnība, ka mēs augam svētumā caur Dieva žēlastību, bet tas nenozīmē, ka mūsu izaugsmei nav nepieciešams darbs. Lai nobriestu, mums ir nepieciešams iesaistīt prātu, kas uzdod Bībelē balstītus jautājumus par mediju vēstījumiem un metodēm. Turklāt mums ir nepieciešama neatlaidība, lai ietu pret kultūras straumi.
Mainot metaforu, kārdinājumu atklāšana un izvairīšanās no tiem ir cīņa; katru reizi, kad mēs paņemam tālvadības pulti, apskatām filmu sarakstu vai lietojam internetu, mēs uzņemam ieročus. Kens Maijers šo cīņu apraksta ar spēcīgiem vārdiem:
“Es uzskatu, ka dzīvošana populārās kultūras vidē var būt tikpat nopietns izaicinājums mūsdienu kristiešiem, kā vajāšanas un mēris bija svētajiem iepriekšējos gadsimtos. […] Ienaidnieki, kas parādās skaļi un redzami, parasti ir daudz vieglāk apkarojami nekā tie, kas nav pamanāmi.” (4)
Var šķist, ka Maijers pārspīlē. Populārā kultūra ir tikpat nāvējoša kā vajāšanas un mēris?
Bet es domāju, ka viņam ir taisnība. Kad runa ir par svēttapšanas cīņām, smagi pārbaudījumi parasti brīdina mūs par cīņu, pamodinot mūsos vajadzību pēc Dieva. Populārā kultūra, īpaši izklaides mediji, bieži mūs nomierina, liekot ignorēt mūsu cīņu ar miesu.
Pāreja uz pasaulīgumu ir nemanāma, pakāpeniska un iekšēja. Un ja mēs uzskatām, ka esam imūni pret to, tad tā ir droša pazīme, ka pāreja ir sākusies.
Cik daudzi kristieši šajā konfliktā vicina balto kapitulācijas karogu, atslābinot savu kritisko domāšanu, kad runa ir par medijiem? Bet pasivitāte nav risinājums. Mēs esam aicināti dzīvot mērķtiecīgi. Tas nozīmē, ka mums ir jābūt modriem un jāpretojas pasīvam skatīšanās dzīvesveidam.
Skatīties ar imunitāti?
Atšķirībā no tiem, kas skatās bezjēdzīgi, daudzi kristieši atzīst mediju vilinošo ietekmi, taču uzskata, ka viņi ir imūni pret briesmām. Tā nu viņi skatās tāpat kā visi pārējie.
“Galu galā,” viņi argumentē, “nav jau tā, ka es noskatīšos slepkavību televīzijā un pēc tam iziešu ārā un kādu nogalināšu.” Tas nav galvenais. Mūsu svētuma centieniem būtu jābūt augstākiem nekā vienkārši izvairīšanās no slepkavības. Tas, ka mēs uzreiz neatdarinām visu, ko redzam, nenozīmē, ka programmas vai filmas, ko skatāmies, negatīvi neietekmē mūsu sirdis. Mediji, kas kā nemanāms zemūdens straumes vilnis velk mūs uz leju, var kārdināt mūs mīlēt pasaulīgumu.
Virzīšanās uz pasaulīgumu var būt lēna, un tās simptomi nav uzreiz pamanāmi. Šī virzīšanās parasti ir pazīme, ka sirdsapziņa ir apstulbusi. Sirdsapziņa nedarbojas kā gaismas slēdzis – vienā brīdī gaisma ir ieslēgta, bet, nospiežot slēdzi, viss kļūst tumšs. Drīzāk, mūsu sirdsapziņas jutīgums ar laiku apstulbst, jo mēs tai pretojamies vai to ignorējam. Pāvils mudina jauno Timoteju “cīnīties labo cīņu”, saglabājot labu sirdsapziņu, un brīdina, ka labas sirdsapziņas noraidīšana var novest pie ticības zaudēšanas (1. Timotejam 1:18–20). Laika gaitā laba sirdsapziņa, kas reiz bija jutīga pret Dieva svētumu un Gara pārliecību, var kļūt trula (1. Timotejam 4:2), zaudējot jebkādas jūtas.
Pāreja uz pasaulīgumu ir nemanāma, pakāpeniska un iekšēja. Un ja mēs uzskatām, ka esam imūni pret to, tad tā ir droša pazīme, ka pāreja ir sākusies.
Medijiem ir liela ietekme, bet lielākā daļa cilvēku – gan kristieši, gan neticīgie – pieņem, ka viņu pasaules uzskats, vēlmes un viedokļi ir pasargāti no mediju ietekmes. Mēs esam pārliecināti, ka uz mums tas neattiecas. Pretēju realitāti uzrāda fakts, ka reklāmdevēji ik gadu tērē 215 miljardus dolāru tikai televīzijas reklāmām. Šie mārketinga līdzekļi nav labdarības dāvanas; mūsu domāšanu ietekmē tas, ko mēs skatāmies, un reklāmdevēji to zina.
Mēs arī mēdzam domāt, ka esam mazāk pakļauti mediju ietekmei nekā citi. Kādā aptaujā, kas atklāj tikpat daudz par cilvēka dabu, cik par mediju patēriņu, 96% aptaujāto cilvēku apgalvoja, ka skatās televīziju mazāk nekā vidusmēra cilvēks. Nav nepieciešama sarežģīta statistikas analīze, lai saprastu, ka daudziem no mums nav ne jausmas par saviem skatīšanās ieradumiem.
Šie piemēri ilustrē to, ko Svētie Raksti māca par mūsu sirdīm. Tās ir grēcīgas, un tā rezultātā mēs esam tendēti uz pašapmānu. „Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” (Jeremijas 17:9). Mēs esam vieglāk pakļauti kārdinājumiem, nekā mēs to apzināmies vai esam gatavi atzīt.
Mums ir pavēlēts “netapt līdzīgiem šai pasaulei” (Romiešiem 12:2), bet šāda pielāgošanās ir neizbēgams ceļš tiem, kas ar ilūziju par imunitāti brīvi skatās visu.
Bībele māca, ka cīņa nenotiek „tur ārā”. Patiesais monstrs nav Holivuda vai zvērs, kas dzīvo plazmas ekrānā. Viņš neslēpjas aiz kinoteātra aizkara. Viņš ir daudz tuvāk. Viņš esam mēs paši. Mūsu cīņa ir ar miesu. „Jo miesas tieksmes ir pret Garu, bet Gara tieksmes ir pret miesu, jo šie divi viens otram stāv pretī, ka jūs nedarāt to, ko gribat” (Galatiešiem 5:17).
Ja mēs skatāmies, mums jāskatās, paturot prātā šo: mūsu sirdis ir viltīgas, un mūsu miesa tiks kārdināta. Pāvila brīdinājums korintiešiem ir piemērots: “Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” (1. Korintiešiem 10:12).
Mums ir pavēlēts “netapt līdzīgiem šai pasaulei” (Romiešiem 12:2), bet šāda pielāgošanās ir neizbēgams ceļš tiem, kas ar ilūziju par imunitāti brīvi skatās visu.
Vārds, kas sākas ar L
Nekāda diskusija par mediju standartiem nevar notikt, pirms kāds neizsaucas: „Legālisms!” Jebkura mācība, kas aizstāv noteiktu skatīšanās standartu līmeni, dažās aprindās tiks stereotipiski uzskatīta par kristiešu brīvības ierobežošanu.
Šāda stereotipizācija, protams, darbojas abos virzienos. Tas, kurš aizstāv augstākus standartus, var tikpat viegli visus kritiķus vispārināt kā „pasaulīgus” vai „bezkaunīgus”. Tajā pašā laikā mēs ērti ieņemam viduspozīciju: visi, kam ir stingrāki izklaides standarti nekā mums, ir legālisti, bet visi ar brīvākiem standartiem – pasaulīgi.
Tomēr legālisms nav jautājums par stingrāku noteikumu ievērošanu. Tas ir daudz bīstamāks par to. Tas skar vērtības, kas ir pašā pamatā mūsu attiecībām ar Dievu. Kā skaidro Mahanijs:
“Legālisms ir mēģinājums panākt Dieva piedošanu un pieņemšanu, pakļaujoties Dievam. Citiem vārdiem sakot, legālists ir ikviens, kurš rīkojas tā, it kā varētu nopelnīt Dieva atzinību un piedošanu ar savu personīgo rīcību.” (5)
Vai mēs riskējam ar legālismu, izveidojot personīgus skatīšanās standartus? Pilnīgi noteikti! Bet risks nav saistīts ar standartu esamību, bet gan ar mūsu motivāciju. Jautājums nav: „Vai mums vajadzētu skatīties selektīvi?”, bet gan: „Kāpēc mēs skatāmies selektīvi?” Mēs nedrīkstam mēģināt nopelnīt Dieva labvēlību, skatoties vai neskatoties noteiktas programmas. Dieva piedošana un pieņemšana ir balstīta uz evaņģēliju – mēs jau esam pieņemti Kristus nāves, apbedīšanas un augšāmcelšanās dēļ. Tāpēc mūsu paklausība izriet no pateicības par evaņģēliju.
Ir muļķīgi domāt, ka evaņģēlijs izplatīsies spēcīgāk, ja mēs slēpsim tā pārveidojošo ietekmi uz mūsu dzīvi.
Legālisms ir sirds stāvoklis, kas var viegli ietekmēt mūsu mediju skatīšanos (vai neskatīšanos), tāpat kā tas var ietekmēt jebkuru citu darbību. Legālisms var aptraipīt mūsu Bībeles lasīšanu, lūgšanas, liecināšanu, ēšanu, gulēšanu, mīlēšanos, darbu, atpūtu, jokošanos, iepirkšanos – mēs varam būt legālistiski par jebko! Risinājums nav nepieciešamība pazemināt mūsu standartus. Risinājums ir pieaugt izpratnē par Dieva brīnišķīgo žēlastību un pieaugt savā atbildē uz to.
Vēl viens iebildums pret skatīšanās standartu noteikšanu ir bailes no izolacionisma. Daži argumentēs, ka mūsu evaņģelizācija tiek apdraudēta, ja mēs atdalāmies no savas kultūras, un ka mums ir aicinājums iesaistīties tajā. Šajā apgalvojumā ir daļa patiesības, bet, ja „patērēt kultūru” ir eifēmisms, kas nozīmē „skatīties to, ko skatās visi pārējie”, mūsu liecība tiek vājināta, nevis stiprināta. Ir muļķīgi domāt, ka evaņģēlijs izplatīsies spēcīgāk, ja mēs slēpsim tā pārveidojošo ietekmi uz mūsu dzīvi. Lai gan mums vajadzētu atzinīgi novērtēt jebkuru patiesu rūpi par to, kā sasniegt pazudušos, mums vajadzētu būt piesardzīgiem pret jebkuru pieeju, kas aizstāv pielāgošanos kultūrai, ja runa ir par izklaidi.
Nesen kāda sieviete no mūsu draudzes man izteica savu pretestību pret ideju ierobežot mediju patēriņu; viņa uzskatīja, ka, skatoties pašreizējās televīzijas programmas un filmas, viņa var labāk izprast neticīgos. Bet viņa sāka apšaubīt savu loģiku: “Vai es pazeminu savus standartus, lai ietu kopsolī ar mūsu kultūru, bet patiesībā neaizsniedzot ar evanģēliju nevienu?” Es cienu viņas pazemību un godīgumu. Viņa uzdod jautājumu, kas prasa izšķirtspēju, lai to atbildētu.
Patiesībā nav nepieciešams būt mediju gardēdim, lai efektīvi dalītos ar evaņģēliju. Mēs varam izprast cilvēkus mūsu kultūrā, neiegremdējoties jaunākajās izklaidēs. Mēs varam apzināties populāro kultūru, neesot tās gūstekņi. Mūsu personīgā un kopējā liecība netiks traucēta, ja mēs piemērosim Bībeles standartus mūsu mediju patēriņam.
Tas mūs vedina izpētīt žēlastības motivētu pieeju mediju patēriņam. Mēs sākam, vispiemērotāk, ar Dievu.
Dzīvot Coram Deo
Coram Deo ir īss latīņu izteiciens, kam ir spēcīga nozīme: „Dieva priekšā”. Visi mūsu eksistences aspekti – no privātām domām līdz publiskām runām un darbībām – tiek izdzīvoti Dieva priekšā. Pareizi uztverot, dzīve Coram Deo modina mūsu bijību no Dieva. Cilvēks, kas apzinās, ka Dievs ir un vēro, bīsies no Kunga. Un tas ir labi, jo „Dieva bijība ir gudrības sākums” (Sakāmvārdi 1:7).
Dieva bijība ir mūsu sākumpunkts; tā nav kristīgās mācekības augstākā skola. Dieva bijība ir vieta, no kuras mēs sākam meklēt zināšanas un gudrību. Savukārt muļķis ir cilvēks, kura domāšanas veids izslēdz Dieva esamības apziņu (Psalmi 14:1).
Kāda saistība visam šim ir ar mediju lietošanu? Runājot atklāti, tas nozīmē, ka mēs pārlūkojam internetu, klausāmies radio, skatāmies televīziju vai nomājam DVD Dieva klātbūtnē. Mēs izdarām savas izvēles – visas savas izvēles – Dieva svētā vaiga priekšā. Lielākā nozīme nav mūsu mācītāja, vecāku, mazās grupas biedru vai neticīgo kaimiņu skatienam. Mēs esam atbildīgi Dieva priekšā par visām lietām, tostarp par savu izklaidi.
Mēs varam izprast cilvēkus mūsu kultūrā, neiegremdējoties jaunākajās izklaidēs.
Veins Vilsons izsaka šo nopietno patiesību: „Mēs esam atbildīgi Dieva priekšā, un tas, ko cilvēki sauc par „mākslu” nemazina šo atbildību.” (6)
Dievs ir svēts, bet mēs neesam. Coram Deo, mēs saprotam, ka esam nonākuši nepatikšanās – mūsu acis ir kārības pilnas, mūsu iztēle ir pārkāpusi robežas, mūsu laiks ir izšķērdēts. Mums jāskrien pie krusta, kur Dieva svētums un žēlsirdība izšķirīgi krustojas.
Coram Deo mēs atrodam žēlastību. Žēlsirdību, kas piedod. Žēlsirdību, kas dod mums spēku mainīties. Žēlsirdību, kas ved mūs pie vēlmes un centieniem paklausīt. Jebkura diskusija par biblisko paklausību, ieskaitot izklaides vadlīnijas, jābalsta uz stingru izpratni par žēlsirdību.
Kreigs Kabaniss (crossway.org)
Šis raksts ir pārveidots no C. J. Mahaney sastādītā izdevuma Worldliness: Resisting the Seduction of a Fallen World.
Kreigs Kabaniss (MDiv, Fuller Seminary) ir galvenais mācītājs Grace Church baznīcā Frisco, Teksasā. Viņam ar sievu Džindžeru ir četri bērni un divi mazbērni.
Piezīmes:
- Dan Andriacco, Taming the Media Monster (Cincinnati, OH: St. Anthony Messenger Press, 2003), 5.
- Kenneth A. Myers, All God’s Children and Blue Suede Shoes (Wheaton, IL: Crossway Books, 1989), 160.
- R. Kent Hughes, Set Apart (Wheaton, IL: Crossway Books, 2003), 51.
- Myers, All God’s Children and Blue Suede Shoes, xii–xiii.
- C. J. Mahaney, The Cross Centered Life (Sisters, OR: Multnomah, 2002).
- Wayne A. Wilson, Worldly Amusements (Enumclaw, WA: Winepress, 1999), 73.
