“Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti” ir fragments no Kristus Kalna svētrunas (Mateja evaņģēlijs 5:3-7:27). Mateja 7. nodaļā Jēzus pievēršas jautājumam par citu tiesāšanu. Diemžēl šis fragments ir viena no visvairāk pārprastajām un nepareizi pielietotajām mācībām Svētajos Rakstos gan ticīgo, gan neticīgo vidū. Stjuarts Vēbers savos Mateja evaņģēlija komentāros sniedz šādu lielisku kopsavilkumu par šī panta pareizo nozīmi: “Nesodiet citus, kamēr paši neesat gatavi tikt tiesāti pēc tāda paša standarta. Un tad, kad jūs tiesājat citus, dariet to pazemīgi” (Holman New Testament Commentary, Vol. 1, 96. lpp.).
Kad Jēzus teica “netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti”, Viņš neizdeva vispārēju noteikumu, ka cilvēkiem nekad nav jātiesā citi. Tuvāk aplūkojot pārējo rakstu vietas daļu, noskaidrojas patiesais jautājums, ko Kristus vēlējās risināt: “Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti. Jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un, ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi? Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, es izvilkšu skabargu no tavas acs, – un redzi, baļķis tavā paša acī? Liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs.” (Mateja 7:1-3).
Kristus mācība galvenokārt bija adresēta ticīgajiem, taču šo principu var attiecināt uz ikvienu. Jēzus sagaida, ka mēs “tiksim galā ar skabargu” mūsu draugu acīs, jo īpaši mūsu brāļu un māsu Kristū acīs. Viņš vēlas, lai mēs saskatītu grēku citos, lai mēs varētu palīdzēt viņiem no tā atbrīvoties. Kāda cita cilvēka vājības novērtēšanas mērķis ir palīdzēt šim cilvēkam staigāt brīvībā (1. Korintiešiem 5:12). Bet kā mēs varam palīdzēt kādam citam, ja paši neesam brīvi? Vispirms mums ir jābūt gataviem godīgi paraudzīties uz savu dzīvi un veikt tādu pašu spriedumu attiecībā uz sevi. Kad mēs to darām, mēs spriežam no pazemības pozīcijas.
Jēzus paziņojums “netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti” ir vērsts uz garīgās liekulības un uz sevi vērstas lepnības problēmām. Viņš salīdzināja šos pārkāpumus ar milzu baļķiem, kas mūs padara aklus, liekot mums nepamanīt mūsu pašu kļūdas, taču tā vietā ieraugot citu trūkumus.
Pazemība ir liela tēma visā Kristus Kalna svētrunā. Nav iespējams īstenot Dieva valstības mācības, neuzturot autentisku pazemību savā attieksmē pret citiem. Mateja evaņģēlija 5:7-11 Jēzus mudināja Savus sekotājus izrādīt žēlsirdību, nest mieru un svētīt tos, kas viņus vajā. Lai ieietu Debesu valstībā, Jēzus teica, ka mūsu taisnībai ir jāpārspēj reliģisko likumu skolotāju un farizeju taisnību (Mateja 5:20).
Šie farizeji un bauslības skolotāji tajā laikā tika uzskatīti par morālās godprātības virsotni. Jēzus pārtrauca šo nepareizo priekšstatu uzreiz. Viņš ieraudzīja cauri ārējai virskārtai viņu paštaisnības, garīgās lepnības un morālā bankrota realitāti.
Jēzus aicināja cilvēkus neatriebties, ja kāds viņiem nodarījis pāri (Mateja 5:39); mīlēt savus ienaidniekus un lūgt par tiem, kas viņus vajā (Mateja 5:44); sekot sava debesu Tēva pilnībai (Mateja 5:48); un piedot tiem, kas grēkojuši pret viņiem (Mateja 6:14-15).
Uzticīgs Dieva kalps redzēs sevi tikpat objektīvi, cik objektīvi viņš redz citus. Viņš apzināsies savu grēcīgumu un vajadzību pēc Dieva žēlastības – vajadzību, kas viņam ir kopīga ar saviem brāļiem un māsām Kristū. Viņam nebūs iemesla uzskatīt sevi par labāku par citiem, bet viņš sekos Pāvila mācībai filipiešiem: “Tad piepildiet manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi, ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi” (Filipiešiem 2:3).
Kad Kristus mācīja “netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti,” Viņš vērsās pret cilvēcisko tieksmi paņemt garīgo patiesību un pārvērst to liekulīgā pārākumā – kā to darīja farizeji. Mūsu lepnums liek mums kritizēt un tiesāt citus, lai mēs paši justos labāk. Jēkabs brīdināja ticīgos: “Neaprunājiet, brāļi, cits citu; kas savu brāli aprunā vai brāli tiesā, aprunā likumu un tiesā likumu; bet, ja tu likumu tiesā, tad tu neesi likuma darītājs, bet soģis. Viens ir likuma devējs un soģis, kas var glābt un pazudināt; bet kas tu tāds esi, tu kas tiesā savu tuvāku?” (Jēkaba 4:11-12).
Apustulis Pāvils brīdina: “Tāpēc tu, cilvēka bērns, ikviens, kas spried tiesu, ne ar ko nevari aizbildināties, jo, spriezdams tiesu par otru, tu tiesā pats sevi, jo, tiesātājs būdams, tu dari to pašu. Bet mēs zinām, ka pār tiem, kas tā dara, nāk pelnītā Dieva tiesa. Vai nu tu, cilvēks, kas spried tiesu pār tiem, kas tā dara, un pats dari to pašu, domā, ka izbēgsi Dieva sodam?” (Romiešiem 2:1-3, skatīt arī Romiešiem 14:4, 10-13).
Jēzus prasa, lai īsti sekotāji piemēro Viņa mācības vispirms sev un tikai pēc tam citiem. Kad Dievs mums atklāj Savu patiesību – vai nu Svētajos Rakstos, vai kādā citā veidā –, mūsu tūlītējai reakcijai ir jābūt šādai: “Kā tas attiecas uz mani? Kā es varu šo patiesību pielietot savā dzīvē?” Ievērojot Jēzus pavēli netiesāt, lai mēs paši netopam tiesāti, mēs izvairāmies no virspusējiem, lepniem, liekulīgiem vai paštaisniem secinājumiem.
