Romas Katoļu baznīcas mācība par pāvestu (“pāvests” nozīmē “tēvs”) ir balstīta un ietver šādas Romas Katoļu baznīcas mācības:
1) Kristus iecēla Pēteri par apustuļu un baznīcas vadītāju (Mateja 16:18-19). Dodot Pēterim “valstības atslēgas”, Kristus ne tikai padarīja viņu par vadītāju, bet arī padarīja viņu par nekļūdīgu, kad viņš rīkojās vai runāja kā Kristus pārstāvis uz zemes (runāja no autoritātes pozīcijas jeb “ex cathedra”). Šī spēja rīkoties baznīcas vārdā nekļūdīgi, runājot “ex cathedra”, tika nodota Pētera pēctečiem, tādējādi baznīcai tika dots nekļūdīgs vadītājs uz zemes. Pāvesta amata mērķis ir nekļūdīgi vadīt baznīcu.
2) Pēteris vēlāk kļuva par pirmo Romas bīskapu. Kā Romas bīskaps viņš īstenoja varu pār visiem pārējiem bīskapiem un baznīcas vadītājiem. Mācība, ka Romas bīskaps ir augstāks autoritātes ziņā par visiem pārējiem bīskapiem, tiek dēvēta par Romas bīskapa “primātu” [jeb pārākumu].
3) Pēteris nodeva savu apustulisko autoritāti nākamajam Romas bīskapam līdz ar citiem apustuļiem, kuri nodeva savu apustulisko autoritāti bīskapiem, kurus viņi ordinēja. Šie jaunie bīskapi savukārt nodeva šo apustulisko autoritāti tiem bīskapiem, kurus viņi vēlāk ordinēja, un tā tālāk. Šo “apustuliskās varas nodošanu” sauc par “apustulisko sukcesiju” [jeb apustuliskās varas pārmantotību].
4) Balstoties uz apgalvojumu par nepārtrauktu Romas bīskapu ķēdi, Romas katoļi māca, ka Romas katoļu baznīca ir patiesā baznīca un ka visas baznīcas, kas nepieņem pāvesta primātu, ir atdalījušās no Romas katoļu baznīcas, kas ir sākotnējā un vienīgā patiesā baznīca.
Garīgā vadītāja iezīmes
Džons Paipers
Balstīta Rakstos un pilna ar praktiskām ilustrācijām, šī grāmatiņa būs iedrošinoši pamācoša un izaicinoša katram, kurš ir kristīga vadītāja amatā, kā arī katram, kurš vēlas pieaugt savā spējā un prasmē garīgi vadīt.
Pēc tam, kad esam īsi aplūkojuši dažas Romas katoļu baznīcas mācības par pāvestību, rodas jautājums, vai šīs mācības saskan ar Bībeli. Romas katoļu baznīca uzskata, ka pāvestība un “Mātes Baznīcas” nekļūdīgā mācīšanas autoritāte ir nepieciešama, lai vadītu baznīcu, un izmanto to kā loģisku pamatojumu tam, ka Dievs to ir nodrošinājis. Taču, ieskatoties Bībelē, mēs redzam sekojošo:
1) Lai gan Pēterim bija centrāla loma agrīnā evaņģēlija izplatīšanas darbā (daļa no Mateja evaņģēlija 16:18-19 nozīmes), Bībeles mācība, skatoties kontekstā, nekur neapliecina, ka viņš būtu bijis autoritāte pār citiem apustuļiem vai pār draudzi (skat. Apustuļu darbus 15:1-23; Galatiešiem 2:1-14; 1.Pētera 5:1-5). Tāpat arī nekad nav mācīts, ka Romas bīskapam būtu jābūt primātam pār baznīcu. Drīzāk Rakstos ir tikai viena atsauce uz to, ka Pēteris ir rakstījis no “Bābeles”, kas reizēm tiek attiecināts uz Romu, un tas atrodams 1. Pētera 5:13. Galvenokārt no tā un Romas bīskapa ietekmes vēsturiskā pieauguma (pateicoties Konstantīna un viņam sekojošo Romas imperatoru atbalstam) izriet Romas katoļu baznīcas mācība par Romas bīskapa primātu. Tomēr Raksti rāda, ka Pētera autoritāte tika dalīta ar pārējiem apustuļiem (Efeziešiem 2:19–20), un ka “saistīšanas un atraisīšanas” vara, kas viņam tika piedēvēta, tika dota arī vietējām draudzēm, ne tikai draudžu vadītājiem. (skatīt Mateja 18:15-19; 1. Korintiešiem 5:1-13; 2. Korintiešiem 13:10; Titam 2:15; 3:10-11).
2) Bībele nekur nenorāda, ka tamdēļ, lai pasargātu baznīcu no kļūdām, apustuļu autoritāte tika nodota tiem, kurus viņi ordinēja (apustuliskās pārmantotības ideja). Apustuliskā pēctecība ir “ielasīta” tajos pantos, kurus Romas katoļu baznīca izmanto, lai pamatotu šo mācību (2. Timotejam 2:2; 4:2-5; Titam 1:5; 2:1; 2:15; 1. Timotejam 5:19-22). Tas, ko Bībele MĀCA, ir tas, ka viltus mācības radīsies pat no baznīcas vadītāju vidus un ka kristiešiem būtu jāsalīdzina šo vēlāko baznīcas vadītāju mācības ar Rakstiem, kas vienīgie Bībelē ir minēti kā nekļūdīgi. Bībele nemāca, ka apustuļi būtu bijuši nekļūdīgi, izņemot to, ko viņi paši ir uzrakstījuši kā Svētos Rakstus. Pāvils, runājot ar Efezas lielās pilsētas baznīcas vadītājiem, norāda uz nākamajiem viltus mācītājiem. Pāvils viņus neuztic “apustuļiem un tiem, kas turpinās viņu autoritāti”, bet gan “Dievam un Viņa žēlastības vārdam” (Apustuļu darbi 20:28-32). Un atkal Bībele māca, ka tieši Svētie Raksti ir tie, kas jālieto kā mēraukla, lai atšķirtu patiesību no maldiem. Vēstulē galatiešiem 1:8-9 Pāvils atklāj, ka patiesības no maldiem atšķiršanai ir jāvērtē, nevis KURŠ to māca, bet gan tas, KAS tiek mācīts. Lai gan Romas katoļu baznīca turpina pasludināt elles lāstu jeb “anatēmu” tiem, kas noraida pāvesta autoritāti, Svētie Raksti šo lāstu attiecina uz tiem, kas māca citu evaņģēliju (Galatiešiem 1:8-9).
3) Lai gan Romas katoļu baznīca uzskata apustulisko pēctecību par loģiski nepieciešamu, lai Dievs varētu nemaldīgi vadīt baznīcu, Raksti norāda, ka Dievs ir parūpējies par savu baznīcu ar sekojošiem līdzekļiem:
(a) Nekļūdīgi Raksti (Apustuļu darbi 20:32; 2. Timotejam 3:15-17; Mateja 5:18; Jāņa 10:35; Apustuļu darbi 17:10-12; Jesajas 8:20; 40:8 u.c.) Piezīme: Pēteris runā par Pāvila rakstiem tajā pašā kategorijā kā par citiem Svētajiem Rakstiem (2. Pētera 3:16);
(b) Kristus nebeidzamā augstā priesterība debesīs (Ebrejiem 7:22-28);
(c) Nodrošinājums ar Svēto Garu, kurš pēc Kristus nāves vadīja apustuļus patiesībā (Jāņa 16:12-14), kurš apdāvina ticīgos kalpošanas darbam, ieskaitot mācīšanas dāvanu (Romiešiem 12:3-8; Efeziešiem 4:11-16), un kurš izmanto rakstīto Vārdu kā savu galveno līdzekli (Ebrejiem 4:12; Efeziešiem 6:17).
Lai gan Romas katoļu baznīcas pāvesta amatā ir bijuši cilvēciski labi un morāli cilvēki – daži kā piemēru min pāvestu Jāni Pāvilu II, Benediktu XVI un Francisku I -, Romas katoļu mācība par pāvesta amatu ir noraidāma, jo tā neatbilst Jaunās Derības mācībai. Šāds jebkuras baznīcas mācības salīdzinājums ir būtisks, lai mēs nepalaistu garām Jaunās Derības mācību par evaņģēliju un ne tikai paši nepazaudētu mūžīgo dzīvi debesīs, bet arī neapzināti nenovestu citus uz nepareiza ceļa (Galatiešiem 1:8-9).
