Sešas Rakstu vietas, kuras mēs nedrīkstam ignorēt
Mārtiņš Luters, lielais protestantu reformators, ir teicis: “Uz zemes nav lielāka mierinājuma kā kristība.” Luters bija slavens ar to, ka cīnījās pret grēku un sātanu, sludinot sev: “Es esmu kristīts! Es esmu kristīts!”
Luters neapgalvoja, ka ir glābts tikai tāpēc, ka ir kristīts. Drīzāk viņš pareizi saskatīja kristības brīnumu un godību. Viņš uzskatīja, ka redzamais, ārējais kristības akts ir objektīvs norādījums uz neredzamo, iekšējo jaunpiedzimšanas realitāti un ticību, caur kuru mēs tiekam glābti, pamatojoties vienīgi uz Kristu. Galu galā Luters bija lielais aizstāvis attaisnošanai ticībā, kā arī cilvēks, kuru aizrāva kristības spēks un žēlastība.
Tomēr kā baptists es nevaru nepamanīt, ka Lutera atgādinājumā sev par savu kristību kaut kā pietrūka. Luters bija tas, ko mēs saucam par bērnu kristītāju (jeb pedobaptistu). Viņš pats tika kristīts kā zīdainis, nevis atbildot uz savas ticības apliecinājumu, bet gan savu vecāku ticības dēļ – ticības, ko viņi gaidīja, ka tā kādreiz izpaudīsies viņu jaundzimušajā dēlā. Pats Luters atbalstīja un praktizēja ne tikai pieaugušo jaunpievērsto, bet arī kristīgu vecāku bērnu kristīšanu (ar apslacīšanu).
Labākās bērnu kristītāju balsis parasti sniedz apbrīnojami ticamus, saprātīgus un konsekventus argumentus. Tomēr mums kā kristiešiem galvenais jautājums būtu – vai to māca reālais Svēto Rakstu teksts?
Cik daudz spēcīgāka būtu bijusi kristību pieredze, ja viņš patiešām būtu varējis to atcerēties? Ja nu viņa kristība būtu bijusi viņa dvēselē jau skaidri klātesošās glābjošās ticības izpausme, nevis tikai viņa vecāku cerība un lūgšana?
Atgriezieties no grēkiem, ticiet, kristieties
Luters nav vienīgais, kas savā redzējumā par kristībām atstāj kaut ko vēlamu. Dievs savos sakramentos ir ielicis vairāk, nekā sākumā šķiet. Kristieši no dažādām tradīcijām var gaidīt jaunus nozīmes slāņus un nianses kristīgajā kristībā, kuras mēs vēl neesam pilnībā apzinājušies.
Pirms es izklāstīšu sešus svarīgākos Jaunās Derības tekstus, kas jāņem vērā, ļaujiet man sākumā atzīt, ka abās šī jautājuma pusēs stāv dievbijīgi evaņģēliskie mācītāji, Bībeles pētnieki, draudzes un semināri. Jautājumu ir daudz, un argumenti bieži vien ir sarežģīti, un es ļoti cienu daudzus dārgos brāļus un māsas, kas uzskata, ka jākristī bērniņi.
Tomēr mēs, kredobaptisti (jeb ticīgo kristītāji), kuri kristām, parasti iegremdējot, tikai tos, kas sniedz ticamu ticības apliecinājumu, balstāmies uz dziļākiem argumentiem, nekā tikai uz bibliskā teksta virspusēju lasījumu. Tomēr, tā kā mēs ticam Bībelei, mēs arī neignorējam vienkāršu, neatlaidīgu šo tekstu lasījumu. Mēs patiešām iedziļināmies un arī neignorējam acīmredzamo. Apsveriet sešus skaidrus Bībeles tekstus par kristību, kurus neviens kristīgās kristības skatījums nevar ignorēt.
Marka 1:5
“Un pie viņa [Jāņa] izgāja visa Jūdejas zeme un visi Jeruzālemes ļaudis; un tie tika viņa kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus.”
Jaunajā Derībā kristība bez izņēmuma ir saistīta ar kristāmā grēku nožēlu un ticību. Jāņa kristība, kas bija kristīgās kristības priekštece, bija nepārprotami, atkārtoti un neatņemami saistīta ar grēku nožēlu. “[Viņi] tika viņa [Jāņa] kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus.” (Mateja 3:6). Jānis teica: “Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem” (Mateja 3:11). Evaņģēlijos un Apustuļu darbos Jāņa kristība ir apkopota kā “grēku nožēlas kristība uz grēku piedošanu” (Marka 1:4; Lūkas 3:3; arī Apustuļu darbi 13:24; 19:4). Pēc tam, stāstot par agrīno baznīcu, Apustuļu darbos kristīgā kristība vairākkārt ir saistīta ar grēku nožēlu un ticību:
- “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu” (Apustuļu darbi 2:38).
- “Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja” (Apustuļu darbi 2:41).
- “Kad tie ticēja Filipam, kas tiem sludināja evaņģēliju par Dieva valstību un Jēzus Kristus Vārdu, tie likās kristīties, vīri un sievas. Sīmanis pats arī kļuva ticīgs un kristīts pastāvīgi turējās pie Filipa..” (Apustuļu darbi 8:12-13).
Kristība glābj nevis kā ārējs akts, bet gan caur iekšējo ticību, ko tā pauž.
Apustuļu darbi 18:8
“Bet Krisps, sinagogas priekšnieks, ticēja Tam Kungam ar visu savu namu; un daudz korintiešu, viņu dzirdēdami, ticēja un tika kristīti.”
Zīdaiņu kristītāji bieži norāda uz “mājsaimniecību kristībām”, kas minētas Apustuļu darbos 16:33, 18:8 un 1.Korintiešiem 1:16, un apgalvo, ka šajās mājsaimniecībās būtu tikuši kristīti visi zīdaiņi. Tomēr, kā raksta Džons Paipers,
Nekur Svētajos Rakstos nav minēts neviens gadījums, kad tiktu kristīts zīdainis. “Mājsaimniecību kristības” (pieminētas Apustuļu darbos 16:15, 33 un 1. Korintiešiem 1:16) ir izņēmums tikai tad, ja pieņemam, ka mājinieki bija arī zīdaiņi. Taču patiesībā Lūka atmet šo pieņēmumu, kā, piemēram, filipiešu cietuma sarga gadījumā (Apustuļu darbi 16:32), sakot, ka Pāvils vispirms “… runāja Dieva vārdu… visiem, kas bija tanī [cietuma sarga] namā.
Apustuļu darbos 18:8 Lūka uzreiz nākamajā teikumā paskaidro, ka ar vienkāršu atrašanos jauno kristiešu mājsaimniecībā nepietiek, lai cilvēku varētu kristīt. Ticība Jēzum bija priekšnoteikums: “Krisps, sinagogas priekšnieks, ticēja Tam Kungam ar visu savu namu; un daudz korintiešu, viņu dzirdēdami, ticēja un tika kristīti.” (Apustuļu darbi 18:8).
Ticīgo kristīšanas arguments sniedzas dziļāk par šādiem gadījumiem evaņģēlijos un Apustuļu darbos, taču mēs bieži sākam tieši tur. Un ne tikai agrīnās draudzes stāstos, kas var būt sarežģīti attiecībā uz normatīviem priekšrakstiem, bet arī vēstulēs. Četri saistoši teksti apustuliskajās vēstulēs saista kristību un ticību ar skaidrību un vienkāršību, kas nav sastopamas bērnu kristīšanas argumentos.
Vēstule galatiešiem 3:26-27
“Jūs jau visi ticēdami uz Jēzu Kristu esat Dieva bērni. Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat tērpušies Kristū.”
Pāvils pieņem, ka tie, kas ir kristīti, un tie, kam ir glābjošā ticība, ir viena un tā pati grupa (bez sankcionētiem novirzieniem). Ticība un kristība sader kopā gan baznīcas praksē, gan individuālā kristieša pieredzē. Tiem, kas apliecina glābjošu ticību, ir jākristās. Un tie, kas ir kristīti, ir apliecinājuši glābjošo ticību.
Ne šeit, ne citur nav paredzēts nekāds izņēmums vai atļauja kristīt kādu bez ticības apliecinājuma, cerībā uz nākotnes ticību.
Kolosiešiem 2:11-12
“Viņā jūs arī esat apgraizīti, ne cilvēku rokām, bet Kristū apgraizīti, un tā tikuši vaļā no savas grēcīgās dabas, kristībā līdz ar Viņu aprakti un Viņā līdzi uzmodināti, ticēdami Dieva spēkam, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem.”
Apgraizīšanas pieminēšana ir svarīga, jo viens no galvenajiem bērnu kristītāju argumentiem ir tas, ka, tāpat kā apgraizīšana tika veikta katram vīriešu dzimuma cilvēkam, kas piedzima Dieva pirmās derības tautā, tā arī kristība būtu jāpiemēro katram bērnam (vīriešu un sieviešu dzimuma), kas piedzimuši ticīgās Dieva Jaunās derības tautas – draudzes – ģimenēs. Tomēr tas nav tas, kas par apgraizīšanu teikts Kolosiešiem 2 vai kādā citā Jaunās Derības tekstā.
Šeit “Kristus apgraizīšana” attiecas uz to, ka Viņš pie krusta tika atstumts mūsu grēku dēļ, bet “apgraizīšana, kas veikta bez rokām”, ko Pāvils attiecina uz katru ticīgo, ir garīgā apgraizīšana, tas ir, jaunpiedzimšana.
Pāvils sagaida, ka šiem Jaunās derības cilvēkiem, kas ir piedzimuši no jauna, apgraizīti sirdī, tiks piemērots Jaunās derības inaugurācijas rituāls, proti, ūdens kristība. Kā mēs sīkāk izpētīsim tālāk, kristības kā Vecās derības apgraizīšanas pretstatījuma saņēmēji Jaunajā derībā ir tie, kam ir jaunpiedzimšana (nevis tikai dabiskā piedzimšana), garīgā apgraizīšana, kas nenotiek bez ticības. Vēstulē kolosiešiem 2:11-12, tāpat kā vēstulē galatiešiem 3:26-27, ir pieņemts, ka visiem kristītajiem, ne tikai viņu vecākiem, ir aktīva un apliecinoša ticība.
Romiešiem 6:3-4
“Jeb vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus Vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.”
Tāpat kā Kolosiešiem 2, kristītie ir tie, kas ir aprakti Jēzus nāvē un Viņā uzmodināti jaunai dzīvei. Šis attēls ne tikai norāda uz iegremdēšanu, nevis apslacīšanu vai apliešanu, bet vēl svarīgāk ir tas, ka “atjaunotā dzīve” liecina par jaunpiedzimšanu un tās rezultātiem, nevis tikai par pirmo piedzimšanu.
Vecais “es”, kurā mēs esam piedzimuši (Efeziešiem 2:1-3), ir krustā sists (Romiešiem 6:6) jeb novilkts (Efeziešiem 4:22; Kolosiešiem 3:9). Pāvils saka, ka tas attiecas uz “mums visiem”, visiem kristītajiem. Mēs visi tagad “staigājam atjaunotā dzīvē”, nevis vecajā, kas bija mūsu pirmās piedzimšanas laikā. Arguments par bērnu kristīšanu, kas paredz ticību jaundzimušajam, neatbilst Jaunās Derības tekstu kopumam par atgriešanos, vecā cilvēka novilkšanu un staigāšanu atjaunotā dzīvē.
1. Pētera 3:21
Gan ticīgo, gan zīdaiņu kristītāji bieži izvairās no šī teksta, jo tas rada jautājumu par to, ko nozīmē “kristība, kura tagad jūs glābj”. Tomēr, ja mēs pareizi saprotam šo pantu, mēs gan novēršam šo neskaidrību, gan redzam vēl vienu apstiprinājumu tam, ka kristība nav nekas cits kā subjektīvās grēku nožēlas un ticības (jaunpiedzimšanas) objektīva izpausme, kas jau ir klātesoša (nevis tikai cerēta) kristāmajā.
“(…) kristību, kura tagad arī jūs glābj. Tā nav miesas netīrības mazgāšana, bet ir labas sirdsapziņas izlūgšanās Dievā caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos.”
Pēteris paredz, ka mēs būsim pārsteigti, dzirdot: “kristība… jūs glābj,” tāpēc viņš tūlīt paskaidro. Viņš nevēlas teikt, ka kristības ārējam darbam “kā netīrumu nomazgāšanai no ķermeņa” pašam par sevi ir pestījošs spēks. Drīzāk instruments, kas savieno ticīgo ar Kristu glābšanai, ir neredzamais sirds stāvoklis (ticība), kas tiek ārēji izteikts kristībā.
Kristība objektīvi un ārēji parāda subjektīvo un iekšējo “lūgumu Dievam pēc labas sirdsapziņas”. Kristība glābj nevis kā ārējs akts, bet gan caur iekšējo ticību, ko tā pauž. Pētera apgalvojums pakārtojas tam, ka kristība izsaka glābjošu, garīgi atdzimušu sirds stāvokli ticīgajā.
Ticams vai biblisks?
Papildus piemēriem stāstījumos un apustuļu pamācošajiem vārdiem, kas saista kristību ar ticību, mēs savu argumentāciju balstām uz teoloģiskiem un derības pamatiem.
Labākās bērnu kristītāju balsis parasti sniedz apbrīnojami ticamus, saprātīgus un konsekventus argumentus. Tomēr mums kā kristiešiem galvenais jautājums būtu nevis par to, vai arguments ir ticams un konsekvents, bet gan par to, vai to māca reālais Svēto Rakstu teksts.
Lai kāda būtu jūsu tradīcija, labam argumentam par kristīgās kristības būtību un pielietojumu nevajadzētu ignorēt vai mazināt to, kas patiesībā ir teikts Bībelē, ieskaitot šos sešus svarīgos tekstus.
Deivids Matiss (desiringGod.org)
