Trīsvienības doktrīna ir kristīgās ticības pamats. Tā ir izšķiroša, lai pareizi saprastu, kāds ir Dievs, kā Viņš ir saistīts ar mums un kā mums vajadzētu būt saistītiem ar Viņu. Taču tā rada arī daudz sarežģītu jautājumu. Kā Dievs var būt vienlaikus viens un trīs? Vai Trīsvienība ir pretrunā? Ja Jēzus ir Dievs, kāpēc evaņģēlijos ir aprakstīti gadījumi, kad Viņš lūdz Dievu?
Lai gan mēs nevaram pilnībā saprast visu par Trīsvienību, uz šiem jautājumiemir iespējams atbildēt, nonākot pie pamatīgas izpratnes par to, ko nozīmē, ka Dievs ir trīs vienā.
Viens Dievs – trīs personas
Trīsvienības doktrīna nozīmē, ka ir viens Dievs, kas mūžīgi eksistē kā trīs atšķirīgas Personas – Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Citiem vārdiem, Dievs ir viens saskaņā ar Savu būtību un trīs saskaņā ar Savu personu. Šīs definīcijas pauž trīs būtiskas patiesības: 1) Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir atšķirīgas Personas, 2) katra Persona ir pilnīgs Dievs, 3) ir tikai viens Dievs.
Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir atšķirīgas Personas. Bībele runā par Tēvu kā par Dievu (Filipiešiem 1:2), par Jēzu kā par Dievu (Titam 2:13) un par Svēto Garu kā par Dievu (Apustuļu darbi 5:3-4). Vai šie ir tikai trīs dažādi veidi, kā skatīties uz Dievu, vai arī vienkārši veidi, kā apzīmēt trīs dažādas lomas, ko Dievs spēlē? Atbildei jābūt noliedzošai, jo Bībele arī norāda, ka Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir atšķirīgas Personas.
Piemēram, tā kā Tēvs ir sūtījis Dēlu pasaulē (Jāņa 3:16), tad Viņš nevar būt viena un tā pati persona, kas Dēls. Tāpat pēc tam, kad Dēls atgriezās pie Tēva (Jāņa 16:10), Tēvs un Dēls sūtīja pasaulē Svēto Garu (Jāņa 14:26; Ap.d.2:33). Tādēļ Svētajam Garam ir jābūt atšķirīgam no Tēva un Dēla.
Jēzus kristībās mēs redzam Tēvu, kurš runā no debesīm, un Garu, kurš nolaižas no debesīm kā balodis, kad Jēzus iziet no ūdens (Marka 1:10-11). Jāņa evanģelijā 1:1 ir apstiprināts, ka Jēzus ir Dievs, un tajā pašā laikā, ka Viņš bija “pie Dieva”, tādējādi norādot, ka Jēzus ir no Dieva Tēva atšķirīga Persona (skatīt arī Jāņa ev. 1:18). Un Jāņa evanģelijā 16:13-15 mēs redzam, ka, lai gan starp šīm trim personām pastāv cieša vienotība, arī Svētais Gars ir atšķirīgs no Tēva un Dēla.
Tas, ka Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir atšķirīgas Personas, citiem vārdiem sakot, nozīmē, ka Tēvs nav Dēls, Dēls nav Svētais Gars un Svētais Gars nav Tēvs. Jēzus ir Dievs, bet Viņš nav Tēvs vai Svētais Gars. Svētais Gars ir Dievs, bet Viņš nav ne Dēls, ne Tēvs. Tās ir dažādas Personas, nevis trīs dažādi skatījumi uz Dievu.
Katra Trīsvienības locekļa personība nozīmē, ka katrai Personai ir atšķirīgs apziņas centrs. Tādējādi tās ir personiski saistītas viena ar otru – Tēvs sevi uzskata par “Es”, bet Dēlu un Svēto Garu – par “Tu”. Tāpat arī Dēls sevi uzskata par “Es”, bet Tēvu un Svēto Garu – par “jūs”.
Dažreiz tiek iebilsts: “Ja Jēzus ir Dievs, tad, esot uz zemes, Viņš ir pielūdzis pats sevi.” Bet atbilde uz šo iebildumu ir šim apgalvojumam vienkārši piemērojot to, ko mēs jau apskatījām. Lai gan Jēzus un Tēvs abi ir Dievs, viņi ir dažādas Personas. Tādējādi Jēzus pielūdza Dievu Tēvu, bet nepiealūdza sevi. Patiesībā tieši nepārtrauktais dialogs starp Tēvu un Dēlu (Mateja 3:17; 17:5; Jāņa ev. 5:19; 11:41-42; 17:1 un turpmāk) ir labākais pierādījums tam, ka Tēvs un Dēls ir atšķirīgas Personas ar atšķirīgiem apziņas centriem.
Dažkārt tiek novērtēta Tēva un Dēla personība, bet Svētā Gara personība tiek atstāta novārtā. Dažkārt Gars tiek traktēts vairāk kā “spēks”, nevis Persona. Taču Svētais Gars nav “tas”, bet gan “Viņš” (skaties Jāņa 14:26; 16:7-15; Apustuļu darbos 8:16). To, ka Svētais Gars ir Persona, nevis bezpersonisks spēks (kā gravitācija), pierāda arī tas, ka Viņš runā (Ebrejiem 3:7), spriež (Apustuļu darbi 15:28), domā un saprot (1.Korintiešiem 2:10-11), grib (1.Korintiešiem 12:11), jūt (Efeziešiem 4:30) un sniedz personisku sadraudzību (2.Korintiešiem 13:14). Tās visas ir personības īpašības.
Papildus šiem tekstiem arī pārējie, kurus minējām iepriekš, skaidri norāda, ka Svētā Gara personība ir atšķirīga no Dēla un Tēva personības. Tās ir trīs reālas personas, nevis trīs lomas, ko Dievs spēlē.
Vēl viena nopietna kļūda, ko cilvēki ir pieļāvuši, ir doma, ka Tēvs ir kļuvis par Dēlu, kurš pēc tam ir kļuvis par Svēto Garu. Pretēji tam, Dievs vienmēr ir bijis un vienmēr būs trīs Personas. Nekad nav bijis tāda laika, kad kāda no Dievišķajām Personām nepastāvētu. Tās visas ir mūžīgas.
Lai gan trīs Trīsvienības locekļi ir atšķirīgi, tas nenozīmē, ka kāds no tiem ir zemāks par otru. Gluži otrādi, tie visi ir identiski pēc savām īpašībām. Viņi ir vienlīdzīgi spēkā, mīlestībā, žēlastībā, taisnīgumā, svētumā, zināšanās un visās citās īpašībās.
Katra Persona ir pilnīgs Dievs. Ja Dievs ir trīs Personas, vai tas nozīmē, ka katra Persona ir “viena trešdaļa” Dieva? Vai Trīsvienība nozīmē, ka Dievs ir sadalīts trīs daļās?
Trīsvienības doktrīna nedala Dievu trīs daļās. Bībele skaidri saka, ka visas trīs Personas ir simtprocentīgs Dievs. Tēvs, Dēls un Svētais Gars katrs ir pilnīgs Dievs. Piemēram, vēstulē Kolosiešiem 2:9 par Kristu ir teikts: “Jo Viņā mājo miesā ietvertā Dievības pilnība.” Mums nevajadzētu domāt par Dievu kā par “pīrāgu”, kas sadalīts trīs gabaliņos, no kuriem katrs gabaliņš pārstāv vienu personu. Tas padarītu katru personu par mazāk nekā pilnīgu Dievu un līdz ar to ne par Dievu vispār. Drīzāk “katras Personas būtība ir vienāda ar visu Dieva būtību” (Grudems, Sistemātiskā teoloģija, 1994, 255. lpp.). Dievišķā būtība nav kaut kas tāds, kas ir sadalīts starp trim Personām, bet ir pilnībā visās trijās Personās, nesadalot to “daļās”.
Tādējādi Dēls nav viena trešdaļa Dieva būtības, bet gan visa Dieva būtība. Tēvs nav viena trešdaļa Dieva būtības, bet gan visa Dieva būtība. Tāpat ir arī ar Svēto Garu. Tādējādi, kā raksta Veins Grudems: “Kad mēs runājam par Tēvu, Dēlu un Svēto Garu kopā, mēs nerunājam par lielāku būtību nekā tad, kad runājam tikai par Tēvu, tikai par Dēlu vai tikai par Svēto Garu”.
Dievs ir tikai viens. Ja katra Trīsvienības Persona ir atšķirīga un tomēr pilnībā Dievs, vai mums būtu jāsecina, ka ir vairāk nekā viens Dievs? Acīmredzot nevaram, jo Svētie Raksti skaidri norāda, ka ir tikai viens Dievs: “Vai ne Es, tas Kungs, kas vienīgi ir Dievs? Bez Manis nav cita patiesa Dieva un glābēja! Griezieties pie Manis, tad jūs būsit glābti, visi zemes gali! Jo vienīgi Es esmu Dievs, un cita nav neviena!” (Jesajas 45:21-22; skat. arī Jesajas 44:6-8; 2. Mozus 15:11; 5. Mozus 4:35; 6:4-5; 32:39; 1. Samuēla 2:2; 1. Ķēniņu 8:60).
Redzot, ka Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir atšķirīgas Personas, ka katra no tām ir pilnīgs Dievs un ka tomēr ir tikai viens Dievs, mums jāsecina, ka visas trīs Personas ir viens un tas pats Dievs. Citiem vārdiem sakot, ir viens Dievs, kas eksistē kā trīs atšķirīgas Personas.
Ja ir kāds fragments, kas visskaidrāk apvieno visus šos vārdus, tad tas ir Mateja evanģēlijs 28:19: “Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā.” Tēvs, Dēls un Svētais Gars šeit ir izdalīti kā atšķirīgas Personas. Mēs kristām Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Otrkārt, pamani, ka katrai Personai ir jābūt dievišķai, jo tās visas ir nostādītas vienā līmenī. Patiesībā, vai Jēzus gribētu, lai mēs kristāmies vienkāršas radības vārdā? Protams, ka nē. Tādēļ katrai no Personām, kuru vārdā mums ir jākristās, ir jābūt dievībai. Treškārt, ievēro, ka, lai gan trīs dievišķās Personas ir atšķirīgas, mēs tiekam kristīti to vārdā (vienskaitlī), nevis vārdos (daudzskaitlī). Trīs Personas ir atšķirīgas, tomēr tās veido tikai vienu vārdu. Tas ir iespējams tikai tad, ja tām ir viena būtība.
Vai Trīsvienība ir pretrunīga?
Tas liek mums rūpīgāk izpētīt ļoti noderīgu Trīsvienības definīciju, ko jau minēju iepriekš: Dievs ir viens pēc būtības, bet trīs pēc personas. Šis formulējums mums var parādīt, kāpēc nav trīs Dievu un kāpēc Trīsvienība nav pretrunā.
Lai kaut kas būtu pretrunīgs, tam ir jāpārkāpj likums par pretrunu neesamību. Šis likums nosaka, ka vienā un tajā pašā sakarībā nevar apgalvot, ka A ir A un ka A nav A. Citiem vārdiem sakot, tu nonāc pretrunā, ja apstiprini un noliedz vienu un to pašu apgalvojumu. Piemēram, ja es saku, ka Mēness ir pilnībā veidots no siera, bet pēc tam saku, ka Mēness nav pilnībā veidots no siera, es esmu pretrunā ar sevi.
Citi apgalvojumi sākumā var šķist pretrunīgi, bet patiesībā tā nav. Teologs R. Č. Sprouls (R. C. Sproul) kā piemēru min Dikensa slaveno rindkopu: “Tie bija labākie laiki, tie bija vissliktākie laiki.” Acīmredzot tā ir pretruna, ja Dikenss vēlas teikt, ka tie bija labākie laiki tādā pašā veidā, kā tie bija sliktākie laiki. Taču ar šo apgalvojumu viņš izvairās no pretrunām, jo ar šo apgalvojumu viņš grib teikt, ka vienā ziņā tie bija labākie laiki, bet citā ziņā – sliktākie laiki.
Pārnesot šo jēdzienu uz Trīsvienību, nav pretrunu, ja Dievs ir gan trīs, gan viens, jo Viņš nav trīs un viens vienādā veidā. Viņš ir trīs citā veidā nekā viens. Tādējādi mēs nerunājam maldus – mēs nesakām, ka Dievs ir viens, un pēc tam nenoliedzam, ka Viņš ir viens, sakot, ka Viņš ir trīs. Tas ir ļoti svarīgi: Dievs ir viens un trīs vienlaikus, taču ne vienā un tajā pašā veidā.
Kādā veidā Dievs ir viens? Viņš ir viens pēc būtības. Kā Dievs ir trīs? Viņš ir trīs Personā. Būtība un persona nav viens un tas pats. Dievs ir viens noteiktā veidā (būtība) un trīs citā veidā (persona). Tā kā Dievs ir viens citā veidā nekā trīs, tad Trīsvienība nav pretrunā. Pretrunība būtu tikai tad, ja mēs teiktu, ka Dievs ir trīs tādā pašā veidā, kādā Viņš ir viens.
Tātad rūpīgāks skatījums uz faktu, ka Dievs ir viens pēc būtības, bet trīs pēc personas, ir palīdzējis parādīt, kāpēc Trīsvienība nav pretrunā. Bet kā tas mums parāda, kāpēc ir tikai viens Dievs, nevis trīs? Tas ir ļoti vienkārši: Visas trīs Personas ir viens Dievs, jo, kā mēs redzējām iepriekš, tās visas ir viena būtība. “Būtība” nozīmē to pašu, ko “esamība”, “būtne”. Tādējādi, tā kā Dievs ir tikai viena būtība, Viņš ir tikai viena būtne, nevis trīs. Tam vajadzētu paskaidrot, kādēļ ir tik svarīgi saprast, ka visas trīs Personas ir viena un tā pati būtība. Jo, ja mēs to noliedzam, mēs esam nolieguši Dieva vienotību un apstiprinājuši, ka ir vairāk nekā viena Dieva būtība (t.i., ka ir vairāk nekā viens Dievs).
Tas, ko mēs līdz šim esam redzējuši, sniedz labu pamatizpratni par Trīsvienību. Taču ir iespējams iet dziļāk. Ja mēs spēsim precīzāk saprast, ko nozīmē būtība un persona, kā šie divi termini atšķiras un kā tie ir saistīti, tad mums būs pilnīgāka izpratne par Trīsvienību.
Būtība un persona
Būtība. Ko nozīmē būtība? Kā jau minēju iepriekš, tā nozīmē to pašu, ko būtne. Dieva būtība ir viņa būtne. Vēl precīzāk sakot, būtība ir tas, kas tu esi. Riskējot dot pārāk fizisku piemēru, būtību var saprast kā “materiālu”, no kura tu “sastāvi”. Protams, mēs šeit runājam analoģiski, jo par Dievu mēs nevaram saprast fiziskā veidā. “Dievs ir gars” (Jāņa ev. 4:24). Turklāt ir skaidrs, ka mums nevajadzētu domāt par Dievu kā par tādu, kas “sastāv no” kaut kā cita, izņemot dievišķību. Dieva “būtība” ir Dievs, nevis “sastāvdaļu” kopums, kas kopā veido dievišķību.
Persona. Attiecībā uz Trīsvienību mēs terminu “Persona” lietojam citādi, nekā mēs to parasti lietojam ikdienā. Tāpēc bieži vien ir grūti konkrēti definēt Personu, kā mēs to lietojam attiecībā uz Trīsvienību. Ar Personu mēs nedomājam “neatkarīgu indivīdu” tādā nozīmē, ka gan es, gan cits cilvēks esam atsevišķi, neatkarīgi indivīdi, kas var pastāvēt neatkarīgi viens no otra.
Ar personu mēs saprotam to, kas sevi uzskata par “Es”, bet citus par “tevi”. Tā, piemēram, Tēvs ir cita Persona nekā Dēls, jo Viņš uzskata Dēlu par “Tu”, lai gan pats sevi uzskata par “Es”. Tādējādi attiecībā uz Trīsvienību mēs varam teikt, ka “Persona” nozīmē atšķirīgu subjektu, kas sevi uzskata par “Es”, bet pārējos divus par “Tu”. Šie atšķirīgie subjekti nav dalījums Dieva būtībā, bet gan “personiskās esamības forma, kas nerada atšķirības būtībā”.
Attiecības starp būtību un Personu ir šādas. Dieva vienotajā, nedalāmajā būtībā notiek “izvēršanās” trīs personiskās atšķirībās. Šīs personiskās atšķirības ir dievišķās būtības iekšienē esošie eksistences veidi, taču tās nav dievišķās būtības dalījumi. Tās ir personiskas eksistences formas, kūrām nav atšķirības būtībā. Teologs Hermans Bavinks (Herman Bavinck, The Doctrine of God, 303.lpp.) šajā jautājumā ir izteicis vērtīgu domu: “Personas ir esības veidi būtnē; attiecīgi Personas savā starpā atšķiras tā, kā viens esības veids atšķiras no otra, un – izmantojot parastu ilustrāciju – kā atvērta plauksta atšķiras no aizvērtas dūres”.
Tā kā katra no šīm “esamības formām” ir mijiedarbīga (tāpat arī Personas), katra no tām ir atšķirīgs apziņas centrs, un katrs apziņas centrs sevi uzskata par “es”, bet citus par “tu”. Tomēr visas šīs trīs Personas “sastāv” no viena un tās paša “pildījuma” (tas ir, no viena un tā paša “kas” jeb būtības).
Tādējādi dievišķā būtība nav kaut kas tāds, kas pastāv “virs” vai “atsevišķi no” trim Personām, bet dievišķā būtība ir trīs Personu būtība. Tāpat mums nevajadzētu domāt par Personām kā par tādām, ko nosaka atribūti, kas pievienoti Dieva būtībai.
Veins Grudems skaidro: “Bet, ja katra Persona ir pilnībā Dievs un tai piemīt visa Dieva būtība, tad mums arī nevajadzētu domāt, ka Personu atšķirības ir kādi papildu atribūti, kas pievienoti Dieva būtībai. Drīzāk katrai Trīsvienības Personai ir visas Dieva īpašības, un nevienai Personai nav īpašību, kas nepiemīt pārējām Personām. No otras puses, mums ir jāsaka, ka Personas ir reālas, ka tās nav tikai dažādi veidi, kā skatīties uz vienu Dieva būtību. Vienīgais veids, kā to iespējams izdarīt, šķiet, ir teikt, ka atšķirība starp Personām nav “būtības”, bet gan “attiecību” atšķirība. Tas ir kaut kas ļoti atšķirīgs no mūsu cilvēciskās pieredzes, kur katra atšķirīga cilvēka “persona” ir arī atšķirīga būtne. Kaut kādā veidā Dieva būtība ir tik daudz lielāka nekā mūsu būtība, ka Viņa vienotajā nedalāmajā būtībā var notikt izvēršanās starppersonu attiecībās, lai varētu būt trīs atšķirīgas personas.”
Trīsvienības ilustrācijas?
Ir daudz ilustrāciju, kas tiek piedāvātas, lai palīdzētu mums saprast Trīsvienību. Lai gan dažas ilustrācijas ir noderīgas, mums jāatzīst, ka neviena ilustrācija nav perfekta. Turklāt ir daudzas ilustrācijas, kas ir ne tikai nepilnīgas, bet arī kļūdainas.
Viena no ilustrācijām, no kuras jāuzmanās, ir tā, kas saka: “Es esmu viena persona, bet Es esmu students, dēls un brālis. Tas izskaidro, kā Dievs var būt gan viens, gan trīs.” Problēma ir tā, ka šī ilustrācija atspoguļo ķecerību, ko sauc par modālismu. Dievs nav viena persona, kas pilda trīs dažādas lomas, kā tas izriet no šīs ilustrācijas. Viņš ir viena Būtība trīs Personās (apziņas centros), nevis tikai trīs lomas. Šī analoģija ignorē personiskās atšķirības Dieva iekšienē un samazina tās līdz vienkāršām lomām.
Kopsavilkums un pielietojums
- Trīsvienība nav ticība trim dieviem. Dievs ir tikai viens, un mēs nekad nedrīkstam no tā novirzīties.
- Šis viens Dievs pastāv kā trīs Personas.
- Katra no šīm trim Personām nav Dieva daļa, bet katra no tām ir pilnīgs Dievs un vienlīdzīgs Dievs. Dieva vienotajā nedalāmajā būtībā notiek “izvēršanās” trijās savstarpējās attiecībās tā, ka pastāv trīs Personas. Atšķirības Dieva būtībā nav Viņa būtības atšķirības, un tās nav arī kaut kas pievienots Viņa būtībai, bet tās ir Dieva vienas, nedalītas būtības izvēršanās trijās starppersonu attiecībās tā, ka pastāv trīs reālas Personas.
- Dievs nav viena persona, kas uzņēmusies trīs secīgas lomas. Tā ir modālisma ķecerība. Tēvs nav kļuvis par Dēlu un pēc tam par Svēto Garu. Tā vietā Dievā vienmēr ir bijušas un vienmēr būs trīs atšķirīgas personas.
- Trīsvienība nav pretruna, jo Dievs nav trīs tādā pašā veidā, kā Viņš ir viens. Dievs ir viens pēc būtības, bet trīs pēc personas.
Trīsvienība vispirms ir svarīga tāpēc, ka Dievs ir svarīgs. Pilnīgāka izpratne par to, kāds ir Dievs, ir veids, kā godināt Dievu. Turklāt mums vajadzētu ļaut, lai tas, ka Dievs ir trīsvienīgs, padziļina mūsu pielūgsmi. Mēs eksistējam, lai pielūgtu Dievu. Un Dievs vēlas, lai cilvēki Viņu pielūdz “garā un patiesībā” (Jāņa ev. 4:24). Tādēļ mums vienmēr jācenšas padziļināt savu Dieva pielūgsmi – gan patiesībā, gan sirdī.
Trīsvienībai ir ļoti nozīmīgs pielietojums attiecībā uz lūgšanu. Vispārējais lūgšanas modelis Bībelē ir lūgt Tēvu caur Dēlu un Svētajā Garā (Efeziešiem 2:18). Mūsu sadraudzību ar Dievu vajadzētu stiprināt, apzinoties, ka mēs esam saistīti ar trīspersonisku Dievu!
Apziņa par atšķirīgo lomu, kāda katrai Trīsvienības Personai ir mūsu pestīšanā, var īpaši kalpot tam, lai mūsu lūgšanas sniegtu mums lielāku mierinājumu un pateicību Dievam, kā arī palīdzētu mums būt konkrētākiem savās lūgšanās. Tomēr, apzinoties katras Personas atšķirīgās lomas, mums nekad nevajadzētu domāt, ka tās ir tik atsevišķas un ka pārējās Personas nav iesaistītas. Gluži otrādi – visa, kurā ir iesaistīta viena Persona, tādā vai citādā veidā ir iesaistītas arī pārējās divas.
Mets Permans (desiringGod.org)
