Svētā Gara kristību var definēt kā darbu, ar kuru Dieva Gars ticīgo vieno ar Kristu un ar citiem ticīgajiem Kristus miesā pestīšanas brīdī. Svētā Gara kristību paredzēja Jānis Kristītājs (Marka evaņģēlijs 1:8) un Jēzus pirms uzkāpšanas debesīs: “Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām.” (Apustuļu darbi 1:5). Šis apsolījums piepildījās Vasarsvētku dienā (Apustuļu darbi 2:1-4); pirmo reizi cilvēkos pastāvīgi iemājoja Svētais Gars, un radās draudze.
1. Korintiešiem 12:12-13 ir galvenā Bībeles Rakstu vieta par Svētā Gara kristību: “Jo, kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa, tā arī Kristus. Jo arī mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu, gan jūdi, gan grieķi, gan vergi, gan brīvie; un mēs visi esam dzirdināti ar vienu Garu.” Ievērojiet, ka mēs “visi” esam kristīti ar Garu – visi ticīgie ir saņēmuši Gara kristību, kas ir vienāda ar pestīšanu, un tā nav īpaša pieredze, kas paredzēta tikai dažiem izredzētajiem. Lai gan vēstulē romiešiem 6:1-4 nav īpaši pieminēts Dieva Gars, tajā ticīgā stāvoklis Dieva priekšā ir aprakstīts līdzīgā valodā kā 1. vēstulē korintiešiem: “Ko lai nu sakām? Vai paliksim grēkā, lai vairojas žēlastība? Nekādā ziņā ne! Kā lai mēs, kas grēkam esam miruši, vēl dzīvojam tajā? Jeb vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus Vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.”
Turpmāk minētie fakti ir nepieciešami, lai palīdzētu nostiprināt mūsu izpratni par Gara kristību:
Pirmkārt, 1. korintiešiem 12:13 skaidri teikts, ka visi ir kristīti, tāpat kā visiem ir dots dzert Garu (Gara saņemšana jeb Gara iemājošana mūsos).
Otrkārt, nekur Svētajos Rakstos nav teikts, ka ticīgajiem būtu jākristās ar Garu, Garā vai ar Gara starpniecību, vai arī ka viņiem būtu jātiecas pēc Svētā Gara kristības. Tas norāda, ka visiem ticīgajiem jau ir bijusi šī pieredze.
Treškārt, Efeziešiem 4:5, šķiet, ir atsauce uz Gara kristību. Ja tas tā ir, tad Svētā Gara kristība ir realitāte katram ticīgajam, tāpat kā “viena ticība” un “viens Kungs”.
Nobeigumā jāsecina, ka Svētā Gara kristība dara divas lietas:
Pirmkārt, tā mūs savieno ar Kristus miesu.
Otrkārt, caur Gara kristību par realitāti mūsu dzīvē kļūst tas, ka esam krustā sisti līdz ar Jēzu.
Tas, ka esam Viņa miesā, nozīmē, ka mēs kopā ar Viņu esam augšāmcēlušies jaunai dzīvei (Romiešiem 6:4). Tad mums vajadzētu izmantot savas garīgās dāvanas, lai uzturētu šo miesu labi funkcionējošu, kā norādīts 1. Korintiešiem 12:13 kontekstā. Tās pašas Gara kristības pieredze kalpo par pamatu draudzes vienotības uzturēšanai, kā tas ir Efeziešiem 4:5 kontekstā. Saistīšanās ar Kristu Viņa nāvē, apbedīšanā un augšāmcelšanā caur Gara kristību ir pamats mūsu nošķiršanai no grēka varas un mūsu dzīvošanai jaunā dzīvē (Romiešiem 6:1-10; Kolosiešiem 2:12).
