Bērnībā mani īpaši neuzrunāja visiem pazīstamā Ziemassvētku dziesma, kurā uzdots jautājums, uz kuru visi jau zināja atbildi.
Kas ir šis Bērns? Vai tiešām? Tas, protams, ir Jēzus. Mēs visi to zinām – pat bērni to zina.
Taču es vēl nesapratu, ka jautājumi nav domāti tikai problēmu risināšanai un jaunas informācijas pieprasīšanai, bet dažreiz jautājumos ir kāda lielāka jēga. Mēs tos saucam par retoriskiem jautājumiem. Citreiz jautājuma forma pauž bijību un izbrīnu par kaut ko, par ko mēs zinām, ka tā ir taisnība, bet kas mums šķiet gandrīz pārāk labs, lai būtu patiess. Tas ir pārāk labi, lai to vienkārši pateiktu tā, kā mēs sakām visu pārējo.
Kad mācekļi nonāca lielā vētrā, kad viļņi lauzās laivā, un Jēzus nomierināja vētru, viņi cits citam sacīja: “Kas Tas tāds, ka pat vējš un jūra Viņam paklausa?” (Marka 4:41). Viņi zināja atbildi no Rakstiem. Tikai pats Dievs var nomierināt jūru (Psalmi 65:7; 89:9; 107:29); kaut kādā veidā tam jābūt Dievam. Bet tas bija pārāk brīnišķi, lai to vienkārši pateiktu. Šī jaunā Jēzus godības atklāsme bija pārāk milzīga, lai to noklusētu, un pārāk ievērojama, lai to neizteiktu kādā jaunā veidā. Pats Dievs bija kļuvis par cilvēku un atradās laivā kopā ar viņiem. Kas Tas tāds?
Līdzīgā veidā mēs Ziemassvētkos sakām: “Kas ir šis Bērns?” Mēs zinām atbildi. Tā ir skaidri atklāta. Un tā ir gandrīz pārāk brīnišķīga, lai būtu patiesa. Pats Dievs šajā bērniņā ir kļuvis par cilvēku un ir nācis mūs glābt. Mūžīgais Vārds ir kļuvis miesa un mājo mūsu vidū (Jāņa 1:14). Tas ir pavisam skaidri un droši. Mums tas ir jāsaka tieši un drosmīgi. Un ir labi reizēm, piemēram, Ziemassvētkos, apbrīnā teikt: “Kas ir šis Bērns?”
Necilā kūtiņa
Taču šo apbrīnas pilno paziņojumu – jautājumu rosina ne tikai tas, ka Dievs ir kļuvis par cilvēku, bet arī tas, ka Viņš ir nācis mūsu vidū šādā veidā – šajā pārsteidzošajā nabadzībā. Pirmā rindkopa parāda slavu, ko mēs sagaidām: eņģeļi sveicina Viņu ar dziesmām. Tāda ir ķēniņa ierašanās, ko mēs gaidījām – debesu pulki dzied, un visas debesis mirdz dziesmās.
Ziemassvētku gaisma un prieks labākajā gadījumā ir tukši un pat šausminoši, ja mēs izjaucam saikni starp Betlēmi un Golgātu.
Bet pat šeit ir kāds negaidīts mirklis. Eņģeļi dzied ganiem. Tas ir dīvaini. Jā, eņģeļi, bet ganiem? Vai tur nevajadzētu būt augstām amatpersonām, īpaši no jūdu ķēniņa un reliģiskās elites vidus, kas it kā jau sen gaidīja sava Kristus atnākšanu? Vai ganiem nevajadzētu ieņemt vietu aiz ķēniņa un viņa galma, priesteriem un rakstu mācītājiem, kā arī aiz Jeruzalemes elites?
Negaidītais ir jau pirmajā rindkopā, bet īpaši savdabīgs kļūst otrais pants. Kāpēc jaundzimušais guļ šajā necilajā vietā, turpat, kur vērsis un ēzelis barojas*? Kāpēc kūtī? Kāpēc šajā nabadzīgajā vietā? Kāpēc ne pilī, bet zemākajā no visām celtnēm?
Naglas un šķēpi
Šī jautājuma “kas ir šis Bērns?” skaistums slēpjas tajā, ka tas mūs aicina doties tālāk par zemo Betlēmi uz dzīvi vēl lielākā pazemībā. Un nevis vienkārši uz pazemību, bet uz arvien pieaugošu pazemību.
Ziemassvētkos mēs svinam to, ka Jēzus, “kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapa cilvēkiem līdzīgs…” (Filipiešiem 2:6-7). Bet kāpēc? Kāpēc šī pārsteidzošā parādīšanās mūsu vidū? Lai vienkārši parādītu mums, ka tas ir iespējams? Protams, tas ir kas vairāk nekā triks. Kāpēc Viņš ir nācis? Ko Viņš šeit vēlas panākt?
Ziemassvētki ir vairāk nekā tikai Viņa dzimšanas piemiņa. Šie svētki virza mūs uz priekšu Viņa stāstā, tālāk par silīti, kurā Viņš gulēja, uz pazemīgu upura dzīvi, kurā nebija kur galvu nolikt (Lūkas 9:58), un visbeidzot uz galējo pazemību, publisku nāvessoda izpildi, netaisnīgi notiesājot viņu kā noziedznieku: “…un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! (Filipiešiem 2:8).
Dažiem var rasties aizdomas, ka mēs, dziedot turpmākos dziesmas vārdus “naglas, šķēpi Viņu caururbj…”, noniecinām Ziemassvētku gaišumu un prieku. Vai mēs nevarētu šos vārdus atstāt Lielajai Piektdienai? Lai Ziemassvētkos mums ir tikai mūsu jaukais, mazais, omulīgais Jēzus bērniņš. Nekādu naglu, nekādu asiņu, nekādas nāves.
Bet Vārds, kas tapis miesa, kas nāk bez krusta, nav laba ziņa. Ziemassvētku gaisma un prieks labākajā gadījumā ir tukši un pat šausminoši, ja mēs izjaucam saikni starp Betlēmi un Golgātu. “…Krustu Viņš nesa par mani, par tevi.” Šoreiz Viņš nāk nevis tiesā, bet žēlastībā.
Viņš to darīja par jums. Ziemassvētki ir par jums tikai tāpēc, ka Viņa dzīve ir par jums, un Viņa nāve ir par jums, un Viņa triumfējošā augšāmcelšanās ir par jums. Vārdi “naglas, šķēpi Viņu caururbj…” nesabojā Ziemassvētkus; tie piešķir šim svētku laikam spēku.
Nāk zemnieki – un nāk ķēniņi
Tieši tāpēc mēs dziedam “nāciet zemnieki un ķēniņi”. Lopu gani ir šeit. Un, brīdī, kad viņa paša tautas augstmaņi negrib krist ceļos, svešzemju augstmaņi dodas tālu, pāri laukiem un ielejām, purviem un kalniem, lai godinātu viņu, atnesot savus dārgumus. Nāk zemnieki un ķēniņi, vājie un stiprie, gudrie un neprātīgie. Pazemotie un nicinātie klūp līdzās varenajiem un cēli dzimušajiem.
Vārdi “naglas, šķēpi Viņu caururbj…” nesabojā Ziemassvētkus; tie piešķir šim svētku laikam spēku.
Stāsts par silīti ir visiem grēciniekiem, jo krusts ir visiem grēciniekiem. Šī patiesība ir pārāk liela, lai vienkārši vēsā prātā analizētu un konstatētu faktus. Ziemassvētki ir laiks, kad ar pielūgsmes bijību un dievbijību sacīt: “Kas ir šis Bērns?” Ziemassvētki ir laiks, kad to patiesi dziedāt.
Deivids Matiss (desiringGod.org)
*Latviešu valodā dziesma “Kas ir šis Bērns?” ir būtiski pārveidota, un otrais pants ir izlaists.
2. panta vienkāršots tulkojums:
Kāpēc viņš guldīts tik zemiskā vietā,
kur vērsis un jērs barojas?
Labais kristieti, bīsties, jo grēcniekus šeit
klusais [rakstītais] Vārds uzrunā.
Naglas un šķēps dursies caur Viņu,
Kurš nesīs krustu manis un tevis dēļ.
Sveic, sveic Vārdu miesā nākušu,
Bērniņu, Marijas Dēlu.
Vārdi – Viljams Dikss (William C. Dix (1865)).
Mūzika – Grīnslīvs (Greensleeves), 16.gs.angļu melodija.
