Klausies arī:
Doktrīna par Svēto Rakstu pietiekamību ir viens no kristīgās ticības pamatprincipiem. Apgalvojums, ka Svētie Raksti ir pietiekami, nozīmē, ka Bībele ir viss, kas mums nepieciešams, lai sagatavotu mūs ticības un kalpošanas dzīvei. Tā skaidri parāda Dieva nodomu atjaunot izjauktās attiecības starp Sevi un cilvēci caur Savu Dēlu Jēzu Kristu, mūsu Glābēju, kura dēļ ar ticības dāvanu tiekam glābti. Nav nepieciešami nekādi citi raksti, lai izprastu šo labo vēsti, tāpat kā nav nepieciešami nekādi citi raksti, lai mūs sagatavotu ticības dzīvei.
Pieminot Svētos Rakstus, kristieši tajā ietver gan Veco, gan Jauno Derību. Apustulis Pāvils apliecināja, ka Svētie Raksti “spēj padarīt tevi gudru pestīšanai caur ticību Kristū Jēzū. Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.” (2. Timotejam 3:15-17). Ja Svētie Raksti ir Dieva iedvesti, tad tie nav cilvēku iedvesti, un, lai gan tos ir sarakstījuši cilvēki, šie “Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā.” (2. Pētera 1:21). Neviens cilvēka radīts teksts nav pietiekams, lai mūs sagatavotu katram labam darbam; to var izdarīt tikai Dieva Vārds. Ja Raksti ir pietiekami, lai mūs pilnībā sagatavotu, tad noteikti nekas vairāk nav vajadzīgs.
Otrajā vēstulē kolosiešiem tiek runāts par briesmām, kas draud draudzei, ja Rakstu pietiekamība tiek apstrīdēta un ja Bībelei pievieno nebibliskus rakstus, kas ir pilni ar bezdievīgu teoloģiju un idejām. Pāvils brīdināja draudzi Kolosā: “Uzmaniet, ka neviens jūs nesagūsta ar savu filozofiju un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām un pasaules pirmspēkiem, bet ne uz Kristu.” (Kolosiešiem 2:8). Jūda to pasaka vēl konkrētāk, rakstīdams: “Mīļie, tā kā man ļoti rūpēja jums rakstīt par mūsu kopējo pestīšanu, tad sirds mani spieda jūs pamācīt šinī rakstā turpināt cīņu par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta.” (Jūdas 1:3). Ievērojiet frāzi “reiz uzticēta”. Precīzāks tulkojums būsu “reizi par visām reizēm uzticēta”. Tas skaidri norāda, ka nekādi citi raksti, lai cik dievbijīgs būtu mācītājs, teologs vai konfesija, no kuras tie nāk, nevar būt līdzvērtīgi Dieva vārdam vai tā papildinājums. Bībele ir viss, kas ticīgajam ir nepieciešams, lai izprastu Dieva raksturu, cilvēka dabu, mācības par grēku, debesīm, elli un pestīšanu caur Jēzu Kristu. Pāvila vārdi galatiešiem norāda uz to, cik nopietni ir sludināt kaut ko, kas nesaskan ar Bībeli: “Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!” (Galatiešiem 1:8).
Iespējams, visspēcīgākie panti par Bībeles pietiekamību ir atrodami Psalmu grāmatā. Psalmos 19:8-14, kur Dāvids priecājas par Dieva Vārdu, pasludinot to par pilnīgu, uzticamu, pareizu, spožu, apgaismojošu, drošu un pilnīgi taisnu.
Mūsdienās mēdz izteikti apšaubīt Rakstu pietiekamību, un diemžēl šāds uzbrukums pavisam bieži notiek mūsu pašu draudzēs. Dažas vadības metodes, pasaulīgas pūļu piesaistes metodes, izklaidēšana, nebibliskas atklāsmes, misticisms un daži psiholoģiskas padomdošanas veidi – visi apgalvo, ka Bībele nav pietiekama kristīgai dzīvei. Bet Jēzus vārdi “ir gars un dzīvība” (Jāņa evaņģēlijs 6:63), un tie nekad nepazudīs (Marka evaņģēlijs 13:31). Viņa Vārds ir pilnīgi un absolūti pietiekams.
