Šī jautājuma pamatā ir fundamentāla neizpratne par to, ko gan Vecā, gan Jaunā Derība atklāj par Dieva būtību. Mēdz domāt šādi: “Vecās Derības Dievs ir dusmīgs Dievs, bet Jaunās Derības Dievs ir mīlestības Dievs.” Rodas pretruna, jo vai tad dusmīgs Dievs var būt mīlošs? Bībele ir Dieva pakāpeniska Sevis atklāšana mums caur vēsturiskiem notikumiem un Viņa attiecībām ar cilvēkiem, taču šī fakta apzināšanās var veidot nepareizu priekšstatu par to, kāds Dievs ir abās Derībās. Tomēr, lasot gan Veco, gan Jauno Derību, kļūst skaidrs, ka Dievs nav atšķirīgs no vienas Derības līdz otrai un ka abās atklājas gan Dieva dusmas, gan Viņa mīlestība.
Piemēram, visā Vecajā Derībā Dievs ir pasludināts par “apžēlošanās un žēlastības Dievu”, kas “pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā” (2. Mozus 34:6; 4. Mozus 14:18; 5. Mozus 4:31; Nehemijas 9:17; Psalmi 86:5, 15; 108:4; 145:8; Joēla 2:13). Taču Jaunajā Derībā Dieva apžēlošanās un žēlsirdība izpaužas vēl pilnīgāk, jo “tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jāņa 3:16). Visā Vecajā Derībā mēs redzam, ka Dievs izturas pret Israēlu tāpat kā mīlošs tēvs pret bērnu. Kad tauta apzināti grēkoja pret Viņu un sāka pielūgt elkus, Dievs tos sodīja. Tomēr katru reizi Viņš viņus atbrīvoja, tiklīdz viņi nožēloja savu elkdievību. Līdzīgi Dievs rīkojas ar kristiešiem Jaunajā Derībā. Piemēram, Vēstulē ebrejiem 12:6 ir teikts, ka “ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca, un šauš [soda] katru bērnu, ko Viņš pieņem”.
Visā Vecajā Derībā mēs līdzīgā veidā redzam, ka Dieva sods un dusmas tiek izlietas pār grēku. Tāpat arī Jaunajā Derībā redzams, ka Dieva dusmas joprojām “no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību.” (Romiešiem 1:18). Tātad ir skaidrs, ka Dievs Vecajā Derībā nav citāds kā Jaunajā. Dievs pēc savas būtības ir nemainīgs. Lai gan atsevišķos Rakstu fragmentos mēs varam redzēt, ka kāds Viņa dabas aspekts atklājas vairāk nekā citi, tomēr pats Dievs nemainās.
Lasot un studējot Bībeli, kļūst skaidrs, ka Dievs ir vienāds gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā. Lai gan Bībele ir 66 atsevišķas grāmatas, kas sarakstītas divos (vai, iespējams, trīs) kontinentos, trīs dažādās valodās, aptuveni 1500 gadu laikā un to sarakstījuši vairāk nekā 40 autori, tā no sākuma līdz beigām ir viena vienota grāmata bez pretrunām. Tajā mēs redzam, kā mīlošs, žēlsirdīgs un taisnīgs Dievs izturas pret grēcīgiem cilvēkiem visdažādākajās situācijās. Patiesi, Bībele ir Dieva mīlestības vēstule cilvēcei. Dieva mīlestība pret Savu radību, īpaši pret cilvēci, ir redzama visā Bībelē. Tur mēs redzam, kā Dievs ar mīlestību un žēlsirdību aicina cilvēkus uz īpašām attiecībām ar Sevi nevis tāpēc, ka viņi to ir pelnījuši, bet tāpēc, ka Viņš ir žēlīgs un žēlsirdīgs Dievs, lēns dusmās un pārpilns mīlestības un patiesības. Tomēr mēs redzam arī svētu un taisnīgu Dievu, kurš ir Tiesnesis visiem, kas nepaklausa Viņa Vārdam un atsakās Viņu pielūgt, tā vietā pievēršoties savu radīto dievu pielūgšanai (Romiešiem 1. nodaļa).
Dieva taisnīgā un svētā rakstura dēļ visi grēki – pagātnes, tagadnes un nākotnes – ir jātiesā. Tomēr Dievs Savā bezgalīgajā mīlestībā ir nodrošinājis samaksu par grēku un izlīgšanas veidu, lai grēcīgais cilvēks varētu izvairīties no Viņa dusmām. Šo brīnišķīgo patiesību mēs redzam tādos pantos kā 1. Jāņa 4:10: “Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai.” Vecajā Derībā Dievs nodrošināja upurēšanas sistēmu, ar kuras palīdzību varēja izpirkt grēkus. Tomēr šī upurēšanas sistēma bija tikai īslaicīga un norādīja uz Jēzus Kristus nākšanu. Viņš mira pie krusta, lai pilnībā aizstātu grēku izpirkšanu. Dieva mīlestības augstākā izpausme, Viņa Dēla Jēzus Kristus sūtīšana, kas bija iecerēta jau Vecajā Derībā, visā savā godībā ir atklāta Jaunajā Derībā. Gan Vecā, gan Jaunā Derība ir dota, lai “padarītu gudru pestīšanai caur ticību Kristū Jēzū.” (2. Timotejam 3:15). Rūpīgi pētot abas Derības, kļūst skaidrs, ka pie Dieva “nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas.” (Jēkaba 1:17).
