Katru dienu tu pieņem vismaz tūkstoti lēmumu, par lielāko daļu no tiem ne mirkli nedomājot. Tas nozīmē, ka, ja katru dienu esi nomodā (vidēji) 16 stundas, tu katru minūti pieņem kādu lēmumu – ko tu saki vai nesaki un kā tu to saki; kur tu ej vai neej un kā tur nokļūsti; ko tu noklikšķini vai nē; ko izvēlies ēst un dzert, izlasīt, nopirkt, vai klausīties. Viens lēmums minūtē ir piesardzīgs aprēķins.
Ja tev ir viedtālrunis, tas ir saglabājis daudzus lēmumus, ko esi pieņēmis pēdējo 24 h laikā – nosūtītas īsziņas, nosūtīti e-pasti, noklausīti raidieraksti (podkāsti), ignorēti zvani, atvērtas lietotnes, veikti pasūtījumi, ielaikoti Instagram video, pārbaudīti sporta rezultāti – visi pieņemtie lēmumi. Mūsu noklusējuma iestatījumi ir lēmumi – tikai lēmumi bez nolūka. Pat tad, kad mēs atliekam lēmumu, mēs esam pieņēmuši lēmumu.
Mēs dabiski nevēlamies domāt par dzīvi kā par vienu garu virkni miljoniem lēmumu, jo tad mēs esam atbildīgi par šiem lēmumiem – ja ne viens otra priekšā, tad vismaz pret Dievu. Taču neatkarīgi no tā, vai mēs atzīstam šos lēmumus vai nē, mēs tos pieņemam, un mēs būsim atbildīgi – pat par katru niecīgu, tukšu vārdu (Mateja evaņģēlijs 12:36).
Mūsu telefoni vairs nav mūsu dzīves nomaļa sastāvdaļa. Tie ir kļuvuši par personīgu LED izkārtni, kas atklāj, kas mums ir vissvarīgākais.
Mūsu telefons ir valūta – tāpat kā mūsu nauda, mūsu vārdi un mūsu laiks –, kas palīdz mums ieraudzīt to, kas mums patīk. Un laika gaitā tas var ietekmēt to, kā mainās tas, kas mums patīk. Vai arī, ja mēs pat neesam proaktīvi savā telefonā, tas tāpat var izlemt, kas mums patīk.
Mūsu viedtālruņi ir masveida uzmanības novēršanas instrumenti. Tie ir izstrādāti – gadu desmitiem ilgu pētījumu, testēšanas un mārketinga rezultātā –, lai novērstu mūsu uzmanību. Tiem ir spēja izjaukt mūsu dzīvi un apdraudēt mūsu prioritātes. Tā vietā, lai aizvestu mūs tur, kur vēlamies, tie biežāk pārņem mūsu plānus un aizved mūs pavisam citur.
Tas var līdzināties tam, kā regulāri piecas dienas nedēļā braukt uz darbu ar autobusu un kādu dienu aizmirst izkāpt no tā. Mēs vienkārši braucam apkārt, kur vien autobuss iegriežas, līdz atkal pienāk laiks doties mājās. Tonijs Reinke apraksta šo procesu:
Digitālajā laikmetā mēs dievinām savus telefonus, kad zaudējam spēju pajautāt, vai tie mums palīdz (vai kaitē) sasniegt mūsu garīgos mērķus. Mēs tik ļoti aizraujamies ar tehnoloģisko spožumu, ka nokļūstam savu telefonu brīnišķīgo līdzekļu – to ātruma, organizētības un efektivitātes – gūstā, un šie līdzekļi paši kļūst par pietiekamiem mērķiem. Mūsu galamērķis paliek miglā tīts, jo mēs esam pieķērušies ceļojuma ātrumam. Mēs kļūdaini pakļaujam cilvēciskos un garīgos mērķus mūsu tehnoloģiskajām iespējām. Tā ir apgrieztā pielāgošanās. (“12 ways your phone is changing you”, 115. lpp.)
Mēs kļūdaini pakļaujam cilvēciskos un garīgos mērķus mūsu tehnoloģiskajām iespējām
Mūsu telefoni kādreiz bija līdzeklis attiecībām, līdzeklis darbam, līdzeklis kalpošanai. iPhone īsā laikā padarīja šo līdzekli par mērķi – vai, vismaz par līdzekli sev.
Piešķir savam telefonam misiju!
Vai esi kādreiz domājis par to, ka savam tālrunim varētu piešķirt misiju?
Tāpat kā Disnejs: būt vienam no pasaules vadošajiem izklaides un informācijas ražotājiem un sniedzējiem.
Vai ESPN televīzija: kalpot sporta līdzjutējiem visur, kur skatās, klausās un apspriež sportu.
Vai Instagram: lai iemūžinātu un dalītos ar pasaules mirkļiem.
Iemesls, kāpēc lielākā daļa no mums nedomā par to, kā noteikt savam tālrunim misiju, ir tāds, ka mēs nekad nedomājam par to, kā noteikt sev misiju. Atšķirībā no Disneja, Chipotle vai Instagram mēs nedomājam par dzīvi šādos terminos. Mēs dzīvojam, strādājam un izklaidējamies, ēdam un dzeram, runājam un skatāmies bez noteikta vai saskatāma virziena vai mērķa apziņas.
Bez skaidras misijas izjūtas mēs pieņemam lēmumus, pamatojoties uz to, ko vēlamies attiecīgajā brīdī – kas mums šķiet pareizi – nevis tāpēc, ka šis lēmums atbilst mūsu mērķim. Mēs ļaujam, lai mūsu telefona paziņojumi jeb notifikācijas vada autobusu.
Kādēļ Dievs tevi radīja?
Kāda tad būs Tava misija?
Tev nav nepieciešams nolīgt mārketinga aģentūru vai pavadīt stundas, lai noformulētu kaut ko pārcilvēcisku. Tu vari sākt ar visvienkāršāko personīgās misijas paziņojumu visai dzīvei Bībelē: “Vai ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu” (1. korintiešiem 10:31). Vai Tavs viedtālrunis palīdz Tev to sasniegt?
Tas nav retorisks jautājums, bet praktisks. Vai mūsu tālruņi taustāmi palīdz mums arvien vairāk no mūsu tūkstoš ikdienas lēmumiem pieņemt tos tā, lai pasaulei pateiktu, cik ļoti mēs mīlam savu Dievu? Vai arī mūsu telefoni ietekmē simtus no šiem lēmumiem, aizēnojot ar mazāk svarīgām lietām, novēršot mūsu uzmanību no pārsteidzošās un aizraujošās misijas, ko Dievs mums ir devis?
Ja esi Kristū, tad Dievs tevi ir izredzējis, izglābis un darījis par Savu ar asinīm atpirktu dēlu vai meitu “par slavu Viņa augstajai žēlastībai” (efeziešiem 1:6). Tajā pašā nodaļā Pāvils turpina, ka Tas, kurš visu pasaulē dara pēc Savas gribas, ir tev atvēlējis bezgalīgu un mūžīgu mantojumu. Kāpēc? “Lai pagodinātu Dieva varenību” (efeziešiem 1:12). Kā jūs varat zināt, ka jums izdosies tikt līdz evaņģēlijam?
Kā Tu vari zināt, ka nokļūsi debesīs un ieiesi mūžībā? “Viņā arī jūs esat dzirdējuši patiesības vārdu, savas pestīšanas evaņģēliju, un, Viņam ticēdami, esat saņēmuši Svētā Gara zīmogu pēc apsolījuma, kas ir mūsu gaidāmā mantojuma ķīla, līdz reiz iegūsim pestīšanas pilnību par slavu Viņa varenībai” (efeziešiem 1:13-14).
Glābti, lai parādītu Dievu slavas gaismā. Svētīti, lai parādītu, ka ar Dievu pietiek. Apžēloti, lai Dievs izskatītos cienīgs. Nepiešķir telefonam vērtību dēļ kā mazāka! Iegādājies un lieto to, lai priecātos un parādītu Dieva vērtību. Mēs nepadarām Dievu par slavējamu, apmierinošu vai cienīgu, bet mūsu dzīve (un telefons) vai nu apliecinās, ka Viņš tāds ir, vai arī nē.
Paslēp telefonu nost no acīm!
Kad mēs uzaugām, mūsu telefons atradās uz virtuves letes. Telefona vads sniedzās piecus vai sešus metrus jebkurā virzienā. Ja mammai vai tētim vajadzēja mazliet privātuma, viņi stiepa vadu aiz stūra uz dzīvojamo istabu.
Toreiz mēs paņēmām tālruni tikai tad, kad tas patiešām bija vajadzīgs. Tagad mēs gandrīz nekad neatliekam telefonu, pat tad, kad runājam ar kādu aci pret aci. Mūsu telefoni seko mums burtiski visur, kur vien mēs ejam – pagalmā, guļamistabā, automašīnā, pat vannas istabā – sava veida izkropļots “uzlabojums” salīdzinājumā ar telefonu ar vadu. Kādreiz telefoni bija piestiprināti pie sienām, tagad mēs esam piestiprināti pie tiem – ja vien mēs tos nepiespiežam kalpot kādam augstākam mērķim un lielākai laimei.
Padari savu telefonu par līdzekli attiecībām, par līdzekli kalpošanai, par līdzekli slavai. Ļauj biežāk apslāpēt ekrāna spožo gaismu, lai “jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ievēro jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs” (Mateja 5:16).
Ja mēs būsim gatavi likt savu telefonu pie sienas un noslēpt somā, mēs atbrīvosimies no tā, lai vairāk koncentrētos uz attiecībām un pienākumiem, kas ir vissvarīgākie. Vairāk Dieva mūsos caur Viņa vārdu, lūgšanu un sadraudzību un vairāk Dieva caur mums citu cilvēku dzīvēs. Vairāk prieka mūsos un vairāk slavas Viņam.
Pievieno savu telefonu garīgam vadam. Lūdz Dievu ierobežot tā traucējošo varu pār tevi un piepildīt to ar potenciālu svarīgākajām lietām!
Maršals Sīgals (desiringGod.org)
