Klausies arī:
Mēs dzīvojam pasaulē, kurā valda sāpes un ciešanas. Nav neviena, kuru neietekmētu dzīves skarbā realitāte. Un jautājums „kāpēc labu cilvēku dzīvēs notiek nelaimes?” ir viens no visgrūtākajiem jautājumiem visā teoloģijā. Dievs ir visvarens, tātad viss, kas notiek, ir vismaz bijis Viņa atļauts, ja ne tieši Viņa izraisīts. Sākumā mums jāatzīst, ka cilvēki, kuri nav mūžīgi, bezgalīgi vai viszinoši, nevar cerēt pilnībā saprast Dieva mērķus un ceļus.
Tēmu par to, kādēļ pat labākajiem cilvēkiem dzīve ir pilna pārbaudījumu, risina Ījaba grāmata. Ījabs bija taisnīgs cilvēks (Ījaba 1:1), tomēr viņš cieta teju neiedomājamā veidā. Dievs ļāva sātanam darīt ar Ījabu visu, ko vēlējās, izņemot nogalināt viņu, un sātans darīja visu, kas bija viņa spēkos. Kāda bija Ījaba reakcija? „Redzi, jebšu Viņš mani nokaus, taču es uz Viņu gribu cerēt,” (Ījaba 13:15). „Tas Kungs ir devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!” (Ījaba 1:21). Ījabs nesaprata, kādēļ Dievs atļāva notikt tam, kas notika, bet viņš zināja, ka Dievs ir labs, un tādēļ turpināja Viņam uzticēties. Galu galā tādai būtu jābūt arī mūsu reakcijai. Lai arī cik grūti to atzīt, mums jāatceras, ka absolūtā nozīmē „labu” cilvēku nav. Mēs visi esam samaitāti un inficēti ar grēku (Salamana pamācības 7:20; Romiešiem 3:23; 1. Jāņa vēstule 1:8). Kā teica Jēzus: „Neviens nav labs, izņemot vienīgi Dievu” (Lūkas 18:19). Mēs visi vienā vai otrā veidā izjūtam grēka sekas. Dažreiz tās ir mūsu pašu grēka sekas, citreiz – citu cilvēku grēka sekas. Mēs dzīvojam kritušā pasaulē un izjūtam grēkā krišanas sekas. Viena no šīm sekām ir netaisnība un šķietami bezjēdzīgas ciešanas.
Apsvērsim četrus faktorus, domājot par to, kādēļ Dievs pieļauj nelaimes labu cilvēku dzīvēs:
1) Laba sirds nepasargā no ļaunām likstām šajā pasaulē, bet šī pasaule nav beigu punkts. Kristiešiem uz dzīvi jāraugās ar mūžības perspektīvu: „Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas. Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību, ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.” (2. Korintiešiem 4:16–18). Kādu dienu mēs saņemsim atalgojumu, un tas būs brīnišķīgs.
Uzticoties Dievam
Džerijs Bridžess
Šī grāmata ir rakstīta parastam kristietim, kurš iespējams, nav piedzīvojis kādu katastrofālu satricinājumu, bet kam vien nākas sastapties ar visai tipiskām dzīves likstām un sirdēstiem: spontāno abortu, atlaišanu no darba, autoavāriju, dēlu vai meitu, kas nepakļaujas audzināšanai, inflāciju, negaiditām slimibām vai netaisnu attieksmi no universitātes profesora.
2) Dievs lieto šīs sliktās lietas, lai panāktu galīgu, ilgstošu labumu. „Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.” (Romiešiem 8:28). Kad Jāzeps, kurš nebija darījis ļaunus darbus, beidzot pārvarēja savas šausmīgās ciešanas, viņš spēja saskatīt Dieva labo plānu visā šajā notikumā (1. Mozus 50:19–21).
3) Labiem cilvēkiem notiek sliktas lietas, bet šīs sliktās lietas sagatavo ticīgos dziļākai kalpošanai. “Slavēts [..] žēlastības Tēvs un iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās, ka mēs tos, kam ir kādas bēdas, varam iepriecināt ar to iepriecu, ko paši no Dieva esam saņēmuši. Jo, kā Kristus ciešanas spēcīgi nāk pār mums, tāpat spēcīgi darbojas mūsu ieprieca caur Kristu.” (2. Korintiešiem 1:3–5). Tie, kam ir kaujas rētas, var labāk palīdzēt tiem, kas piedzīvo kaujas.
4) Ja nelaimes piemeklē labu cilvēku dzīves, tad briesmīgākās ciešanas piedzīvoja pats labākais Cilvēks. Jēzus bija vienīgais patiesi taisnīgais, tomēr Viņš cieta vairāk, nekā mēs varam iedomāties. Mēs sekojam Viņa pēdās: “Jo kāda slava jums būs, ja jūs panesīsit sitienus pārkāpumu dēļ? Bet, ja jūs, labu darīdami, cietīsit pārestības un tās panesīsit, tas Dievam labi patīk. Jo uz to jūs esat aicināti; jo arī Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdām. Tas grēku nedarīja, nedz arī atrada viltu Viņa mutē; Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja, bet atstāja visu Tam, kas spriež taisnu tiesu.” (1. Pēt. 2:20–23). Jēzus labi pazīst mūsu sāpes.
Romiešiem 5:8 teikts: „Bet Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” Neskatoties uz šīs pasaules cilvēku grēcīgo dabu, Dievs joprojām mūs mīl. Jēzus mūs mīlēja tik ļoti, ka mira, lai uzņemtos sodu par mūsu grēkiem (Romiešiem 6:23). Ja mēs uzticamies Jēzum Kristum kā Glābējam (Jāņa 3:16; Romiešiem 10:9), mums tiks piedots un mums ir apsolītas mājas uz mūžiem debesīs (Romiešiem 8:1).
Dievs ļauj mums iet cauri dažādiem notikumiem un apstākļiem ar iemeslu. Neatkarīgi no tā, vai mēs saprotam Viņa iemeslus, mums jāatceras, ka Dievs ir labs, taisnīgs, mīlošs un žēlīgs (Psalms 135:3). Bieži vien ar mums notiek nelaimes, kuras mēs vienkārši nevaram saprast. Tā vietā, lai šaubītos par Dieva labestību, mūsu reakcijai būtu jābūt uzticībai Viņam. „Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.” (Salamana pamācības 3:5–6). Mēs ejam ticībā, nevis redzot.
