Klausies arī:
Starp katoļiem un protestantiem ir vairākas svarīgas atšķirības. Lai gan pēdējos gados ir bijuši daudzi mēģinājumi atrast kopīgu pamatu abām grupām, faktiski atšķirības joprojām pastāv, un tās ir tikpat svarīgas šodien, kādas tās bija protestantu reformācijas sākumā. Ieskicēsim īsu kopsavilkumu par dažām no svarīgākajām atšķirībām:
Viena no galvenajām atšķirībām starp katolicismu un protestantismu ir jautājums par Svēto Rakstu pietiekamību un autoritāti. Protestanti (reformāti, luterāņi, baptisti un citi) uzskata, ka tikai Bībele ir Dieva īpašās atklāsmes avots cilvēcei un māca mums visu, kas nepieciešams mūsu pestīšanai no grēkiem. Protestanti uzskata Bībeli par standartu, pēc kura jāvērtē visa kristiešu uzvedība. Šo ticību parasti dēvē par sola scriptura un tā ir viena no piecām solām (sola latīņu valodā nozīmē „vienīgi”), kas radās protestantu Reformācijas laikā.
Bībelē ir daudz panti, kas apstiprina tās autoritāti un apgalvo, ka tā ir pietiekama visos ticības un prakses jautājumos. Viens no skaidrākajiem ir 2. Timotejam 3:16, kur mēs redzam, ka „visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam”.
Katoļi noraida sola scriptura doktrīnu un netic, ka ar Bībeli vien pietiek. Viņi tic, ka gan Bībele, gan Romas katoļu tradīcija ir vienlīdz saistoša kristiešiem. Daudzas Romas katoļu doktrīnas, piemēram, šķīstītava, lūgšanas svētajiem, Marijas pielūgsme vai godināšana utt., Rakstos nav pamatotas, bet tās balstās vienīgi uz Romas katoļu tradīcijām. Romas katoļu baznīcas uzstāšana, ka Bībele un tradīcija ir vienlīdzīgas autoritātes ziņā, apdraud Bībeles pietiekamību, autoritāti un pilnīgumu. Uzskats par Rakstiem ir pamatā daudzām, ja ne visām, atšķirībām starp katoļiem un protestantiem.
Vēl viena nesaskaņa starp katolicismu un protestantismu ir par pāvesta amatu un autoritāti. Saskaņā ar katolicismu pāvests ir „Kristus vietnieks” (vietnieks ir aizstājējs) un pārstāv Jēzu kā Baznīcas galvu. Tādējādi pāvestam ir tiesības runāt ex cathedra (burtiski „no krēsla”, tas ir, ar autoritāti ticības un prakses jautājumos). Viņa paziņojumi, kas izdarīti no autoritātes krēsla, esot neapstrīdami un saistoši visiem kristiešiem. No otras puses, protestanti uzskata, ka neviens cilvēks nav neapstrīdams un ka tikai Kristus ir Baznīcas galva. Katoļi paļaujas uz apustulisko pēctecību kā veidu, kā nodibināt pāvesta autoritāti. Protestanti uzskata, ka baznīcas autoritāte neizriet no apustuliskās pēctecības, bet no Dieva Vārda. Katolicisms māca, ka tikai katoļu baznīca var pareizi interpretēt Bībeli, bet protestanti uzskata, ka Bībele māca, ka Dievs ir sūtījis Svēto Garu, lai tas mājotu visos atdzimušos ticīgos, ļaujot visiem ticīgajiem saprast Bībeles vēstījumu (Jāņa 14:16–17, 26; 1. Jāņa 2:27).
Trešā galvenā atšķirība starp katolicismu un protestantismu ir tas, kā cilvēks tiek glābts. Vēl viena no piecām reformācijas solām ir sola fide (“tikai ticība”), kas apstiprina Bībeles mācību par taisnošanu tikai no žēlastības, tikai ticībā, tikai Kristus dēļ (Efeziešiem 2:8–10). Tomēr katoļi māca, ka kristietim, lai tiktu glābts, ir jāpaļaujas uz ticību un “nopelnu darbiem”. Būtiska Romas katoļu pestīšanas doktrīnas sastāvdaļa ir septiņi sakramenti, kas ir kristība, “iestiprināšana”, Euharistija, “gandarīšana”, slimnieku svaidīšana, “ordinācijas” un laulība. Protestanti tic, ka, pamatojoties uz ticību vienīgi Kristum, ticīgie tiek taisnoti Dieva priekšā, jo par visiem viņu grēkiem ir samaksāts ar Kristus nāvi pie krusta un Viņa taisnība tiek piedēvēta ticīgajiem. Katoļi, no otras puses, tic, ka Kristus taisnība tiek piešķirta ticīgajam „žēlastībā caur ticību”, bet tas pats par sevi nav pietiekams, lai attaisnotu ticīgo. Ticīgajam ir jāpapildina Kristus taisnība, kas viņam piešķirta, ar nopelniem.
Katoļi un protestanti arī nevar vienoties par to, ko nozīmē būt taisnotam Dieva priekšā. Katoļiem taisnošana nozīmē kļūt taisnam un svētam. Viņi tic, ka ticība Kristum ir tikai pestīšanas sākums un ka cilvēkam ir jāturpina uz to balstīties ar labajiem darbiem, jo Dieva žēlastība par mūžīgo pestīšanu ir jānopelna. Šāds taisnošanas skatījums ir pretrunā ar skaidru Svēto Rakstu mācību, kas atrodama, piemēram, Romiešiem 4:1–12 un Titam 3:3–7. Protestanti nošķir vienreizēju attaisnošanas brīdi (kad Dievs mūs pasludina par taisniem, pamatojoties uz mūsu ticību Kristus izpērkošajam upurim pie krusta) un svēttapšanas procesu (pārveidošanas procesu, kas turpinās visā mūsu dzīves laikā uz zemes). Protestanti atzīst, ka darbi ir svarīgi, bet viņi tic, ka darbi ir pestīšanas rezultāts vai auglis, nevis līdzeklis, lai glābšanu sasniegtu. Katoļi apvieno attaisnošanu un svēttapšanu vienā nepārtrauktā procesā, kas rada neskaidrības par to, kā tad cilvēks tiek glābts.
Ceturtā galvenā atšķirība starp katoļiem un protestantiem ir saistīta ar to, kas notiek pēc nāves. Abas grupas māca, ka neticīgie pavadīs mūžību ellē, bet ir būtiskas atšķirības par to, kas notiek ar ticīgajiem. No savām baznīcas tradīcijām un paļaušanās uz nekanoniskajām grāmatām katoļi ir izveidojuši šķīstītavas jeb purgatorijas doktrīnu. Saskaņā ar Katolisko enciklopēdiju, šķīstītava ir “vieta vai stāvoklis, kurā tiek sodīti tie, kuri, aiziet no šīs dzīves Dieva žēlastībā, nav pilnīgi brīvi no grēkiem vai nav pilnībā samaksājuši par saviem pārkāpumiem” (Hanna, E., “Purgatory,” The Catholic Encyclopedia, Vol. 12. Robert Appleton Company, 1911). No otras puses, protestanti tic, ka mēs esam taisnoti vienīgi ticībā Kristum un ka Kristus taisnība mums tiek piedēvēta; tādēļ, kad mēs mirstam, mēs nonākam tieši debesīs un esam Kunga klātbūtnē (2. Korintiešiem 5:6–10 un Filipiešiem 1:23).
Viens satraucošs aspekts katoļu doktrīnā par šķīstītavu ir ticība, ka cilvēks var un viņam ir jāsamaksā par saviem grēkiem. Tas liek zemu vērtēt Kristus izpērkošā upura pietiekamību un krusta efektivitāti. Vienkārši izsakoties, Romas katoļu skatījums uz pestīšanu nozīmē, ka Kristus izpērkošais upuris pie krusta bija nepietiekama samaksa par to grēkiem, kuri tic Viņam, un ka pat ticīgajam ir jāmaksā par saviem grēkiem, vai nu ar darbiem, vai ar laiku šķīstītavā. Tomēr Bībele māca, ka tikai Kristus nāve var apmierināt Dieva dusmas pret grēciniekiem (Romiešiem 3:25; Ebrejiem 2:17; 1. Jāņa 2:2; 1. Jāņa 4:10). Mūsu taisnības darbi nevar papildināt to, ko Kristus jau ir paveicis.
Atšķirības starp katolicismu un evaņģēlisko protestantismu ir svarīgas un nozīmīgas. Pāvils rakstīja galatiešiem, lai cīnītos pret jūdaistiem (jūdiem, kuri teica, ka pagānu kristiešiem ir jāpakļaujas Vecās Derības likumiem, lai tiktu glābti). Tāpat kā jūdaisti, arī katoļi uzskata, ka cilvēka darbi ir nepieciešami, lai Dievs cilvēku attaisnotu, un rezultātā viņi nonāk pie pilnīgi atšķirīga evaņģēlija.
Mēs lūdzam, lai Dievs atver acis tiem, kuri tic katoļu baznīcas mācībām. Mēs ceram, ka visi sapratīs, ka “taisnības darbi” nevar attaisnot vai svētīt cilvēku (Jesajas 64:6). Mēs lūdzam, lai visi ticētu vienīgi Kristum un tam, ka “Dievs Savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū. Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka izpircēju Viņa asinīs, tā parādīdams Savu taisnību” (Romiešiem 3:24–25). Dievs mūs glābj „nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi pār mums izlējis caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju, lai, Viņa žēlastībā taisnoti, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki” (Titam 3:5–7).
