Es pazīstu slimnīcas. Es vēlos, kaut tā nebūtu, bet gadu gaitā esmu pārāk labi iepazinusi to novecojušos gaiteņus un stindzinoši aukstās operāciju zāles.
Tas sākās 1967.gadā, kad pārgalvīga ieniršana seklā ūdenī lauza man kaklu, paralizējot manu ķermeni no kakla daļas uz leju. Kad mediķi tajā karstajā jūlija pēcpusdienā mani steigšus aizveda uz slimnīcu, man nebija ne jausmas, ka tikšu izrakstīta vien 1969.gada aprīlī.
Kādu rītu es gulēju uz nestuvēm gaitenī pie uroloģijas nodaļas. Pēc divu stundu gaidīšanas un griestu flīžu skaitīšanas pa durvīm ienāca laboratorijas darbinieks un paziņoja, ka būšu “pirmā pēc pusdienu pārtraukuma”. Es ievaidējos. No tik ilgas gulēšanas man sāpēja pleci.
Kad uroloģijas nodaļas darbinieki devās uz ēdnīcu, mana sirds pagura. Es teju aizrijos no bailēm un klaustrofobijas, kas mani pārņēma.
Raudāšana rimās. Apkārt nebija neviena, kas varētu noslaucīt manas asaras, tāpēc nolēmu mierināt dvēseli ar himnu. Čukstus pie sevis es dziedāju savu mīļāko draudzes kora dziesmu:
Esi mierā, mana dvēsele: Tas Kungs ir tavā pusē.
Nes pacietīgi šo sāpju un bēdu krustu.
Ļauj savam Dievam visu nodrošināt;
Katrās pārmaiņās viņš paliks uzticīgs.
Esi mierā, mana dvēsele: tavs labākais, tavs debešķīgais Draugs
Caur ērkšķainiem ceļiem ved pie priekpilna mērķa!
Man bija tikai septiņpadsmit vai varbūt astoņpadsmit gadu, bet šis mirklis noteica, kā es vadīšu savu dzīvi slimnīcā. Mana uzturēšanās tur nebūs cietumsods. Lai arī kādas grūtības negadītos manā ceļā, es nolēmu, ka slimnīca būs kā sporta zāle manai dvēselei, vieta, kur pierādīt savu ticību, kā arī misijas lauks Dievam.
Izklausās neiespējami pusaudzei? Tā ir. Un, atskatoties pagātnē, tā arī bija. Tomēr kā Kristus sekotāja es zināju, ka man bija jāturas pie bibliskas cerības, citādi es sajuktu prātā. Jā, es joprojām cīnījos pret depresiju, joprojām cīnījos ar to, kā dzīvot dzīvi, neizmantojot kājas un rokas – arī pēc tam, kad 1969.gadā tiku izlaista no slimnīcas.
Bet es neļāvu sev grimt izmisumā. Tā mazā, apņēmīgā rīcība visu izšķīra ne tikai toreiz, bet arī pēc gadiem, kad cīnījos ar 3.pakāpes vēzi un hroniskām sāpēm.
Slimnīcas mācības
Man ļoti patīk Džona Paipera jaunā, nelielā grāmata “Mācības no slimnīcas gultas”. Varētu padomāt, ka šīs grāmatas nodaļas ir pārāk īsas, lai nestu sevī ko svarīgu, bet patiesībā tās ir kodolīgas un izteiksmīgas: tā ir gudrība, kas tiek teju vai “izšauta”.
Mācības no slimnīcas gultasDžons Paipers
Kā kristietim izdzīvot laiku slimnīcā? Kā pagodināt Dievu šajā nevarīgajā, nepatīkamajā dzīves posmā? Šī grāmatiņa palidz gatavoties paredzamam laika posmam, kas jāpavada slimnicā. Tā arī var būt par lielu svētibu, ja aiznesam kā dāvanu, apciemojot kādu draudzes locekli slimnicā.
Džonam nav ar savu pieredzi jāpierāda sevi kā pieredzējušu slimnīcu speciālistu (tāpat kā labiem dzemdību speciālistiem nav nekad pašiem jāpiedzemdē mazulis). Viņa spējas izriet no Svētā Gara dāvātās spējas noteikt, kas ir apdomīgi – kas ir pareizais, ko darīt ar visām tām stundām, ko pavadīsi guļot un nīkuļojot savā slimnīcas gultā.
Tāpēc, lūdzu, neskrien šai grāmatai cauri parāk ātri. Lasi nodaļas, lūdzot Dievu, un apzināti rīkojies saskaņā ar to sniegtajiem padomiem. Līdzās Bībelei šī mazā grāmatiņa ir labākais ceļvedis, lai pārliecinātos, ka uzturēšanās slimnīcā sniedz patiesu labumu tavai dvēselei.
Kā Džons ir bieži teicis: “Neiznieko savas ciešanas!” Mans draugs, es ticu, ka viņa “Mācības no slimnīcas gultas” tev palīdzēs izvairīties tieši no tā, kamēr esi slimnīcā. Tas nav cietums – tā ir sporta zāle; lasi šo grāmatu rūpīgi. Un lai Dieva dziedinošā žēlastības roka tavas slimības laikā gulstas pār tevi – vienalga, vai tas brīdis jau ir klāt, vai arī gatavojies savam slimnīcas apmeklējumam, kas galu galā reiz pienāks.
Džonija Eriksone Tada (desiringGod.org)
