Bībeles meditācija iesācējiem
Kristū Dievs ir radījis mūsu sirdis, lai tās degtu Viņam. Lai gan mūsu sirdsdegsmē ir kāpumi un kritumi un dažās dienās mūsu dedzība ir karstāka nekā citās, vēsums kristietim nav paredzēts. Mēs esam tie, kas staigā pa Emavas ceļu, mūsu dvēselēm aizdegoties, kad Kristus atkal un atkal atver Rakstus, kas runā par Viņu (Lūkas 24:32). Mēs piederam degošo siržu sadraudzībai.
Tomēr mēs arī zinām, kā tas ir, kad uguns izdziest, kad kādreiz liesmojošā sirdī iestājas vēsums. Daži no mums tā jūtas vairumā rītu. Mūsu sirdis, tāpat kā nepieskatīts ugunskurs, atdziest pa nakti. Mēs pamostamies pelēki, un izslāpuši pēc Gara, lai Viņš atkal iedveš mūsos dzīvību.
Ko mēs darām, kad mūsu sirdis kļūst vēsas? Daudzi senie kristieši, kas paši bija degoši un mirdzoši lukturi, mums ieteiktu ne tikai lasīt Dieva Vārdu un ne tikai lūgt Dieva Vārdu, bet arī norimt, dziļi ieelpot un meditēt par Dieva Vārdu.
Kas ir meditācija?
Mūsdienās izplatītajās meditācijas formās cilvēki noteiktu laiku sēž vai tup uz ceļiem, pievēršot uzmanību ieelpai un izelpai. Prāts ir iesaistīts, bet ne īpaši aktīvs. Tomēr bibliska meditācija vairāk prasa domāt un just nekā pievērsties stājai un elpošanai. Un pats galvenais, bibliskā meditācija ir vērsta nevis uz mūsu elpu, bet gan uz Dieva elpu: mēs ar rūpīgām pārdomām nododam sevi Viņa izelpotajam Vārdam, līdz mūsu sirdis sāktu sasilt
Esmu lasījis kodolīgu un noderīgu meditācijas aprakstu, kas apkopoja Džona Ouena teikto:
“Meditācija ir patiesības pārdomāšana un tad iedziļināšanās tajā, līdz tās idejas kļūst “lielas” un “saldas”, aizkustinošas un ietekmējošas, un līdz Dieva realitāte tiek sajusta sirdī.”
Šis apraksts izpaužas 1. psalmā, kas ir Rakstu galvenais fragments par meditāciju. Šeit psalmists pārdomā patiesību, piepildot savu prātu ar “Tā Kunga baušļiem”, nevis ar “bezdievīgo padomu” (Psalmi 1:1-2). Viņš domā un domā noteiktos brīžos un arī “dienām un naktīm” (Psalmi 1:2), savu spēku veltot Dieva atklātās patiesības izpratnei.
Viņš arī iedziļinās patiesībā, iesakņojot to savā dvēselē, līdz Svētie Raksti kļūst par sulu, kas plūst cauri visiem locekļiem (Psalmi 1:3). Viņš ne tikai saprot Dieva Vārdu, bet arī izbauda to: “kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem” (Psalmi 1:2). Patiesība viņam ir kļuvusi liela un salda, izspiežot citus priekus, kas viņu varētu kārdināt no visām pusēm (Psalmi 1:1).
Visbeidzot, patiesība ir iestrādāta viņa prātā un sirdī, un tad patiesība darbojas viņa dzīvē, ievirzot viņu garīgā uzplaukuma ceļā, kas ir priekšvēstnesis laimīgai tiesas dienai (Psalmi 1:4-6). Nav brīnums, ka viņš ir “svētīgs” (Psalmi 1:1), ārkārtīgi laimīgs Dievā, kurš runā tik brīnišķīgus vārdus.
Kāpēc meditēt?
Jau 1. psalmā ir minēti vairāki iemesli, kādēļ vajadzētu meditēt: meditācija sasilda un iepriecina mūsu sirdis (Psalmi 1:2). Meditācija pasargā mūs no bezdievīgo likteņa (Psalmi 1:1, 5). Meditācija padara mūs stiprus un auglīgus kā kokus, ko baro upes (Psalmi 1:3). Tomēr nākamā psalma pirmais pants piedāvā vēl vienu pārliecinošu iemeslu.
2. psalms, kurā aprakstīts neticīgo veltīgais niknums pret Dieva svaidīto ķēniņu, sākas ar vārdiem: “Ko gan iedomā tautas, kas sazvērējušās, un ciltis prāto tik tukšu vien?” (Psalmi 2:1). Interesanti, ka, kā norāda Bībeles komentētājs Dereks Kidners, ebreju vārds “prāto” šeit ir tas pats vārds, kas Psalmā 1:2 nozīmē “domāt” jeb “meditēt”. Svētītais cilvēks meditē, tāpat kā bezdievīgās tautas, tāpat kā visi pārējie. Mēs tā vai citādi meditēsim, un ja ne par Dieva vārdiem, tad par mūsu miesas, pasaules vai velna piedāvātajiem vārdiem.
“Mēs tā vai citādi meditēsim, un ja ne par Dieva vārdiem, tad par mūsu miesas, pasaules vai velna piedāvātajiem vārdiem.”
Pasaulē, kāda tā mums ir, dievbijīga meditācija ir pretestības forma, tā ir prāta, kas reiz sacēlās pret Dievu, atgūšana un atjaunošana. Kidners par 1. psalmu raksta: “Prāts bija pirmais bastions, kas tika aizstāvēts 1. pantā, un tas tiek uzskatīts par visa cilvēka atslēgu [..] Tas, kas patiesi veido cilvēka domāšanu, veido viņa dzīvi” (Psalmi 1-72, 64. lpp). Citiem vārdiem sakot: sagūstiet prātu, sagūstīsiet cilvēku.
Kā mums meditēt?
Kā tad mēs varam meditēt praktiski? Kādus soļus ar Dieva palīdzību mēs varam spert, lai pārdomātu Viņa patiesību un domātu par to tā, lai mūs veidotu Dieva, nevis cilvēku vārdi?
Apsveriet vienu pieticīgu pieeju: sagatavojiet savu prātu un sirdi, apstājieties un pārdomājiet, iedziļinieties. Šim mēs varētu pievienot arī īsu, bet nepieciešamu priekšnosacījumu – izvēlēties vietu un laiku, iespējams, kā daļu no jūsu ikdienas Bībeles lasīšanas. Lai gan meditācija ir ne tikai atsevišķs akts, bet arī dzīvesveids (“dienām un naktīm”), dzīvesveids attīstās no regulāra (pat ikdienas) netraucēta koncentrētas meditācijas laika. Dažiem šādu brīžu var pietrūkt, bet tie, kas nesīs nepieciešamos upurus, lai iegūtu kaut īsus meditācijas brīžus, atradīs vairāk nekā pietiekami daudz ieguvumu, lai kompensētu zaudējumus.
Pēc tam, kad esam izvēlējušies vietu un laiku, mēs esam gatavi sagatavot savu prātu un sirdi.
1. Sagatavo savu prātu un sirdi
Džons Ouens apraksta pazīstamu meditācijas pieredzi: “Es sāku domāt par Dievu, par Viņa mīlestību un žēlastību Jēzū Kristū, par savu pienākumu pret Viņu; un kur tagad, pēc dažām minūtēm, es atrodos? Es esmu nonācis līdz pasaules malai.” Meditācija par Dieva mīlestību var ātri kļūt par meditāciju par pusdienām, mājas darbiem vai e-pastiem. Tādēļ daļa no mūsu sagatavošanās ir sagaidīt grūtības.
Meditācija prasa garīgu apņēmību, tādu, kas saka: “Es pārdomāju Tavas pavēles un vēroju Tavus ceļus.” (Psalmi 119:15). Psalmists pievērsa sava prāta acis Dieva vārdam, atsakoties skatīties uz spīdošiem priekšmetiem perifērijā. Viņš pieslīpēja savu uzmanību, aizšķērsoja durvis pret traucējošiem elementiem un izdzina uzmācīgās domas. Un, kad viņš konstatēja, ka viņa prāts klīst un acis nav pievērsušās, viņš nepadevās un neapjuka, bet gan aizturēja klejotāju un atjaunoja viņa skatienu.
Vēl vairāk – viņš lūdza. Pagātnes un tagadnes pieredze atklāja viņa nepietiekamību meditācijai. Tāpēc viņš lūdza: “atver man acis”, “dod man dzīvību”, “dod man saprašanu”, “māci mani”, “paplašini manu sirdi”, “vadi mani”, “noskaņo manu sirdi”, “pievērs manas acis” un tā tālāk (Psalmi 119:18, 25, 27, 29, 32, 35-37). Tie, kas mēģina meditēt bez lūgšanas, atsakās ne tikai no Saula bruņām, bet arī no Dāvida lingas: neapbruņoti, viņi vieni paši cīnās ar izklaidības Goliātu.
Nobrieduši meditētāji iemācās nepadoties pie pirmā (vai pie desmitā) kārdinājuma novērst uzmanību, un viņi arī iemācās nepaļauties tikai uz apņēmību.
2. Apstājies un padomā
Meditācija un Bībeles lasīšana nav viena un tā pati darbība. Ja Bībeles lasīšana izved mūs zvaigžņotā laukā, tad meditācija ved mūsu acis pie teleskopa un liek mums pētīt Orionu vai Sīriusu. Meditācija sākas tad, kad mēs apstājamies pie kādas konkrētas godības un sākam pārdomāt. Iespējams, šī godība mūs aiztur tieši Bībeles lasīšanas vidū, vai arī mēs pie tās atgriežamies, kad esam pabeiguši kādu rindkopu; jebkurā gadījumā mēs sākam pārdomāt konkrēto godību – meklēt, pētīt, vērot, saprast.
Patiesības pārdomāšana var izpausties dažādi. Ja mēs tikko esam pabeiguši 1. psalmu un vēlamies meditēt par 2. panta pirmo daļu (“kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem”), mēs varam, piemēram, lēni uzrakstīt šo pantu. Vai arī mēs varam vairākkārt lasīt šo pantu, katru reizi uzsverot citu vārdu: “kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem”, “kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem…”. Vai arī mēs varam likt sev uzdot jautājumus: Kā “Tā Kunga bauslība” ir saistīta ar “bezdievīgo padomu” 1. pantā? Kāpēc psalmists saka, ka viņa prieks ir Tā Kunga bauslībā, nevis pašā Kungā?
Nebaidies runāt skaļi. Vārdā meditēt ir ietverta doma par runu, tāpēc tulkotāji dažkārt to tulko kā stāstīt, izteikt vai murmināt. (Psalmi 35:28; 37:30; Jesajas 8:19). Tādēļ arī Dievs saka Jozuam: “Lai tava mute nepamet šo bauslības grāmatu, bet apdomā [to] dienām un naktīm ” (Jozuas 1:8). Tāpēc pamēģini arī tu runāt Dieva vārdu, kas var palīdzēt koncentrēt tavu uzmanību.
“Meditācija ir domāta ne tikai dedzīgiem, kvēliem kristiešiem, bet arī tiem, kuri zina, ka tādi nav. ”
3. Iedziļinies
Dažiem var rasties kārdinājums apstāties šeit. Taču patiesības pārdomāšana ir tikai daļa no meditācijas, jo sirds, kas saprot Dieva Vārdu, joprojām var būt vēsa pret Dieva Vārdu; tā var izjust gaismu, bet bez siltuma. Tāpēc pēc tam, kad esam pārdomājuši patiesību, mēs tajā iedziļināmies, iesakņojot to savās sirdīs.
Viens no spēcīgākajiem veidiem, kā iesakņot Dieva patiesību savā sirdī, ir to sludināt sev pašam. Ričards Baksters raksta: “Imitējiet visspēcīgāko sludinātāju, kādu esat dzirdējuši”.
Cik regulāri tu stāvi savas dvēseles kancelē savās lūgšanās un pārdomās? Cik bieži tu paņem patiesību savās rokās un ieņem pravieša vai psalmista lomu – ne citiem, bet sev pašam? Cik bieži tu norāj savu neticību, pasludini Dieva nemainīgo patiesību savām svārstīgajām jūtām un centies iedegt uguni savā atdzisušajā sirdī?
“Es meditēšu”
Meditācija ir domāta ne tikai dedzīgiem, kvēliem kristiešiem, bet arī tiem, kuri zina, ka tādi nav. Meditācija ir domāta tiem, kuri, līdzīgi 119. psalma autoram, var teikt: “Es maldos kā pazudusi avs” (Psalmi 119:176) – vai nu vienu dienu, vai nedēļu, vai mēnesi.
Tas pats uz maldīšanos tendētais psalmists četras reizes saka Dievam un sev: “Es pārdomāšu” (Ps 119:15, 27,48, 78). Es meditēšu, jo zinu, ka manai sirdij ir vajadzīgs siltums. Es meditēšu, jo zinu, cik viegli apmaldos. Es meditēšu, jo man ir nepieciešams redzēt Viņa godību. Es meditēšu, jo Viņš vienīgais var atjaunot manu prieku.
Svētīgi – laimīgi! – tie, kas saka to pašu (Psalmi 1:1-2).
