Klausies arī:
Diemžēl šajā kritušajā pasaulē, kurā mēs dzīvojam, konflikti ir ikdienas dzīves normāla sastāvdaļa. Tas attiecas ne tikai uz neticīgajiem, bet arī uz kristiešiem. Kā teikts Ījaba grāmatā, kad divi grēcīgi cilvēki tiek savesti kopā, neizbēgami rodas konflikts. Kamēr mēs dzīvojam šajā grēka nolādētajā pasaulē, konflikti būs. Tas nav jautājums par to, vai tie būs, bet gan par to, kad, cik ilgi un cik smagi tie būs. Tāpat kā daudzi citi kristīgās dzīves aspekti, kas prasa centību un neatlaidību, arī konfliktu risināšana saskaņā ar Bībeli nav pasīvs uzdevums. Mums nav jāmeklē tālāk par Jēzus vārdiem Mateja 5:9, kur Viņš saka: „Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.” Ir vērts atzīmēt, ka Viņš teica “miera nesēji”, nevis “miera mīlētāji”, “miera atbalstītāji” vai “miera uzturētāji”. Miera uzturēšana un miera veidošana ir ļoti atšķirīgi jēdzieni. Viens nāk no pasaules, otrs nāk no Dieva Vārda. Diemžēl abi bieži tiek sajaukti, un cilvēki domā, ka viņi godā Dievu, cenšoties saglabāt mieru, bet patiesībā viņi Viņu negodā, jo Viņš mums ir pavēlējis veidot mieru, nevis saglabāt mieru. Mēs vēlamies pagodināt Dievu un Viņa Vārdu, tāpēc mums ir jābūt skaidrībai par šiem terminiem un definīcijām.
Sāksim ar pasaules miera uzturēšanas stratēģijām. Pirmais veids, kā pasaulē iesaka uzturēt mieru, ir ļaut laikam dziedēt rētas. Mēs visi esam dzirdējuši teicienu “laiks dziedē visas rētas”, bet patiesībā laiks nespēj darīt neko tādu. Laiks pats par sevi neko nedziedē un nemaina. Vienīgais, ko laiks dara, ir iet. Pat ja laiks varētu dziedēt, dziedināšana nav kristieša galvenais mērķis. Drīzāk nepieciešama ir grēku izsūdzēšana, piedošana un nožēla.
Nākamā pasaulīgā konflikta risināšanas stratēģija, no kuras jāizvairās, ir mēģinājums aprakt konfliktu. Tā ir izplatīta stratēģija, kurā mēs noslogojam sevi ar dažādiem darbiem, cerot, ka otrs galu galā aizmirsīs, par ko bija konflikts. Mēģinājumi aizmirst notikušo, sevis pierunāšana aizmirst, ko teica otrs, un mēģinājumi sevi tik ļoti nodarbināt, ka vairs nav laika par to domāt, darbojas tikai uz laiku. Šāda pieeja tikai palielina neatrisināto sēru, sāpju un sūdzību kaudzi. Laika gaitā tas var izraisīt dusmas, rūgtumu un pat naidu.
Vēl viens pasaulīgs konflikta risināšanas veids ir rīkoties tā, it kā konflikts nekad nebūtu noticis. Neviena izlikšanās pasaulē neliks konfliktam maģiski izgaist. Cilvēks, kas izliekas, ka konflikts nekad nav noticis, nedzīvo realitātē, viņš faktiski ignorē patiesību. Kristiešiem, patiesības ļaudīm, šāda uzvedība nav pieņemama.
Ceturtā pasaulīgā pieeja konflikta risināšanai ir uzstāt, ka otra persona ir tā, kam jāuzsāk risināšanas process. Šāda domāšana liecina otram, ka, jo ātrāk viņš atzīs savu kļūdu, jo ātrāk beigsies tās ciešanas. Šāda pieeja neatspoguļo pazemības piemēru, ko Kristus mums parādīja, kad Viņš uzņēmās kalpa veidolu un pazemojās. Izslēgt otru un uzstāt uz savu viedokli neatspoguļo Kristus sirdi.
Kad pārdomājam veidus, kā mums nevajadzētu iesaistīties konfliktā, kā tad mums, Kristus sekotājiem, būtu jāatrisina konflikts saskaņā ar Bībeli? Pirmkārt, ir jāuzņemas atbildība par savu daļu problēmā un jāsamierinās. Atzīsti savu kļūdu un izsūdzi savus grēkus brālim vai māsai Kristū. Tev jābūt pietiekami pazemīgam, lai atzītu, ka, kamēr tavā acī ir baļķis, tev nav tiesību vērtēt citu acīs esošās skabargas.
Otrkārt, ir jānožēlo sava daļa problēmā. Nožēlot nozīmē pagriezties un doties citā virzienā. Konflikta kontekstā ir jāatzīst, ka kaut kas ir tava vaina. Varbūt tas nozīmē nožēlot savas dusmas, neapmierinātību vai valodu, ko izmantoji konflikta karstumā. Tas nozīmē arī atzīt Kungam, ka tava vēlme būt taisnīgam pārsniedza to, ko Kungs būtu gribējis, lai tu darītu šajā situācijā.
Treškārt, ir jāsamierinās vienam ar otru. Piedošana nav izvēles jautājums, tā ir obligāta. Tā ir Pāvila vēstules kolosiešiem 3:12-13 būtība, kad viņš saka: „Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā, ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs.” Tas nenozīmē, ka tu vienmēr gribēsi piedot, bet tas galu galā nav svarīgi. Kungs bieži lūdz mums darīt lietas, ko mēs negribam darīt, un mudina mūs darīt lietas, ko Viņš grib, lai mēs darām, pat ja mums ir grūti tās darīt. To ir viegli saprast. Jautājums ir, vai mēs to piemērosim savā dzīvē?
Ceturtkārt, ir jāiet uz priekšu. Filipiešiem 3:13-14 teikts: „Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats būtu to satvēris, bet vienu gan – aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū.” Kad esi nožēlojis un atzinis savu grēku savam brālim vai māsai un saņēmis piedošanu, ir laiks pieņemt šo piedošanu un virzīties uz priekšu, aizmirstot to, kas ir aiz muguras, un tiecoties uz to, kas ir priekšā, virzoties uz savu mūžīgo balvu. Dievs aicina mūs būt miera nesējiem, un, kad mēs cenšamies darīt to, ko Viņš mums uzdod, Viņš atalgos mūsu uzticību un svētīs mūsu pūles.
Svētīgi ir miera nesēji.
Džesijs Randolfs (forthegospel.org)
Džesijs Randolfs kalpo kā Indianhilsas draudzes Linkolnā, Nebraskā, galvenais mācītājs. Viņš ir mācījies The Master’s Seminary un turpina studijas Shepherds Teoloģiskajā Seminārā. Viņa rakstīto var lasīt vairākās blogu vietnēs, ieskaitot The Master’s Seminārā For the Church, Center for Biblical Studies, Founders Ministries, Association of Certified Biblical Counselors (ACBC), un IFCA International. Viņam ir arī akadēmiskas publikācijas tādās vietās kā The Master’s Seminary Žurnāls, Kalpošanas un Teoloģijas Žurnāls, un Bibliskās Autoritātes Starpdisciplinārais Žurnāls. Džesijam un viņa sievai Džennai ir pieci bērni – gan pavisam mazi, gan pusaudži.
© For the Gospel Ministries 2025. Used by permission of For the Gospel Ministries. Source: https://www.forthegospel.org/read/how-should-you-make-peace
