Tas izklausās tik vienkārši, un principā tā arī ir. Bet praksē mēs, grēcinieki, tiecamies uzticēties līdzekļiem, nevis Dievam. Atkal un atkal es izdomāju kādus plānus, un tad redzu, ka mans sākotnējais entuziasms pieaug vai samazinās atkarībā no tā, vai plāns šķiet gudrs vai ne. Tā ir paļaušanās uz plāniem, nevis uz Dievu. Nav šaubu, ka Dievs vēlas, lai mēs izmantotu dažādas lietas Viņa darba veikšanai, bet tikpat skaidri Viņš vēlas, lai mēs nepaļautos uz šīm lietām. “Zirgs ir sagatavots kaujas dienai, bet uzvara pieder Tam Kungam” (Salamana pamācības 21:31). Tāpēc mūsu paļāvībai nevajadzētu būt uz zirgu, bet gan uz To Kungu. “Daži paļaujas uz ratiem, citi uz zirgiem, bet mēs paļaujamies uz Tā Kunga, mūsu Dieva, Vārdu” (Psalmi 20:7).
Džordža Millera dzīve bija veltīta šīs patiesības apliecināšanai. Reiz viņš skaidroja, kā tas attiecas uz mūsu aicinājumu. Mums ir jāstrādā, lai nopelnītu iztiku un nodrošinātu savas vajadzības, bet mums nav jāpaļaujas uz savu darbu, bet gan uz Dievu. Pretējā gadījumā mēs vienmēr būsim noraizējušies, ka mūsu vajadzības netiks apmierinātas, ja būsim bez darba. Bet, ja mēs paļaujamies uz Dievu, nevis uz savu darbu, tad gadījumā, ja Dievs nolemj, ka darbs ir jāzaudē, mēs varam būt droši, ka Viņš tāpat apmierinās mūsu vajadzības, un tādēļ mums nav jāraizējas. Lūk, kā Džordžs Millers to formulē:
““Kāpēc es nodarbojos ar šo biznesu vai kāpēc es nodarbojos ar šo profesiju?” Lielākajā daļā gadījumu, cik liecina pieredze, ko esmu guvis, kalpojot starp svētajiem pēdējo piecdesmit vienu gadu, atbilde, manuprāt, būtu šāda: “Es nodarbojos ar savu zemes aicinājumu, lai nopelnītu līdzekļus sev un savai ģimenei nepieciešamajām dzīves vajadzībām.” Šeit ir galvenā kļūda, no kuras izriet gandrīz visas pārējās kļūdas, ko Dieva bērni piekopj attiecībā uz savu aicinājumu. Tas nav pareizs un Bībelē aprakstīts motīvs nodarboties ar kādu amatu, biznesu vai profesiju – tikai, lai nopelnītu līdzekļus sev un ģimenei nepieciešamajām dzīves lietām; bet mums ir jāstrādā, jo tāda ir Tā Kunga griba attiecībā uz mums. Tas skaidri izriet no šiem pantiem: 1. tesaloniķiešiem 4:11-12; 2. tesaloniķiešiem 3:10-12; efeziešiem 4:28.
Tā ir taisnība, ka Kungs nodrošina nepieciešamās dzīves vajadzības, izmantojot mūsu parasto aicinājumu. Bet fakts, ka tas nav patiesais iemesls, kādēļ mums būtu jāstrādā, ir gana skaidrs, ņemot vērā to, ka, ja dzīves vajadzību nodrošināšana būtu atkarīga no mūsu spējas strādāt, mēs nekad nevarētu būt brīvi no rūpēm un satraukuma, jo tad vienmēr būtu jāprāto: “Ko es darīšu, kad būšu pārāk vecs, lai strādātu? Vai kad slimības dēļ nevarēšu nopelnīt maizi?” No otras puses, ja mēs esam iesaistīti savā zemes aicinājumā, jo Tā Kunga griba attiecībā uz mums ir tāda, ka mums ir jāstrādā un ka strādājot mēs varam nodrošināt savu ģimeni, kā arī atbalstīt vājos, slimos, vecos un trūcīgos, tad mums ir labs un Bībelē aprakstīts iemesls teikt sev: ja Kungam patiks, ka es guļu slimības gultā vai ka slimības, vecuma vai darba trūkuma dēļ nevaru pelnīt maizi ar savu roku darbu, savu biznesu vai savu profesiju, Viņš tomēr mani nodrošinās.” (Stāstījums par dažām Tā Kunga darbībām ar Džordžu Milleru, Jehovah Magnified. George Muller Addresses by George Muller Complete and Unabridged, Vol. 1, [Muskegon, Mich.: Dust and Ashes Publications, 2003], p. 393).”
Džordžs Millers. AutobiogrāfijaDžordžs Millers
Caur šo dienasgrāmatu vari vērot Millera cīņas un uzvaras rūpes par tūkstošiem bāreņu paļāvībā uz Dievu, kurš deva brīnumainas atbildes uz lūgšanām pēc vajadzību apmierināšanas ik dienas. Džordža Millera nešaubīgā, bērnišķi stiprā paļāvība uz Debesu Tēvu iedvesmos arī tevi pārliecinoši uzticēties Dievam, kuram visas lietas ir iespējamas, arī tās, kas rūp tev.
Šī patiesība attiecas ne tikai uz mūsu aicinājumu, bet uz visām dzīves jomām. Ik brīdi mēs izmantojam lietas un dažādus līdzekļus, lai uzturētu savas dzīves un īstenotu Dieva mērķus (pārtika, mājas, telefoni, automašīnas, zāles, ārsti, celtnieki, padomdevēji utt.). Mācība, kas mums ir jāapgūst, ir nevis paļauties uz šīm lietām, kad tās lietojam, bet pilnībā paļauties uz Dievu. Tas attiecas arī uz draudzes plānošanu – budžeta plānošanu, mācīšanu, sludināšanu un padomu došanu. Ir pastāvīgs kārdinājums paļauties uz šīm lietām, nevis uz Dievu, kas darbojas šajās lietās, caur tām un bez tām. Tāpēc, sapņojot par kalpošanu un misiju, izmantosim līdzekļus, bet paļausimies uz Dievu. Viņa apsolījumi ir vienīgā drošā lieta; visi mūsu līdzekļi ir kļūdaini.
Millers šo principu rezumē šādi: “Tas ir viens no lielākajiem noslēpumiem, kas saistīts ar veiksmīgu kalpošanu Kungam: strādāt tā, it kā viss būtu atkarīgs no mūsu čakluma, un tomēr ne mazākajā mērā nepaļauties uz savām pūlēm, bet gan uz Kunga svētību.” Vai arī, kā Bībele to pasaka precīzāk: “Gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta.” (Filipiešiem 2:12-13). Vēl precīzāk Pāvils saka: “Bet no Dieva žēlastības es esmu, kas es esmu, un Viņa man dāvātā žēlastība nav bijusi veltīga, es esmu vairāk par viņiem visiem strādājis, tomēr ne es, bet Dieva žēlastība, kas ir ar mani.” (1. korintiešiem 15:10).
Lai Kungs mums dāvā brīvību no visām raizēm, jo mēs uzticamies Viņam, nevis līdzekļiem!
Džons Paipers (desiringGod.org)
