Svētruna, kas pamodina
Klausies arī:
Bija jau vēls, un es biju gatavs iet gulēt. „Noskatīsimies tikai daļu,” ieteica mans istabas biedrs. Svētruna šajā laikā? Es visticamāk aizmigšu.
Taču tā nenotika. Divas stundas vēlāk biju ar plaši atvērtām acīm – ko mēs tikko bijām dzirdējuši?
„Desmit apsūdzības pret mūsdienu draudzēm ASV” – uzmundrinošs, pravietisks, dedzīgs aicinājums noklīdušajām draudzēm atgriezties pie bibliskās kristietības. Pols Vašers, uzrunājot kolēģus mācītājus atmodas konferencē, sludināja par steidzamiem jautājumiem, ar kuriem saskaras kristieši ASV. Viens no spēcīgākajiem aicinājumiem mudināja garīdzniekus skaidri izklāstīt jaunpiedzimšanas absolūto nepieciešamību – kas tā patiesībā ir, kādi viltojumi to apdraud un kā tās esamība (vai trūkums) izpaužas mūsu dzīvē. Neskaidrība par atgriešanos nozīmē nepareizu evaņģelizāciju un nebiblisku mācību.
Cik daudzi ir pievilti? Vai biju viens no viņiem? Uz spēles likta mūžība.
Neskaidrība par atgriešanos nozīmē nepareizu evaņģelizāciju un nebiblisku mācību.
Radīts, nevis pieņēmis lēmumu
Uzsverot novārtā atstāto doktrīnu, ka pestīšanai nepieciešama sirds jaunpiedzimšana, Pols Vašers iestājās pret lētu pestīšanu jeb savas lēmupieņemšanas elkdievību. „Cilvēki domā, ka viņi nonāks debesīs, jo ir izvērtējuši sava lēmuma patiesumu.” Vašers aicināja mācītājus skaidri sludināt, ka atdzimšana no augšienes ir Dieva Gara varenais darbs, un to nevar aizstāt ar grēcinieka lūgšanu.
Mūsdienu cilvēki paļaujas uz to, ka vismaz reizi savā dzīvē viņi ir lūguši lūgšanu un kāds viņiem ir apgalvojis, ka viņi ir pestīti, jo viņi to no sirds tā domājuši. Tādēļ, ja jūs viņiem jautājat: „Vai tu esi glābts?”, viņi nesaka: „Jā, es esmu glābts, jo es skatos uz Jēzu, un ir vareni pierādījumi, kas man dod pārliecību, ka esmu piedzimis no jauna.” Nē! Viņi saka: „Es toreiz lūdzu un pieņēmu Jēzu.” Tagad viņi dzīvo kā velni, bet viņi taču ir lūguši to lūgšanu!
Es vēlos, lai jūs zinātu, mani draugi, pestīšana ir tikai ticībā! Glābšana ir Dieva darbs. Tā ir žēlastība pēc žēlastības, bez gala. Bet atgriešanās pierādījums nav tikai jūsu sirsnības pārbaude atgriešanās brīdī. Tas ir nepārtraukts auglis jūsu dzīvē.
Klausoties, es biju pārsteigts par to, cik sekla tagad šķita manis paša kristietības izpratne.
Evaņģēlija aicinājums un patiesa atgriešanās
Pols Vašers
Apustulis Pāvils izteica lāstu pār ikvienu, kurš censtos sagrozīt evaņģēlija patiesību. Grāmatā autors iedziļinās tajā, ko patiesībā nozīmē ticēt, nožēlot grēkus un pieņemt Kristu.
Skaitos kristietis
Draudzē, kuru es tolaik apmeklēju, par to nerunāja. Man nācās apsvērt: varbūt mēs sevi saucām par kristiešiem tikai tāpēc, ka cerējām, ka tā ir taisnība. Tāpēc, ka kristietība bija labāka nekā alternatīvas. Tāpēc, ka katru nedēļas nogali atvēlējām laiku, lai piepildītu lielu draudzi, baudītu koncertu un klausītos iedvesmojošus sprediķus. Varbūt mums bija svarīgāka draudzes kultūra nekā jaunas sirdis.
Mūsuprāt, atšķirība starp kristieti un nekristieti bija tajā, vai viņš bija izvēlējies ieaicināt Jēzu savā sirdī un apstiprināja to ar lūgšanu. Un no tā brīža tam, kā cilvēks dzīvoja, šķita, ka nav nekādas nozīmes. Cik daudzi bija viltus pārliecināti? Cik daudzi tajā dienā dzirdētu: „Un tad es tiem apliecināšu: es jūs nekad neesmu pazinis, nost no manis, jūs ļauna darītāji!” (Mateja 7:23) – un nevis par spīti tam, ko viņi dzirdēja draudzē, bet tieši tāpēc.
Kristietība bija kļuvusi par hobiju. Es vēlētos, lai es būtu sev agrāk uzdevis jautājumu: vai mana kristietība gatavo mani nāvei? Vai es patiesi esmu piedzimis no jauna? Vai es esmu gatavs stāties sava Radītāja priekšā?
Es vēlētos, lai es būtu sev agrāk uzdevis jautājumu: vai mana kristietība gatavo mani nāvei?
„Atdzimšana ir Dieva Gara varenais darbs – to nevar aizstāt ar grēcinieka lūgšanu.”
Šie jautājumi atklāj daudz. Vai mūsu Bībeles studijas un dievkalpojumi ir pietiekami reāli, pietiekami stingri, pietiekami bibliski, pietiekami garīgi, lai nostiprinātu mūsu sirdis, kad mēs ieejam Nāves upē? Ja es nekad neesmu pazinis Jēzu, nekad neesmu sekojis Viņam, tad lēmums, kas pieņemts pirms gadiem, nemierinās manu dvēseli, kad kalni gāzīsies jūras dziļumos. Vai Kristus patiešām ir mana dzīve? Vai nāve būs ieguvums?
Es gribēju debesis, laimi, bezgalīgu paradīzi bez slimībām un nāves – kurš gan to negribēja? Bet vai es patiesi ilgojos pēc Dieva?
Ko tu gribi?
Pols Vašers tajā dienā mani brīdināja:
Mans dārgais draugs, visi vēlas nokļūt debesīs — viņi vienkārši nevēlas, lai Dievs tur būtu, kad viņi tur nokļūs! Jautājums nav: “Vai tu vēlies nokļūt debesīs?” Jautājums ir šāds: “Vai tu vēlies Dievu? Vai tu vairs neienīsti Dievu? Vai Kristus tev ir kļuvis dārgs? Vai tu ilgojies pēc Viņa?”
Es dzirdu, ka grāmatas par Kristu reti kļūst par bestselleriem – vai tāda ir mana kristietība? Tāda, kas lasa par vīrišķību, randiņiem, tēvu lietām, bet nekad grāmatas, kas būtu vienkārši par Kristu. Vai mana dzīve, kas sastāv no steidzīgām lūgšanām, pāris stundām svētdienās un nedaudz rīta lūgšanām, apveltīta ar zināmu sirsnību un nomierināta ar kristīgo radio, patiešām izturētu ciešanas?
Jautājums nav: “Vai tu vēlies nokļūt debesīs?” Jautājums ir šāds: “Vai tu vēlies Dievu?
Lasītāj, vai šāda kristietība patiešām izturēs traģēdijas smagumu? Nāves smagumu? Galīgā sprieduma smagumu?
Cik biedējošs ir atklājums grāmatas „Svētceļnieka taka” beigās: „Tad es redzēju, ka ceļš uz elli ved gan no debesu vārtiem, gan no pazudināšanas pilsētas”. Grāmatas autors Džons Banjans līdzīgi kā mācītājs Vašers mums parāda dzīvi, kas piepildīta ar reliģiskām aktivitātēm — lūgšanām, sprediķiem, Bībeles studijām —, kas var novest uz elli tikpat droši kā dzīve bez tām. Dzīve, kas izskatās dievbijīga, bet kurai trūkst dievbijības spēka. Vīrs vārdā Nezinis nonāca līdz Debesu pilsētas vārtiem, tikai lai tiktu iemests ellē. Banjans mums parāda, ka ne visi, kas apliecina Kristu, pieder Kristum.
Iepriekš es dzīvoju citā pārliecībā, līdz Dievs līdz ar citiem līdzekļiem izmantoja Vašera sprediķi, lai mani satriektu un pamodinātu.
Pamatīgais Evaņģēlijs
Kristus deva ganus, lai sargātu draudzi, ekipētu to un brīdinātu, kad tā sāk flirtēt ar pasauli. Kad draudzes vīri pierāda savu uzticīgumu, Kristus izdaiļo savu līgavu caur viņu vārdiem. Bet, ja viņi sludina lētu pestīšanu – izlaižot nosacījumus, apklusinot brīdinājumus un samazinot pestīšanu līdz etiķetei un valodas apguvei –, viņi izpludina atdzimšanai raksturīgās pazīmes un augļus. Pēkšņi visi ir savā “kristieša ceļā”, neatkarīgi no pierādījumiem par pretējo. Un draudze pieņem “vieglo ticību” – ideju, ka cilvēks var būt glābts bez patiesas grēku nožēlas, reālas mīlestības pret Dievu vai mainītas dzīves. Augļi vairs nerunā par kokiem. Attālums starp debesīm un elli sarucis līdz vienas izvēlei, lūgšanai un reiz parakstītai kartītei.
Svētie, neapmierinieties ar lētu pestīšanu, seklu evaņģēliju vai viltus pārliecību! Mācītāji, sludiniet taisnošanu vienīgi ticībā, jaunpiedzimšanu un evaņģēliju, kas atdzīvina mirušos.
Gregs Morze (desiringGod.org)
