Klausies arī:
Nozīmīga problēma
Pirms kāda laika es biju Anglijā un BBC radio dzirdēju ziņu par valdības pētījumu, kas liecināja, ka televīzijas, tehnoloģiju un tamlīdzīgu iemeslu dēļ ģimenes reti pavada laiku kopā. Pētījumā tika novērots, ka sarunas starp ģimenes locekļiem ir “pārvērtušās par neatšķiramu vienzilbju čukstu virkni”. Kāds bija ieteicamais šīs problēmas risinājums? Valdībai vajadzēšot organizēt nodarbības, kurās mācīt ģimenēm, kā sarunāties un spēlēties kopā.
Man uzreiz prātā ienāca vismaz divas atbildes uz šo ziņojumu. Pirmkārt, ja pat valdība uzskata, ka ģimene ir nonākusi grūtībās, tad šeit tiešām ir kāda problēma. Otrkārt, Dievam ir daudz labāks plāns, kā ģimenei pavadīt laiku kopā, nekā tas, ko piedāvā valdības vadītās nodarbības.
Es biju devies uz Angliju, lai uzstātos konferencē. Kādu vakaru pie galda es dzirdēju stāstu par kāda mācītāja ģimeni, kura nebija rīkojusies tā, it kā Dievam būtu labāks plāns, līdz bija jau par vēlu. Mācītāja atraitne man pastāstīja, ka viņas dzīves lielākā nožēla ir tas, ka viņas mirušais vīrs ikdienā nebija sācis vadīt viņu ģimeni kopīgos svētbrīžos līdz brīdim, kad viņam tika diagnosticēts neārstējams vēzis.
Salīdzini to ar stāstu, ko man atsūtīja kāds draugs, aprakstot to, ko viņš un viņa četri brāļi un māsas teica savu vecāku piecdesmitās kāzu gadadienas svinībās. Viņš rakstīja:
“Mēs, visi pieci bērni, nolēmām pateikties tēvam un mātei par vienu lietu, neapspriežoties savā starpā. Zīmīgi, ka mēs visi pieci pateicāmies mātei par viņas lūgšanām un visi pieci pateicāmies tēvam par viņa vadību mūsu ģimenes svētbrīžos. Mans brālis teica: “Tēti, vissenākā atmiņā man ir asaras, kas ritēja pār taviem vaigiem, kad svētdienu vakaros tu mums mācīji no grāmatas “Svētceļnieka taka” (“Pilgrim’s Progress”) par to, kā Svētais Gars vada ticīgos. Kad man bija tikai trīs gadi, Dievs izmantoja tevi caur šiem svētbrīžiem, lai pārliecinātu mani, ka kristietība ir patiesa. Lai cik tālu es vēlākajos gados nebūtu maldījies (lai gan šodien šis brālis ir savas draudzes vecajs), es nekad nevarēju nopietni apšaubīt kristietības realitāti, un par to es vēlos tev pateikties.” (1)
Ģimenes svētbrīžiDonalds S. Vitnijns
Ja vēl neesi uzsācis ģimenes svētbrīžus, nezaudē vairs nevienu dienu! Šī pārliecinošā un praktiskā grāmata var palīdzēt tev vienkāršā veidā uzsākt vienkāršus ģimenes svētbrīžus. Tas var izmainīt tavu ģimeni uz visiem laikiem.
Ģimenes atmiņu paliekošā vērtība
Dažādi pētījumi, kā arī mūsu pašu pieredze kalpošanā vietējās draudzēs liecina, ka liela daļa pusaudžu, kas apmeklē draudzi, pēc vidusskolas beigšanas aiziet no draudzes. Viena no galvenajām problēmām šajā jautājumā ir tā, ka atšķirībā no šiem brāļiem un māsām piecdesmitās kāzu gadadienas svinībās lielākajai daļai šo jauniešu nav agrīnu, mīļu atmiņu par ģimenes svētbrīžiem. Šādas atmiņas, ja tādas viņiem būtu, varētu palīdzēt novērst viņu aiziešanu no ticības. Vai arī, ja viņi tomēr aiziet, šīs atmiņas varētu būt līdzeklis, lai vēlāk viņu sirdis atkal pievērstos Dieva meklējumiem.
Maz ticams, ka saskarsme ar draudzi reizi vai divas nedēļā pietiekami iespaidos jūsu bērnus ar Dieva varenību un godību, lai viņi gribētu Viņu meklēt, kad viņi atstās jūsu mājas.
Pazīstamais britu baptistu sludinātājs Čārlzs Sperdžens 19. gadsimtā runāja par šo jautājumu, sakot: “Brāļi, es vēlētos, lai visiem [kristiešiem] ģimenes lūgšana būtu izplatītāka, es vēlētos, lai tā būtu universāla. Mēs dažkārt dzirdam par kristīgu vecāku bērniem, kuri neaug dievbijībā, un mums jautā, kā tas ir iespējams, ka viņi izaug tik slikti. Baidos, ka daudzos, ļoti daudzos gadījumos ģimenes svētbrīži ir tik ļoti atstāti novārtā, ka nav ticams, ka dievbijība, kas, domājams, piemīt viņu vecākiem, uz bērniem vispār atstāj kādu iespaidu.” (2)
No savas kalpošanas pieredzes simtos draudžu esmu pārliecināts, ka mūsdienās kristiešu mājās svētbrīžu laiks tiek organizēts tik maz, ka pat vairums labāko vīru, kas nāk no vislabākajām draudzēm nelūdz kopā ar savām sievām (un bērniem, ja tādi ir), vēl jo mazāk vada aptuveni desmit minūšu ilgu svētbrīdi. Šo apgalvojumu apstiprina statistika Barna veiktajā aptaujā. Saskaņā ar šo ziņojumu, “astoņdesmit pieci procenti vecāku, kuriem ir bērni līdz trīspadsmit gadu vecumam, uzskata, ka viņiem pieder galvenā atbildība mācīt saviem bērniem par reliģiskiem uzskatiem un garīgiem jautājumiem. Tomēr lielākā daļa vecāku tipiskas nedēļas laikā nepavada laiku, lai kopā ar bērniem pārrunātu ticības jautājumus vai studētu kristīgus materiālus. Vecāki parasti paļaujas uz to, ka visu kristīgo izglītību, ko saņems viņu bērni, nodrošinās viņu draudze.” (3)
Kristīgā audzināšanā ir ļoti svarīgi, lai jūsu ģimene apmeklētu Kristu pagodinošu, uz evaņģēliju vērstu un Bībeli mācošu vietējo draudzi, taču ar to nepietiek, lai nodotu savai ģimenei visu, ko vēlaties mācīt par Dievu un saviem uzskatiem. Turklāt maz ticams, ka draudzes apmeklējums reizi vai divas nedēļā pietiekami palīdzēs jūsu bērniem ieraudzīt Dieva varenību un godību, lai viņi vēlētos sekot Viņam, kad viņi atstās jūsu mājas. Tieši tāpēc ģimenes svētbrīžu laiks ir tik svarīgs. Bet vēl svarīgāk ir tas, ka Dievs ir pelnījis, lai ģimenes katru dienu savās mājās Viņu pielūgtu. (4)
Piezīmes:
1. Joel Beeke, Family Worship (Grand Rapids, MI: Reformation Heritage, 2002), 3.
2. C. H. Spurgeon, “A Pastoral Visit,” Metropolitan Tabernacle Pulpit, vol. 54 (London: Passmore and Alabaster, 1908; repr., Pasadena, TX: Pilgrim, 1978), 362-63.
3. Barna Research Group (2003. gada 6. maijs), citēts Current Thoughts and Trends 19, nr. 7 (2003. gada jūlijs), 21. Tā kā starp šo aptauju un šīs grāmatas lasīšanu ir pagājis ievērojams laiks, vai varam pieņemt, ka šodien veikts pētījums atklātu statistiski nozīmīgu uzlabojumu? Neatkarīgi no tā, svarīgākais jautājums nav par to, ko vecāki dara kopumā, bet gan par to, vai mēs paši “ik nedēļu pavadām laiku, apspriežot ticības jautājumus vai studējot kristīgus materiālus” ar savām ģimenēm, un vai mēs esam starp tiem, kas “parasti paļaujas uz savu draudzi, lai tā veiktu visu kristīgo apmācību” mūsu ģimenēs.
4. Lasot šajā rakstā vārdu “ģimene” nedomā tikai par vecākiem ar maziem bērniem. Lai gan uzsvars šeit patiešām ir likts uz ģimenēm ar bērniem, kas dzīvo mājās, tas attiecas uz visu vecumu bērniem, sākot no jaundzimušajiem līdz vecākiem pusaudžiem. Turklāt šī grāmata “Ģimenes svētbrīži” ir domāta arī tiem, kuru mājās nedzīvo bērni – sākot no pāriem, kuriem nav bērnu, līdz pat tiem, kuru bērni jau devušiem prom no mājām. Turklāt šī grāmata attiecas arī uz vēl neprecētajiem, lai sagatavotu tos laulībai.
Raksts adaptēts no Donalda Vitnija (Donald Whitney) grāmatas “Ģimenes svētbrīži”.
Donalds Vitnijs (crossway.org)
This article was translated by permission from the original English article published by Crossway.
Raksta oriģināls: https://www.crossway.org/articles/the-difference-family-worship-makes/
