Mana cīņa ar garīgo depresiju
Togad mana pasaule sabruka.
Man tikko bija apritējuši 39 gadi, biju laimīgi precējies piecu bērnu tēvs un kalpoju kā palīgmācītājs kādā augošā, pirms diviem gadiem nodibinātā draudzē. Man bija laba veselība, es baudīju aktīvu dzīvi, un man bija plašas kalpošanas iespējas. No malas viss izskatījās labi.
Taču iekšienē viss bija pavisam citādi. Sākot ar 1994. gada janvāri, bailes, bezcerība, depresija, atsvešinātība, trauksme un tukšums kļuva par maniem ikdienas pavadoņiem. Visu mūžu biju lepojies ar savu spēju skaidri domāt, bet pēkšņi manā prātā sāka mētāties domas, kuras es nespēju apturēt. Regulāri sākās panikas lēkmes. Es iedomājos, ka dažu mēnešu laikā nomiršu.
Un tad vēl bija fiziskie simptomi. Lielāko daļu dienu man bija grūti elpot. Man nemitīgi niezēja rokas, un nekāda kasīšanās nespēj mazināt šo sajūtu. Kad nešķita, ka man pret krūtīm spiež 200 kilogramu smags svars, es bieži jutu dīvainu tukšumu. Man tirpa seja. Brīžam likās, ka ģībšu. Daudzas naktis es pavadīju staigājot apkārt un mēģinot lūgt.
“Ar mācītājiem tā nenotiek”
Izņemot parasto slodzi, kas piemīt draudzes mācītājam, nebija nekādu acīmredzamu iemeslu, kāpēc man būtu vajadzējis likties, ka jūku prātā. Cenšoties izslēgt iespējamos cēloņus, es pierakstījos pie sava ārsta, lai veiktu pilnīgu veselības pārbaudi. Rezultāti bija sekojoši: ar mani viss bija “kārtībā”.
Nekas mani nebija sagatavojis tam, ko es piedzīvoju. Mani iekšējie pārmetumi, ka “ar mācītājiem tā nenotiek”, tikai vēl vairāk mani tracināja. Es neauglīgi meklēju kaut ko, kas man dotu uzvaru pār to, ar ko es cīnījos. Svētie Raksti. Lūgšana. Pielūgsmes mūzika. Retrīts. Atvaļinājums. Ceļojums. Nekas nepalīdzēja.
Sākumā es domāju par padomdevēja, varbūt pat psihiatra apmeklējumu. Es zināju par gadījumiem, kad cilvēkiem ar hormonu nelīdzsvarotību, nespēju gulēt vai traumatisku personisko vēsturi medicīniska iejaukšanās ir palīdzējusi. Es apsvēru, vai medikamenti man varētu palīdzēt nostāties uz kājām, lai tiktu galā ar to, ko piedzīvoju.
Tāpat es arī sevi saskatīju dažādos nosaukumos, kurus biju lasījis: nervu sabrukums, izdegšana, trauksme, depresija. Viss, kas ar mani notika, ietekmēja mani emocionāli, fiziski, mentāli un garīgi. Simptomu bija pārāk daudz un tie bija pārāk intensīvi, lai domātu, ka tā ir tikai “grēka” problēma.
Taču neviens nosaukums, ko es piedēvēju savam stāvoklim, neatklāja tā pamatcēloņus. Ja tas, ko es piedzīvoju, radās manā sirdī (kā šķita), es vispirms gribēju to izpētīt. Es gribēju pievērsties evaņģēlijam, lai saprastu, ko es varētu būt palaidis garām.
Nākamie divarpus gadi bija grūtākie manā dzīvē. Taču, zinot, ko es no tiem iemācījos, tie, bez šaubām, bija arī labākie gadi.
Daudzi cilvēki, no kuriem nozīmīgākā bija mana sieva Džūlija, šajā laikā bija nenovērtējami žēlastības līdzekļi. Es ceru, ka būšu žēlastības līdzeklis arī tev vai citiem, kurus tu varētu pazīt un kuri ir piedzīvojuši ko līdzīgu tam, ko esmu aprakstījis. Šeit apkopotas dažas no mācībām, ko Dievs man iemācīja šajā laikā.
Iespējams, mēs neesam pietiekami dziļā bezcerībā
Apmēram gadu pēc šī tumšā perioda es teicu savam labam draugam Gerijam, ka iekšēji jūtos miris. Dzīvei nebija jēgas. Es jutos pilnīgā bezcerībā. Gerija atbildi, ko esmu nodevis tālāk neskaitāmiem cilvēkiem, es nekad neaizmirsīšu: “Es nedomāju, ka tu esi pietiekami dziļā bezcerībā. Ja tu būtu pilnīgā bezcerībā, tu pārstātu paļauties uz to, ko pats vari izdarīt, un paļautos uz to, ko Jēzus jau ir izdarījis tavā labā pie krusta”.
Mūsu problēma nav tā, ka mums nav cerības. Mēs vienkārši ceram uz lietām, kas nav Dievs. Mūsu cerība ir mūsu pašu spējās. Mūsu cerība ir mums vēlamajā iznākumā, mūsu reputācijā vai finansiālajā drošībā. Un, kad elki, uz kuriem esam cerējuši, nesniedz solīto, mūs pārņem panika. Mēs krītam izmisumā. Mēs dusmojamies. Mēs kļūstam nejūtīgi.
Tāpēc psalmisti vismaz divdesmit piecas reizes runā par cerību uz To Kungu un Viņa Vārdu, un tāpēc Dāvids mums saka: “Ceri uz To Kungu no šā laika mūžīgi!” (Psalmi 131:3). Ir viegli un ierasti cerēt uz kaut ko citu, nevis uz Dievu.
Svētīgi tie, kas apzinās savu vajadzību
Lielāko daļu savas dzīves līdz šim brīdim mana sirds agresīvi kalpoja goda un kontroles elkiem. Šie elki atklāja egoistiskas ambīcijas, kas vēlējās ne tikai cilvēku atzinību, bet arī viņu aplausus, pat pielūgsmi. Es vēlējos saņemt slavu, ko pelnījis ir tikai Dievs.
Kad man neizdevās panākt, lai visi mani uzskatītu par tik izcilu, kā man šķita, vai kad es sapratu, ka pasaule nepakļaujas manām vēlmēm, mani elki mani sodīja – garīgi, emocionāli un fiziski. Es domāju, ka esmu upuris. Es domāju, ka depresija “nāk uz mani” no “ārpuses”. Patiesībā es pats to radīju ar savām bailēm, neticību un viltus pielūgsmi. Es pametu savu vienīgo cerību (Jonas 2:8).
Laika gaitā es sapratu, ka Dievs vadīja visu šo procesu, lai pievērstu manu sirdi Viņam. Viņš gribēja mani atšķirt no manas egocentriskās elkdievības, lai es varētu atrast lielāku prieku, tiecoties pēc Viņa godības, nevis savas.
Labums, kas, mūsuprāt, mums nav vajadzīgs
Pirmajā pārbaudījuma gadā mani bieži vien neietekmēja parastās garīgās disciplīnas, piemēram, Svēto Rakstu lasīšana, pulcēšanās kopā ar draudzi svētdienās un lūgšana. Bībeles apsolījumi šķita kā tukšas banalitātes, kas domātas tiem, kam klājas labi. Patiesībā es pietiekami skaidri neredzēju savu vajadzību dziļumu.
Draugs iepazīstināja mani ar Džona Ovena grāmatu “Grēks un kārdinājums” (John Owen “Sin and temptation”), un Dievs to izmantoja, lai parādītu man, cik maldīga var būt mana sirds. Tā vietā, lai brīnītos, kāpēc es jūtos tik bailīgs un tik lielā bezcerībā, es sāku atzīt, ka šīs sajūtas ir sekas, kas radušās, praktiski uzskatot sevi par savu glābēju. Bez Jēzus es biju pilnīgā bezcerībā, un man bija visi iemesli baidīties. Bet Jēzus mira pie krusta, lai glābtu bezcerīgus un bailīgus cilvēkus. Un es biju viens no viņiem.
Šis domu process, atkārtots tūkstošiem reižu, atkal un atkal norādīja man uz Glābēju, kurš man bija vajadzīgs vairāk nekā es jebkad biju sapratis.
Sajūtas ir neuzticami pierādījumi
Psalmi mūs māca, ka attiecības ar Dievu ietver mūsu emocijas. Dieva klātbūtne rada prieku, Dieva apsolījumi sniedz mierinājumu, Dieva nodrošinājums sniedz gandarījumu (Psalmi 16:11; 119:50; 145:16). Taču es centos savu ticību sakņot savā pieredzē, nevis Dieva Vārdā. Es meklēju noturīgu mieru kā pierādījumu tam, ka Bībele ir patiesa, un atradu sevi, dzenoties pēc pieredzes, nevis pēc Jēzus.
Kad evaņģēlijs mani neietekmēja, es sāku redzēt, ka manā sirdī darbojas citas vēlmes. Tās bija egoistiskas ambīcijas. Pašapmierinātība. Tieksme pēc taisnošanas caur darbiem. Mīlestība uz vieglu dzīvi.
Sajūtas man saka, ka kaut kas notiek manā dvēselē, bet tās ne vienmēr pasaka, kāpēc es jūtos (vai nejūtos) konkrētā veidā. Mēs to atklājam, pacietīgi un nemainīgi uzticoties Dievam un tiecoties pēc Viņa (Salamana pamācības 2:1-5). Ja es uzstāju uz to, ka es gribu atrast atvieglojumu no savām emocionālajām ciešanām pirms sākt uzticēties Dievam, es dzīvoju skatīšanā, nevis ticībā (2.Korintiešiem 5:7).
Koncentrēšanās uz sevi galu galā neļaus uzvarēt savus grēkus
1955. gada martā es devos uz personīgo retrītu. Pēc 24 stundām es nospriedu, ka mana problēma bija tā, ka es pārāk daudz paļāvos uz savu taisnību, un man vajadzēja uzticēties Kristus taisnībai.
Kad atgriezos mājās, es apņēmos ievērot stingru Svēto Rakstu iegaumēšanas disciplīnu. Džūlija man teica, ka es atgriezos vēl vairāk sasaistīts nekā tad, kad devos prom. Viens no iemesliem, kāpēc mans tumšais periods ilga tik ilgi, bija mana pārliecība, ka gan problēma, gan tās risinājums ir manī. Tas bija mans ticības trūkums, mans legālisms, manas sliktās izvēles. Man vajadzēja iegaumēt vairāk Rakstu, darīt vairāk, darīt mazāk, nedarīt neko, darīt visu.
Laika gaitā Dievs man žēlsirdīgi parādīja, ka grēka nonāvēšana ietver mani, bet nav atkarīga no manis. Dieva žēlastība nāk pie pazemīgiem, trūcīgiem cilvēkiem, nekad pie tiem, kas domā, ka ir to pelnījuši vai var to nopelnīt. Roberta Mureja Makčeina (Robert Murray M’Cheyne) padoms joprojām ir gudrs: “Katram skatienam uz sevi – desmit skatieni uz Kristu!” Kristus perfektā dzīve, aizvietojošais upuris un godības pilnā augšāmcelšanās ir nebeidzams prieka, cerības un pārvērtību avots (2. Korintiešiem 3:18).
Katru kārdinājumu nes Kristum
Briedums nav brīvība no kārdinājumiem, bet gan biežāka atbildēšana uz kārdinājumiem ar to, ko Dievs ir teicis un darījis mūsu labā Kristū. Es bieži domāju, ka esmu atkritis atpakaļ, kad atkal parādās (vai pat pastiprinās) nemiera, baiļu, bezcerības un depresijas kārdinājumi. Šajos brīžos es biju kārdināts domāt, ka tas, ko es darīju un kam ticēju, “nedarbojas”.
Taču Džons Ovens ir novērojis: “Tavs stāvoklis nemaz nav mērāms pēc tā, kā grēks tev pretojas, bet gan pēc tā, kā tu pretojies grēkam.” Savā neapmierinātībā es biju kārdināts skriet pie kaut kā cita, nevis pie Dieva Vārda un evaņģēlija kā sava patvēruma. Es sāku šaubīties, vai Bībeles sludināšanas klausīšanās svētdienās var dot kādu labumu. Taču Dieva apsolījumi paliek patiesi neatkarīgi no tā, cik reizes mēs tos aizmirstam vai atstājam novārtā. Jēzus vienmēr būs vienīgais Glābējs, kurš nomira par maniem grēkiem, lai uzņemtos manu sodu un atgrieztu mani pie Dieva (1. Pētera 3:18). Viņā man ir patiesi piedots, un Viņā es esmu patiesi attaisnots, pieņemts un mūžīgi drošs Dieva mīlestībā un aprūpē.
Esmu iemācījies, ka mērķis cīņā pret emocionālo nemieru nav vienkārši emocionāls miers – mērķis ir iepazīt Kristu.
Turpinot atzīt savu nepietiekamību ar tādām frāzēm kā “Tu esi Dievs, bet es neesmu,” es arvien skaidrāk redzēju, ka vienīgi Dievs vienmēr būs mana klints, nelokāmā mīlestība, cietoksnis, atbrīvotājs un patvērums (Psalmi 144:1-2).
Ceļošana pa ieleju
Šajos gados gūtās mācības ir veidojušas manu ceļu ar Dievu līdz pat šai dienai. Es joprojām cīnos ar daudziem no tiem pašiem grēkiem, ar kuriem cīnījos toreiz, bet es cīnos ar lielāku skaidrību un uzticību Tam, kas ir uzvarējis karā. Kārdinājumi ir retāki un mazāk intensīvi. Esmu spējis norādīt citiem, kuri ir pārdzīvojuši līdzīgus periodus, uz dzīvi pārveidojošo cerību, kas mums dota evaņģēlijā.
Grūtību, problēmu un pārbaudījumu novēršana nav vienīgais veids, kā Dievs parāda, ka Viņš ir labs. Tā vietā, lai rastu virspusējus risinājumus, Jēzus patiesībā atbrīvo mūs no mūsu viltus cerībām uz glābšanu, apmierinājumu un mierinājumu. Mēs vēlamies atvieglojumu no sāpēm – Dievs vēlas mūs darīt līdzīgus savam Dēlam. Mēs vēlamies pārmaiņas mūsu apstākļos – Dievs vēlas pārmaiņas mūsu sirdīs. Krustā sistais un augšāmceltais Glābējs reizi par visām reizēm pierāda, ka Viņš patiešām spēj panākt šīs pārmaiņas.
Esmu iemācījies, ka mērķis cīņā pret emocionālo nemieru nav vienkārši emocionāls miers – mērķis ir iepazīt Kristu. Šī atziņa mani pamudināja kādā brīdī lūgt: “Ja tas, ka es līdz mūža galam būšu šāds, nozīmē, ka es labāk iepazīšu Tevi, tad atstāj mani tādu, kāds es esmu.” Un es to sapratu. Par laimi, Dievs neatstāja mani tādu, kāds es biju. Viņš man deva dziļāku uzticību sava Debesu Tēva gādībai, dedzīgāku mīlestību uz Jēzu un evaņģēliju un lielāku Viņa Gara klātbūtnes apzināšanos.
Tagad es labāk zinu, ko Pāvils domāja, sacīdams: “Dzīvot man ir Kristus, un mirt man ir ieguvums” (Filipiešiem 1:21). Tāpēc es pateicos Dievam, ka Viņš savā bagātīgajā žēlastībā toreiz lika manai pasaulei sabrukt.
Bobs Kauflins (desiringGod.org)
