Klausies arī:
Jēzus Kristus evaņģēlijs ir visvarenākais no draudzei un katram kristietim dotajiem dārgumiem. Tā nav vienkārši vēl viena vēsts, bet gan vēsts, kas ir pāri visām citām. Tā ir Dieva spēks par pestīšanu un diženākā atklāsme par Dieva daudzšķautņaino gudrību, kas atklāta cilvēkiem un eņģeļiem. Tieši tāpēc apustulis Pāvils savā sludināšanā evaņģēlijam atvēlēja galveno lomu, pielikdams visas savas pūles, lai pasludinātu to skaidri, un pat izteica lāstu pār visiem tiem, kas sašķobītu tā patiesību.
Katra kristiešu paaudze ir evaņģēlija vēsts pārvaldnieki, un caur Svētā Gara spēku Dievs mūs aicina sargāt šo mums uzticēto dārgumu. Ja vēlamies būt uzticami pārvaldnieki, mums jānododas evaņģēlija studēšanai, jāpieliek pūles, lai izprastu tā patiesības, un jāapņemas sargāt tā saturu. Ja to spēsim, pestīšana būs pieejama gan mums pašiem, gan tiem, kas mūsos klausās.
Kā tas ir plaši zināms, vārds “evaņģēlijs” cēlies no grieķu vārda “euangélion”, kas pareizi būtu tulkojams kā “labā vēsts”. No vienas puses, katra Svēto Rakstu lappuse satur evaņģēliju, tomēr, no otras puses, evaņģēlijs ir arī kāda ļoti konkrēta vēsts – par kritušo cilvēku pestīšanu, ko ar savu dzīvi, nāvi, augšāmcelšanos un pacelšanos debesīs ir nodrošinājis Jēzus Kristus, Dieva Dēls.
Saskaņā ar Tēva labo gribu, mūžīgais Dēls, kurš ir vienlīdzīgs ar Tēvu un ir precīzs Viņa dabas attēlojums, labprātīgi atstāja debesu godību, caur Svēto Garu iemājoja jaunavas klēpī un piedzima kā Dievs – cilvēks – Jēzus no Nācaretes. Kā cilvēks, Viņš uz šīs zemes dzīvoja pilnīgā paklausībā Dieva bauslībai. Kad laiks bija piepildīts, cilvēki Viņu atraidīja un piesita krustā. Pie krusta Viņš uzņēmās cilvēku grēkus, izcieta Dieva dusmas un nomira cilvēku vietā. Trešajā dienā Dievs Viņu augšāmcēla no mirušajiem. Šī augšāmcelšana ir kā dievišķs paziņojums, ka Tēvs ir pieņēmis Sava Dēla nāvi kā upuri par grēkiem. Jēzus samaksāja sodu par cilvēka nepaklausību, apmierināja prasību pēc taisnīguma un remdēja Dieva dusmas. Četrdesmit dienas pēc augšāmcelšanās Dieva Dēls tika pacelts debesīs, apsēdās pie Tēva labās rokas, un Viņam tika dota slava, gods un vara pār visu. Tur, Dieva klātbūtnē, Viņš iestājas par savējiem un viņu labā lūdz Dievu. Dievs pilnībā piedos, pasludinās par taisnu un izlīdzinās ar Sevi ikvienu, kas atzīst savu grēcīgo, bezpalīdzīgo stāvokli un nodod sevi Kristum. Šis ir Dieva un Viņa Dēla, Jēzus Kristus, evaņģēlijs.
Evaņģēlija aicinājums un patiesa atgriešanās
Pols Vašers
Apustulis Pāvils izteica lāstu pār ikvienu, kurš censtos sagrozīt evaņģēlija patiesību. Grāmatā autors iedziļinās tajā, ko patiesībā nozīmē ticēt, nožēlot grēkus un pieņemt Kristu.
Viens no nopietnākajiem tagadējās kristīgās paaudzes noziegumiem ir evaņģēlija atstāšana novārtā, un tieši no šīs nevērības arī ceļas visas citas likstas. Pazudusī pasaule ir ne tik ļoti nocietināta pret evaņģēliju, bet drīzāk dzīvo neziņā par tā vēsti, jo daudzi, kas pasludina evaņģēliju, tieši tāpat nezina tā pamata patiesības. Pārāk daudzās kancelēs iztrūkst svarīgas tēmas, kas veido evaņģēlija būtību – cilvēka ļaunums, asiņu aizstājošais nopelns, patiesas atgriešanās būtība un bibliski pamatota paļāvība. Draudzes samazina evaņģēlija vēsti līdz īsai ticības apliecībai; māca, ka atgriešanās nav nekas vairāk kā cilvēcisks lēmums, un pasludina pestīšanas paļāvību ikvienam, kurš lūdzis grēcinieka lūgšanu.
Šādai evaņģēlija noīsināšanai ir tālejošas sekas. Visupirms, tas vēl vairāk nocietina neglābto sirdis. Retais no mūsdienu jaunajiem kristiešiem pievienojas kādas draudzes sadraudzībai un tie, kas to izdara, bieži atkrīt vai turpina dzīvot ierasto miesas dzīvi. Pa mūsu ielām staigā un baznīcas rindās sēž neskaitāmi miljoni to, kas nav piedzīvojuši Jēzus Kristus evaņģēlija patiesas pārvērtības, lai arī paši ir pārliecināti par savu pestīšanu, jo vienu reizi kādā evaņģelizācijas pasākumā ir pacēluši roku vai arī atkārtojuši lūgšanu. Šī viltus drošības sajūta rada lielu šķērsli, kas bieži vien norobežo cilvēku no tā, lai viņš jebkad dzirdētu patieso evaņģēliju.
Otrkārt, tāds evaņģēlijs pārvērš draudzi no atdzimušu ticīgo garīgas kopienas par miesīgu cilvēku satikšanos, kuri sakās pazīstam Dievu, bet ar saviem darbiem Viņu noliedz. Kur tiek pasludināts patiesais evaņģēlijs, cilvēki nāk uz draudzi arī bez evaņģēliskām izklaidēm, īpašām aktivitātēm vai kāda labuma solījumiem, ja neskaita to, ko sniedz pats evaņģēlijs. Tie, kas nāk, to dara, jo ilgojas pēc Kristus, ir izsalkuši pēc bibliskas patiesības, sirsnīgas pielūgsmes un iespējām kalpot. Ja draudzē tiek sludināts samazināts evaņģēlijs, to piepilda miesīgi cilvēki, kurus maz interesē Dieva lietas, un šādu cilvēku uzturēšana draudzei izrādās smaga nasta. Tāda draudze aizvieto evaņģēlija radikālās prasības ar ērtu morāli, un patiesa nodošanās Kristum tiek aizstāta ar aktivitātēm, kas izplānotas tās locekļu vajadzībām. Tā vietā, lai būtu “uz Kristu centrēta”, draudze kļūst “aktivitāšu vadīta” un uzmanīgi filtrē jeb pārpako patiesību, lai neaizvainotu tās miesīgo vairākumu. Draudze atmet Svēto Rakstu lielās patiesības un ortodokso kristietību, un par noteicošo kļūst pragmatisms (t. i., viss, kas ļauj draudzei turpināt pastāvēt un augt).
Treškārt, šāds evaņģēlijs evaņģelizāciju un misijas darbu pārvērš vien par humānu nodarbošanos, ko vada gudras mārketinga stratēģijas, kuru pamatā ir dziļa jaunāko kultūras tendenču izpēte. Gadu garumā novērojot nebibliska evaņģēlija nespēku, daudzi evaņģēliskie kristieši šķiet ir pārliecinājušies, ka evaņģēlijs nedarbojas un ka kaut kādā veidā cilvēks ir kļuvis pārāk sarežģīts, lai to varētu glābt un pārveidot tik vienkārša un skandaloza vēsts. Šobrīd lielāks uzsvars tiek likts uz to, lai izprastu mūsu kritušo kultūru un tās untumus, nevis lai saprastu un pasludinātu vienīgo vēsti, kurai piemīt spēks to glābt. Tādējādi evaņģēlijs nemitīgi tiek iepakots jaunā iesaiņojumā, lai atbilstu tam, kas saistošs šķiet mūsdienu kultūrai. Mēs esam aizmirsuši, ka patiess evaņģēlijs ir vienmēr saistošs jebkurai kultūrai, jo tas ir Dieva mūžīgais vārds ikvienam cilvēkam.
Ceturtkārt, tāds evaņģēlijs nes negodu Dieva vārdam. Pasludinot samazinātu evaņģēliju, draudzes sadraudzībā ienāk miesīgi un neatpestīti cilvēki, un, praktiski pilnībā atstājot novārtā bibliskas draudzes disciplīnas, viņiem atļauts turpināt dzīvot bez derīgiem aizrādījumiem vai palabošanas. Tas aptraipa draudzes šķīstumu un reputāciju un neticīgo vidū zaimo Dieva vārdu. Galu galā Dievs netiek pagodināts, draudze nav pilnveidota, neatgrieztais draudzes loceklis nav glābts un draudzes liecība neticīgajā pasaulē ir pavisam niecīga vai zūd pavisam.
Mums, kalpotājiem un draudzes locekļiem, nepiederas to visu redzēt un neko nedarīt, ja redzam, ka “svētā Dieva godības evaņģēliju” aizvieto mazākas godības evaņģēlijs. Kā šīs uzticības pārvaldniekiem mūsu pienākums ir atgūt vienīgo patieso evaņģēliju un to drosmīgi un skaidri pasludināt it visiem. Būtu gudri ieklausīties Čārlza Hedona Sperdžena vārdos:
“Šajās dienās es jūtu pamudinājumu atkal un atkal atgriezties pie evaņģēlija elementārajām patiesībām. Miera laikos mēs varētu justies brīvi doties izpētīt tālos patiesības interesantos novadus, bet šobrīd mums jāpaliek mājās un, aizstāvot ticības pirmos principus, jāsargā draudzes sirdis un mājas. Šajā laikmetā draudzē pašā ir cēlušies tie, kas runā perversus vārdus. Ir tik daudzi, kas mūsos rada raizes ar savu filozofiju un nedzirdētiem skaidrojumiem, tādējādi noliedzot doktrīnas, ko tie sakās mācām, un graujot ticību, ko ir solījušies turēt. Būtu labi, ka kādi no mums, kuri zinām, kam ticam, un nerunājam vārdus ar slepenu nozīmi, piesistu pie zemes kāju un pastāvētu par savu, turpinātu drosmīgi nest pasaulē dzīvības vārdu un skaidri pasludinātu Jēzus Kristus evaņģēlija pamata patiesības.”
Tavs brālis,
Pols Vašers
Raksts ir adaptēts no Pola Vašera grāmatas “Evaņģēlija aicinājums un patiesa atgriešanās”
