Klausies arī:
Ja domājam par misiju un, jo īpaši, par misiju neaizsniegto valodu grupās, tad Džons Gibsons Patons ieņem nozīmīgu vietu. Patons ir ievērojama personība galvenokārt tāpēc, ka Tas Kungs viņam ļāva paveikt lielas lietas, neskatoties uz neticamu naidīgumu un ciešanām, kuras Dievs viņam bija paredzējis izciest. Viņš runāja ar ASV prezidentiem, senatoriem, Anglijas parlamenta deputātiem un draudzēm visā ASV, Austrālijā, Kanādā un Apvienotajā Karalistē. Čārlzs Sperdžens reiz iepazīstināja viņu ar savu draudzes locekļu grupu, stādot priekšā kā „kanibālu karali”, un tie, kas šodien dodas uz zemeslodes tālākajiem nostūriem, joprojām gūst iedvesmu no viņa dzīves.
Patons dzimis 1824. gada 24. maijā Damfrīšīrā, Skotijā, kā vecākais no vienpadsmit bērniem. Jāatzīmē, ka Skotija 18. un 19. gadsimta beigās bija neparasti svētīta ar to, ka to tālās zemēs pārstāvēja tik daudz ievērojamu un godprātīgu vīriešu un sieviešu. Starp pazīstamākajiem ir: Roberts Mofats, dzimis 1795. gadā, Aleksandrs Dafs (1806), Deivids Livingstons (1813), Viljams Čalmerss Berns (1815) un Mērija Slesora (1848). Vienā no saviem braucieniem uz mājām Patons stāstīja par vajadzībām Dienvidjūras salās, un tas bija tik iespaidīgi, ka viens no sešiem mācītājiem viņa Reformētajā Skotijas Presbiterāņu baznīcā pieņēma izaicinājumu un devās misijas darbā uz ārzemēm. Tas ir tik ievērojami, domājot par to, ko tad Skotijas dēli un meitas šajā laika posmā dzirdēja no savām draudžu kancelēm, kas viņus padarīja gatavus atdot savu dzīvību kalpošanai ārzemēs.
1841. gadā, septiņpadsmit gadu vecumā, Patons atstāja savu vecāku mājas un desmit gadus pavadīja Glāzgovā, studējot medicīnu un teoloģiju. Viņš guva lielus panākumus savā kalpošanā esot Zaļās ielas misijā (Green Street Mission), bet palika nelokāms savā pārliecībā, ka Dievs aicina viņu kalpot Dienvidjūras salās. 1858. gada 23. martā viņš tika ordinēts kalpošanai, astoņas dienas vēlāk apprecējās ar Mēriju Annu Robsoni, un četrpadsmit dienas vēlāk devās ceļā uz Jaunhebridu salām.
Trīs mēnešus pēc ierašanās Tannas salā piedzima viņa dēls, deviņpadsmit dienas vēlāk nomira viņa sieva Mērija Anna, un septiņpadsmit dienas vēlāk nomira arī viņa dēls Pīters Roberts Robsons. Viņš divarpus gadus pacieta ierobežotu progresu Tannā un beigās tika izdzīts no salas ar nāves draudiem. 1864. gada jūnijā viņš atgriezās Skotijā, lai savāktu naudu darbam Jaunhebridu salās, kur satika un apprecēja Mārgretu Vaitkrosu. 1866. gada augustā viņš atgriezās Jaunhebridu salās, bet apmetās Anivā, nevis Tannā. Viņam un Mārgretai bija 10 bērni, bet tikai 4 no viņiem izdzīvoja līdz pilngadībai.
Džons un Mārgreta apguva valodu, izstrādāja ortogrāfiju (alfabētu), iemācīja Anivas iedzīvotājiem lasīt un rakstīt, tulkoja Svētos Rakstus, dibināja draudzes un nosūtīja skolotājus uz visiem ciemiem, kuros runāja Anivas dialektā, un arī tālāk. Beigu beigās visa Anivas sala pieņēma kristietību.
Patons turpināja mobilizēt tūkstošiem cilvēku misijas darbam, īpaši neaizsniegtās teritorijās, daudzus no viņiem uz Dienvidjūras salām. 1899. gadā Bībeles tulkojums tika pabeigts un nogādāts Anivā iesietā veidā, un divdesmit piecās no trīsdesmit salām, kas veido Jaunhebridu salas (mūsdienu Vanuatu salas Klusajā okeānā), bija misijas komandas. Daudzas no šīm komandām bija rezultāts Patona nenogurstošajai aizstāvībai par labu misijas darbam Dienvidjūras salās.
Mārgreta Patone nomira Viktorijā, Austrālijā, 1905. gada maijā. Viņa un Džons bija precējušies 41 gadu. Džons Patons nomira divus gadus vēlāk, 1907. gada janvārī. Viņu mirstīgās atliekas ir apglabātas Boorundas kapsētā Viktorijā, Austrālijā.
Šādā īsā rakstā nav iespējams pārāk dziļi izpētīt tik pilnvērtīgi nodzīvotu dzīvi, bet ļaujiet man sniegt trīs secinājumus vai mācības no tā, ko mēs zinām par šo vīrieti.
1. Viņa audzināšana ietekmēja visu pārējo viņa dzīvi
Patons uzauga ģimenē, kas nopietni uztvēra draudzi un ģimenes svētbrīžus. Viņa vecāki bija dievbijīgi draudzes locekļi un viņi divreiz dienā praktizēja ģimenes svētbrīžus un ģimenes lūgšanas. Patons apzinājās svēto pulcēšanās vērtību Kunga dienā. Viņš teica par sevi un saviem desmit brāļiem un māsām:
“Mēs bijām vienpadsmit, kas uzauguši tādā ģimenē, un neviens no mums, ne zēns, ne meitene, ne vīrietis, ne sieviete, nekad nav teicis un nekad neteiks, ka sabats mums bija garlaicīgs vai nepatīkams.”
— Džons G. Patons
Ģimenes svētbrīžiDonalds S. Vitnijns
Ja vēl neesi uzsācis ģimenes svētbrīžus, nezaudē vairs nevienu dienu! Šī pārliecinošā un praktiskā grāmata var palīdzēt tev vienkāršā veidā uzsākt vienkāršus ģimenes svētbrīžus. Tas var izmainīt tavu ģimeni uz visiem laikiem.
Patona attiecības ar tēvu bija ārkārtīgi tuvas. Ir maz informācijas par to, kā viņš tika audzināts, bet mēs zinām, ka viņam nebija svešs fiziski grūts darbs, Bībeles iegaumēšana un misijas mērķa izvirzīšana par galveno prioritāti. Viņš bieži runā par ‘sava tēva Dievu’, un aizkustinošā brīdī viņš piemin atmiņu par pirmo reizi, kad atstāja savu tēvu – atmiņu par to, kā tēvs palīdzēja viņam atturēties no grēka agrīnajos gados.
“… atmiņas par šo ainu ne tikai palīdzēja man izvairīties no izplatītiem grēkiem, bet arī stimulēja mani visās manās studijās, lai es nepieviltu viņa cerības, un visos manos kristieša pienākumos, lai es uzticīgi sekotu viņa spožajam piemēram.”
— Džons G. Patons
Metode plašu Bībeles tekstu iegaumēšanai
Lieliska metode, lai iegaumētu veselas Bībeles nodaļas vai pat gramatas.
Bet, ja mēs vēlamies novērtēt Patona audzināšanas pilnīgo ietekmi, tai jāpaplašinās pāri pašam Džonam Patonam un jāattiecas arī uz viņa bērniem un mazbērniem. Misiju liesma, kas iedegās Patonā, tika nodota trijiem no viņa četriem bērniem, diviem mazdēliem un vienam mazmazdēlam, aptverot vairāk nekā simts gadus ilgu misijas kalpošanu – gandrīz visas Dienvidjūras salas.
Patons nekad nekautrējās par savu vēlmi redzēt savus bērnus dodamies misijā. Viņš to uzskatīja par „cēlāko kalpošanu, kādu cilvēks var veikt vai kādā var tikt lietots”. Atcerieties, ka Patons zaudēja 6 no saviem 10 bērniem, un vismaz četriem no tiem, kas mira, būtu bijušas daudz labākas izredzes izdzīvot, ja viņš nebūtu bijis misionārs. Tomēr Patons izsvēra šo cenu, domājams, ne tikai sev, bet arī visiem saviem nākotnes ģimenes locekļiem, un iedrošināja viņus doties pa ceļu, ko pats bija izvēlējies!
„Es dziļi priecājos, kad lūdzu, lai svētītais Kungs pagriež visu manu bērnu sirdis uz misijas laukiem, lai Viņš paver viņiem ceļu un padara par viņu lepnumu un prieku dzīvot un mirt, nesot Jēzu un Viņa evaņģēliju pagānu pasaules sirdīs.”
— Džons G. Patons
Patona audzināšana sagatavoja viņu gaidāmajiem izaicinājumiem, deva viņam mīlestību pret Dievu un naidu pret grēku, un palīdzēja viņam pilnīgi skaidri redzēt ceļu, kā dzīvot… un mirt.
2. Viņš redzēja misiju caur evaņģēlija iespēju prizmu
Daudzi cilvēki nesaprot, ka Patona kalpošana savā draudzē un Zaļās ielas misijā (Green Street Mission) bija neticami veiksmīga, pirms viņš devās uz Dienvidjūras salām. Šis bija viens no galvenajiem iebildumiem pret viņa aizbraukšanu. Kā kāds, redzot tik lielus augļus kalpošanā, varēja to pamest, lai dotos pretī, visticamāk, ātrai un šausmīgai nāvei?
Taču Patons saskatīja nevienlīdzīgo evaņģelizācijas iespēju kā galveno norādi tam, kur viņam jālieto savas dāvanas, un paļāvās uz Dievu par iznākumu. Viņš teica:
“Lai gan biju laimīgs savā darbā un, ar Dieva svētību, arī veiksmīgs, tomēr nepārtraukti dzirdēju – īpaši pēdējos desmit gadus, ko pavadīju Teoloģijas seminārā – bojā ejošo pagānu vaimanas Dienvidjūras salās. Es redzēju, ka maz bija to, kuri par viņiem gādāja, kamēr labi zināju, ka daudzi būtu gatavi pārņemt manu darbu Karltonā un turpināt to, iespējams, pat sekmīgāk nekā es pats.”
— Džons G. Patons
Evaņģēlija izplatīšana bija Patonam ārkārtīgi svarīga. Ja kādam bija pieejama Bībele un vēl jo vairāk, ja viņu apkaimē bija draudze, tad viņiem bija „visi žēlastības līdzekļi viegli pieejami”. Viņš uzskatīja par savu pienākumu aizsniegt tos, kuriem nebija šādas pieejas dzīvības vēstij.
Šāda skaidrība un vienkāršība vēlāk lika dažiem viņu izsmējīgi dēvēt par „vienas idejas cilvēku”. Patona atbilde ir asāka, nekā mūsdienu ausis ir pieradušas dzirdēt.
„Aizstāvot pagānu lietu un Jēzus prasības pret saviem sekotājiem, mani bieži izsmēja kā „vienas idejas cilvēku”. Dažkārt esmu domājis, ka šī piezīme nāk no tādu cilvēku mutes, kuriem nav pat vienas idejas – ja vien tā nav doma par to, kā nosist laiku vai glābt savu ādu. Bet, runājot nopietni, vai tad nav labāk, ja cilvēkam ir viena laba ideja, kuras labā viņš dzīvo un kurā viņš gūst panākumus, nekā izšķiest savu dzīvi daudzām lietām un neatstāt pēdas nevienā no tām?”
— Džons G. Patons
Mūsdienās misijā reti sastopami “vienas idejas cilvēki”. Misija šajos laikos atgādina nepārtraukti rotējošu kaleidoskopu – tajā mijas jaunais, radošais un viss, ko katrs tajā pats vēlas ieraudzīt. Patona viedoklis atgādina Pāvila viedokli vēstulē romiešiem 15. nodaļā, ideju par evaņģēlija iespēju un to vienu ideju, kas viņus iedvesmo līdz pat dzīves beigām.
3. Viņam tika dota žēlastība redzēt pāri šīs pasaules robežām
Es esmu pārliecināts, ka tie, kuri spēj pārvarēt milzīgus šķēršļus misijā un dzīvē, ir tie, kuriem Svētā Gara spēkā dotas acis, lai redzētu aiz šīs pasaules robežām. Šķēršļi, ar kuriem saskārās Patons, bija pārāk lieli tam, kurš mēra panākumus vai piepildījumu pēc šīs pasaules standartiem. Viņa kalpošanas sākums, neskaitot izdzīvošanu, bija neveiksme. Bet viņš bija neatlaidīgs. Viņš ticēja, ka Kungs viņu tur bija sūtījis ar mērķi, un turpināja tiekties uz priekšu, neatkarīgi no rezultātiem.
Visraksturojošākais citāts, kas atklāj Patona skatienu pāri šīs pasaules robežām, ir arī viņa vispazīstamākais. Kad viņa draudzes vadītāji mēģināja pārliecināt viņu palikt, jo pretējā gadījumā viņu apēstu kanibāli, viņš slavenā veidā novirzīja diskusijas smagumu no šīs pasaules uz nākamo pasauli.
“Beidzot viņi lūdza viņam palikt, jo pastāvēja briesmas un nāves draudi. Slavenais misionārs Džons Viljams bija nogalināts un apēsts mazāk nekā divdesmit gadus iepriekš, un šī traģēdija joprojām bija svaiga ikviena atmiņā. Viens dārgs kristiešu svētais sauca: „Kanibāli, tevi apēdīs kanibāli!” Patons atbildēja: „Diksona kungs, jūs esat jau sirmā vecumā, un drīz jūs tiksiet guldīts kapā, kur jūs apēdīs tārpi. Es apliecinu jums, ka, ja es varu dzīvot un mirt, kalpojot un godinot Kungu Jēzu, man nebūs nekādas atšķirības, vai mani apēd kanibāli vai tārpi; un Lielajā Dienā mans augšāmcelšanās ķermenis celsies tikpat skaists kā jūsu, līdzīgs mūsu augšāmcēlušajam Pestītājam.”
— Pols Šlēleins
Patons, vēl pirms sāka savu kalpošanu Dienvidjūras salās, bija apveltīts ar acīm, kas redzēja tālāk pāri pār šo pasauli un lūkojās uz pasauli, kas patiesi ir svarīga. Daudzos aspektos viņš ļoti labi atspoguļo svētos, par kuriem ebreju vēstules autors runā 11. nodaļā.
“Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes. Jo tie, kas tādas lietas runā, rāda, ka viņi meklē tēviju. Un, ja viņi būtu domājuši par to zemi, no kuras bija izgājuši, tad viņiem būtu bijis laiks atgriezties. Bet nu tie tiecas pēc labākas, tas ir, debesu tēvijas. Tāpēc arī Dievs netur par kaunu, ka tie Viņu sauc par savu Dievu, jo Viņš tiem sagatavojis pilsētu.”
— Ebrejiem 11:13-16
Patons atstāja neizdzēšamu iespaidu uz mani un manu sievu, kad mēs gatavojāmies doties uz Papua-Jaungvineju, vairāk nekā 100 gadus pēc viņa nāves. Un ja Ķēniņš kavētos vēl 100 gadus, Patona mantojums un mācības nebūtu mazāk nozīmīgas tiem, kas atstāj savas mājas, lai nestu evaņģēlija vēsti līdz pat zemes galiem.
Brūks Būsers (forthegospel.org)
Brūks un viņa sieva Nina ir beiguši Kristīgā Mantojuma koledžu. Brūks strādāja starptautiskā nīderlandiešu uzņēmumā līdz Dieva Vārds izaicināja viņu un viņa sievu nest evaņģēliju neaizsniegtai cilvēku grupai. 2003. gadā viņi ievācās pie Jembi Jembi cilvēkiem un pavadīja 13 gadus, strādājot tur. Viņi izveidoja alfabētu, pirmo reizi mācīja lasīt un rakstīt viņu valodā, iztulkoja visu Jauno Derību un lielas Vecās Derības daļas, kā arī mācīja Bībeles notikumus lidz izveidojās draudze. 2016. gadā draudzei bija savi vecaji, un viņi atgriezās Amerikas Savienotajās Valstīs. 2017. gadā Brūks tika izraudzīts par Radius International prezidentu.
© For the Gospel Ministries 2025. Used by permission of For the Gospel Ministries. Source: https://www.forthegospel.org/read/lessons-from-john-g-paton
